Aiz intrigu elpas

Vitālijs Urbanovičs Latvijas biatlonu aizvedis līdz piecām vietām labāko sešniekā divās olimpiskajās spēlēs. Bet ceļš līdz šīm rozēm bijis daudziem ērkšķiem kaisīts. Arī šīs sezonas pirmā puse mūsu vīriešu komandai nav tā veiksmīgākā, tomēr Latvija nāciju vērtējumā patlaban ir piecpadsmitā - augstāk nekā pērn, stafetē pat vienpadsmitā. Vienalga atskan balsis, kas pieprasa, lai galvenā trenera galva ripotu.
Mūsu saruna ar Vitāliju Urbanoviču notiek dienu pirms došanās uz pasaules čempionātu Estersundā un trenera apaļās jubilejas.
- Dzimšanas dienu atkal svinēsi darbā?
- Darbā, jā-ā, darbā. Atkrīt problēmas. Ko tur svinēt?! Ja jaunāks paliktu... Bet vispār es nejūtu, ka man nāk dzimšanas diena.
- Vispriecīgākā tev bija pussimta jubileja pirms desmit gadiem Nagano?
- Tā bija laba dzimšanas diena.

- Kā tas jums toreiz izdevās? Olimpiskajās spēlēs visās disciplīnās vietas labāko sešniekā, sprintā pat divas! Nudien grūti iedomāties, kad vēl kaut ko tādu pieredzēsim.

- Puišiem īstais vecums bija atnācis. Tik daudz putras bijām kopā apēduši. Maļuhinam tad bija 29, Bricim - 28 gadi, Upeniekam - 27. Jaunākais bija Nākums, ar kuru esam dzimuši vienā dienā, tikai es 24 gadus agrāk.

Neskaitot Ilmāru, tādos pašos gados atkal būsim Vankūverā. Bet arī biatlons pa šiem desmit gadiem ir izaudzis. Gan plašumā, paskat, nupat pasaules jauniešu čempionātā stafetē ceturtie finišē rumāņi - pirms krieviem! Gan spēkā. Sprintā trīsdesmit labākie tagad saspiežas pusotrā minūtē, Nagano laikos pirmo no trīsdesmitā šķīra trīs minūtes. Rezultāti kļuvuši divkārt blīvāki un sīkumi divreiz nozīmīgāki. Un arī jauni maļuhini, briči un nākumi nedzimst ik pēc četriem gadiem...

- Pirms Nagano sezonas šie uzvārdi vēl nebija tie, uz kuriem likt lielas likmes. Katrs bija tikai pa reizei paspīdējis atsevišķos Pasaules kausa izcīņas posmos.

- Gatavojāmies vienmērīgāk, no mums neviens neko daudz negaidīja. Katrs panākums bija patīkams pārsteigums, bet par viduvējiem rezultātiem neviens daudz nekritizēja. Pēc Nagano no mums sāka gaidīt tikai panākumus. Psiholoģiski tā nav vieglākā situācija.

Deviņdesmito gadu četriniekam izjūkot, uz vietām izlasē startam pasaules čempionātos tika ieviesta atlases maču sistēma. It kā konkurence dzen, veicina attīstību, bet Pasaules kausa posmu jau tā tik daudz, grūti atrast logu vēl vairākām nacionālajām atlases sacensībām, kurām pat īpaši jāgatavojas, jo tieši tajās rezultāts kādam var būt izšķirošs. Lai gan, ko tur daudz atlasīt? Beigās komandas sastāvs parasti ir tāds pats, kādu viegli varēja prognozēt pēc Pasaules un Eiropas kausu izcīņas posmiem, vienīgi dažs, atlasei gatavojoties, pasaules čempionātā labāko formu būs zaudējis.

- Varbūt tavam vērtējumam neuzticas?

- Varbūt. Visi ir ar ambīcijām. Var jau vienam atlases mačam patiešām labi sagatavoties un tajā gūt panākumu, bet citiem jāgatavojas un jācīnās visu PK sezonu, kas ilgst no novembra beigām līdz martam. Tajā pašā laikā, pēc LOV kritērijiem, rezultāti Pasaules kausu izcīņas posmos ir mazsvarīgi. Formāli tie vajadzīgi tikai, lai nāciju vērtējumā mēs sev nodrošinātu pietiekamu dalībnieku skaitu pasaules čempionātā.

- Tagadējā Latvijas komanda ar visu Brici PK apritē ir viena no jaunākajām, vidējais vecums diez ko nepārsniedz 26 gadus!

- Īsto brieduma vecumu nupat sasniedzis Jānis Bērziņš - viņam janvārī palika 26 gadi. Viņš arī iepriekšējās sezonās vienīgais no jaunajiem spēja ieskriet PK ieskaites trīsdesmitniekā. Bet šosezon Bērziņš netiek vaļā no infekcijām. Slims būdams, dabūja cīnīties arī atlases mačos Antholcā, tādēļ nevarēja piedalīties pagājušās nedēļas koptreniņos Otepē. Bet līdz pasaules čempionāta stafetei mēs viņu sapreparēsim. Sprintu viņš noteikti vēl nevarēs skriet, par 20 km distanci skatīsimies.

- Vēl par pagātni, lūdzu. Nagano bija super, bet vēl pēc četriem gadiem Soltleiksitijā - tā pati komanda un izgāšanās!

- Par visu varīti gribēju to komandu noturēt, dažām zvaigznītēm radziņi uzauga, šādās tādas problēmiņas bija. Vēl atcerējos, Nagano mums bija arī ļoti labas slēpes. Pats smērēju.

- Komandai nebija sava slēpju smērētāja?

- Tieši Nagano man sāka palīdzēt Aivars Bogdanovs, kurš bija rezervists. Pirms tam es biju viens - šoferis, menedžeris, smērētājs, slēpošanas treneris, šaušanas treneris, fiziskās sagatavotības treneris. Ar šo brīvprātīgi obligāto daudzpusību esmu zaudējis. Ja būtu vesela brigāde, es varētu pilnveidoties dažās atsevišķās jomās, kurās kļūtu krietni stiprāks, bet bieži bija izvēle: dari visu viens vai arī vispār vairāk nekas nenotiks.

- Tagad komanda ir drusku lielāka?

- Kopā ar Aivaru strādā arī Intars Spalviņš. Es pēdējo reizi, Aivaram palīdzot, slēpes smērēju Soltleiksitijā. Stafetē smagi iekritām. Bija atrasts ļoti labs variants, bet naktī pirms starta sāka snigt svaigs sniegs. Tas mums galīgi nebija piemērots.

- Turpinām historiogrāfiju. Soltleiksitijā bedre, pēc četriem gadiem Turīnā Bricis tiek vēl augstāk nekā Nagano, izcīnot ceturto vietu! Kas mainījās?

- Nekas būtisks, tikai dažas nianses treniņu procesā, kas mums nav gluži akmenī iekalts plāns mūžīgiem laikiem. Starp citu, Soltleiksitijas spēlēs, izņemot stafeti, nemaz tik graujoši atpalicēji nebijām - turpat pie trīsdesmitnieka labākie grozījās. Bet visi uz mums skatījās ar Nagano brillēm.

- Šajos aptuveni divdesmit gados kopš tu strādā ar Latvijas izlasi, treniņu metodika biatlonā ir mainījusies?

- Pamatos ne. Bieži gadījies dzīvot kopā arī ar Vācijas, Krievijas izlasēm un redzēt, kā viņi strādā. Protams, ne jau sīkumos, bet to, ka viņi visi veic arī liela apjoma darbu, noslēpt nevar.

Šogad varbūt ar slodzēm esam pārforsējuši, bet tā īsti to varēšu novērtēt tikai pavasarī. Nemainot atmosfēru, ar labu noskaņu komandā daudz trenējāmies tepat Otepē. Visi bija ārkārtīgi centīgi, katru mēnesi plānus pārpildīja. Man vajadzēja piebremzēt. Vēl novembrī dažs noslēpoja 1000 km. Vajadzēja ātrāk mest slodzi nost. Nebijām rēķinājušies, ka pirmais Pasaules kausa posms būs tik nozīmīgs turpmākajai atlasei. Neviens īsti nezināja, kā skaitīs IBU (Starptautiskās Biatlona federācijas) punktus. Izrādījās, ka arī pēdējais dabū vienu punktu. Bet pirmajā kārtā bija dalībnieku rekordskaits, un jebkura augstāka vieta bija krietni vērtīgāka nekā nākamajās kārtās. Paskriet vēl daudzmaz varējām, bet katastrofāli slikti šāvām: labākajam trīs sodi, pārējiem - pieci, seši, astoņi...

- Pēc tam sākās panika? Kā saglabāt starta vietas Pasaules kausa izcīņā, jo tūlīt zem pirmajiem deviņdesmit pavilks svītru?

- Panikas nebija, un šogad tās nebūs.

- Krievi, vācieši, norvēģi, francūži dzīvo pa citiem plauktiem. Bet, piemēram, zviedri, kuri nesen mums bija kožami pretinieki, tagad ir nenoķerami.

- Zviedri biatlonistu rindas veiksmīgi papildina ar labiem distanču slēpotājiem, kuri šajā sporta veidā netiek valsts izlasē. Divdesmitgadīgu cilvēku iemācīt pareizi šaut ir vieglāk, nekā pārmācīt tādu, kas to nepareizi dara jau kopš desmit gadu vecuma.

- Nāciju  vērtējumā Latvija patlaban ir piecpadsmitā. Aiz mums - sniegotā slēpotāju zeme Somija, Igaunija, Polija ar visu savu olimpisko vicečempionu Tomašu Sikoru.

-- Arī poļi no saviem 30 miljoniem diez kādas lielās rezerves atrast nevar. Jaunā atlases sistēma vissāpīgāk skāra vidējās un mazās valstis, kurām turklāt ir labas biatlona tradīcijas. PK vairs nav iespējams variēt ar dalībnieku sastāvu, ļaut kādam atpūsties. Jo tiem, kuri PK regulāri neapgrozās labāko trīsdesmitniekā, nemitīgi jāstartē, lai kādā kondīcijā viņi arī būtu, jo citādi var zaudēt vietu šajās sacensībās. Sastāvu mainīt var tikai lielie - norvēģi, vācieši, krievi, francūži. IBU atzīst, ka kļūdījusies, bet, kā to labot un vai vispār gribēs labot, nav skaidrs.

- Intrigu elpu tu pakausī jūti, bet vai manāma arī konkurence - treneri, kuri ne tikai ar runām, bet arī darbos sāk sevi apliecināt?

- Gan jau būs.

- Beidzies pasaules junioru čempionāts, kurā mūsu nākamā maiņa stafetē pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu... no beigām.

- Pēc Vankūveras spēlēm daži izlases vīri noteikti beigs aktīvo sportistu gaitas. Dod dievs, ka ne ātrāk. Tad atkal būs kārtējais izdzīvošanas periods, jo 85., 86., 87. dzimšanas gadi sevišķi bagāti nav. Tālāk atkal ir labi jaunieši Aleksandrs Sverčkovs, Oskars Muižnieks, Rolands Pužulis, arī juniors Andrejs Rastorgujevs. Vajadzētu tomēr reālu junioru izlasi, kas sagatavošanās periodā katru mēnesi vismaz uz nedēļu savācas kopā un pastrādā, veidojot vienotu sistēmu. Tagad katrs darbojas savā stūrī un pēc savas metodikas.

- Tu redzi treneri, kurš varētu ar šādu komandu strādāt?

- Neuzdod man tādus jautājumus. Varu atkal kādu apvainot. Latvieši ir ļoti jūtīgi cilvēki.

- Tādēļ par izredzēm pasaules čempionātā klusēsi?

- Plaisa starp mums un labākajiem izskatās dziļa, bet tā ir pārlecama. Ja arī sagatavošanās periodā slodze bijusi par lielu, ilgtermiņā tā nekādu ļaunumu nenodara. Jebkurā gadījumā tas būs pluss nākamajai sezonai. Piebeidzis es viņus neesmu. Bija sagurums, bet no tā var tikt vaļā. Mums būs vēl divi galvenie starti. Tūlīt pēc pasaules meistarsacīkstēm sāksies Eiropas čempionāts.

- Turpināsi darboties vienatnē?

- Tas ir maldīgs priekšstats, ka es te gribu būt diktators, vienīgais visu lietu noteicējs. Tikai priecātos, ja būtu vēl kāds speciālists, ar kuru strādāt kopā. Esmu sācis sarunas ar kādu pazīstamu ārzemju distanču slēpošanas treneri, kas vismaz periodiski varētu mums palīdzēt. Distances veikšanas tehnikā ir daudz nianšu, tās labāk apgūstot, var visai daudz sekunžu no rezultāta nomest nost. Šajos blīvo rezultātu laikos tas ir būtiski. Protams, ļoti derētu atrast arī biatlona šaušanas treneri. Bet arī tas jāmeklē ārzemēs. Lai gan mūsu puiši nemaz tik slikti nešauj, kā jums liekas.

Visā ir tikai kāds sīkums, kura mums pietrūkst. Tas divos gados līdz olimpiskajām spēlēm jāatrod.

Dainis CAUNE

Foto: Dainis Caune, Sports

Vitālijs Urbanovičs

Latvijas biatlona vīriešu izlases galvenais treneris

Dzimis           1948. gada 4. februārī Rēzeknes rajona Kaunatas pagastā

Izglītība         beidzis Elkšņu astoņgadīgo skolu, Rīgas 45. vidusskolu, LSPA, studējis arī RTU

Sportā           kopš 1967. gada, kad sācis trenēties biatlonā. Treneris Elmārs Gateris

Lielākie sasniegumi sportā         PSRS čempions stafetē, junioru konkurencē arī individuāli, vienīgais starptautiskās klases sporta meistars biatlonā Latvijā, četrus gadus PSRS izlases dalībnieks, pretendents startam 1972. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Saporo

Darba gaitas            1978. gadā sācis strādāt par Dinamo jauniešu biatlona treneri, kopš astoņdesmito gadu beigām strādā ar Latvijas izlasi, kopš 1993. gada vīriešu izlases galvenais treneris

Ģimenes stāvoklis             precējies, ir dēls un meita

Hobiji maratonskriešana, makšķerēšana, mūzika