twitter facebook instagram

Andreja Maticina skarbā realitāte

28.Jan.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
108
Hokejs.jpg

Šīs sezonas priecīgākos brīžus mūsu hokejā pagaidām sagādājusi Latvijas junioru izlase, kas izcīnījusi tiesības spēlēt pasaules čempionāta elites grupā. Šīs komandas galvenais treneris ir Andrejs Maticins, kuru hokeja draugi noteikti atceras arī kā lielisku spēlētāju. Savulaik Andrejs vēl Rīgas Dinamo sastāvā izcīnīja PSRS čempionāta sudraba medaļas, pēc tam 10 gadus uzticīgi kalpoja Latvijas valstsvienībai, ar kuru veica ceļu no C grupas līdz elitei.
Andrejs Maticins dzimis Krievijas pilsētā Čerepovecā, taču jau skolnieka vecumā viņu noskatīja Rīgas Dinamo treneri. Interesanti, ka Andreja tēvs bija futbola treneris, taču Maticins jaunākais izvēlējās hokeju.

Nacionālās īpatnības
„Vasarā Čerepovecā spēlēja futbolu, bet ziemā - hokeju. Arī mans tēvs pieprata abus sporta veidus. Tajā laikā šāda apvienošana bija izplatīta. Man vairāk patika hokejs, mums bija arī laba komanda. Jau agrā bērnībā dzīvojot pa treniņnometnēm, ātri pieradu pie sportista dzīvesveida. 16 gados atbraucu uz Rīgu, kur sākumā spēlēju jauniešu komandā. Toreiz spēlētāju izvēle nemaz nebija tik liela, tāpēc ātri vien tiku uz augšu," atceras Andrejs Maticins.

„Pirmo nopietno uzvaru guvu 1983. gadā, kad Ļeņingradā PSRS izlases sastāvā kļuvu par pasaules junioru čempionu. Tad nāca neaizmirstamais 1988. gada sudrabs Rīgas Dinamo. Latvijas izlases sastāvā patīkamākās atmiņas saistās ar 1996. gadu, kad Eindhovenā (Nīderlande) izcīnījām ceļazīmi uz A grupu. Tad nāca A grupas debijas čempionāts Turku, kad sākumā mums neviens nepievērsa uzmanību, pārējās komandas jau prātā dalīja punktus savā starpā, bet mēs tikām līdz septītajai vietai. Atceros, kad izbraucām no Rīgas, daži draugi, mūs pavadot, pārkristījās. Sak, ja atgriezīsities dzīvi, būs labi. Taču izrādījās, ka mēs varam spēlēt augstā līmenī.

No elites grupas turnīriem veiksmīgs bija arī 2000. gada čempionāts Sanktpēterburgā, kas palicis atmiņā ar draudzīgo kolektīvu. Piemēram, Sanktpēterburgā visas komandas viesnīcā pusdienoja kopā vienā lielā zālē. Pie mūsu galdiem visu laiku valdīja liela jautrība. Protams, spēlēm gatavojāmies nopietni. Sanktpēterburgā bija izredzes pacīnīties par medaļām. Ceturtdaļfināla mačā ar Čehiju bija iespēja uzvarēt un tikt pusfinālā, bet dažas muļķīgas kļūdas noveda pie zaudējuma."

Lai gan Sanktpēterburgā Latvijas izlase guva teicamus panākumus, drīz pēc čempionāta sākās skandāls - ne visi bija apmierināti ar toreizējo Latvijas izlases galveno treneri Haraldu Vasiļjevu.

„Mierīgi neko nevaram izdarīt. Ja viss ir klusi un labi, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Žurnālisti arī gatavi pielikt roku, lai no nekā uzpūstu lielu burbuli. Vecas lietas nav ko atcerēties," skaidro Maticins.

Zviedrijas posms

Lai gan Maticins spēlēja PSRS junioru izlasē, bija viens no Rīgas Dinamo un vēlāk Latvijas izlases aizsardzības līderiem, viņam neizdevās izmēģināt spēkus Nacionālajā Hokeja līgā. Pēc PSRS sabrukšanas Maticins devās pelnīt iztiku uz Skandināviju, sākumā pāris gadus nodzīvojot Somijā, bet tad gandrīz 10 - Zviedrijā.

„Jaunībā nebija iespēju doties uz Ziemeļameriku, bet, kad varēja, vairs nebija īstais vecums. Protams, būtu interesanti spēlēt NHL, bet apzinos, ka arī tur nav nekāda saldā dzīve. Amerikā katram komandā ir stingri noteikta vieta - vieniem atļauts vairāk, citiem mazāk. Ja esi pirmajā maiņā, - labi, ja trešajā - tad tikai mētāsi ripu zonā," uzskata Andrejs Maticins, kura divdesmitgadīgais dēls Vadims Zviedrijā mēģina iet tēva pēdās.

„No vienas puses, viņam tīri labi padodas, no otras, spēlētāju tirgū vidējais līmenis ir augsts, tāpēc iekārtoties labā komandā ir grūti. Ne velti lielākā daļa mūsu jauniešu spēlē tepat Latvijā, daži aizbraukuši uz Baltkrieviju, bet labā līmenī iekārtojušies trīs četri spēlētāji. Mēs te esam iedomājušies, ka mūs Eiropā visi pazīst, bet, kad aizbraucam uz turieni, tad izrādās, ka viņiem par mums ir tumša bilde. Turklāt situācija ar katru gadu pasliktinās."

Tikai ne somu taksistu

Pēc atgriešanās no Zviedrijas Maticins vēl nedaudz uzspēlēja Liepājas metalurgā, bet 2004. gada pavasarī kļuva par HK Rīga 2000 galveno treneri, aizvedot komandu līdz Latvijas čempionu titulam. Tiesa, galvaspilsētas klubā Maticins nostrādāja tikai līdz rudenim.

„Nekas īpašs toreiz nenotika. Klubā radās dažādas problēmas, arī finansiālajā ziņā. Nepatika, ka vienam uzbrucējam, kas pa sezonu gūst trīs vārtus, maksāja vairāk nekā tam, kurš gūst 15. Lai nu kā, tā bija laba pieredze. Bet strādāt ar mūsu čempionāta komandām vairs negribu. Strādājot ar bērniem, var redzēt darba augļus, bet Latvijas čempionātā nav nekādas perspektīvas. Mums ir trīs vadošie klubi, kur visu laiku mainās vieni un tie paši spēlētāji. Tā viņi virzās pa riņķi - uzspēlē vienā komandā, kad kaut kas nesanāk, pāriet uz nākamo. Skaidrs, ka augstāk par šo līmeni viņi vairs nepacelsies. Ar pašreizējo darbu esmu apmierināts, man ir interesanti," atklāj Maticins, kurš bez Latvijas junioru izlases galvenā trenera pienākumu pildīšanas vēl strādā ar SK Rīga/LB 1992. gadā dzimušo zēnu komandu. Maticinam nav ilgi jādomā, lai nosauktu autoritāti trenera profesijā.

„Protams, visvairāk man devis Vladimirs Jurzinovs (bijušais Rīgas Dinamo galvenais treneris), ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Drīzumā brauksim uz Austriju, kur viņš strādā Zalcburgas hokeja akadēmijā. Kaut ko devis katrs treneris, sākot ar pašu pirmo, vienīgais izņēmums - pēdējie spēlētāja karjeras gadi Liepājas metalurgā, kad tur treneris bija somu-igauņu taksists Vesa Surenkins. Tās bija tīrās šausmas. Viņa dēļ nolēmu beigt profesionālo karjeru. Veselība bija laba, varēju vēl kādu gadu paspēlēt."

Trenera filozofija

Strādājot ar jauniešu komandām, Maticins labi iepazinis situāciju ar mūsu hokeja rezervēm. Vērtējums nav optimistisks.

„Ņemot vērā to bērnu skaitu, kas nopietni trenējas, grūti ir kaut ko izaudzināt. Mums nav no kā izvēlēties. Tā ir nevis atlase, bet vienkārši bērnu pieņemšana. Ja komandā ir 24 spēlētāji, tad kaut ko spēj tikai kādi astoņi. Bet puiši vismaz nevazājas apkārt, viņiem nav laika muļķībām. Jau no paša sākuma vienojāmies, ka vecāki nedrīkst jaukties mūsu darbā. Ja kādu kaut kas neapmierina, tad var pāriet uz citu komandu," saka Maticins.

„Trenerim jābūt stingram pret spēlētājiem. Taču vispirms jāpaskaidro, ko tu no viņiem gribi. Ja uz spēlētāju tikai kliedz, viņš mirkšķinās acis un neko nesapratīs. Cita lieta, ja piecas reizes skaidro un nesaprot. Jānovērtē arī tas, uz ko katrs spēlētājs ir spējīgs. Ja hokejists tik tikko var paslidot, tad nav jēgas prasīt, lai viņš apspēlē pretinieku un gūst vārtus. Kāds brazīliešu futbola treneris teicis, ka viņš nesaprot tos trenerus, kas mača laikā sēž un neizrāda emocijas. Trenerim jākontrolē notikumi laukumā. Varbūt spēles laikā puišiem grūti adekvāti uztvert teikto, bet pārtraukumā var daudz ko paskaidrot. Tas gan jādara koncentrēti, jo cilvēks spēj uztvert kādas piecas minūtes, pārējā informācija aiziet gar ausīm. Spēles laikā citreiz gribas iziet laukumā un parādīt, kas kā ir jādara. Bet pie mūsu atlases jāsaprot, ka ne visi atbilst nepieciešamajam līmenim.

Lielā uzvara

Pagājušā gada izskaņā Maticina vadītā junioru izlase gan deva pamatu optimismam, lieliskā stilā izcīnot ceļazīmi uz pasaules junioru čempionāta elites grupu.

„Esmu pateicīgs puišiem, jo turnīra gaitā ne viss ritēja gludi. Tomēr galvenais ir rezultāts. Redzēsim, kas būs pēc gada. Labi, ka mums ierindā paliks puse no šī sastāva. Esmu viņus iepazinis, viņi zina manas prasības. Piekrītu, ka 1988. gads mums bija veiksmīgs, tāpēc līdzvērtīgu maiņu būs grūti atrast. Pieredze rāda, ka mums labas komandas izaug ik pēc trim gadiem," saka Latvijas junioru izlases galvenais treneris.

Kurš no šīs komandas spēlētājiem jau ir gatavs spēlēt Latvijas pieaugušo izlasē?

„Uzvarēja komanda, nevis atsevišķi hokejisti. Īpaši izcelt varētu vienīgi Andri Džeriņu, kurš ir ļoti progresējis. Pirmajā izlasē pasaules čempionātā jau spēlējis Kaspars Daugaviņš, bet šajā turnīrā viņš atzīstami spēlēja pirmajā un pēdējā spēlē, pa vidu trīs mačus atpūtās. Kanādā biju uz Daugaviņa pārstāvētā kluba maču Ontario Junioru līgā. Jāatzīst, ka tur tādu daugaviņu netrūkst. Visi skrien, met, cīnās, tā ka viņam katru maču jācīnās par vietu zem saules. Lielajai izlasei vēl varētu ieteikt aizsargu Oskaru Cibuļski. Viņam gan vēl daudz jāstrādā, jo Latvijas čempionāts un starptautiskais izlašu līmenis ir divas dažādas lietas. Tomēr Cibuļskim ir visi dotumi kļūt par labu hokejistu. Šajā vecumā gan nevar pārsteigties ar secinājumiem. Mums svarīgi ir pacelt komandas vidējo līmeni, tad arī līderiem būs vieglāk izpausties. Lai nesanāk tā, ka nevis līderi velk komandu uz priekšu, bet komanda rauj līderus atpakaļ."

Par izdzīvošanu

Mūsu jaunie hokejisti sapņo par izdevīgiem līgumiem ar ārzemju klubiem un spēlēšanu NHL, bet Maticins brīdina, ka veidot karjeru ārzemēs nemaz nav tik viegli. 

„Neredzu jēgu braukt prom no Latvijas jau 16 gadu vecumā. Jāsaprot, ka ārzemēs tu jebkurā vecumā esi leģionārs, tur neviens treneris tev pakaļ nestaigās. Ar visu būs jātiek galā pašam. Ja esi atbraucis, tad jāpierāda sava meistarība. Bet ko tu vari pierādīt, ja tepat Latvijā vēl daudz bija jāmācās. Jābrauc tad, kad esi nobriedis spēlētājs. Amerikā daudzi mūsējie spēlē visdažādākajās līgās, bet retais izsitas uz augšu. No mūsu amerikāņiem varētu savākt gandrīz vel vienu junioru izlasi. Tagad strādāju ar 1992. gadā dzimušajiem hokejistiem. Viņi vairs nav mazi bērni, visi grib uz NHL, bet neviens negrib strādāt. It kā viss notiks tāpat vien. Daži ir mērķtiecīgi, bet vairumam nav pietiekami nopietna attieksme. Jaunieši nesaprot, cik lielu darbu vajag ieguldīt, lai sasniegtu šo mērķi. Liela nozīme ir arī veiksmei - vai tevi kāds pamanīs. NHL draftam nav lielas nozīmes. Karjeras laikā esmu redzējis tik daudz draftētus hokejistus, kuri nekur tā arī nav tikuši," apgalvo Maticins.

„Tuvākajos gados mūsu izlasi gaida tikai cīņa par izdzīvošanu. Citur līmenis ceļas, pie mums krītas. Par laimi, pasaules čempionāta shēma ir tāda, ka grūti izkrist no elites grupas. Pietiek uzvarēt vienu spēli, un var noturēties vēl uz gadu. Taču, ja izkritīsim, tad atgriezties būs grūti. Nav jēgas gaidīt, ka tagad jaunie sāks spēlēt kā Beļavskis vai Kerčs jaunībā. Ja viņi to varētu, tad viņi nespēlētu Latvijas vai Baltkrievijas čempionātā. Ne velti mūsējo ir ļoti maz vadošajos Eiropas čempionātos, bet Latvijas čempionāta līmenis neļauj progresēt. Ja četrdesmitgadīgais Kerčs ir labākais Latvijas čempionātā, bet otrais ir tikai nedaudz jaunākais Ignatovičs, tas izsaka visu."

Kristiāns GIRVIČS

Vizītkarte

Andrejs Maticins

hokeja treneris

Dzimis           1963. gada 30. Janvārī Čerepovecā (Krievija)

Amats            Latvijas junioru izlases galvenais treneris

Spēlējis         Latvijas bērzs, Rīgas Dinamo, Assat (Somija), KooKoo (Somija), Lycksele (Zviedrija), Tingsryd (Zviedrija), Nykoping (Zviedrija), Liepājas metalurgs, Vilki

Latvijas izlasē         117 spēles, 48 rezultativitātes punkti (13+35), 78 soda minūtes

Ģimenes stāvoklis precējies, ir divi dēli

Nozīmīgākie sasniegumi  pasaules čempions junioriem (1983. g.), PSRS čempionāta sudraba medaļa (1988. g.), piedalījies četros A grupas pasaules čempionātos (1997. - 2000. g.) un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs (2002. g.)

Citāti

Tuvākajos gados mūsu izlasi gaida cīņa par izdzīvošanu. Par laimi, pasaules čempionāta shēma ir tāda, ka grūti izkrist no elites grupas. Taču, ja izkritīsim, tad atgriezties būs grūti

Mēs te esam iedomājušies, ka mūs Eiropā visi pazīst, bet, kad aizbraucam uz turieni, tad izrādās, ka viņiem par mums ir tumša bilde

Fotoparaksti

Labākais čempionāts. 2000. gada pavasaris Sanktpēterburgā. Latvijas izlase tika līdz pasaules čempionāta ceturtdaļfinālam. Attēlā: Andrejs Maticins cīņā ar zviedru Mikaelu Hakansonu. (foto: Ilmārs Znotiņš, Diena)