Latvijas sporta vadībai tas nebūs lēti - arvien vairāk mūsu vieglatlēti izpilda šīgada pasaules meistarsacīkšu un nākošā gada olimpisko spēļu kvalifikācijas normas. Visai prāvs pulciņš būs jāved gan uz Osaku, gan uz Pekinu. Nule Austrijā sporta draugiem par lielu pārsteigumu pasaules labāko desmitcīņnieku sešiniekā ielauzās puisis no Burtniekiem - Jānis Karlivāns. Turklāt ar jaunu Latvijas rekordu, kas lika iesvilpties pat vieglatlētikas speciem - 8271 punkts, kas par 226 punktiem pārsniedz Roja Pizika 11 gadus veco labāko sniegumu!
- Kad pirms pērnās nedēļas sacensībām Gecisā iepriekšējo reizi tu desmitcīņā tiki līdz galam?
- Tas bija 2005. gadā Eiropas kausos. Toreiz savācu kādus 7400 punktus.
- Divi gadi... Liela meistara liela pauze. Kas notika?
- Elementāri - kājas trauma. Turklāt tāda, kas nelika gulēt gultā, bet ļāva visu (izņemot sprintu) darīt ar tādu kā puslodzi. Bet desmitcīņa nav tā disciplīna, kas ļauj taupīties. Kad nākošajā sezonā biju spiests izstāties jau pirmajos mačos, nolēmu nebojāt statistiku un lēnā garā trenējos un startēju tikai atsevišķās disciplīnās.
- Tajā garajā pauzē drūmas domas nenomāca - piemēram, mest visu pie malas?
- Nē, kaut gan viegli nebija. Jutu un gribēju sevi vēl parādīt. Turklāt desmitcīņa jau nav puišeļu disciplīna - cik zinu un redzu, tad spēka gadi ir no 26. Man vēl jāaug.
- Kad saprati, ka šī būs tava sezona?
- Tā jau tikko kā sākusies! Bet ziemā, kad treniņos viss gāja bez lielas aizķeršanās, jutu - šoreiz jābūt. Pārliecību nostiprināja starts Eiropas ziemas meistarsacīkstēs Anglijā, kad septiņcīņā paliku desmitais.
Starp citu, šīs sacensības lielā mērā noteica to, ka tiku uz maču Austrijā, kur visus dalībniekus ielūdza personiski. Praktiski tur bija visi šobrīd pasaules labākie.
- Domāji par Latvijas rekordu?
- Nav ko liegties - domāju gan. Pirmkārt, gribēju pārsniegt 8000 punktus, jo mans līdz šim labākais rezultāts bija 7851 punkts (Latvijas rekords jau turpat vien - 8045), turklāt tā ir arī olimpiskā kvalifikācijas norma. Bet, ja nebūs neviena īpaša iekritiena, tad domāju par lielākiem skaitļiem.
- Re, kā stikla bumbā būtu skatījies... Kurā brīdi saprati, ka rekords būs?
-Tā droši - pēc astotā veida - kārtslēkšanas, kad veicu sākuma augstumu 4,30 m ( pēc tam pārlēcu arī 4,70), jo šķēpā un 1500 metros vajadzētu īpašu neveiksmi, lai izgāztos.
Protams, rezultāts tomēr pārsteidza, kaut gan vēlāk lidmašīnā domāju, ka varēju vēl pielikt tur un tur. Bet tā jau ir vienmēr.
- Kurās disciplīnās tā reāli varēji pielikt?
- Visur, kaut vai pa kapeikai, bet beigās sanāktu vēl kāds rublis. Piemēram, kārtslēkšanā pavisam maz pietrūka, lai sasniegtu personisko rekordu - 4,80 m. Tas dotu tikai 30 punktus, bet summā tad es būtu ticis pāri 8300. Un tā visās disciplīnās.
- Ja runājam par personiskajiem rekordiem, tad cik tu īsti tos sasniedzi, jo pirmā informācija bija visai pretrunīga?
- Kā skaita. Ja runājam par absolūtajiem rekordiem (arī par tiem, kas nav sasniegti desmitcīņā), tad rekordi ir četri - 100 metros, tāllēkšanā, 400 metros un šķēpa mešanā. Ja par desmitcīņu, tad septiņi - vēl lodē, barjerās un kārtslēkšanā. Neliegšos, kaut vēl kādu reizi tā gadītos.
- Vai desmitcīņnieks ir matemātiķis?
- Nē, praktiķis. Protams, kaut ko jau rēķinu, bet tomēr katrā disciplīnā jāizdara viss, ko tobrīd varu. Ja nu skaitām punktus, tad visvairāk pēdējā veidā pirms 1500 metriem - kam varu kaut ko zaudēt, kurš jāapsteidz. Tad nu citreiz maucam, kamēr krītam. Dažreiz tā krišana daudzcīņniekiem ir tāda tīri morāla padarīšana - sak, izdarījām visu, ko varējām. Bet vispār, ja tu sacenties no sirds, tad spēka jau vairs nepaliek.
- No malas liekas, ka daudzcīņnieki ir tāda draudzīga tauta...
- Tā jau arī ir - tomēr divas dienas plecu pie pleca. Palīdzam viens otram, mierinām un uzmundrinām. Kaut arī biju mazliet izkritis no aprites, man ar vairākiem sportistiem ir ļoti labas attiecības. Piemēram, ar uzvarētāju, baltkrievu Andreju Kraučanku dzīvojām vienā istabā, runājos ar krieviem, kazahu, vāciešiem. Bijusī pirmā lieluma zvaigzne čehs Dvoržāks (viņš startē vēl 35 gados) mani pat uzaicināja uz savām sacensībām, kas notiks pēc trim nedēļām.
- Brauksi?
- Vēl nezinu, bet vairāk liekas, ka ne - desmitcīņu nevar taisīt ik pēc pāris nedēļām. Sezonas laikā optimālais sacensību skaits ir trīs, četras, nu, varbūt piecas. Ne vairāk.
- Vai tev viss ir sarēķināts?
- Izskatās, ka jā. Vispirms, jūlija sākumā jāpiedalās Eiropas kausu izcīņā, tad augusta sākumā ir universiāde, bet augusta beigās svarīgākās šīgada sacensības - pasaules meistarsacīkstes.
Protams, ka atsevišķās sacensībās startēšu visu sezonu. Iespējams, ka šo piektdienu un sestdienu piedalīšos Rīgas meistarsacīkstēs. Noteikti - Rīgas kausos 13. jūnijā. Lēkšu tālumu.
- Ja runājam par treniņiem, tad kurās disciplīnās tev pietrūkst slīpējuma?
- Visās, bet visvairāk vajadzētu pielikt sprintā, šķēpa mešanā un kārtslēkšanā, kur man ir tādas kā psiholoģiskas problēmas.
- Bailes no augstuma?
- Nesmejieties, es tiešām augstumā jūtos neomulīgi, cenšos gan to visu pārvarēt. Varbūt bērnībā vairāk vajadzēja kāpt kokos, staigāt pa jumtiem...
- Bet tiksi pāri, jo tagad tev ir jāpierod pie jauniem augstumiem - kaut vai pasaules rangu tabulā... Starp citu, daudz laimes 25. dzimšanas dienā!
Juris BĒRZIŅŠ -SOMS
Jānis Karlivāns
Latvijas rekordists desmitcīņā
Sportists amatieris
Dzimis 1982. gada 2. jūnijā Cēsīs
Augums 1,94 m
Svars 93 kg
Pirmais treneris - Imants Piziks un Andris Iecelnieks
Treneri - Uldis Kurzemnieks, Guntis Gailītis un Igors Izotovs
Atēnu olimpisko spēļu dalībnieks
Mācījies Valmieras rajona Rencēnu pamatskolā, Murjāņu sporta ģimnāzijā
Studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā
Dzīvo Valmieras rajona Burtnieku pagastā un Rīgā
Neprecējies, ir draudzene Liene
