Ar sāpošu dibenu prom no dzimtenes

Motokrosa braucēja karjera skarba sanākusi Laurim Freibergam - izcils talants, bezgalīga pieķeršanās sportam un arī pamatīgi brāzieni no sporta dieviem visdažādākajos veidos. Solo motokrosa braucējs jau atkal devies prom - turpmākie mēneši tiks pavadīti ārzemēs visdažādākajos mačos, tajā skaitā arī posmos MX1 pasaules čempionātā.

Ziema atstāj zīmogu
Lauris uz brīdi bija iegriezies Latvijā, lai piedalītos Vaidavas kausa sacīkstē Apē. Taču uz starta iziet neizdevās - nedēļu iepriekš Zviedrijā piedzīvots kritiens, kas nesis kārtējo traumu. Nelielu, taču jau atkal traucējošu. Apciemojis vecākus, Freibergs dodas prom. „Sezona šobrīd pārvēlusies pāri pusei. Manu sacensību kalendāra pēdējais ieraksts ir oktobra vidus, tāpēc viss turpinās, arī mani ceļojumi," saka Lauris.

Šogad sezona Laurim Freibergam iesākās daudzsološi - viņš nokļuva labā komandā Van Beers Racing, kas bija pamatīgs solis uz priekšu salīdzinājumā ar līdzšinējo vienību Kurz. Taču, gluži kā noziedzies, sports saņēma sitienu pa savām pozīcijām: „Janvāris un februāris Eiropā bija lietaini, tāpēc vairākas trases treniņiem bija slēgtas. Taču pievienošanās jaunajai komandai un treniņos uzrādītais sniegums solīja daudz. Dzīvoju Beļģijā, komandas mītne - Holandē, viss arī organizatoriski bija kārtībā. Taču neilgi pirms pasaules čempionāta pirmā posma treniņos kritu un sasitu kreiso plecu. Tas pārvilku svītru manai gatavībai, lieliskajai pašsajūtai, cerībām. Divi mēneši tika nomocīti nevis aizvadīti reālā kaujā. Pazuda treniņu apļi, pārliecība sacīkstēs. Ar kreiso roku it kā varēju nest un cilāt pat degvielas kannu, taču tiklīdz izbraucu trasē, bedres radīja sāpes. Tomēr ar laiku atradu savu ātrumu, jutos atguvies. Jauni piedzīvojumi nedēļu pirms Apes - Zviedrijā. Sestdienā treniņos pamatīgi kritu un sasitu astes kaulu. Bija doma startēt Apē, taču uz moča nebija iespējams nosēdēt. Izlaidu šo sacīksti. Cenšos darīt visu, lai varētu piedalīties nākamajās saccensībās."

Latvijā kā pudelē

Laurim atlikušajā sezonas daļā jācenšas sevi pierādīt, jo čempionāts ir ļoti sarežģīts un kvalitātes ziņā vēl vairāk progresējis. „MX1 pilda savu pasaules līdera statusu. Tieši šogad jau tā spēcīgajam sastāvam piepulcējušies daudzi MX2 klases līderi - ļoti spēcīgi braucēji. Pat senie klases izcilnieki atzīst, ka šāda konkurence MX1 sen nav bijusi. Tas labi - ir, ar ko cīkstēties!"

Latvijas motokross allaž bijis ļoti ambiciozs sporta veids (dažādās nozīmēs), ir ļoti daudz talantīgu sportistu - jaunu un vecu. Taču rodas tāds kā pudeles efekts: pilna pudele ar izcilniekiem, taču caur kakliņu izlaužas viens, divi. Lauris komentē: „Pārāk daudz atkarīgs no finansēm, arī citām niansēm. Latvijas modelis, visbiežāk, ir tāds: sportists brauc, bet viņa treneris, mehāniķis, menedžeris un citu uzdevumu pildītājs ir tēvs. Lai cīnītos pasaules līmenī, divatā vai trijatā ar vēl kādu palīgu ir par maz. Jāveido īsta komanda, jābūt cilvēkiem, kas var pildīt savu konkrētu uzdevumu. Tikmēr, lai arī MX1 mūsējo nav daudz, puiši cenšas izlauzties ārpus Latvijas. Dāvis Līvs, brāļi Augusts un Roberts Justi, Matīss Karro un citi ik pa brīdim startē ārzemēs. Tomēr, pa karjeras trepēm kāpjot, vienā brīdī kļūst skaidrs, ka līdzšinējais modelis nevelk. Turklāt gados jaunajiem vēl skolas laiks, jābūt arī izglītībai."

Letiņi strīdas

Jau minēju par Latvijas krosa ambīcijām. Sportā tā nav slikta parādība - drīzāk motivējoša un virzoša. Taču ir arī negatīvā puse: jau ilgstoši saglabājas iespaids, ka sporta veids ir konfliktu un nesaskaņu apsēsts. Tikko roc dziļāk, tā izrādās, ka kāds ir sliktais, kāds labāks, kāds ar kādu nerunā... Lauris Freibergs, reti startējot Latvijā, to visu vēro no malas. Tomēr atzīst, ka politiskā spriedze ir jūtama: „Jā, viss sit augstu vilni, papildu intrigas ārpus trases tiek atrastas uz līdzenas vietas. Rīvējas klubi savā starpā, dažs saka, ka otram nepareizi braucēji un tā tālāk. Garlaicīgi nav! Tādi ir letiņi - viņiem kašķēties patīk. Tāpēc Privātā dzīve arī ir pirktākais izdevums Latvijā. Es cenšos to visu vērot no malas, nelienu iekšā, lai plosās. Koncentrējos savam darbam un mērķim, man pietiek problēmu, kuras risināt arī vienatnē."

Izmest 20 gadus?

Traumas. Diemžēl populārs vārds Laura karjerā. Pirms dažiem gadiem bija pat tādas, ka Latvijā jau mēļoja par visļaunākā iznākuma iespējamību. Var tikai apbrīnot sportistu, ja pēc šādiem likteņa pavērsieniem pietiek spēka celties kājās un rāpties ragainajam mugurā. „Ko citu darīt? Mana ģimene jau gadiem ilgi ir tajā visā iekšā. Vecākie brāļi tik ļoti man ir palīdzējuši, tik cītīgi strādājuši manas karjeras attīstībai. Šogad aizvadu divdesmito sezonu motokrosā un visu tā pēkšņi mest pie malas... Liktos, ka divdesmit gadi izsviesti mēslainē. Turklāt zinu, ka varu cīnīties par panākumiem. Nav arī tā, ka nebūtu nekas sasniegts. Esmu vairākkārtējs Latvijas čempions, Eiropas čempions un vicečempions, Vācijas vicečempions, pasaules meistarības kopvērtējumā esmu bijis augstajā 13. vietā. Tie ir lieli panākumi un liek turpināt, ticēt spēkiem. Apziņa ir, ka varu braukt. Savainojumi brīžiem šķiet nodevīgi. Kad traumēju plecu un jutu, ka aiziet nebūtībā nedēļa pēc nedēļas, domāju - kāpēc tā jābūt?! Turklāt bojājas veselība - nemitīgi pretsāpju līdzekļi, zāles. Uz kājām noliek ģimenes atbalsts, pārliecība par spēkiem, ieguldītais darbs. Pārāk spilgtās zināšanas, kā jāizbrauc līkums, kā jālec tramplīnā."

Vienkāršā dzīve

Starts pasaules čempionāta daudzajos posmos, treniņi, nacionālo un reģionālo sacīkšu apmeklējumi. Lauris ātri noskaita nedēļas dienas, konstatējot, ka brīvā laika viņa dzīvē faktiski nav. „Sestdienās un svētdienās esmu trasē, pirmdienās arī, jo pabraucu ar riteni, paskrienu. Varbūt otrdienas ir brīvākas, taču tās veltu mājas darbiem. Trešdienā treniņi ar motociklu, ceturtdien - atkal ritenis vai skriešana. Piektdienā jau jābūt trasē - tehniskā kontrole, dokumentu kārtošana, apļa papētīšana. Arī ziemā nekas daudz no laika pāri nepaliek. Pēc rudens pēdējās sacīkstes sanāk atpūsties divas vai trīs nedēļas. Dodos ciemos pie radiem, vecākiem, draugiem, apmeklēju kino vai kādu tusiņu, taču nekas ekstra arī šajā laikā nenotiek. Varbūt zināma vienkāršība manā dzīvē? Citi sportisti starp sezonām dodas ceļojumos uz siltajām zemēm, taču neesmu šādu iespēju mēģinājis un neesmu plānojis."

Cilvēka nodilums

Divdesmit gadi sportā, nevienas brīvas dienas, veselības problēmas - tas viss rada jautājumu, cik ilgi Lauris ir gatavs tā strādāt. Jautājumu uzdevu, taču tūlīt piebildu, ka tas nav jāsaprot kā mājiens: laiks doties atpūtā. „Tāds brīdis pienāks. Taču šobrīd neesmu par to domājis. Apzinos, ka sports nesis ne tikai gandarījumu, bet arī iespaidojis veselību. Tās ir žēl, un skaidrs, ka gribu, lai dzīvē pēc motokrosa es būtu puslīdz normāls cilvēks. Tomēr, kamēr varēšu, kamēr atļaus finanses un komandas spēki, tikmēr braukšu. Ja jutīšu, ka vairs nevelku, metīšu visu pie malas. Cilvēks ir kā mehānisms - tāpat kā metāls nogurst un nespēj pildīt savu uzdevumu, arī cilvēka ķermenis vienā brīdī nodilst. Viss ir vienkārši!"

Šogad MX1 čempionātā atlikuši seši posmi. Freibergs beidzot grib braukt. „Gribu braukt sacīkstēs, cīnīties, demonstrēt savu meistarību, savus spēkus, sakaut konkurentus! Nevis mocīties, startēt sacensībā tāpēc, ka tā ir iekritusi kārtējā ārstēšanās procesa laikā. Gribu, lai no starta aizbraucu desmitniekā nevis divdesmitais un tālāk. Ar šādām pārdomām raugos uz atlikušo sezonas daļu. Šogad ir bijušas labas epizodes, atsevišķi braucieni, taču kopumā gandarījuma nav. Mēs kopā ar komandu, ģimeni, brāļiem, atbalstītājiem - būvfirmu Vītols un citiem vislabākajiem palīgiem - darīsim visu, lai šis gads nestu baudu, gandarījumu. Pagaidām tā visa pietrūkst. Niknums aug!"

Lauris Freibergs

www.laurisfreibergs.com

Dzimis           1981. gada 14. februārī plkst. 7.00, Priekulē, Liepājas rajonā

Ģimene          vidējais no pieciem bērniem - divi vecāki brāļi, divas jaunākas māsas

Debija            1988. gadā Priekulē. Speciāli sagatavots mopēds, 3.vieta. Pārstāv Grobiņas motoklubu
1992. gads    3. vieta Latvijas čempionātā 50 kub. cm klasē
1993. gads    10. vieta Latvijas čempionātā 80 kub. cm klasē

1994. gads    2. vieta Latvijas čempionātā stadionkrosā; 4. vieta klasiskajā krosā 80 kub. cm klasē
1995. gads    1. vieta Latvijas un Baltijas čempionātos 80 kub. cm klasē. Pirmie starti Eiropas trasēs.
1996. gads    starti 80 kub. cm un 125 kub. cm klasē. Aizsākas kopdarbs ar treneri Andri Bārbeli. 1. vieta Baltijas kausā un Latvijas čempionātā 80 kub. cm klasē.
1997. gads    starti 125 kub. cm un 250 kub. cm klasē. Latvijas vicečempiona tituls un Baltijas kausa 3. vieta 250 kub. cm klasē. Starti Eiropas un pasaules čempionāta posmos. Iekļūst pasaules čempionāta Polijas posma finālā.

1998. gads    1. vieta LČ Open klasē. Veiksmīgi starti Eiropas un pasaules čempionātu posmos (Polijas posmā vienā braucienā 16. vieta).

1999. gads    Latvijas čempions klasiskajā un superkrosā Open klasē. Eiropas vicečempions Open klasē.

2000. gads    veiksmīgākā sezona karjerā. Eiropas čempions Open klasē. Ar 23 punktiem ieņemot 25. vietu asaules čempionāta 250 kub. cm kopvērtējumā.

2001. gads    18. vieta pasaules čempionāta kopvērtējumā.
2002. gads    Holandes Grand Prix 10. vieta. Spānijā 11. vieta. Kritiens Itālijā. Ceļgala krustenisko saišu plīsums. Pasaules čempionāta kopvērtējumā 20. vieta.
2003. gads    janvārī treniņus aizvada Spānijā. Tramplīnā, vēja ietekmēts, nesekmīgi piezemējas. Galvas trauma (2 dienas komā) un žokļa lūzums... Kopvērtējumā Moto Grand Prix klasē 28. vieta.
2004. gads    traumas, Beļģijas čempionātā 9. vieta. Pasaules čempionātā 13. vieta.
2005. gads    traumas, 25. vieta pasaules čempionātā MX1 klasē. Vācijas atklātajā čempionātā 7. vieta.
2006. gads    Vācijas vicečempions MX Masters klasē, 22. vieta pasaules čempionātā MX1 klasē.