twitter facebook instagram

Andris Vītols

09.Apr.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
335
Andris Vītols

1936. gada 19. oktobris — 2018. gada 17. marts

 

Kopš 1971. gada Starptautiskās kategorijas tiesnesis handbolā, kopā ar Jāni Ķuzuli tiesājis 1976. gada un 1980. gada olimpisko spēļu turnīros, piedalījies Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanā, LOK goda biedrs, bijis Starptautiskās Handbola federācijas spēļu inspektors, Latvijas Handbola federācijas tiesnešu kolēģijas priekšsēdētājs, trīskārtējs Latvijas čempions, diplomēts inženieris, strādājis Latvijas Rakstnieku savienībā, Latvijas vēstniecībā Krievijā, Latvijas olimpiešu Sociālajā fondā

 

LABESTĪGAJAM VIRSOTNES CILVĒKAM

Fragmenti no Ērika Hānberga atvadu runas

 

Astoņdesmit otrajā gadā ieiedams, Andris Vītols iegāja arī mūžībā. Atvadas ir tāds ciemošanās brīdis, kad pēdējo reizi Andris ir ar mums un nav vairs ar mums. Šis ir tas brīdis, kad atmiņas salec kā sienāži. Pirmais sienāzītis manī ielēca, atceroties Andri un domājot par Andri vispirms kā par cilvēku zenītā.

Man spilgti palicis atmiņā tas brīdis, kad Andris savu dzīves pieredzējumu dzīvošanā un sportā stāstīja Andžilam Remesam, lai taptu grāmata par diviem rokasbumbas tiesnešiem ar pasaules vārdu — Andri Vītolu un Jāni Ķuzuli. Atceros, ar kādu lepnumu viņš pauda, ka 1965. gada PSRS čempionātā izpelnījies titulu — labākais. Tātad labākais Padomju Savienībā. Un šis labākais Andrim un Jānim gadu gaitā ir bijusi galvenā mērvienība, jo sportā taču mēs runājam — kurš tālāk, kurš augstāk, par uzvarām. Bet tiesnešiem ir tikai viens kritērijs — labi, vēl labāk un ļoti labi. Andris, pieaicinādams pāriniekos Jāni Ķuzuli, turējies ļoti labi kategorijā, un šo titulējumu abi aizstāvējuši gadiem cauri Vissavienības mērogā, olimpiskajā mērogā, pasaules mērogā un neatkarīgās Latvijas mērogā. Kā apliecinājums tam ir Andra Vītola un Jāņa Ķuzuļa atzīšana par labākajiem tiesnešiem Latvijas rokasbumbas 50. gadskārtā.

Vispirms šajā atvadu brīdī paužu ardievas virsotnes personībai — Andrim Vītolam. Andris ir vispusības cilvēks. Visparadoksālākais ir tas periods, kad Andris Vītols kopā ar Jāni Ķuzuli — divi tehnokrāti — gadu gadiem strādāja Rakstnieku savienībā. Patīkami, ka rakstnieku saime saprata, kāda pasaules sportā ir nozīme Andrim un Jānim, ļaudama regulāri doties uz sacensībām tiesāt. Savukārt viņi abi popularizēja Rakstnieku savienību, un brīžiem bija pat vaicājums, kurš ir populārāks — Rakstnieku savienība vai rokasbumbas tiesneši? Tā bija simbioze.

Andris, arī pēc dabas būdams dzejisks, bija Dzejas dienas norišu organizators. Viņš bija cilvēks, kurš ļoti labi saprata radošo inteliģenci. Tajā laikā, kad PSRS valdīja sausais likums, Andris tomēr saskandināja glāzīti ar populāro Krievijas dzejnieku Jevgeņiju Jevtušenko, kurš sacīja: “Valsts, kas liedz dzert šņabi, sabruks.” Drīz vien tas arī notika.

Andris Vītols tik labi saprata rakstniekus, ka šī saime ievēlēja viņu par savas arodbiedrības valdes priekšsēdētāju. Viņš saprata, ka ģēniji ikdienā brīžiem ir kā bērni. Savukārt šie ģeniālie bērni palīdzēja Andrim uzaudzināt viņa paša bērnus, kuriem ģēniji bija vienkārši tantes un onkuļi. Andra sadarbību ar rakstniekiem novērtēja Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters. Kad viņš kļuva par Latvijas vēstnieku Krievijā un stacionējās Maskavā, Peters Vītolu uzaicināja par savu palīgu.

Atcerēdamies šo posmu Rakstnieku savienībā, es saku ardievas prozas un dzejas veicinātājam. Savā praktiskajā darbībā viņš patiesi tāds arī bija.

Andris visu dzīvi bijis labsirdīgs. Tāpēc nav brīnums, ka viņš, strādājot kopā ar Uļu Semjonovu Latvijas olimpiešu Sociālajā fondā, uzturēja sporta veterānu vakariņu tradīciju, pulcējot kopā cilvēkus, kas tik nozīmīgi bijuši Latvijai, bet nu kļuvuši stipri vecāki, klibāki un līkāki. Tas bija milzīgs gandarījums, ka Uļa kopā ar Andri teica paldies šai auditorijai gan šajā pasākumā, gan visa gada ritumā dažādi atbalstot. Jānim Ķuzulim un man kā ārpus sporta cilvēkam it īpaši bija pagodinājums, ka mūs uzaicināja vadīt šīs sirsnīgās olimpiešu vakariņas. Taču, kad olimpieši pacēla pirmo glāzīti un iesila, viņi vairs nebija savaldāmi klausīties vadītāju un ciemiņu uzrunas. Andris bija tas, kurš ierunājās, ka uzmanību vajadzētu piesaistīt ar kaut ko vizuālu. Ar Jāni Ķuzuli no cirka sarunājām baložu dresētāju, un Latviešu biedrības Zelta zālē pēkšņi izlidoja putni, kas sniedza savu priekšnesumu. Čalas zālē apklusa. Pēc tam pie manis pienāca bokseris Jānis Lancers un — bliukt! — pa žokli. Ne jau tā, ka jākrīt, bet tomēr jūtami. Nevarēju saprast, ko tas nozīmē un kā man jāuzvedas? Bet tūlīt atskanēja: “Veči, paldies! Tas bija baigi forši!” Tad es sapratu sporta veterānu skarbo sirsnību un tās izpausmes. Šis olimpiskais sirsnīgums un omulība Andri Vītolu uz ilgu laiku sasaistīja ar Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņu.

Andra tiecība ar saviem anekdotiskumiem, ar optimistiskajiem dzīves epizožu stāstījumiem ir veicinājusi gan olimpiešu, gan Omulību klubiņa biedru garastāvokļa un arī veselības sakārtošanu. Tālab ardievas sakām labestības un optimisma uzturētājam.

Andris vienmēr bijis tuviniekos, meitās — Ditā, Zanē, Rutā. Jo vairāk gadu gūlās viņam uz pleciem, jo vairāk Andris atcerējās savu bērnību. Kā rāpies pāri Daugavas stadiona žogam, kā Pelnu dienā skolotājam žaketes aizmugurē iekāris pelnu maisiņu. Kā nemitīgi bijis sportā. Sākumā futbolā, slidošanā, hokejā, volejbolā, basketbolā… Pats interesantākais, ka kaut kad zēnībā Andris redzējis sapni, kurā spēlējis dīvainu spēli — it kā basketbolu, bet bumbu vajadzējis mest nevis grozā, bet pa vārtiem. Rokasbumba Latvijā tad vēl nav bijusi pazīstama.

Tālab gribu sacīt paldies Andrim par bērnības un savas esības turpināšanu labestībā un tālredzībā, uzturot nezūdamību savos bērnos un mazbērnos.

Autori: 
Dainis Caune