Nesen
Kanādā beidzās pasaules čempionāts stājhokejā. Mūsu izlase guva līdz šim
lielāko panākumu un sešu komandu konkerencē izcīnīja trešo vietu. Uzvarēja
kanādieši (zaudējām ar 0:9), otrie amerikāņi (3:10).Tūlīt
pēc tam Pasaules kausa izcīņā mūsējie palika ceturtie, jo cīņā par trešo vietu
zaudēja somiem (2:6), kurus pirms tam čempionātā uzvarēja ar 6:2.
Vairāk par notikumiem palūdzu pastāstīt
Latvijas Paralimpiskās komitejas izpilddirektoru Andri Ulmani, kas ir arī valsts hokeja izlases vārtsargs:- Šis bija mūsu otrais pasaules čempionāts.
Pirms diviem gadiem Jelgavā palikām ceturtie. Braucot uz Kanādu, mūsu mērķis
bija bronzas medaļas, jo ar kanādiešiem un amerikāņiem vēl nevaram līdzvērtīgi
cīnīties. Kanādā stājhokeju spēlē 250, bet Amerikā 100 spēlētāju. Interesanti,
ka kanādiešu izlasē ir divi, bet
amerikāņu (arī somu) bijušie NHL spēlētāji. Latvijā ar stājhokeju nodarbojas 25
spēlētāji, praktiski tā arī ir izlase.
-
Cik ilgi pastāv hokejs invalīdiem?
- Pasaulē kopš 1996. gada (sākums bija
Kanādā), Latvijā mēs sanācām kopā tikai 2005. gadā. Sākumā īstas ticības
nebija, bet atradās puiši, kas savulaik spēlējuši hokeju, sportojuši, un tā
lieta aizgāja.Laikos, kad arī lielajam sportam nereti
trūkst līdzekļu, ar lielu sapratni izturējās mūsu sporta vadība, daudzas
pašvaldības, atsevišķi atbalstītāji.Jāuzteic Jelgavas sporta centrs, kur
trenējamies, aizvadām spēles Zemgales amatieru hokeju līgā kopā ar veselajiem
hokejistiem. Jāslavē Jānis Ozollapa, kas mūs trenē ikdienā, tāpat Andris
Bartkevičs, kas slīpē komandu pirms atbildīgiem turnīriem.
-
Cik reizes nedēļā jūs trenējaties?
- Sezonā iznāk divi treniņi un viena spēle,
parasti svētdienās. Apbrīnoju puišu uzņēmību, kas brauc uz Jelgavu no daudzām
Latvijas pilsētām. Turklāt bieži vien par saviem līdzekļiem. Daudzi strādā,
mācās.
Saprotu, ka daudziem tā liekas ne sevišķi
lietderīga naudas tērēšana, taču jāatceras, ka invalīdu dzīve nebūt nav rožaina
un sports bieži vien lielisks līdzeklis, kā tikt pāri depresijai, neticībai.
Mēs daudz uzstājamies ar paraugdemonstrējumiem un mūsu rindās gaidīts ir katrs
interesents - sēdvolejbolā, ratiņbasketbolā, vieglatlētikā.
Stimuls ir čempionāti, sacensības ārpus
Latvijas, kas dažkārt ir vienīgā iespēja izrauties no ikdienas. Tagad pat - pēc
čempionāta Kanādā aizvadījām lielisku treniņnometni, kur ar lielu izpratni un
palīdzīgu roku mūs atbalstīja vietējie latvieši.
Jāsaka, ka mūsu meistarība aug ne tikai
hokejā. Lielu panākumu guvušas meitenes sēdvolejbolā, kas gatavojas Pekinas
paralimpiskajām spēlēm, tāpat vieglatlēti un citu sporta veidu pārstāvji.
Hokejā līdz spēlēm mums nedaudz pietrūkst, jo pārāk maz ir valstu, kas
nodarbojas ar hokeju - vajag vismaz astoņas. Ceru, ka iekustēsies zviedri,
slovāki, arī lietuvieši. Derētu arī kāds Āzijas pārstāvis, tad varēsim
pacīnīties par vietu paralimpiskajā olimpiādē.
Mēs jau būtu gatavi.
Cēsīs
notika 2. Starptautiskā Ratiņbasketbola sporta federācijas kausa izcīņa, kurā
šogad piedalījās sešu valstu komandas.
Spēcīgajā konkurencē uzvarēja Ukraina, tad
Katovice (Polija), Lietuva, Latvija (mūsējie pārspēja angļus un minskiešus),
Minska (Baltkrievija) un WBC SPARROVS
(Lielbritānija).
Mūsu komandu turnīram gatavoja franču
speciālists, atzīta autoritāte ratiņbasketbolā (konsultē frančus, itāļus) Haliks Abes. Viņš uzskata, ka mūsu
komanda progresē, pilnveido specifiskas tehniskās iemaņas, spēlētāji grib un
prot trenēties. Lielas iespējas izaugsmei treneris redz fiziskās sagatavības
uzlabošanai.
Kaut arī latvieši pagaidām spēlē Eiropas
čempionāta C grupā, spēlētāju sniegums ir novērtēts un jau trīs mūsējie spēlē
ārzemju profesionālajās ratiņbasketbola komandās (ir arī tādas) - Raimonds
Beginskis Itālijā, Agris Lasmans un Kārlis
Gabrāns Spānijā (Kanāriju salās).
Vēl nesen Itālijā spēlēja arī Kaspars
Turks, bet tagad puisis ir atkal Latvijā.
-
Neizturēji konkurenci?
- Neteikšu, kaut arī itāļu komanda ir
krietni pārāka par mūsējo. Pats nevarēju iedzīvoties un vairāk par mēnesi
neizturēju. It kā viss bija labi - dzīvojām labā viesnīcā, nebija grūtību ar
transportu, maksāja arī algu, bet mājas tomēr vairāk vilināja - man ir
draudzene, vecāki.
Katrā ziņā nenožēloju, jo redzēju, ka
sports invalīdiem var būt populārs un attieksme treniņos ir krietni
profesonālāka. Jāatceras gan, ka arī iespējas ir citas.
-
Kas tevi noveda līdz ratiņbasketbolam?
- Pirms trim gadiem strādāju Īrijā
celtniecībā un darba vietā notika nelaime - kājas tagad ir paralizētas. Tas
bija milzīgs trieciens, man bija tikai 21 gads. Palīdzēja rehabilitācijas
centrs Īrijā, kur tiek darīts viss, lai nelaime ātrāk aizmirstos un cilvēks
būtu spējīgs turpināt dzīvi. Liela loma ir fiziskajām nodarbībām, speciāliem
trenažieriem, augstvērtīgiem speciālistiem. Starp citu, par basketbolu Latvijā
es uzzināju tieši no īru ārstiem - viņi bija dzirdējuši par mūsu izlasi..
Kad atgriezos mājās, sameklēju komandu un
tagad spēlēju.
Manuprāt, tas ir krietni interesantāk, nekā
nodoties pašmocībām un depresijai. Mums ir čempionāts sezonas garumā,
starptautiski turnīri.
Vai spēlēšu vēl kādu reizi ārzemju komandā?
Nezinu, man mājās liekas interesantāk.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
