twitter facebook instagram

Apes čalis

29.Mai.2016 - Ieva Runge

Numurs: 
314
Apes čalis

Mairis Levans ir sava laika leģenda. Daudzi viņu apbrīnojuši un vēlējušies līdzināties. Pēc 30 gadu ilgas karjeras motokrosā Levans saka — esmu laimīgs, ka dzīve man dāvāja šādu iespēju — braukt. Neticami, bet 30 gadu laikā Mairis nav izlaidis nevienu sezonu.

Nemirstīgais sportista gars joprojām mājo Mairī Levanā. Viņš turpina tēva aizsāktās tradīcijas, organizē motokrosa sacensības Vaidavas kauss un ir pamatlicējs kalnu riteņbraukšanas seriālam Vivus.lv MTB maratons.

— Lai gan cīņa trasē tev ir beigusies, šķiet, motokross nebeigsies nekad.

— Intervijās to neesmu stāstījis — šo trīspadsmit gadu laikā, kopš vairs nebraucu ar moci, vairākas reizes esmu sapņojis, ka piedalos motokrosā, bet visas reizes nokavēju startu. (Smejas.)

— Bet kopš karjeras beigām esi sēdējis uz krosa moča?

— Nē. Visdrīzāk gribēšu braukt ātri, tā, kā to pieļauj prāts, bet ķermenis tam vairs nav gatavs, mugura varētu neizturēt.

— Tu pat pa taisnīti negribētu paripināt?

— Bet no tā man nebūs nekāda prieka. Man gribēsies uzlēkt un aizlēkt. Lai gan tehniski varbūt es prastu izpildīt lēcienu, jāapzinās, ka piezemējoties kāds no muguras skriemeļiem varētu neizturēt.

Man ir saglabājušās ļoti labas atmiņas no tā laika, kad braucu ar moci. Un atgriežoties es visticamāk tās varētu pabojāt. Nav ko sevi mānīt.

— Ko tev nozīmē sacensības?

— Sākumā sacensības bija kaut kas īpašs — nenormāls uztraukums, kā tas būs? Vēlākajos gados, kad apradu ar sacensību sajūtu, veidojās rutīna. Tad braukt ir baigā bauda. Rodas mērķi. Savukārt pēdējos gados sportiskie, azartiskie mērķi, zināmā mērā beidzās. Es vienkārši izbaudīju motokrosu, bet netiecos uz rezultātu par katru cenu. Kā es smejoties saku draugiem — tas bija laiks, kad man patika arī ceturtā vieta, bet tā sportistam nevajadzētu domāt. Tas nozīmē — ir pienācis brīdis likt punktu.

Tagad, kad esmu tikai organizators, sacensības man saistās ar pilnīgi ko citu. Tikai pavisam nesen nonācu pie secinājuma, ka sacensību organizēšana (gan Vaidavas kauss motokrosā, gan Vivus.lv MTB maratons) būtībā ir tā pati cīņa trasē. Atkal nākas pārsvērt, vai izdosies viss, ko esi ieplānojis. Un, ja izdodas, tā ir kā uzvara sacensībās.

— Kāpēc tu nolēmi organizēt kalnu velosipēdu sacensības, nevis vēl vienu motokrosu?

— (Domā.) Interesanti. Nebiju par to iedomājies. Laikam nevaram organizēt otru motokrosu, ja jau organizējam Vaidavas kausu. Tā īpašā sajūta, kāda pārņem Api un tās iedzīvotājus, gatavojoties sacensībām. Otro reizi to darīt nevar.

— Bet kāpēc nevar?

— Tādēļ, ka organizēšanai mēs atdodam pārāk daudz. Gan psiholoģiski, gan fiziski ļoti iztukšojamies.

— Līdz šim man neviens nav pratis atbildēt: kas organizēšanā ir tik grūts?

— To tiešām ir grūti pateikt. Varbūt tas, ka vienā mirklī tev ir jādomā par ļoti daudzām lietām, jārisina desmit, divdesmit, trīsdesmit jautājumu. Iespējams, dienā tev jāatbild uz simt elektroniskajām vēstulēm un telefona zvaniem. Tā ir spriedze.

Pagājušajā gadā ar draugiem spriedām — kāds ir labs sacensību organizators... Pēc mūsu versijas, labs organizators visticamāk ir nevis tas, kurš visu saplānojis tā, ka pasākums rit kā pa diegu, bet gan tas, kurš spēj risināt problēmas. Organizēšana — tās ir nemitīgas problēmas. Tā ir plānotu un arī neplānotu darbu veikšana. Tā ir arī saskarsme ar daudziem un dažādiem cilvēkiem. Gada laikā sadarbība notiek ar vairākiem simtiem cilvēku, un tas nav vienkārši.

— Tātad nepatīkami pārsteigumi būs vienmēr.

— Jā, un ar to jārēķinās. Ir cilvēki, kas kļūst neiecietīgi par katru radušos problēmu, piemēram, pēkšņi salūst traktors vai saslimst kāds palīgs. Bet tā notiek. Tehnika lūst, cilvēki slimo. Viss var gadīties.

— Tev bieži jautā — kāpēc pameti motokrosu? Man ir cits jautājums, proti — kāpēc tu brauci tik ilgi?

— Manuprāt, bija pienācis loģisks brīdis pārtraukt sportiskās gaitas. Bija jādomā arī par ģimeni, darbu un bērnu nākotni.

Visdrīzāk es braucu, jo bija iespēja. Mani pilnībā atbalstīja ģimene, man bija vairāki labi sponsori, draugi palīdzēja meklēt finansējumu, lai varu braukt. Interesanti, ka neizsakāmi daudz laika un enerģijas manam finansiālajam nodrošinājumam veltīja mans draugs Uldis Arnicāns. Viņš ir tas, kurš sportiskajā karjerā līdzās brālim Gundaram, tēvam un mammai man devis ļoti daudz.

Neviens man nejautāja — cik ilgi tu grasies braukt. Iedomājies, ja man kāds to pārmestu... Tas nebūtu patīkami. Bet, kad jutu, ka sāku priecāties arī par ceturto un zemākām vietām, teicu sev — nē, nē, Mairi, braukt par draugu un sponsoru sarūpētu naudu vairs nedrīkst.

— Kāda bija sajūta pamostoties un saprotot, ka vairs nebrauksi motokrosā?

— Daudzas lietas atskārtu tikai tad, kad motokross vairs nebija mana ikdiena. Baigi banāli skan, bet es sapratu, cik motokross patiešām ir skaists. Cik vienreizējs un aizraujošs ir starta moments, kad visi četrdesmit triecas uz vienu un to pašu vietu. Tās bija lieliskas sajūtas, jo motokrosā pavadīju 30 savas dzīves gadus. To es uzskatu par lielu veiksmi.

— Liekas, savas karjeras laikā nepiedzīvoji smagas traumas. Vai tā ir?

— Tieši tā. Protams, es tāpat kā citi mēdzu satraumēties, bet ne reizi tik smagi, lai traumas dēļ izlaistu sezonu.

Smagākā trauma, šķiet, bija smadzeņu kontūzija, ko guvu Saldū, Silavotiņu trasē. Par spīti tam, Silavotiņu trase man ir viena no mīļākajām. Šajā trasē man sākās un beidzās neizstāšanās sērija. Piecarpus gadus izdevās sacensībās uzsākt un pabeigt braucienu. Ja nemaldos, finišēju 275 braucienus bez pārtraukuma.

— Atceries kritienu, kurā guvi smadzeņu satricinājumu?

— Tas notika startā, pēc pirmā līkuma. Nezinu, kas īsti atgadījās. Vai uzķēros uz kāda. Varbūt kāds pabrauca priekšā un es aizķēros? Bet, ja tā, pats vien biju vainīgs, jo ļāvu kādam sevi apdzīt. (Smejas.) Nokritu priekšā Jānim Vinteram, un viņš nevarēja paspēt izvairīties — braucot garām, motocikla kāpslis man trāpīja pa galvu. Lai gan ķiverei sitiens izlauza robu, tā mani paglāba. Kā teica kāds mans igauņu draugs — lai nu uz ko, bet uz ķiveri taupīt nedrīkst.

— Tev neticami paveicās. Motokross — tā tomēr ir staigāšana pa naža asmeni.

— Tā gan ir, bet risku var mēģināt samazināt. Vienīgā iespēja, kā to izdarīt, — paaugstināt savu meistarību.

— Tu esi pārstāvējis atjaunoto Latvijas Republiku Nāciju motokrosā Austrālijā.

Jā, tas bija iespaidīgs ceļojums. Mēs devāmies uz Austrāliju. Es pat teiktu, ka motokross tobrīd laikam nebija primārais.

— Jūs labi nostartējāt — 11. vieta.

— Labi, gan. Mūsu izlases līderis bija Viesturs Gaušis, un viņš uz pasaules fona tobrīd bija ļoti labs.

— Tolaik Rietumi mums vēl bija eksotika. Kur nu vēl tālā Austrālija...

— Vairāk nekā 20 stundu lidojumā. Es toreiz rakstīju dienasgrāmatu, lai vēlāk atcerētos notikušo. Mēs viesojāmies pie Austrālijas latviešiem. Katrs palikām savā ģimenē. Interesanti, ka mana saimniece Māra pirms diviem gadiem pirmo reizi atbrauca uz Latviju. Gan mana, gan Viestura Gauša un Ulda Dzalba ģimenes uzņēma viņu Latvijā.

Daudzējādā ziņā tā bija jauna pieredze: citi — īrēti — motocikli, pilnīgi sveša vide. Braukt tur bija, kā doties kosmosā. Iedomājies, būt vienā trasē ar franču motokrosa leģendu Žanu Mišelu Beilu! Interesanti, ka tajā laikā pasaule iepazina jauno beļģu sportistu, kurš pēc tam kļuva par uzvarām bagātāko pasaules čempionu, — Stefanu Evertu.

— Kā uz jums skatījās vietējie?

— Vietējie bija ļoti atsaucīgi, bet par to ir jāpateicas trimdas latviešiem, kuri piestrādāja. Mūs ļoti daudz intervēja un prasīja parakstus.

— Tagad vari paskatīties uz sevi no malas un pateikt, cik meistarīgs biji?

— Sevi vērtēt ir grūti. Varu uz sevi paskatīties ar humora pieskaņu. Esmu jau teicis — braucu 30 gadus, bet tā arī neiemācījos braukt ātri, jo nekādus starptautiskus panākumus neguvu. Mana lielākā panākumu atslēga varbūt bija racionāla, tehniska braukšana, jo vajadzēja domāt par spēku taupīšanu. Salīdzinājumā ar saviem konkurentiem biju fiziski vājāks, kam par iemeslu laikam bija 1997. gadā izslimotā dzeltenā kaite. Pēc tam pamatīgi mainījās asinsanalīzes. Pazeminājās hemoglobīna līmenis asinīs, kas izturības sporta veidos nav vēlams.

Apzinos arī to, ka nebiju atraktīvs braucējs. Meitenēm parasti patīk puiši, kas brauc agresīvi un trasē spēj rādīt trikus. Es tāds nebiju. (Iesmejas.) Bet tajā pašā laikā jutos neizsakāmi priecīgs par saviem faniem. Atkal pieminēšu Silavotiņu trasi, kur karjeras noslēguma mačā pie manis pienāca pensionāru pāris. Kā jau parasti dzīvē, runātāja ir sieva, kamēr večuks stāv, galvu nodūris. Viņa teica — vīram nav bijusi drosme pienākt, bet viņš par mani visus šos gadus esot turējis īkšķi. Viņš zinot, ka šīs man ir pēdējās sacensības, tāpēc gribējis pienākt, sasveicināties un pateikties. Šādas tikšanās ar līdzjutējiem man bija svarīgas. Tās man deva ļoti pozitīvas emocijas.

— Lauris Freibergs intervijā teica, ka Maira Levana sniegums motokrosā viņam bijis kā tāls un nesasniedzams kalns.

— Pirmo reizi to dzirdu. Forši, ka Lauris tā saka. Nu ko? Viņš ņēma un pārbrauca tam kalnam pāri. (Smejas.)

— Teici, ka nebiji agresīvs. Man tomēr šķiet, ka tā vis nebija. Motokrosā taču ir jābūt agresīvam...

— Nu, nē! Motokrosā plecu pie pleca pastāv divi braukšanas stili — agresīvais un filigrānais jeb mierīgais. Piemēram, tepat Ķegumā Hērlings demonstrēja ļoti agresīvu braukšanas stilu, kamēr Kairoli brauc ļoti pārdomāti, no malas skatoties, pat spēkus taupot.

Man simpatizē filigrānais stils. Šķiet, ka tas ir nākotnes motokross. Tajā pašā laikā redzu, ka līdzās pastāv abi. Bet, runājot par mani, nebiju agresīvs viena apsvēruma dēļ. Ja es brauktu agresīvi, man spēka pietiktu varbūt diviem apļiem.

— Kā tu juties starp šiem trakajiem?

— Es negribētu Viesturu Gauši saukt par trako, bet cīņa ar viņu bija izaicinājums. Viesturam piemita agresīvs braukšanas stils. Ja esi nonācis priekšā Viesturam — tavs uzdevums ir nepielaist viņu vairs tuvumā.

— Skaidrāk izsakoties, tavs uzdevums bija bēgt no Gauša.

— Pareizi. Bēgt. Bēgt drošā attālumā, jo, ļaujot viņam pietuvoties, savas pozīcijas gandrīz vienmēr zaudēju. (Smejas.)

— Andris Bārbalis gan māca, ka, izbraucot priekšā, ar pakaļējo riepu ir jāsit pa pretinieka priekšējo.

— Šajā jautājumā es Andrim nepiekrītu. Mēģinot pretinieku izspiest no trases — tas prasa lielu enerģijas patēriņu gan emocionālā, gan fiziskā ziņā. Turklāt tas ļoti palielina sadursmes un kritiena iespējamību. Es izvēlējos koncentrēties uz to, kā braucu pats, pretinieku mēģinot apspēlēt tehniski.

— Zini, es šodien, ļoti pārgalvīgi braucot ar velosipēdu, nospiedu priekšējās bremzes, tāpēc nokritu un saplēsu bikses. Saki, kā izvairīties no pārgalvībām trasē?

— Es laikam nevarēšu dot padomu, jo šķiet, ka dažbrīd biju pārlieku piesardzīgs.

— Man ir vēl viens jautājums attiecībā uz agresiju. Kā pasākumu organizatoram tev ir nācies būt agresīvam?

— Laikam jā. Sportisti ir piemirsuši, ka motokrosa sacensību laikā tiesneša lēmumi ir neapstrīdami. Bet daudziem nezin kāpēc šķiet stilīgi tiesnešu pieņemtos lēmumus apšaubīt, turklāt darīt to publiski, jaunajiem sportistiem dzirdot. Reiz sacensībās Vaidavas kausa trasei pāri gāja orkāns — ļoti stiprs lietus un vējš, kas noplosīja daļu no infrastruktūras, sagāza teltis un izmērcēja trasi.

Mums kā organizatoriem ir pienākums situāciju redzēt un vērtēt kopumā, jo sacensību norise sastāv no daudzām savstarpēji saistītām lietām. Toreiz mēs kopā ar tiesnešiem izsvērām plusus un mīnusus tālākai darbībai un nolēmām, ka šajā dienā atlikušie braucieni tiek atcelti, lai būtu jel kāda iespēja sagatavoties nākamajai dienai. Bet te pēkšņi sportisti paziņo — mēs gribam turpināt arī šodien. Toreiz daudzus no sportistiem iepazinu neierastā skatā. Kā tajā teicienā: „Runā, lai es tevi ieraugu.”

Starptautiskajā arēnā tiesnešu lēmums ir neapstrīdams. Toreiz biju ļoti pikts uz sportistiem, kuri atļāvās publiski izteikt sašutumu. Labi, tu vari aiziet uz savu komandas nometni un apspriest situāciju, bet tu nedrīksti to darīt, skatītājiem un jaunajiem sportistiem dzirdot.

— Bet kā nezaudēt sevi, būt tādam, kāds esi?

— Tā ir laba sajūta justies brīvam un pārliecinātam par savu rīcību. Tā ir ļoti svarīga lieta, un tā es šobrīd jūtos. Protams, pārlieku pārliecinātam par sevi arī nevajadzētu būt, bet galvenais ir nebaidīties no iespējamām kļūdām un nebaidīties tās atzīt. Man to saprast palīdzējuši draugi un ģimene. Gribu uzsvērt, man ir ļoti, ļoti laimējies ar apkārtējiem cilvēkiem — sākot ar sievu Dainu un meitām un beidzot ar jebkuru no draugiem.

— Kā tev šķiet — katram dzīvē kaut kas ir jāsasniedz?

— Man arvien vairāk patīk tas, ka esam tik dažādi. Dzīvē vieta ir dažādajiem. Domāju, ka mums katram var būt atšķirīgi mērķi. Ar prieku skatos uz jauniešiem, kuri vēl it kā stāv pāri nemitīgajai cīņai par labklājību un karjeru, kuri vienkārši izbauda to, kas viņiem šobrīd ir. Tas ir forši.

Arvien biežāk aizdomājos par to, ka savu ikdienas mērķu sasniegšanā mums neatliek laika novērtēt to, ko jau esam sasnieguši un ieguvuši.

— Veidojot komandu, ar kuru organizē pasākumu, tu arī izvēlies dažādus cilvēkus?

— Nav jau tā, ka es izvēlētos. Esam sapulcējušies, pateicoties dažādām sakritībām. Piemēram, palīgi, kas piedalās motokrosa organizēšanā. Tie ir daudzi Apes čaļi ar Sančo priekšgalā. Viņi ir vienkārši, izpalīdzīgi, asprātīgi un zinoši.

Līdzīgi ir ar velolietām. Laikā, kad sapņoju par velosacensību organizēšanu, pēkšņi Rīgā satieku Jāni Baltaisbrenci, ar kuru Apē bijām dzīvojuši vienā kāpņutelpā. Izrādījās, viņš jau vairākus gadus strādāja tieši velojomā un darbojās kopā ar Raimondu Kleinbergu, kurš ir bijušais motosportists. Vēl pēc dažiem gadiem iepazināmies ar Māri Krūzi no Cēsīm, kurš organizēja Cēsu velomaratonu. Tā veidojās mūsu komanda. Un tas turpinās.

— Esmu dzirdējis, ka sportistiem uzvara kārtējā posmā ir tikai ķeksītis, bet patiesa līksmība valda tikai sezonas beigās, ja izcīnīta augstākā vieta. Kā tu attiecies pret uzvaru?

— Arī es biju no tiem, kas, uzvarot kādās no sacensībām, īpaši neaizrāvās ar gavilēm. Drīzāk domāju par nākamajām sacensībām. Mēs laikam kautrējamies svinēt. Mūsu domāšana ir aptuveni šāda: šodien izcīnīju uzvaru, bet labāk nelielīšos — ja nu pēc nedēļas neizdodas to atkārtot...

— Bet tā tiek zaudēts kaut kas ļoti būtisks.

— Tu uzdod tādus jautājumus, uz kuriem iepriekš neesmu atbildējis. Man jāpadomā. Svinēt vai nesvinēt — tas lai paliek sportista ziņā, bet mums, malā stāvošajiem, gan vajadzētu svinēt. Žēl, ka mēs — līdzjutēji — arī esam atturīgi, it kā gaidām nākamo, kurš pārtrumpos iepriekšējo. Tā nav laba tendence.

Minēšu tev vienu piemēru. Ļoti reti komentēju internetā. Kad Jānis Vinters vinnēja posmu Dakarā, internetā lasīju motosporta cienītāju komentārus. Tie bija aptuveni šādi: „Nu malacis, Janka! Tad nu nākamajā gadā viņiem parādīsi!” Es domāju — pagaidiet, vīri! Kādā nākamajā gadā? Janka tikko izdarīja kaut ko nebijušu! Toreiz komentārā ierakstīju apmēram tādu tekstu: „Es ļoti ceru, ka kļūdīšos, bet, iespējams, mēs šobrīd esam liecinieki Jāņa lielākajam sportiskajam panākumam.” Ar to gribēju pateikt, ka mums jāpriecājas par jebkuru no šādiem panākumiem, nevis jāgaida, kad sportists sasniegs mūsu iedomātās virsotnes.

Gandrīz raudāju pie televizora, kad mūsu žurnālists Sočos pēc finiša piegāja pie Martina Dukura un tā vietā, lai ar skaļiem saucieniem apsveiktu ar izcīnīto sudrabu, pajautāja aptuveni tā: „Nu kā tad tā — neizdevās?”

— Varbūt pie vainas ir mūsu ziemeļnieku mentalitāte?

— Jā, laikam gan. Daži sportisti apbalvošanā pat netaisa vaļā šampaniešus. Kam tad tie ir paredzēti? Nu ne jau nešanai uz mājām... Ne velti Fodža komentējot mudina sportistus laistīties. Tas jādara par prieku mūsu līdzjutējiem.

 

Mairis LEVANS

Bijušais motosportists (motoklubs APE), tagad sacensību organizators, uzņēmuma APE Motors darbinieks

Dzimis: 1967. gada 12. aprīlī Alūksnē

Izglītība: Apes vidusskola, Rīgas Tehniskā universitāte

Augums, svars: 180 cm, 76 kg

Sportā: 30 gadus nodarbojies ar motokrosu

Lielākie sasniegumi: astoņkārtējs Latvijas čempions motokrosā, Latvijas čempions enduro krosā, Igaunijas čempions motokrosā, sešas reizes pārstāvējis Latviju Nāciju kausa izcīņā motokrosā

Ģimenes stāvoklis: precējies — sieva Daina, meitas Līva (24 gadi) un Ramona (17 gadi)

Vaļasprieki: kalnu riteņbraukšana, skriešana, distanču slēpošana

Autori: Ralfs Dravnieks