twitter facebook instagram

Aparjodu dzimta

21.Mar.2016 - Ieva Runge

Numurs: 
312
Aparjodu dzimta

Ledus trašu sporta veidos, kur ilgu laiku dominējuši Alpu valstu sportisti, nereti svarīgu lomu spēlējušas dzimtu tradīcijas. Hūberi, Šīgli, Lingeri, Lohneri... Pirmā dzimta, kurā tiek turpinātas kamaniņu sporta tradīcijas, nu ir arī Latvijā — Aparjodi.

NO BRIEDES PAR APARJODI

Talantīgā latviešu kamaniņu braucēja Aiva Briede deviņdesmito gadu vidū uz brīdi pazuda no aprites, lai tajā atgrieztos pēc diviem gadiem jau kā Aparjode un divu bērnu — Kendijas un Kristera — māmiņa.

— Vai šī pauze iecirta robu tavā sportiskajā biogrāfijā?

Aiva:Nezinu. Ja atklāti, tad par to pat neesmu domājusi. Tā viss sanāca. Bērni piedzima ar 15 mēnešu starpību — Kendija 1996. gada decembrī, Kristers — 1998. gada februārī. Puika bija vēl pavisam mazs — astoņi mēneši, kad atsāku braukt. Konkurence nebija liela, un uzreiz biju izlases kandidātos. It kā nekas nebūtu mainījies.

— Vai izdevās sasniegt mērķus, kādus biji iecerējusi?

Aiva:Nekādu dižo mērķu nebija. Par olimpisko pjedestālu nesapņoju, biju reāliste. Turklāt prātu par visiem 100% vairs neaizņēma kamaniņas. Tur tagad galvenā vieta bija ģimenei. Tāpēc arī rezultāti nekādi izcilie nesanāca.

— Vai nebija skumji, kad mamma reti bija mājās?

Kendija:Bija jau, bet tad mēs to tā nemaz neizjutām. Bijām mazi. Tētim bija grūtāk. Daudz pa telefonu runājām.

Aiva:Tad bija stacionārais telefons un rēķini bija itin iespaidīgi. Es ilgojos pēc mājām, un viņi mani gaidīja ar dāvanām.

Kendija:Jā, jā. Gaidījām saldumus. (Smejas.) Bet bija arī kleitas!

— Vai televizorā mammu redzējāt bieži?

Kristers: Tas būtu jāprasa tētim. Pats diez ko neatceros.

Kendija:Es gan atceros. Tu parasti sauci: "Spolta zinas!"

Kristers:Tā arī esmu palicis sporta ziņu fans. Tomēr pat mammas startu Turīnā neatceros. Tad jau man bija astoņi gadi. Gan jau skatījāmies, bet tas ir pagaisis no atmiņas.

— Braukt atsāki jau 1998./1999. gada sezonā, taču uz spēlēm tiki tikai 2006. gadā?

Aiva:Tas laikam manas neērtās dabas dēļ. Nepratu paklusēt, kad reizēm to vajadzēja.

— Pēc tam vēl kādu laiku startēji arī bobslejā.

Aiva:Pierunāja pamēģināt, un man likās interesanti. Pati braukšana un stūrēšana bobslejā varbūt pat nedaudz vieglāka, taču tas nav domāts sievietēm. Kamanas iesit padusē un ej. Ar bobu tā nevar. Pat divatā netikām galā. Vajadzīgs vēl kāds, kas palīdz. Tas rada neērtības, jo visu laiku no kāda esi atkarīga. Pamēģināju, lielu perspektīvu neredzēju un metu mieru.

— Cik Latvijas čempiontitulu tev ir?

Aiva:Pat īsti nezinu. Paradoksāli, ka divas zelta medaļas ieguvu tad, kad vairs netrenējos — 2010. un 2014., kad startēju jau kopā ar Kendiju. Uzvarēju arī Latvijas olimpiādē.

SĀKA AR ORIENTĒŠANOS

— Taviem bērniem sportā izvēles iespēju laikam nebija, jo kamanas visu laiku bija gaitenī. Bet kā tev pašai?

Aiva:Es dzīvoju pie Lojas, netālu no Murjāņiem. Gribēju iet uz airēšanu, bet tā bija tikai Jūrmalā. Nākamā izvēle būtu riteņbraukšana, bet tieši tajā gadā likvidēja meiteņu sekciju. Palika tikai kamaniņas, kur ņēma gandrīz visus, kas gribēja. Bijām kādi 12. Tā arī tur paliku.

Kas attiecas uz bērniem, tad kamaniņas nebūt nav viņu pirmais sports. Abi sāka ar orientēšanos. Pirmais no orientēšanās malā pagāja Kristers.

Kristers:Man kļuva par grūtu, jo biju garš un smags...

— Purvā grimi līdz ceļiem?

Kristers:Gandrīz vai. Tur tomēr jānoskrien gari gabali.

— Cik tev tagad ir augums un svars?

Kristers:1,95 m un 100 kg. Kamanām pašā laikā.

— Un māsai?

Kendija:Svaru neteikšu. (Smejas) Augums — 1,80 m.

Aiva:Arī pagājušajā vasarā abi vēl startēja orientēšanās sacensībās. Bija Čehijā uz veloorientēšanos. Kristeram pārtrūka ķēde, un vēlu tika līdz finišam.

— Vai no ērcēm nav bail?

Kendija:Nē. Bijām potēti. Tagad gan laikam būtu jāiet no jauna.

— Kompasu pazīstat, tad jau no jebkuras trases uz viesnīcu varat ceļu atrast.

Abi:Varētu gan.

Kendija:Bet Altenbergā pa mežu būtu jāiet kilometri pieci. (Smej.)

— Kad pievērsāties kamaniņu sportam?

Aiva:Kad es Saulkrastos izveidoju treniņgrupu, man bija vajadzīgi audzēkņi, un savējie kļuva par grupas balstiem. Kristeram bija 11, Kendijai 13. Viņus trenēju, kamēr abi nepārcēlās uz Murjāņiem.

— Tagad atkal esat prom no mammas.

Kendija:Ikdienā diezgan daudz, bet esam gana patstāvīgi. Sacensībās gan mamma, gan tētis gandrīz vienmēr cenšas būt klāt.

AR BASKETBOLISTA AUGUMU

— Kādu laiku par kamaniņu sporta etalonu uzskatīja vācu sardeli Georgu Haklu — apaļš, pasmags. Kā torpēda. Tu ar saviem 1,95 m finišā esi viņam 20 cm priekšā.

Kristers:Tagad arvien vairāk parādās slaidie braucēji, līdz ar to arī smagāki braucēji.

— Labāks paātrinājums...

Kristers:Arī. Svarīgi, lai ir labas kamanas, jo garajiem ir savas nianses. Ar sliktām arī smagais nekādu lielo paātrinājumu nedabūs.

— Cik saprotu, kamanas šobrīd tev ir izdevušās. Kas tās būvēja?

Kristers:Jā, kamanas tiešām ir labas. Tas ir kolektīvs darbs — savu roku pielika mehāniķis Sandris Bērziņš, Aivars Kalniņš, Mārtiņš Rubenis. Es arī daudz piestrādāju. Mācījos. Jo pats labāk zini, kas lācītim vēderā, jo vieglāk atrast trūkumus un tos novērst.

— Tagad ar jums darbojas arī Mārtiņš Rubenis. Ir ienesis kādas pārmaiņas?

Kristers:Par pārmaiņām grūti spriest, jo strādā vesela treneru grupa. Taču Mārtiņa devums ir būtisks. Viņš ļoti daudz darbojas ar kamanām, bet no savas pieredzes var daudz ko pamācīt par trasi, braukšanu un gatavošanos startam, par koncentrēšanos braucienam. Domāju, ka rezultātus redzēsim pēc laika, jo viņam šī bija tikai pirmā sezona. Redzu, ka ar mani viņam ir vēlme darboties, slīpēt nianses. Šobrīd mums ir spēcīga treneru komanda.

Aiva:Kristers jau ir gandrīz gatavs produkts, un Mārtiņa pieredze viņa izaugsmē var būt ļoti vērtīga.

— Kad bija āķis lūpā, respektīvi, — sajūta, ka kamanās var daudz ko sasniegt un varbūt arī realizēt mammas sapņus?

Kristers:Sekmīgi bija jau pirmie starti. 13 gados Pasaules kausā jauniešiem Siguldā biju otrais. Laba bija arī nākamā sezona. Sajūtas bija noķertas.

Kendija:Man līdzīgi. Jau ar pirmajiem ārzemju startiem viss gāja no rokas.

KRISTERA LABĀKĀ SEZONA

— Kā vērtējat pagājušo sezonu?

Kristers:Ar dažām mazām iebildēm kā ļoti labu. Nu nav Sigulda mana trase, un Pasaules kausā paliku tikai ceturtais. Protams, ka gribējās beidzot vinnēt. Garajiem laikam grūtākas ir tās trases, kur ir asākas virāžas. Līdzīgi ir arī Oberhofā. Tikai šajās divās trasēs Pasaules kausa posmos nebiju uz pjedestāla (viena uzvara, divas otrās, viena trešā vieta — A.V.). Kopvērtējumā paliku otrais aiz austrieša Millera (viņš uzvarēja arī Eiropas čempionātā — A.V.). Taču jāņem vērā, ka biju viens no jaunākajiem. Eiropas junioru čempionātā biju trešais. Par pirmo šoreiz bija pagrūti cīnīties. Otrais varēju būt. Pasaules junioru čempionātā Vinterbergā ieguvu sudrabu. Krievs bija teju divus gadus vecāks un bija stabilāks. Pēc pirmā brauciena biju līderis, taču otrajā kļūdījos (tikai astotais rezultāts — A.V.). Labi vēl, ka sudrabu nosargāju.

— Sezonas galvenais starts bija Jaunatnes olimpiskajās spēlēs?

Kristers:Jā. Tas bija patiešām interesants pasākums. Dzīvojām olimpiskajā ciematā. Daži treneri arī, bet pārējiem bija jāmeklē citas apmešanās vietas. Atklāšana, noslēgums. Visa delegācija turējās kopā un viens par otru fanojām. Bija iespēja paskatīties arī citus sporta veidus — daiļslidošanu, biatlonu. Sapazinos ar citiem sportistiem, ko tā nemaz nesatiktu. Cik dzirdēju, šīs bija gandrīz perfektas spēles.

— Vai nejuti psiholoģisko spiedienu, jo visi no tevis gaidīja medaļu?

Kristers:Nē. Biju mierīgs un pārliecināts.

Aiva:Kristers bija favorīts. Cita medaļa, atskaitot zeltu, būtu neveiksme. Taču sportā viss var gadīties.

— Šoreiz negadījās, jo stabili vinnēji abus braucienus un tuvāko konkurentu apsteidzi par 0,6, kas ir liels pārsvars.

Kristers:Nostartēju tiešām labi. Kā jau teicu, ir labas kamanas un tikai jānobrauc. Biju sagatavojies, noderēja trenera Rubeņa padomi. Lillehammerē jau biju braucis, tāpēc trasi zināju. Līdz ar to varu teikt, ka šī ir līdz šim veiksmīgākā sezona.

— Vai skolā tavu panākumu atzīmēja?

Kristers:Protams. Bet pamazām pie tiem jau sāk pierast.

Aiva:Lidostā bija varena sagaidīšana. Bija delegācijas no Murjāņiem, Saulkrastiem. Atmosfēra bija superīga. Sagaidīja kā no olimpiskajām spēlēm.

— Joprojām esi Saulkrastu domes deputāte?

Aiva:Esmu gan. (Smej.) Dome patiešām mūs ļoti atbalsta. Grupā trenējas 25 bērni. Daudz palīdz arī ģimenes. Tagad pamazām sākam atdot ieguldīto.

— Pasaules kamaniņu saime tevi vēl atceras?

Aiva:Tie braucēji, kas kļuvuši par treneriem, atceras gan. Mēs jau esam kā liela ģimene. Cēgelers, kas daudz bijis Siguldā, Lillehammerē Kristeru apsveica. Viņiem ir arī kopīga bilde.

LABĀKO KAMANU MEKLĒJUMOS

— Kā savu sezonu vērtē Kendija?

Kendija:Varēju nedaudz labāk. Abos sezonas galvenajos startos Eiropas un pasaules čempionātos bija iespēja iegūt medaļu, taču slikti veicu otros braucienus (Eiropā braucienos 3. un 5. vieta, pasaulē attiecīgi — 4. un 13.). Līdz ar to ceturtā un devītā vieta. Varēja un noteikti vajadzēja labāk. Labi vismaz, ka Pasaules kausa Siguldas posmā biju trešā. Eiropas pieaugušo čempionātā otrajā braucienā biju pat 11. vietā. Tas nozīmē, ka varu braukt arī šādā konkurencē! (kopvērtējumā 13. vieta. — A.V.).

Aiva:Atšķirībā no Kristera Kendijai ir problēmas ar kamanām. Viņa ir slaidāka par citām braucējām, un viņai jāatkož nianses. Visu sezonu meklējām labāko risinājumu. Aptecētāju ņēmām no Annas (Orlovas) vecajām kamanām. Ņēmās Mārtiņš Rubenis. Beigās to visu kopā salika Valda Ķuža darbnīcā. Sanāca labākais, ko šajā situācijā varēja izdarīt. Vasarā būs daudz darba.

— Vai slieces ir labas?

Abas:Kādas ir, ar tādām braucam. Nav mums tādas izvēles kā vāciešiem vai krieviem, taču nav arī sliktas. Rezultāti to rāda.

Kristers:Silts laiks laikam man nebūtu tas labākais. Esmu smagāks un vairāk iegrimstu ledū.

— Cik daudz laika paiet slieču gatavošanā?

Kristers:Kādas četras stundas. Jo rūpīgāk tās nopulēsi, jo būs labāks rezultāts.

Kendija:Es treniņu laikā tās daudz nepulēju, bet pirms sacensībām šis darbiņš paņem 4 stundas.

— Kas kamaniņās ir svarīgākais — pats braucējs vai tehnika?

Kristers:Abi. Ar sliktu tehniku arī labs braucējs par čempionu nekļūs. Taču slikts braucējs pat ar superkamanām ne tik! Tāpēc liela vērība visu laiku jāvelta abām sastāvdaļām.

— Pirms starta ir arī kādi rituāli?

Kendija:Ir lietas, ko cenšos ievērot, taču īpašu rituālu nav.

Kristers:Man arī ne. Bet tētim ir. Viņam trases malā ir vietas, kur jāstāv.

Aiva:Siguldā pirmajā braucienā viņš netika savā vietā, tāpēc Kristeram neesot sanācis. Otrajā tika. Pasaules junioru čempionātā Altenbergā pēc pirmā brauciena ļoti negribēja atstāt savu vietu, taču pauze bija pagara. Atnāk atpakaļ un skatās — vieta jau aizņemta. Taču pussolīti pa pussolītim līdz Kristera braucienam jau bija atkarojis savu vietu.

— Ir kādas trases, kur neesat braukuši?

Kristers:Laplaņa. Sanmorica, bet tur kamaniņnieki maz brauc. Sočos ar nav būts. Tiesa, tur sacensību nav daudz.

Aiva:Krievi joprojām grib trenēties Siguldā, bet viņus spiež tērēt naudu Sočos, kur viss ir dārgāks. Paramonovā trase vairs nefunkcionējot.

— Ar lāpstu negribat Siguldā nobraukt?

Abi:Nē. Bet domas jau var mainīties! (Smejas.)

Aiva:Es ar skeletonu gan gribētu vienreiz pamēģināt. Tad būtu pilns komplekts.

Kristers:Man šķiet, ka nav liela atšķirība. Tikai jāguļ uz vēdera, un visas darbības ir kā spogulī — otrādas.

— Krister, vai tik slaidu puisi citi sporta veidi nemēģina pārvilināt?

— Nē, jo zina, ka kamanās jau esmu tālu ticis. Murjāņos treniņos uzspēlējam volejbolu. Arī citus sporta veidus pamēģinām. Bet tikai, lai būtu interesantāki treniņi.

APARJODI NAV DVĪŅI

— Kad jums ir brīvlaiks no kamanām?

Kendija: Martā un aprīlī. Maijā atkal sākam trenēties. Tā arī paiet visa vasara. Ja ko neizdarīsi vasarā, labi varēs just ziemā.

— Kā tas sanāk, ka 12. klasi Murjāņos beidzat vienlaikus?

Kendija:(Smejas.) Kristers ir brīnumbērns!

Aiva:Jā, viens dzimis 1996., bet otrs 1998. gadā, bet starpība nav pat pilni 15 mēneši. Kendija aizgāja uz skolu, kad bija septiņi gadi un astoņi mēneši, bet Kristeram bija tikai sešarpus gadi. Bērnudārzā viņu vairs neturēja — tik kustīgs un skaļš. Kā dzīvsudrabs. Lai tiktu vaļā, sūtīja uz skolu.

Kendija:Brīžiem mūs uzskatīja par dvīņiem.

Aiva:Bet tagad šur tur ārzemēs mani un Kendiju par māsām (Smej). Pat krievu TV komentētājs mūs tā nodēvēja.

— Tad jau šajā pavasarī visa uzmanība būs skolai?

Kendija:Jā, drīz pirmais eksāmens.

— Kuri priekšmeti vislabāk patīk?

Kendija:Matemātika.

Kristers:Bet man vēsture!

— Kādas iemaņas ir svešvalodās?

Kendija:Angļu. Vajadzētu arī vācu, kurā šo to jau var saprast.

Kristers:Angļu un mazliet krievu. Kādus 10 vārdus arī vāciski (Smejas).

— Kur domājat turpināt mācības?

Aiva:LSPA vislabāk var sportu savienot ar mācībām (Kendija piekrītoši māj ar galvu).

Kristers:(Smej.) Un ko jūs teiktu, ja es aizbrauktu uz Daugavpili un studētu vēsturi, piemēram?

Aiva:Ja jau visus šos gadus esi bijis kopā ar māsu, gan jau arī tagad tā būs.

— Vai tad neesat viens otram apnikuši?

Kristers:Kad tā ir, vienmēr var atrast vietu, kur pabūt vienatnē vai citā kompānijā.

— Bērnībā lielas cīņas rīkojāt?

Kendija:Daudz kas bija.

Aiva:Bija arī bērnu kautiņi. Brīžiem pat sabijos, jo abos bija riktīgs azarts. Sportā tas tagad noder. Lai vai kā, visi konflikti vienmēr beidzās un atradām risinājumu.

AR OLIMPISKO SAPNI

— Kendija pieaugušo konkurencē Pasaules kausa izcīņā un Eiropas čempionātā jau ir izmēģinājusi spēkus. Varbūt nākamsezon mēģināsi arī tu?

Kristers:Tāda doma ir. Kad varēs savienot ar startiem Pasaules kausā junioriem. Gribas iegūt Pasaules kausu. Vairāki spēcīgie konkurenti ir izauguši (1996. gadā dzimušie, pasaules čempions Repilovs, Eiropas čempions Millers vairs nebūs juniori — A.V.). Tas gan nenozīmē, ka konkurence būs mazāka. Puišiem arī Latvijas izlasē ir laba konkurence — Kivlenieks, Mauriņš, Dārznieks, Rozītis. Es būtu piektais — tieši tik var pieteikt Pasaules kausa izcīņai. No jaunajiem Rozītis ir ļoti labi iegājis lielo kompānijā.

Aiva:Cik vien būs iespēja, to darīsim. Ātrāk jāpierod pie cita līmeņa konkurences. Krievs Repilovs, kas uzvarēja pasaules junioru čempionātā, Eiropas čempionātā bija otrais. Tūlīt aiz Loha. Kristeram ir laba fiziskā sagatavotība, labs starts, labas kamanas. Bāze ir ielikta. Tikai vēl klāt jāliek darbs treniņos. Ar junioru Pasaules kausa iegūšanu būs sarežģītāk, jo daži posmi būs Amerikā, un mūsu juniori parasti uz turieni nebrauc. Dārgs prieks. Bet derētu. Ne tikai lai iegūtu kausu, bet arī lai ātrāk iepazītu turienes trases. Redzēs, ko lems vadība.

— Kristers ir Olimpiskajā vienībā, līdz ar to finansējums ir labāks.

Aiva:Kendija arī ir. Taču tā nav astronomiska nauda. Jo sevišķi, ja jādomā ne tikai par vietu, bet arī par labākām kamanām.

Kristers:Dažas trases jau ir labi iepazītas. Tās, kurās arī mēs startējam no lielo estakādes. Citas pēdējais laiks iepazīt.

— Kendijai vieta sieviešu izlasē jau ir gandrīz droša.

Kendija:Tik droši gan apgalvot nevar. Tomēr mūsu patiešām ir mazāk — Elīza (Cauce), Ulla (Zirne), es.

Aiva:Ja pērn Kendija tikai centās konkurēt ar Ullu, tad šajā sezonā reizēm jau spēja apsteigt. Taču Ullai pēc avārijas šī sezona bija smaga. Cerams, ka nākamā būs labāka.

— Atceros, ka savulaik izlasē allaž bija kāda braucēja, kas ar citām nerunāja vai otrādi. Kāds tagad ir mikroklimats komandā?

Kendija:Nekā tāda nav. Cenšamies viena otrai palīdzēt. Jā, sacensībās ar Ullu esam sīvas konkurentes, taču ārpus trases saprašanās problēmu nav.

Aiva:Viņu konkurencei jābūt vērstai uz to, lai būtu iespējami tuvāk Elīzai, lai arī viņa justu konkurenci. Tas būtu jauns stimuls. Pagaidām Elīza ir ārpus konkurences. Jo sekmīgāk brauks abas pārējās, jo Elīzai tas nāks par labu. Arī iekšējai konkurencei izlasē ir jābūt.

— Jūsu uzvārds ārzemniekiem varētu radīt grūtības. Ir bijuši kādi jocīgi gadījumi?

Aiva: Manuprāt, nav. Apardžod ir vienīgais, kas nāk prātā. Trašu informatori jau ir pieraduši.

— Līdz olimpiskajām spēlēm vēl divi gadi. Vai abi sapņojat par startu Phjončhanā?

Kendija:Protams. Turklāt gribas ne tikai piedalīties, bet arī parādīt labu rezultātu. Divas sezonas būs pietiekamas, lai pilnīgi iedzīvotos pieaugušo sabiedrībā. Galvenais tagad ir sagatavot kamanas. Vēl gan būs jāiegūst olimpiskā ceļazīme.

Kristers:Arī man ir tāds sapnis un cerības. Ja nākamajā sezonā sākšu braukt starp lielajiem, tad jau būs lielāka skaidrība, ko tur varu izdarīt. Būs gan jāizpilda olimpiskā kvalifikācija un jāizcīna vieta izlasē. Cīņai esmu gatavs!

 

Aiva APARJODE

Saulkrastu domes deputāte, Saulkrastu kamaniņu sporta nodaļas vadītāja, kamaniņu braucēja

Dzimusi: 1977. gada 2. februārī

Izglītība: LSPA

Lielākie sasniegumi:P vairākkārtēja Latvijas čempione, 9. vieta 2004. gada Eiropas čempionātā, 18. vieta 2006. gada olimpiskajās spēlēs

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Dainis, divi bērni Kendija (19) un Kristers (18)

 

Kendija APARJODE

Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klases skolniece, kamaniņu braucēja

Dzimusi: 1996. gada 12. decembrī

Augums, svars: 1,80 m, 72 kg

Lielākie sasniegumi: 2. vieta Eiropas junioru čempionātā stafetē (2015), 3. vieta junioru PK kamaniņu sportā (Sigulda, 2015), 5. vieta Eiropas junioru čempionātā (2016), 9. vieta Pasaules junioru čempionātā (2016)

Vaļasprieki: orientēšanās sports, ceļošana

 

Kristers APARJODS

Murjāņu sporta ģimnāzijas 12. klases skolnieks, kamaniņu braucējs

Dzimis: 1998. gada 24. februārī

Augums, svars: 1,95 m, 100 kg

Lielākie sasniegumi: Jaunatnes olimpisko spēļu čempions (2016), 2. vieta Pasaules junioru čempionātā (2016), 3. vieta Eiropas junioru čempionātā (2016), 2. vieta junioru PK kopvērtējumā (2015/2016), 1. vieta jauniešu PK kopvērtējumā (2013/2014), 1. vieta junioru PK posmā (Īglsa, 2016)

Vaļasprieki: makšķerēšana

Autori: 
Arturs VAIDERS, ParSportu.lv