twitter facebook instagram

Aigas septiņi vienā

19.Jūn.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
176/177
3-Grabuste-KAA TAS NOTIEK-taalums grabuste, JBS 1141 (14).jpg


īsti vienā disciplīnā sevi iedomāties nevaru, man patīk daudzpusība. Jau savā
dzimtajā Rēzeknē, kad sāku trenēties pie trenera Ciprusa, skrēju, lēcu, grūdu.
Kad nonācu Murjāņos, tad treneris Ļaksa bija īss savā spriedumā - taisām septiņcīņu!
Atceros, ka pēc pirmās pilnās daudzcīņas es skatījos debesīs un domāju - ak
Dievs, cik bieži dzīvē man vēl būs jātaisa daudzcīņa?..."

 

Tā stāsta un smaida
slaida tumšmate (šobrīd) Aiga Grabuste, kas lielākas publikas priekšā (arī Latvijas
TV tiešraidēs) parādījās 2007. gadā pasaules čempionātā Osakā, kad mūsu
daudzcīņniece, kas tikko bija kļuvusi par Eiropas U-20 čempioni, vai katrā
disciplīnā uzrādīja personisko rekordu, pirmo reizi pārsniedzot 6000 punktu
robežu un iegūstot tiesības startēt olimpiskajās spēlēs. Pekinā atkal četri
personiskie rekordi un spēcīgajā konkurencē 19. vieta.

Klāt kārtējā sezona,
kuras kulminācija būs Eiropas U-23 meistarsacīkstes, kur jādara viss, lai pirms
diviem gadiem U-20 konkurencē iegūtā zelta medaļa tagad vecāku sāncenšu pulkā iegūtu
jaunu spozmi. Augustā vēl pasaules čempionāts Berlīnē, kur mūsu jaunajai
daudzcīņniecei (tikko palika 21 gads) vēl atvēlēts ieskrējiena celiņš, jo
septiņcīņa tomēr ir nobriedušāku meiteņu sports.

Kā Aiga sadala spēkus
divu dienu cīņām septiņās tik dažādās vieglatlētikas disciplīnās, ko domā, kā rēķina
punktus? Neliels ieskats divu dienu dienasgrāmatā.

 

Pirmā diena. Septiņcīņa sākas ar 100 m/b - 13,47.
Viltīgie svītrotie šķēršļi

- Pirmais daudzcīņas
veids man ir viens no mīļākajiem, un, ja nākamajā sezonā vairāk pievērsīšos
kādai atsevišķai disciplīnai, tās varētu būt arī barjeras. Tie desmit svītrotie
šķēršļi gan ir visai viltīgi, var sajukt ritms, aizķerties aiz kādas un -
labākajā gadījumā - vari sākt divu dienu cīņu ar pamaz punktiem. Tikko
Eiropas ziemas čempionātā pieccīņā man barjerās bija nullīte...

Pie barjerskriešanas
man jāpiestrādā gan ātruma, gan tehnikas ziņā. Kad sāc iesildīšanos ar mūziku
austiņās, mēģini sevi pozitīvi uzlādēt, kad perfekti startē, jūti pareizo
ritmu, esi ātra un precīza, tad tie 100 metri liekas kā viens mirklis.

Kad sekmīgi esmu
veikusi barjeras, tad tikai tā pa īstam ievelku elpu un saprotu - uh, daudzcīņa
ir sākusies.

 

Augstums - 1,77 m. Pagaidām - tikai...

- Augstlēkšanā man vēl
trūkst stabilitātes. Kā šodien atceros, reiz pasaules jauniešu čempionātā Marokā
neveicu sākuma augstumu. Tā arī īsti nesapratu, varbūt nobijos, varbūt
pietiekami nesakoncentrējos. Tāpēc tagad vairs neriskēju, bet, lai tā īsti ielēktos,
esmu spiesta sākt ar zemāku augstumu. Kamēr tieku līdz savam maksimumam, esmu
jau nogurusi.

Šogad daudz esmu
strādājusi pie atspēriena uzlabošanas, un ideāli būtu, ja varētu sākt ar
augstumu, kas tuvu personiskajam un tad mēģināt ar pilnu atdevi lēkt 1,80 m un
augstāk. Ja gribu savākt lielāku punktu summu, tad tas būtu tikai normāli.

Kad esmu daudzmaz tikusi
galā ar augstlēkšanu, tad gan atviegloti nopūšos - laižam tālāk.

Lode - 14,09 m. Sava svara maksimums

- Lodes grūšana - tas
nav tik sarežģīti. Šogad prieks, ka kontrolmačos Itālijā beidzot tiku pāri 14
metru robežai, visu laiku pietrūka nieka sprīža. Saprotu, ka ar savām
fiziskajām dotībām es nekādus dižos tālumus neveikšu. Ātrums, tehnika, varbūt
vēl nedaudz vairāk spēka, un ceru, ka ap 14,50 metriem es varētu
nostabilizēties. Tas manai kompleksijai varētu būt tuvu maksimumam.

Vispār daudzcīņa
sastāv no tik dažādām disciplīnām, ka treniņu procesā ļoti jādomā, ko attīstīt
vairāk, ar ko pārlieku neaizrauties, visam jābūt ļoti sabalansētam. Man patīk
tehniskas, ātras un pietiekami spēcīgas sportistes, nevis tādas, kas tālu met
vai grūž, bet skrejceļā un lēkšanās ir lempīgas. Starp citu, biežāk uzvar tās
pirmās.

 

200 m - 24,71. Bez galvas lauzīšanas, tikai
skrien...

- Te daudz nav ko
domāt, skrien, cik jaudas. Te nav tādu pārsteigumu kā tehniskās disciplīnās -
ir ātrums, ir rezultāts. Arī ap sirdi ir mazliet vieglāk, jo zini, ka līdz ar
to pirmā diena būs galā.

Esmu tik nogurusi, ka
neko domāt negribu, tikai ātrāk gulēt. Nemokos ar punktu skaitīšanu, ar domām,
kurā vietā esmu, to lai dara trenere. Gribu atpūsties, lai no rīta atkal būtu
gatava cīņām.

 

Otrā diena. Tālums - 6,44 m. Vajadzētu sprīdi
tālāk

- Otrā diena ir it kā
mazliet vieglāka, jo tikai trīs disciplīnas, bet nogurumu tomēr jūt. Galvenais
ir labi sagatavoties tāllēkšanai, kas ir mana mīļākā disciplīna. Daudzcīņas
klasika māca, ka pirmais lēciens jāvelta labam rezultātam, lai būtu drošība, ka
bešā nepaliksi. Viegli pateikt - Pekinā pirmajā lēcienā es pārkāpu. Otrajā
paveicu to, ko vajadzēja pirmajā, - knapi 6 metri, trešajā neko vairs nedomāju,
lēcu, cik varēju, un kā atalgojums - 6,36 m. Te jāsaglabā vēsa galva, jo vienā
brīdi var tikt pārvilkta svītra visiem pirmās dienas pūliņiem. Tieši Pekinā
divas spēcīgas lietuvietes tāllēkšanā dabūja nullītes.

Nedomāju, ka es īpaši
koncentrējos, bet vienmēr cenšos atcerēties, ko daru, un saprotu, ka būtu
muļķīgi beigt divu dienu cīņu uzmanības trūkuma vai kādu citu kontrolējamu iemeslu
dēļ.

Kaut arī turpmāk mana
pamatdisciplīna būs septiņcīņa, nākamgad es vairāk gribētu pievērsties tieši
tāllēkšanai. Iemesls ir tīri praktisks, jo, lecot savus centimetrus 15-30
tālāk, jau var piedalīties komercmačos, kur tomēr var šo to nopelnīt -
septiņcīņā tādu naudas maču praktiski nav.

 

Šķēpmešana - 45,76 m. Cik tur līdz piecdesmit...

- Šķēpu līdz šim
vistālāk esmu metusi pirms diviem gadiem Osakā. Pērn kaut kā nelidoja, tāpēc
esmu ļoti priecīga, ka tikko Tartu man izdevās atkal aizmest tuvu 45 metriem.

Šķēps laikam ir
vienīgā disciplīnā, kur bez saviem treneriem Ludmilas Olijares un Aleksandra Čumakova
es izmantoju kāda cita palīdzību - mani konsultē Andis Anškins, kurš pats metis
81,80 m, reizēm arī Kārlis Alainis. Jo vairāk iepazīstu šķēpmešanu, jo vairāk
saprotu, ka tas ir ļoti sarežģīts veids. Tomēr man patīk un cenšos, cik varu, -
galvenais ir pareizi ieskrieties, veikt krustsoļus un maksimāli daudz spēka ielikt
metienā, turklāt pareizā, jo šķēpu jau nemet tikai ar roku, bet gan ar visu
augumu. Katra novirze ne vien samazina rezultātu, bet arī draud ar traumām. Domāju,
ka mans šķēps var lidot tālāk.

 

800 m - 2:16,87. Rakstura
pārbaude

- Jau teicu, ka
daudzcīņas laikā neko īpaši nerēķinu, bet pirms pēdējā veida tomēr jāzina, ar
ko ir jārēķinās. Iespējams, ka tava sīvākā pretiniece ir tikai punkta attālumā,
viena ir jānoķer, citu nedrīkst pārāk tālu atlaist. Tomēr tā ir tikai teorija,
jo es vienmēr esmu skrējusi, cik ātri varu un mazliet ātrāk. Ar treneri ir
izrunāts, kā man jānoskrien pirmais aplis, otrais. Nekādu taktisku cīņu gan
nevedu, skrienu, cik varu, un turos līdzi sava līmeņa skrējējām. Pa priekšu
skriet gan nav nekādas jēgas, jo distances otrajā pusē katrs sākuma
pārspīlējums var atriebties desmitkārt.

Šī distance man
nepatīk, teikšu atklāti, bet bez tās nevar. Tieši šogad trenere mani tik daudz trenkājusi
ar šo garo skriešanu, ka man jau sapņos rādās. Zinu, lai pieliktu labu punktu
divu dienu cīņām, man tie divi apļi jānoskrien kādās divās minūtēs un 10
sekundēs. Esmu gatava finiša taisnē skriet autopilotā, tad krist, bet noskriet ātrāk.
Daudzi man prasījuši - vai finišā mēs nepozējam TV kamerām, jo gandrīz visas
sportistes krīt zemē, tad viena otru ceļ augšā, apskaujas, pēc tam skrien goda
apli? Nē, jo cīņai patiesi atdoti visi spēki, un beigās mēs jūtamies kā viena
komanda, kas paveikusi lielu darbu. Kaut arī nekādas draudzenes neesam, tomēr
divas dienas plecu pie pleca tuvina, un nobeiguma skrējienā vairs nav svarīgi -
biji pirmā vai divdesmitā, tu to varēji, tātad esi mūsējā.

 

...Aiga beidz savu
īso stāstu, kas stadionā ilgst divas dienas, un aizsteidzas uz treniņu.
Rēzeknes meitenei šī ir kārtējā sezona, un līdz šim katru gadu kāpts pa solītim
uz augšu. Aiga nenoliedz, ka pašreiz dienaskārtībā ir Līgas Kļaviņas 8 gadus
vecais Latvijas rekords (Līgai - 6279, Aigai - 6050) (ziemas sacensībās
pieccīņā Aiga rekordu Līgai šosezon jau ir atņēmusi), Eiropas U-23, pasaules
čempionāts.

Runājot par nākotni,
Aiga atzīst, ka plāni ir skaidri līdz olimpiskajām spēlēm Londonā. Viss ir
pakļauts šim mērķim - treniņi, personiskā dzīve, kura nedrīkst traucēt
sportistes karjerai, dienas režīms. Tālāk dzīve rādīs, kādi būs rezultāti, -
vai būs motivācija trenēties ar tādu pašu atdevi kā līdz šim.

Pagaidām Aigai tikai
fantāzijas brīžos rādās vīzija, ka tu vari pacelt rokas pret debesīm savā
dzimtajā Rēzeknē un izsaukties - ak Dieviņ, man šodien, rīt un parīt nekas nav
jādara!

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Aiga Grabuste

vieglatlēte, daudzcīņniece

Dzimusi: 1988. gada 24. martā Rēzeknē

Izglītība: mācījusies Rēzeknes vidusskolā, beigusi Murjāņu Sporta
ģimnāziju, mācās Latvijas Universitātē, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē

Augums, svars: 1,78 m, 67 kg

Lielākie sasniegumi: Eiropas U-23 čempione (2007. g.) 17. vieta
pasaules čempionātā (2007. g.), 19. vieta olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008. g.).
9. vieta pasaules jaunatnes čempionātā (2006. g.)

valsts rekordiste
pieccīņā telpās - 4463, valsts junioru rekordiste (U-20) septiņcīņā - 6019,
otrs visu laiku labākais rezultāts Latvijā - 6050 punkti.

Treneri: pirmie treneri Rēzeknē Ignats Cipruss, Murjāņos - Broņislavs
Ļaksa, pašreiz Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieks: literatūra, dabas baudīšana