Ar metālisku spītu

Kad laukumā izgāja
vesera metēji, mūsējais ne ar ko neizcēlās - krietni mazāks augumā, arī ar
īpašu miesas uzbūvi neizcēlās. Vienīgi Edgaru Timmermani pavadošais sastāvs
beidzot izskatījās kā pienākas - treneris Vladimirs ( Valdis) Kuzņecovs, spēka
treneris Arturs Bonekats un tēvs Roberts Timmermanis, kas joprojām pats tālu
met veseri.

Kad 5 kg ( jauniešu vesera svars) smagais rīks sāka lidot,
viss nostājās savās vietās - Edgars laboja pats savu Latvijas rekordu, pirmo
reizi pārsniedza 70 metru līniju un izcīnīja bronzas medaļu - 71,49 m.

Egars pēc lieliskā panākuma ( starp citu, vairāk nekā 100
gadu veseras mešanas vēsturē tā ir pirmā medaļa Latvijai tik augsta mēroga
sacensībās) ar grūtībām spēja pasmaidīt, jo karstā pēcpusdiena bija atņēmusis
visus spēkus, tomēr smaids un spīts acīs liecināja, ka puisis beidzot apjautis sava
spēka varējumu.

Edgars atzīstas, ka par jaunās robežas sasniegšanu bijis
pārliecināts, par vietu zināms pārsteigums - pretinieki likušies krietni
iespaidīgāki. Rīgas skolnieks ( mācās Natālijas Draudziņas vidusskolas 11.
klasē) atzīstas, ka tik nopietnā disciplīnā trenējas tikai trīs gadus, tāpēc
sevi vēl vērtē kā iesācēju. Lai smagākus veserus lidinātu tālāk ( nākošgad
jāmet jau 6 kg smagais rīks, pēc diviem gadiem vēl kilogramu un 257 gramus smagāks)
ir daudz ko darīt. Pirmkārt jau jāuzlabo tehnika, ko var darīt visu sportista
mūžu, jānobriest garā un svarā ( patreiz Edgars ir 1,81 m garš un 78 kg smags).

Edgars atzīst, ka par jaunatnes olimpisko spēļu dienām un nebeiguma
ceremoniju, kad varēja staigāt ar medaļu kaklā, ir sajūmā   Protams,
ka šāds panākums uzliek pienākumus un Edgars sola, ka trenēsies vēl cītīgāk.
Reizē puisis piebilst, ka savādāk nemaz nevarot, jo tētis vienmēr paskubinās un
slinkot neļaus, bieži viņi trenējas kopā.

Tēvs Roberts Timmermanis ir apmierināts. Savulaik pats metis
veseri, ko dara vēl joprojām - piedalās sacensībās un četrdesmit gadu vecumā rīku
raida aiz 53 metru robežas. Par dēlu izsakās atzinīgi un nenoliedz, ka puisim
ir talants, jo pirmo rezi paņemot veseri rokā jau izpratis metiena tehniku un
spējis aplī spējis veikt jau vairākus apgriezienus. Rocība patreiz to atļauj,
tāpēc tēvs rūpējas par dēla treninņiespējām, algo spēka treneri Arturu, kuru
tāpat kā treneri Valdi pa saviem līdzekļiem atvedis uz Tamperi. Arī Rīgā
Roberts ir klāt vai katrā treniņā, jo nenoliedz, ka vesera mešana ir viņa
sirdslieta un dēlam palīdzēs, neskatoties ne uz kādām krīzēm. Jāiet tikai
tālāk.

Par sirdslietām nerunā treneris Valdis Kuzņecovs, kurš
savulaik metis 63 metrus, tomēr strādājot sabiedriskā kārtā ( trenera algu
viņam neviens nemaksā) viņa audzēkņiem patreiz pieder divi rekordi - arī Laurai
Igaunei sieviešu konkurencē. Valdis saka, ka bez vesera dzīve noteikti būtu
pelēkāka, tāpēc treniņos pavadītais laiks un audzēkņu panākumi dod gandarījumu.
Runājot par Edgaru, treneris atzīst, ka par janām robežām bijis pārliecināts,
vienīgi skaļi nerunājis, jo vispirms jāaizmet. Varējis aizmest arī tālāk, tomēr
atbildība un karstums darījuši savu. Valdis ir priecīgs par Edgara raksturu un
novēl puisim trenēties vēl cītīgāk, tad arī būs jauni tālumi. Nākošais gads
nebūs viegls, jo junioru konkurencē viņš būs jaunākais. Labs laiks briedumam.

Jau minēju, ka Edgara svars vesera metējam ir pieticīgs.
Spēka treneris Arturs Bonekats saka, ka šoziem talantīgajam puisim laiks
nopietnāk pievērsties spēka treniņiem, jo organisms pamazām nobriest un no
pārslodzēm vairs nav jābaidās. Ar Edgaru viegli strādāt, jo puisis ir ļoti
koordinēts, ātri uztver katra vingrinājuma būtību. Svars augs, bet tas nebūs ne
uz kādas ķīmijas rēķina. Visi ir pārliecināti, ka sasteigt neko nevajag, jo
Edgaram priekšā vēl ir ļoti tāls un ilgs sporta mūžs. Cerams, ka arī medaļots.