BMX Eiropā tagad ir ziemas sporta veids, kam sezona sākas decembrī un beidzas maijā, lai pēc tam atkal atsāktos un kulminētu augusta vidū olimpiskajās spēlēs Pekinā. Sestdien un svētdien Dānijā risināsies BMX Eiropas čempionāta piektās un sestās kārtas sacensības, un šis turnīrs būs sasniedzis ekvatoru. Šobrīd tajā otro pozīciju ieņem Māris Štrombergs, trešo - Artūrs Matisons, bet ceturtais ir Latvijas izlases galvenais treneris Ivo Lakučs, kura darbdienā tad arī ielūkosimies.
"Mēs zinājām, ka šī būs īpatna sezona, un tai gatavoties sākām gadu iepriekš," klāsta galvenais treneris. "Bija skaidrs, ka jau 2006. gadā vajadzēs ielikt tādu vispārējās sagatavotības bāzi, lai ar to pietiktu divām sezonām, jo starp tām būs minimāla pauze. Parasti ziemās smagi strādājam, lai vasarās varētu viegli un labi braukt. Bet tagad jau pilnā sparā rit sacensības, un organisms nav piekusis." Ko organisms teiks maija beigās, kad vajadzēs startēt pasaules čempionātā, ar kuru beigsies kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm? "Pēc Eiropas čempionāta astotās kārtas februāra beigās pusotru mēnesi sacensību nebūs. Tad mēs noiesim drusku lejā, smagāk padarbosimies, lai aprīļa vidū atkal kāptu augšā. Strādājam, lai sportiskā kondīcija īstajā brīdī būtu viļņa virsotnē. Tā visu laiku periodiski šūpojamies - augšā lejā. Pēc tam sāksies visnozīmīgākais un visspecifiskākais sagatavošanās periods augusta beigām Pekinā. Tagad vieni mači ir parastā trasē, nākamie - Pasaules kausa izcīņas superkrosā. Pēc pasaules čempionāta divarpus mēnešus gatavosimies tikai vienai vienīgajai olimpiskajai trasei."
Uz pusi mazāki, divreiz spicāki
Pasaules rangā nāciju vērtējumā patlaban Latvija ieņem ceturto vietu. Piecas spēcīgākās valstis cīņai par BMX pirmajām olimpiskajām medaļām drīkstēs pieteikt trīs sportistus.
Ivo Lakučs ir pilns apņēmības arī Pekinas olimpiskajās spēlēs piedalīties ne tikai kā treneris. "Var uzskatīt, ka Artūrs Matisons, Māris Štrombergs un Toms Skujiņš jau divas vietas ir izcīnījuši. Toms vēl startē junioru konkurencē. Punktus nāciju vērtējumā skaita trim labākajiem. Vēl pāris veiksmīgi mači, un būšu Tomu noķēris, tad sākšu dot ieskaites punktus. Mums ir vienošanās, ka Pekinā startēs tie, kuri tobrīd būs labākie. Bet visādi var gadīties, rezervei jābūt. Uz trešo vietu pretendēju ne tikai es, bet arī Edžus Treimanis un Artis Žentiņš. Toms tikai nākamsezon sāks piedalīties elites vīru cīņās, viņš jau tagad bez nevajadzīgas forsāžas gatavojas Londonas spēlēm."
Ar Ivo tiekamies Valmierā nedēļā, kuru izlases līderi pavada treniņnometnē Francijā. "Mūsu pagraba trasē Beitēs pumpas un tramplīni ir divreiz mazāki un uz pusi spicāki nekā atklātajās trasēs. Tādā arī augumam jāstrādā divreiz ātrāk. Citi nav tik lieli un gari kā es, turklāt ir jaunāki, kustību reakcija viņiem ir vēl ātrāka. Es vairs neesmu tik elastīgs, tas jātrenē papildus," savu īpašo treniņprogrammu pamato Lakučs. "Tā man jāgatavojas pirms startiem Eiropas čempionāta posmos telpās. Sacensību vietā ierodos tikai nedēļu pirms starta un cenšos iegūt trases ātrumu. Tas drusku ir eksperiments. Ar pārējiem čaļiem tik daudz kā ar sevi eksperimentēt nedrīkstu. Man vēl mājās jāpieskata Edžus Treimanis un juniors Rihards Veide, kuri atgūstas pēc traumām.
Pašam jāuzlabo darbība startā, pati pirmā kustība. Pēc pērnās muguras traumas esmu palicis stīvāks un šajā kustībā neiesaistu tik daudz ķermeņa muskuļu, cik vajadzētu. Strādāju LOV fizioterapeita Mareka Osovska uzraudzībā. Pēc katra smagāka treniņa viņš man muguru attaisa vaļā un palīdz nostiprināt. Jāatgūst tikai pareizā starta kustība, un tad būšu sasniedzis normālu sportisko formu."
Tālāk Ivo Lakuča vārdiem pierakstīts paša sportista un trenera dienas rits.
Rīts. Turi galvu brīvu
Pusdeviņos pamostos, piecpadsmit minūtes pirms deviņiem esmu augšā. Sacensību periodā sev izpatīku. Tad nevis jādomā, kā sevi ielikt režīma rāmjos, bet galva jātur brīva. Svarīgas ir sajūtas, kā tu jutīsies, kā sakoncentrēsies īstajā reizē... Nedēļā divas sacensību dienas jānobrauc tā, ka nekas no tevis nepaliek pāri. Pēc tam sevi nomierini, atgūsties, bet darbu, kas nepieciešams, izdari. Celties bez piecpadsmit deviņos - sprinterim tas ir normāli.
Pirms mēneša, kad mums vēl bija sagatavošanās periods, biju augšā jau pirms astoņiem. Vispirms kāpju uz veloveltnīša, minūtes divdesmit pagriežu pedāļus, izlokos, tad svaigā dušā iekšā un esmu gan pamodies, gan iesildīts pirmajam treniņam.
Kafiju nedzeru vispār. Ķīnas jasmīnu tēja gan man garšo. Vispār brokastis man mierīgas. Katru otro dienu putriņa, vai kelogs, kad slinkums ko vairāk lūkot, dažas maizītes, obligāti svaigi spiesta augļu sula. Organisms pa nakti atpūties, neko daudz tam nevajag. Vairāk enerģijas jāuzņem pēc pirmā treniņa, kas vienmēr ir galvenais un smagākais, lai pietiktu spēka arī otrajai nodarbībai.
Pēc brokastīm datorā ātri pārskatu e-pasta sūtījumus, paskatos, kas jauns pasaulē un laižu uz pirmo treniņu, kas sākas pusvienpadsmitos.
Pirmais treniņš. Bez arbūziem
Šodien programmā speciālie spēka vingrinājumi Jāņa Daliņa stadionā, kur zem tribīnēm blakus trenažieru zālei ir arī 60 m skrejceļš, kas ļoti labi noder dažādībai. Vispirms no visām pusēm pamodinām muskuļus. Galvenās mums ir kājas, rokas, mugura un vēdera prese, bet iekšējos dziļos muskuļus arī neaizmirstam. Kādi 12 pamatvingrinājumi, kurus vairākkārt atkārtojam un vēl palīgvingrinājumi.
Beidzam ar eksplozivitāti. Citādi iznāk kā Rihardam, kurš no svaru zāles parasti aiziet ar arbūziem padusēs - uzpumpējies, ar sastingušiem muskuļiem tā, ka rokas atbrīvoti nevar nolaist taisni gar sāniem. Tādēļ pēc svaru zāles ņemam zemos startus, paskrienam sprintus, palēkājam, atsperoties ar abām kājām, pāri barjerām. Lai muskuļos atgriežas ātrums un svaigums.
Kāpēc BMX braucējam vajadzīgas spēcīgas rokas? 40 procenti darbību jāveic ar rokām. Īpaši startā - viduklis iet uz priekšu, rokas paliek aizmugurē, kad barjera krīt, ar rokām un kājām met riteni uz priekšu. Mugurai un rokām ir ko turēt. Arī pārējā trasē riteņa vadīšanai nepieciešamas stingras rokas. Otrkārt, arī ārpus trases labāk būt simetriski attīstītam. Kad trenējos trekā, roku muskulatūrai vispār nepievērsām nekādu uzmanību. Kājas vienos muskuļu kalnos, bet ķermeņa augšdaļa dažam bija kā vārgulim.
Mans rekords spiešanā guļus no krūtīm ir 145 kg. Tagad, ja labi saņemos, 110 kg varu uzspiest septiņas reizes pēc kārtas. Savainotās muguras dēļ pietupienos ar svariem neizceļos, bet ar kājām trenažierī 450 kg esmu uzspiedis. Lecu diezgan normāli - 3,10 m no vietas, ar abām kājām atsperoties.
N-tie slēdzieni
Rīt pirmais būs plaiometriskais treniņš, kurā vairāk izkopsim eksplozivitāti. Lēkāsim uz vienas kājas pa dažādiem paaugstinājumiem. Tad no liela augstuma lēksim lejā, lai ir trieciens pret zemi un muskulis pierod ātri sarauties. Pastrādāsim ar kustību biežumu, izmantosim barjeras, sprinta elementus. Lai prāts ātrāk darbojas, reakcija top asāka, jo BMX startu tagad dod nevis pēc komandas, bet barjera krīt datora nejauši izvēlētā mirklī divarpus sekunžu intervālā.
Visbiežāk pirmais ir speciālais spēka treniņš ar riteņiem. Maksimālā ātrumā ņemam dažāda garuma sprinta distances gan līdzenā vietā, gan pret kalnu, gan uz leju. Citreiz to darām uz starta estakādes, apvienojot ar starta kustību. Strādājam, kā mēs sakām, ar slēdzieniem - brauc mierīgi pa trasi, tad pēkšņi svilpiens un... maksimāls cērpiens pedāļos iekšā, kurš ātrāk nobrauks attiecīgo trases posmu. Slēdzieniem mums ir n-tie varianti - tā mācāmies spēku ar visu ķermeni iespējami ātrāk un efektīvāk pārnest uz riteni. BMX braucējs ir sprinteris.
Īpaši izkopjam starta tehniku - pirmie trīs minieni, pirmie pieci, 10 minieni... Mainām pārnesumus, skatāmies video, analizējam. Tad vēl nāk taktikas treniņi. Lai pierastu barā braukt, kur cits citam traucē, un mācētu izkļūt no neērtām situācijām. Ir visādi vingrinājumi, bet kopš BMX ir olimpiskais sporta veids, treniņi notiek aiz arvien slēgtākām durvīm.
Jebkurā gadījumā vislabāk ir aizbraukt prom pirmajam jau starta taisnē. Pie tā arī viscītīgāk strādājam. Jo dziļāk barā, jo vairāk veiksmes vajadzīgs, bet uz to nevar paļauties.
Putra sev pašam
Atšķirībā no citiem BMX treneriem mana priekšrocība ir tā, ka pats esmu braucējs un putru, ko vāru, arī pats tūlīt dabūju strēbt. Esmu trenējies pie vairākiem atšķirīgiem treneriem, no katra metodikas man ir ko paņemt. Turklāt maniem čaļiem tas liekais darbs, ko savulaik treneru nemākulības dēļ esmu veicis, nav jādara. Palicis kodols. Nav, kā man bija, treneris nezina, ko likt treniņā darīt un - eh, brauciet tāpat kā vakar 200 kilometrus!
Svaru zāle treniņi parasti ievelkas līdz stundām trim. Mūsējais ir vispusīgs sporta veids. Gribas to, gribas šo, vingrinājumi, kilogrami jāmaina, ja esam daudzi, katrs jāuzmana. Nepieļauju, ka treniņā kāds pūlētos pāri saviem spēkiem. Es varu, es nu tikai celšu! - tas nav pārliecinošākais arguments. Labāk apstājies 10 kilogramus pirms maksimuma un nomierinies. Nav vajadzīgs, ka plīst mugura vai kāds cits muskulis.
Pusdienas. Puslitrs uz veselību
Kad dušā nomazgāti treniņa sviedri, pirmais darbs - uzjaukt kalorijām un minerāļiem bagātu sporta dzērienu, kas palīdz atjaunoties. Ierauju puslitru uz savu veselību, jo pēc trim četrām stundām būs otrais treniņš.
Ap diviem ieturos. Itin bieži izmantoju Valmieras Piena kombināta ēdnīcu, ļoti laba virtuve. Ēdu daudz un dažādus dārzeņu salātus, mazliet kartupeļus, griķus vai rīsus un nedaudz gaļas. Beigās kārtējā svaigi spiestā augļu sula. Reizēm pusdienas uztaisa mamma vai draudzene. Treniņnometnēs ārzemēs gatavojam paši rindas kārtībā, lai nebūtu jāmaina ēdienkarte un jāriskē ar vēderkaitēm. Gaļu uzcept jau katrs prot. Mans firmas ēdiens ir pankūkas.
Pēc pusdienām gādāju, lai arī smadzenes atjaunotos. Mūsu treniņos neviens necilā svarus tikai tāpēc, ka treneris liek tā darīt. Šis vingrinājums, piemēram, man palīdzēs ātrāk nocelties no starta, tas - ātrāk uzmīt pēc pirmās virāžas. Zinot nākamo sacensību trasi, es arī attiecīgi izkārtoju vingrinājumu secību un biežumu. Mēs vienmēr trenējamies konkrētam mērķim, turklāt man vēl tas jāargumentē pārējiem čaļiem, kas reizēm tēlo čīkstuļus. Tāpēc ne tikai muskuļi, galva arī kūp.
Lai to atdzesētu, cenšos par sportu nedomāt. Palasu kādu grāmatu, reizēm tāpat dīki pasnauduļoju.
Indors sakņu pagrabā
Otrais treniņš parasti sākas sešos vakarā. Šodien jābrauc uz Rīgu pie LOV masiera Mareka Osovska, tāpēc sāksim agrāk. Pirms tam vēl jāpaeksperimentē ar riteni. Bieži mēs to nedarām, bet šoreiz derētu kādu citu pārnesumu izmēģināt. Galvenais darītājs gan ir mans vecākais brālis - izlases mehāniķis Olafs.
Vakara treniņš ir vieglāks un nav ilgāks par pusotru stundu. Tam jāuzlabo sajūtas. Vasarā braucam ar šosejniekiem, apvidniekus neizmantojam - tie mums ir destruktīvi. Pamatne mīksta, pedāli spiežot, miniens caur amortizatoriem aiziet uz visām pusēm. Toties šosejas divritenis uztur precīzu un stingru pedalēšanas sajūtu.
Citreiz uz veltnīšiem pasēžam, basīti uzspēlējam vai aizejam kādus divus kilometrus nopeldēt. Šajā periodā gan pietiek ar kilometru.
Šajā laikā bieži ejam uz savu Indoru (no angļu indoor - iekštelpu), tā saucam bijušajā sakņu pagrabā Kocēnu Beitēs iekārtoto Riharda tēva Ivara Veides trasi. Palēkājam, pabraucam uz pakaļējā rata, mazliet startiņus paņemam, pie kustības piestrādājam. Bet neko baigi nesaspringstam.
Lai dabūtu asumiņu, ziemas sākumā otrajā treniņā spēlēju arī hokeju. Pat piedalījos Vidzemes čempionātā. Komandā Anvars un partneri biju uzbrucējs, septiņās spēlēs trīs vārtus guvu. Lai sevi pasargātu no traumām, sezonu beidzu līdz ar Jauno gadu. Gribējās jau vēl.
Vakars. Trenera demokrātija
Pēc tam, ja ir iespēja, ļaujamies masierim. Šoreiz mēs ar Riču braucam uz LOV Rīgā. Mājās atgriezīšos ap deviņiem. Pa ceļam līdz astoņiem jācenšas paēst vakariņas. Tajās galvenais ir gaļa. Sacensību periodā - vista vai zivs, kas ātrāk pārstrādājas. Kad bāzi vēl tikai veidojam, liekam iekšā cūkas vai liellopa gaļu. Piedevās tikai mazliet salāti un vēl burkānu sula. Pēc tam vēl kādu ogļhidrātu prasās, cepumi ir mūsu visu vājība, reizēm arī kādu augli uzēdam.
Ap deviņiem tie, kas palikuši Francijas dienvidos pie Santropēzas, tiek internetā un sākas mūsu skype sakaru seanss. Izanalizējam aizvadīto dienu, reizēm viņi man atsūta treniņu rezultātus, sastādām turpmāko darbu plānus. Galvenais, lai viņi nepārķer, jo visi grib būt baigi spēcīgi. Bet viņi māk arī paši peldēt. Arī tas ir trenera pienākums - sportistam mācīt izprast treniņu procesu, pazīt savu ķermeni, analizēt sajūtas.
Viņi Francijā dara gandrīz to pašu, ko mēs te. Tikai izmanto atklāto trasi un treniņos vairāk brauc ar šosejas divriteņiem. Ar disciplīnu mums nav problēmu, viņi ir baigi apzinīgie, un es esmu demokrātisks treneris. Ja puikas jūt, vajag pēc mačiem drusku atlaist, nekādu problēmu. Ja uzskatāt, ka tas uzlabos rezultātu, dariet to! Viņi tur mēnešiem dzīvo projām, es pat kūdu - jums vajag draudzenes? Braucam četras dienas uz mājām, uzņemam svaigus spēkus. Galvenais, lai tam visam galā būtu rezultāts.
Zinu, kā pašam bija, kad 2000. gadā gatavojos Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Astoņus mēnešus neko citu neredzēju kā vienu vienīgu šoseju, pa kuru nobraucu 13 000 kilometru. Priekš kam? Lai trekā 18 sekundēs vienu apli nobrauktu, nevajadzēja man - astoņpadsmitgadīgam gurķim, kas nekad tādas slodzes nebija redzējis, tos astoņus mēnešus pa šoseju mocīties. Vienkārši treneris nekādu citu metodiku nepārvaldīja. Starp citu, tagad krievu BMX izlasi trenē bijušais trekistu treneris. Kā viņš tos čaļus spīdzina! Žēl skatīties.
Grūti, pavisam grūti...
Desmitos jāsāk gatavoties iet gulēt, lai aizmigtu vienpadsmitos. Tas nozīmē - desmitos dators jāizslēdz, televizors tumšs un sāc atslābināt domas. Mazgājies, pucē zobus, rāpies jau laikus gultā, lai, ieraugot pulkstenī skaitli vienpadsmit, acis pašas aizkristu ciet. Jo pirmās trīs stundas miegam ir vissvarīgākās.
Bet nekad jau nesanāk tā. Parasti par kādu stundu gadās aizķerties. Pa dienu ārpus sporta nekam citam nav laika, lielākā rosīšanās sanāk vakaros. No tā var izbēgt tikai treniņnometnēs. Bet vispār esmu apzinīgs.
Sportam veltām sešas dienas nedēļā. Arī tad, ja sestdien un svētdien ir sacensības, piektdien mazliet trenējamies. Toties citiem visgrūtākā diena pirmdiena mums ir brīva. Izejam tikai mazliet ar riteni pabraukāties.
Otrdien sākam strādāt vienmērīgi, lai nav kā ar vāli pa pieri. Trešdiena grūtāka, ceturtdiena - pavisam grūta, piektdien pirms mačiem mazliet nolaižam. Sestdien atkal grūti, svētdien jāsavāc tie spēki, kas pēc sestdienas palikuši pāri un jāiztur.
Dainis CAUNE
Foto: Dainis Caune, Sports
Ātrās rokas. 50 kg stienis maksimālā ātrumā 15 reizes jāuzrauj no ceļgaliem līdz krūtīm. Palīdz rokām kļūt ātrākām
Ivo Lakučs
Latvijas BMX izlases galvenais treneris,
Eiropas eksčempions
Svars, augums 95 kg, 190 cm
Dzimis 1979. gada 4. martā Valmierā
Izglītība beidzis Valmieras 5. vidusskolu, ieguvis maģistra grādu LSPA
Sportā ar BMX nodarbojas kopš 1988. gada 4. septembra, kad Latvijā šajā sporta veidā notika pirmās sacensības. Trenējies arī kalnu slēpošanā, basketbolā un treka riteņbraukšanā
Lielākie sasniegumi
1997. g. - pasaules junioru čempions BMX
2000. g. - 8. vieta olimpiskajās spēlēs komandu sprintā trekā
2001. g. - pasaules vicečempions BMX
2002. g. - Eiropas vicečempions BMX
2003. g. - Eiropas čempions BMX
2005. g. - Eiropas vicečempions BMX
2006. g. - Eiropas vicečempions BMX
2007. g. - 12. vieta Eiropas čempionātā BMX
2008. g. - pēc EČ četrām kārtām ceturtā vieta
Ģimenes stāvoklis neprecējies, ir draudzene Līga
Vaļasprieks spiningošana
