Igo Japiņš ar savu darbību uzmanību pievērš ne tikai decembrī, kad notiek viņa aģentūras organizētā Latvijas Gada balvu pasniegšana sportā. Igo ir kustībā 12 mēnešus gadā, un viņa inspirēto pasākumu finālā vienmēr ir apbalvošanas ceremonija.
- Kāda ir dārgākā balva, ko esi turējis savās
rokās?
- Nu gan tu uzdod
jautājumus! (Ilgi domā)
- Olimpiskā čempiona medaļa?
- Nē, tikai bronzas
medaļu esmu turējis, ar zeltu man nav bijis nekāda sakara, nav tāds manos
sporta veidos izcīnīts.
- Tad jau varbūt tā dārgākā ir Gada balva
sportā?
- Varbūt. Galu galā
par to cīnās arī olimpiskie čempioni.
- Kura ir vērtīgākā medaļa no tām, kas tev pašam kaklā kārtas?
- Droši vien 1975. gada Tautu spartakiādes sudraba medaļa 4 km komandu braucienā trekā. Tie mači padomju laikos mums bija kā olimpiskās spēles. Vienīgā vieta, kur Latvija kā komanda tik augstā līmenī varēja startēt. Spartakiādēm gatavojās nopietnāk nekā daža laba Latvijas izlase tagad pasaules čempionātiem. Protams, tad treneriem, vadībai bija citas sviras, ar kurām motivēt treniņiem. Tagadējai jaunatnei tos principus grūti izprast.
Tas sporta gaitās noteikti ir mans lielākais panākums. Man pasniegtas arī vairākas PSRS čempionu medaļas, bet kā audzēkņu trenerim. Pasaules čempionātos tādas nedod.
- Cik tolaik bija konkurentu uz vietu jūsu treka četriniekā?
- Fonā konkurentu bija daudz, bet uz vietu izlasē tāpat kā tagad biatlonā no pieciem vajadzēja izvēlēties četrus. Tiem vajadzēja maksimāli gatavoties, un viņi arī gatavojās.
- Kas viņi bija?
- Es startēju divās spartakiādēs. Pirmajā Maskavā, kad dabūjām bronzu, brauca pasaules čempions Dzintars Lācis, PSRS izlases dalībnieks Imants Stradiņš un Anatolijs Bogdans. Mēs ar Anatoliju bijām tikai 20 gadus veci. 1975. gadā Tbilisi startēja Aivars Eisaks, Jānis Reinfelds un Dzintars Brūveris. Vienīgie, kas piedalījās abās sacensībās, bijām mēs ar tēvu - komandas treneri.
Neteikšu, ka es komandā spēlētu pirmo vijoli, bet nevar zināt, kā vēl viss beigtos, ja finālā, cīnoties pret Maskavas komandu, manam velosipēdam ceturtajā aplī nebūtu pārsprāgusi riepa.
- Ar to arī beidzās tavas sporta gaitas?
- Nē, vēl pāris gadus turpināju. Tad aizgāju uz Murjāņiem strādāt par treneri.
- Tagad trekā vālē vīri ar ciskām kā alus mucām. Tu biji un joprojām esi tāds skalīgs. Kā varēji turēt līdzi?
- Mana specialitāte bija grupu, pāru, komandu braucieni - vidējās un garās distances. Es biju staiers.
- Brauci arī šosejā?
- Jā, biju Bruņoto spēku čempions. Kalnos varēju pabraukt labi, būtu patrenējies vairāk, droši vien sasniegtu augstākus rezultātus.
- Kāpēc netrenējies? Tēvs tevi no treka ārā nelaida?
- Kāpēc nelaida? Vienkārši trekā es sāku. Izveidojās sava grupa, sākam medaļas izcīnīt...
- Tēvs bija PSRS izlases treneris trekā.
- Jā, vēlāk. Pirms tam viņš daudz Latvijā strādāja. Treka riteņbraukšana savulaik Latvijā bija vadošs sporta veids. Tika daudzi PSRS čempioni sagatavoti, vislabākie mūsu treneri nākuši no šīs disciplīnas. Treks ir riteņbraukšanas augstskola, kuras mums tagad ļoti trūkst.
- Cik treku tavos ziedu laikos bija Latvijā?
- Četri. Viens Marss pašā Rīgas centrā pret VEF kultūras pili, kur tagad benzīna tanks, otrs - Senču silā, tad vēl Liepājā un Ventspilī. Visas biedrības startēja ar vairākām komandām, grupas braucienos brauca gandrīz 100 dalībnieku, pat tandēmos kādi 10 pāri cīnījās, skolēniem bija Zelta lentes sacensības, kurās droši vien arī tagadējais LOK prezidents startējis. Visās malās trekisti ņudzēja un rosījās.
- Moderna riteņbraukšana bez treka vispār spēj pastāvēt?
- Redzi, ka pastāv. Bet ar lielu mīnusu. Daudzi talanti palaisti vējā, kas varbūt šosejai nav piemēroti, bet trekam derētu ideāli. Tagad jau treneru arī vairs nav.
- Un ārzemēs sagādātais saliekamais treks Murjāņos tā arī būs sarūsējis, otro jaunību nepiedzīvojot!
- Treku tomēr vajag Rīgā, 250 m garu, kurā bērni var trenēties. Tas Murjāņos ir tāds īpatnējs.
- Vispār iespējams to vēl samontēt?
- Nezinu. Jau sākotnēji uzskatīju, ka šī ideja nav pareiza, neesmu par to daudz interesējies.
- Šosejas riteņbraukšanu dēvē par zirgu sportu.
- Ko nozīmē - zirgu sports?!
- Stundām ilgi treniņi, milzonīgi apjomi...
- Ja esi profesionālis, daudz jātrenējas visos sporta veidos. Ščerbatihs sacensībās uz paaugstinājuma pūlas dažus mirkļus, bet treniņos strādā visu dienu.
- Nu ja, ar riteni stundām no vietas braukt tomēr interesantāk, nekā svarus cilāt.
- Viktors droši vien apgalvos pretējo.
- Ir vērts Latvijā profesionāli strādāt ar riteņbraucējiem? Tam taču nepieciešami kalni. Pekinas olimpiskajās spēlēs 10 km garš kāpums būs jāveic 10 reizes. Mums nekā nopietnāka par Gaujas senleju Siguldā nav.
- Latvijā izauguši baigie kalnu veči - Ringolds Kalnenieks, Dainis Ozols, Pjotrs Ugrjumovs bija otrais labākais Tour de France... Kad puikas ir maziņi, viņiem pilnībā pietiek ar mūsu kalniem. Turklāt silto ziemu dēļ riteņbraukšanas sezona pagarinās. Tagad Latvijā no aprites izkrīt tikai mēneši divi trīs.
- Itāļi biatlonā trenēties tagad ņemot tikai tos jauniešus, kas dzimuši un auguši kalnos vismaz 1500 m augstumā...
- Viņi izmanto savas resursu iespējas... Mēs - Rietumu bankas riteņbraucēju komanda - arī tūlīt brauksim trenēties uz augstkalni Meksikā.
- Lielais sports neved uz absurdu? Ģenētiska atlase, veselības bendēšana superrezultātu dēļ, sacensības, kuru reglaments pakļauts televīzijai... Sports atgriežas tur, no kurienes nācis - cirkā!
- Bet tā ir sporta būtība - pārspēt konkurentu, labot rekordu! Šo tieksmi taču nevar apturēt, var tikai uzmanīt, lai viss notiktu godīgi. Un cirks nemaz nav slikta vieta. Sportam, kas ir arī uzskatāms valsts prestiža nesējs, konkurētspējas attīstībai vajag naudu. Kā tu piesaistīsi līdzekļus, ja sacensības notiks mežā un klusumā?!
- Ir daudz cilvēku, kam tāds sports ir vistīkamākais, viņi nealkst pēc TV kamerām piedzīvojumu sacensībās, alpīnismā...
- Liela daļa šajās sacensībās vairāk sacenšas ar sevi, nevis konkurentiem. Tā ir cita domāšana. Bet mēs jau runājam par gatavošanos olimpiskajām spēlēm!
- Labi, pārejam uz citu līmeni. Ir sporta veidi, kas sekmīgi un interesanti dzīvo pēc tāda kā pašfinansēšanās principa, jo sacensībās startē pietiekami finansiāli nodrošināti cilvēki, kas paši spēj par visu samaksāt. Piedzīvojumu sacensībās, vindsērfingā, orientēšanās sportā, tevis paša rīkotajos MTB velomaratonos...
- Jā, tas ir lieliski. Turklāt es varu nosaukt daudzus entuziastus, kas par savu naudu sava prieka pēc trenējas daudz apzinīgāk un nopietnāk nekā jauni puiši, kas valsts finansēti gatavojas nezin kādiem sporta varoņdarbiem.
- Gandarījums ir labāka motivācija nekā alga!
- Ir jau daudz sportistu, kam abas motivācijas sakrīt. Bet, protams, pātaga jāatrod sevī, tad rezultāti nāks vieglāk. Tam vajag briedumu.
- Tu pats arī tagad trenējies vairāk nekā jaunībā?
- Mana sapņu robeža ir trīs reizes nedēļā braukt ar riteni, peldēt vai slēpot ar distancenēm, vēl kādus divus vakarus padarboties ar svariem. Reizēm es to sasniedzu. Tas ir pašdisciplīnas jautājums. Bet tā mana ķēde ir tik piesātināta, ka tiklīdz viens posmiņš pārtrūkst, tā tūlīt jāupurē kāds cits. Lielākoties tā ir mana ieplānotā sporta stunda.
- Kas ir aizraujošāk - izcīnīt savas medaļas, vai organizēt, lai pie tām tiek citi?
- Sportojot man pašam nav bijusi pasaules čempiona medaļa, maniem audzēkņiem ir bijušas. Nevaru salīdzināt.
- Bet Dainis Ozols uz olimpiskā pjedestāla... Tas brīdis?
- Patīkams jau. Padomju laikos pasaules junioru čempionātos trekā esam uzvarējuši. Komandā bija divi mani audzēkņi, kas vāciešus viņu dzimtenē sasita. Tas arī bija diezgan augsts sasniegums. Man kā trenerim bija laba sajūta. Tagad kā rīkotājs, organizētājs tik lielu ganadrījumu negūstu. Tāpēc arī treneri strādā tik ilgi un pašaizliedzīgi.
- Treneri nonāk sava veida atkarībā no audzēkņu uzvarām!
- Tā varētu teikt. Ja izdodas tikt līdz uzvarām ar dažādiem audzēkņiem. Ir jau, kas tikai vienu čempionu visā mūžā sagatavo. Tad grūti pateikt, kurš kuru tur vairāk augšup cēlis, treneris audzēkni vai talantīgs audzēknis treneri?
- Saeimā, valdībā, biznesa struktūrās var sazīmēt basketbolistu, hokejistu "mafiju"... Riteņbraucējiem savējā arī ir?
- Varēja būt labāk.
- Jums neviena savējā deputāta Saeimā nav?
- Nav laikam. Kādreiz Emsis bija... Šajā ziņā no basketbola mēs stipri atpaliekam. Tagad gan stāvoklis uzlabojas. Federācijā visi vairāk sāk iet vienā virzienā. Bet spēcīga lobija pagaidām mums vēl nav. Redz, ir 10 hokeja halles, bet neviena treka. Hokeja halles gan laikam pārsvarā būvē privātie...
- Ar treku var kaut kādā veidā taisīt naudu?
- Ja būvē slēgtu, tad jāceļ klāt vēl kaut kas. Jāizfunktierē, kas tur Rīgas skatā būtu vairāk nepieciešams. Varbūt maza koncertzālīte.
- Būtiskākais, ko tev tēvs iemācīja.
- Izpratni par treniņiem kā procesu, sistēmas radīšanas principus.
- Tēvs - Harijs Japiņš - tev tāds brīvdomātājs. Atceros, septiņdesmitajos gados Rīgas Sporta pilī nāca uz hokeju gaišās galifē biksēs, stulmu zābakos, tumši zilā žaketē, baltā kreklā ar šlipsi... Par tādu PSRS izlases treneri tajos laikos varēja paziņot, kur vajag, ka viņš klanās Rietumiem, un karjerai būtu punkts galā.
- Jā, viņš ir diezgan neatkarīgs cilvēks. Nav konjuktūrai pakļāvies, nebija pat partijā, bet trenēja PSRS izlasi. Tas tolaik bija retums. Tātad viņa zināšanām bija vērtība.
- Un par ko teiksi paldies mammai?
- Viņa par mani visvairāk rūpējusies. Ar citām metodēm. Ar labestību vispirms.
- Tad tev ar dzīvi viss kārtībā?
- Jā, var teikt, ka dzīvoju saskaņā ar sevi. Vienīgi uzņemos pārāk daudz darbu.
- Gribi vairāk naudas?
- Par to arī jādomā, bet nauda tomēr nav prioritāte. Tie darbi vienmēr sākumā šķiet tādi interesanti... Bet pēc tam atveļ līdzi atbildību.
Dainis CAUNE
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
Igo Japiņš
Dzimis 1950. gada 6. septembrī Rīgā, Čiekurkalnā
Mācījies Rīgas 8. vidusskolā, beidzis 11. vakara maiņu vidusskolu, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu
Sportā no 10 gadu vecuma sācis trenēties basketbolā, riteņbraukšanā - no 15
Lielākie sasniegumi sudraba (1975.) un bronzas (1971.) medaļas Tautu spartakiādēs 4 km komandu braucienā trekā, vairākkārtējs PSRS čempionātu laureāts, Latvijas čempions
Darba gaitas treneris Murjāņu SI (1978. - 1982.), RASMS (1983. - 1992.), Latvijas olimpisko izlasi 1992. gada spēlēs, 1995. gadā dibinājis Igo Japiņa Sporta aģentūru, vadījis Rīgas profesionālo riteņbraukšanas skolu, riteņbraukšanas komandas Rietumu banka. Rīga menedžeris
Sasniegumi trenera darbā Daiņa Ozola olimpiskā bronzas medaļa (1992.) un Kaspara Ozera pasaules čempionāta sudraba medaļa grupas braucienā šosejā, Romāna Vainšteina Eiropas junioru vicečempiona medaļa, piecas pasaules junioru čempionu medaļas trekā, ap 30 PSRS junioru un jauniešu čempionu medaļas. Šie sasniegumi gūti kolektīvā darbā, kurā piedalījies Aldis Cīrulis, Jānis Sniedze, Boriss Lonšakovs, Arkādijs Svece un citi
Ģimenes stāvoklis precējies, ir trīs meitas, viens dēls un viens mazdēls
Vaļasprieki makšķerēšana, personiskie rekordi: karpa (8 kg), lasis (8,9 kg), sapals (2,5 kg)
Tēvs un treneris. Igo kopā ar tēvu Hariju Japiņu viņa 70. jubilejā
Sporta laureāts. 1992. un 1993. gadā Igo kļuva par Sporta laureātu saņemot gada balvu kā labākais treneris
