Ar dimanta aci saredzētā

16.Aug.2007 - Portāla Administrators

Numurs:

Slaidā meitene ar modē esošo vieglo, latgalisko dialektu šogad nozibēja kā meteors. Aiga Grabuste - Eiropas junioru čempione, Latvijas rekordiste un pēc nedēļas 19 gadu vecumā viņa jau būs pasaules pieaugušo čempionāta dalībniece.

- Kas tu esi, Aiga?

- Meitene no Rēzeknes un lepojos ar to. Tiesa, kad mācījos Murjāņos (šogad beidzu), uz mājām pie mammas aizbraucu ne pārāk bieži - viņa centīgāk brauca pie manis. Pat dzimtā puse mani ļoti atbalsta. Pirms pāris dienām mums ar treneri bija tikšanās pilsētas domē un esmu priecīga par naudas balvu un atzinību.

- Kā sākās tavas sporta gaitas ?
- Mamma saka, ka es jau no bērnības esmu bijusi ļoti kustīgs bērns. Ko tad citu darīt, ja ne sportot? Mana pirmā aizraušanās bija lielais teniss. Trenējos divus gadus un, liekas, ka man šī spēle tīri labi padevās. Liels bija sarūgtinājums, kad negaidīti pazuda treneris un izčibēja arī mans sapnis.

Daudzas manas paziņas trenējās vieglatlētikā pie trenera Ignata Ciprusa, pierunāja arī mani. Kā izrādījās, tā bija pilnā loze, jo man ļoti patika skriešana un lēkšana.

- Kad pirmo reizi uzzināji par septiņcīņu?

- Jau pie pirmā trenera lēcu gan tālumu (tas man patika vislabāk), gan augstumu, grūdu lodi, skrēju garos gabalus. Labi, ka uzreiz nebija lielas slodzes, jo trenējamies reizes četras nedēļā un sportošana man sagādāja tikai prieku.

Bet trenerim Ciprusam bija dimanta acs un viņš skaidri saprata, ka man vislabāk padosies tieši daudzcīņa un ieteica doties uz Murjāņiem.

- Viegli iejuties?

- Neteiktu gan. Labi, ka Murjāņos mācās jaunieši no visas Latvijas, pamazām pieradu. Ar mācībām arī viegli negāja, jo vidusskola no ģimnāzijas tomēr atšķiras. Bet tad stingri nolēmu, ka jāmācās tā, lai neradītu sev liekas problēmas. Nebiju teicamniece, bet ģimnāziju pabeidzu un šogad iestājos universitātē.

- Kāpēc izvēlējies pedagoģiju un psiholoģiju?

- Mācīšos par sportu un veselību. Interesē, kā darbojas mūsu ķermeņi, kādas ir iespējas.

- Vai tu sportojot bieži ieklausies savās izjūtās?

- Protams, jo pats jau vislabāk jūti, ko tajā brīdī vari un kam esi gatavs. Treneris jau visu redz tikai no malas. Viņa uzdevumi jāsavieno ar manām iespējām - to jau varu tikai es.

- Kā pārdzīvoji treneru maiņu?

- Tā bija likumsakarīga un esmu pateicīga visiem saviem treneriem. Cipruss mani ievadīja vieglatlētikas pasaulē, Ļaksa iepazīstināja ar daudzcīņu, bet Olijare un Čumakovs (pie viņiem trenējos astoto mēnesi) to visu pacēla augstākā līmenī. Tā ir attīstība.

Saviem tagadējiem treneriem esmu pateicīga par šīgada startiem daudzcīņā, jo klāt nākusi stabilitāte un, galvenais, pārliecība.

- Vai pirms Eiropas meistarsacīkstēm domāji par čempiones titulu?

- Par vietu reti kad domāju. Zinu, būs rezultāts, būs arī vieta. Pirms starta redzēju, ka man nav lielākā punktu summa, bet jutu, ka varu to krietni palielināt (par 400 punktiem! - aut.). Izdevās.

- Kurā brīdī noticēji uzvarai?

- Kad medālis kaklā. Jokojos. Pirmajā veidā - barjerās viss neizdevās tā, kā gribēju (pieļāvu tehniskas kļūdas), arī augstums nav mana stiprākā puse, bet pēc tāluma un lodes (te man bija labākie rezultāti) sapratu, ka varu.

- Vai punktus skaiti līdzi?

- Nē, man nemaz nav punktu grāmatiņas. To dara treneri. Protams, pirms pēdējā veida - 800 metru skrējiena - gan zinu, kas man jāizdara.

- Patīk skriet?

- Es tā nedalu - patīk, nepatīk. Daudzcīņā katra disciplīna ir vienlīdz svarīga. Protams, pēc sešiem veidiem nav viegli noskriet divus apļus. Domāju, ka ... nomiršu, tēlaini sakot, bet tad saņēmos un pēdējo simtu noskrēju tik ātri, kā nekad. Vajadzēja sākt finiša spurtu 200 metrus ātrāk, tad būtu seši tūkstoši punktu.

- Vai domā par punktiem - gaidāmajā pasaules čempionātā Osakā, olimpiskajā gadā?

- Protams, jo tagad es izpildīju tikai olimpiskās kvalifikācijas B normu, A norma ir 6050 punkti. Cik saprotu, ja spēj to, tad uz Pekinu tiec automātiski. Bet tikai rēķināšana vēl neko taustāmu nedod, jābūt pamatam.

- Kur tu redzi vislielākās rezerves savai augšupejai?

- Visur, tāpēc tā ir daudzcīņa. Vairāk trenējos tajās disciplīnās, kas tik labi nepadodas. Zinu, ka augstlēkšanā mani 1,72 metri ir nepietiekami, tāpat šķēpu vajag mest tālāk. Ai, visur jāpieliek!

- Pērn krietni pārāka Latvijā bija Jesēnija Volžankina (arī punktu summa nedaudz augstāka), bet šogad viņa slimo. Gaidāma jūsu divcīņa?

- Protams, bet tas taču labi. Jo lielāka konkurence, jo lielāks stimuls uzvarēt. Arī Latvijas rekords ( Līga Kļaviņa - 2001. gadā - 6279) tā kritīs ātrāk. Labāk būtu, ja mēs abas tiktu uz Pekinu.

- Kādu tu redzi savu tuvāko nākotni, pērn runāji par Ameriku...

- Jā, mani tur gaidīja, bet... šo plānu pagaidām noliku plauktā.

Mammai es esmu tikai viena, un es nevaru viņu tā pamest. Turklāt es neesmu no tām, kas visu var atstāt un aizbraukt. Būs grūti bez Latvijas. Arī trenere saka, ka nākošais būs olimpiskais gads un par citām lietām varēšu domāt pēc tam. Jā, vai tādus trenerus es tur atrastu? Šaubos...

Bet varbūt līdz tam jāizaug - Rēzekne, Murjāņi, Rīga, tad tālāk...

- Kas vēl attur - esi brīva meitene?

- Brīva, bet draugs man ir, un arī viņš attur. Nē, pagaidām mācīšos un trenēšos Latvijā.

-- Sestdien, 25. augustā tu startēsi Osakā, nav bail?

- Nē, man nav baiļu. Tas man būs neatsveramas pieredzes mačs.

Protams, es nebraucu tikai piedalīties, bet mērķi lai paliek pie manis - tā vieglāk tos piepildīt.

- Tomēr - gribi labot Latvijas rekordu?

- Līdz katram rezultātam ir jāizaug, neko nevajag sasteigt. Ja vis būs labi, tad būs arī rezultāts. Tāds, kādam esmu gatava.

Aiga Grabuste

Vieglatlēte

Dzimusi 1988. gada 24. martā Rēzeknē

Augums - 1,79 m