twitter facebook

Ārpus komforta zonas

17.Apr.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
325
Ārpus komforta zonas

Mārtiņš Gulbis savu vārdu Latvijas basketbola vēsturē ierakstīja nepilnu 22 gadu vecumā, kļūstot par, iespējams, visu laiku jaunāko vīriešu virslīgas komandas galveno treneri. Divi gadi pie BK Jelgava stūres, otrā sezona (ar pārtraukumu) kā Barona kvartāla galvenajam trenerim, trīs vasaras Latvijas U-20 un U-16 izlases otrā trenera amatā un nu jau arī kadetu izlases galvenā trenera postenis — diezgan iespaidīgi jaunam cilvēkam, kura vienaudži basketbolā vēl tikai tuvojas spēlētāja karjeras pilnbriedam.

AR SAKNĒM VOLEJBOLĀ

OlyBetLatvijas Basketbola līgas zvaigžņu spēles laikā Mārtiņš kopā ar vecāko brāli Māri uzvarēja Brāļu konkursā, un interesantas sagadīšanās dēļ balvu viņiem pasniedza bijusī Latvijas U-20 izlases spēlētāja Mārtiņa dvīņumāsa Madara Gulbe. Taču patiesībā stāsts par triju basketbolistu ģimeni jāsāk ar citu sporta spēli. Jo trijotnes māmiņa Anita Gulbe (Gilinska) 20. gadsimta astoņdesmitajos gados bija viena no Rīgas sieviešu volejbola meistarkomandas Aurora līderēm, kura aicināta gan PSRS jaunatnes, gan pieaugušo izlasē (lielākais sasniegums starptautiskajā arēnā — 3. vieta Pasaules kausa izcīņā 1981. gadā).

Arī Mārtiņam volejbols, īpaši pludmales, patīkot joprojām, un var just, ka mammas kompliments: sak’, puikam esot laba spēles izjūta, dēlam iet pie sirds. Tomēr savulaik Gulbju ģimenes jaunākās paaudzes sportotprieku organizētā gultnē ievirzīja tēva simpātijas pret basketbolu. Pirmais sācis trenēties Māris un tad jaunākajām atvasēm ceļš uz Rīdzenes sporta skolu jau bijis iestaigāts.

Anitas, kura ir klāt, šķiet, ikvienā dēlu spēlē, pieredze gan noderot arī basketbolā. “Mamma savā sporta veidā sasniedza ļoti augstu līmeni, jo, lai tiktu PSRS izlasē, bija jāiztur milzīga un ļoti stingra atlase. No viņas dzirdu daudz interesanta. Piemēram, par to, kā Auroras treneris Jānis Labucks centies panākt, lai spēlētājas, īpaši jaunās, nedzīvotu komforta zonā, no kuras sportā ir ļoti grūti tikt ārā. Uzzinātais palīdz veidot attiecības ar spēlētājiem. Par pieredzēto mammai jautāju bieži, cita lieta — vai daru tieši tā, kā viņa iesaka,” Mārtiņš atzīst, ka mamma viņam ir autoritāte, tomēr nepārprotami liek noprast, ka visdrošāk paļaujas uz savu galvu. Un pieredzi, kura jau sakrājusies itin bagāta.

IEKLAUSĀS DAUDZOS, NEKLAUSA NEVIENU

Mārtiņa sapni par basketbolista karjeru 21 gada vecumā pārtrauca nopietns savainojums, bet īsā laikā treniņtērps tika nomainīts pret trenera uzvalku — jaunais cilvēks kļuva par komandas Barons kvartāls galveno treneri. Nesenie FIBA kausa ieguvēji un Latvijas čempioni togad finansiālu apsvērumu dēļ bija atkāpušies uz LBL 2. divīziju, un tomēr — izvēle šķita interesanta un vairāk nekā riskanta.

“No kluba puses tā bija milzīga uzticēšanās. No manas...” Mārtiņš mirkli pauzē.

“Avantūra?” — lūkoju teikt priekšā.

“Tajā brīdī tā nedomāju. Nebija lielas izvēles, ko varētu dzīvē darīt. Ļoti patika basketbols, patika un patīk to analizēt, saprast, kāpēc kaut kādas lietas strādā, bet citas — ne. Patika pats trenēšanas process. Tagad, paskatoties vecos pierakstus, kā strādāju pirms pieciem gadiem — diena pret nakti. Domās vēl ilgi biju spēlētājs. Katrā situācijā gribēju pats iet laukumā un kaut ko rādīt, bet to nedrīkst. Tikai pamazām ieslēdzās trenera domāšana — ka galvenais ir izskaidrot, pievērst uzmanību niansēm. Labi, ka sākumā palīdzēja pieredzējušie spēlētāji — Mihals Hlebovckis, Salvis Mētra, Ilmārs Bergmanis. Arī asistenti. Pamazām krājās zināšanu un pieredzes bagāža.”

2012./2013. gada sezonā, kad Barons kvartāls atgriezās virslīgā un iesaistījās cīņā gan par Latvijas čempionāta, gan Baltijas līgas medaļām, komandas stūresmājā līdzās Mārtiņam darbojās speciālisti ar pieredzi valstsvienībās un ārzemēs — Ainars Zvirgzdiņš un Igors Miglinieks. Vai viegli bija paturēt galavārdu tik iespaidīgā sabiedrībā?

“Zināju, ka visa atbildība gulstas uz maniem pleciem. Protams, nebija tā, ka neklausījos Ainara vai Igora domās, bet lēmumu pieņēmu es. Viņi ieteica savas idejas, bet neko neuzspieda. Neteica: ko tu dari?! Vismaz acīs ne. Laikam respektēja manu viedokli, redzēja, ka tas, ko daru, strādā. Mazliet asākas emocijas bija pēc galotnē zaudētās ceturtās spēles bronzas sērijā, bet tas bija normāli.”

Uz jautājumu, kuram speciālistam viņa acīs ir vislielākā autoritāte, Mārtiņš brīdi iepauzē, līdz atzīst, ka viena ideāla neesot. Kaut ko aizgūt var no daudziem, un to viņš cenšoties darīt neatkarīgi no tā, vai idejas pasmeltas klātienē, treneru semināros vai noskatītas TV.

“Ieklausos daudzos, bet negribu nevienam līdzināties. Eju savu ceļu — gribu būt Mārtiņš Gulbis.”

PĀRLIECĪBA RODAS DAROT

Savas pozīcijas ieņemšanai un stingrai aizstāvēšanai sportā nepieciešama liela pārliecība, kas parasti nāk ar pieredzi. Kur to smelties 20+ vecumā?

“Pārliecība rodas no tā, ko dari. Par to esmu pārliecinājies pats un to lieku pie sirds visiem spēlētājiem. Vispirms pašam jābūt disciplinētam. Jāizdara viss nepieciešamais — nopietni jāsagatavojas katram treniņam un katrai spēlei. Kā skolā mācoties dzejoli — atkārto, atkārto, līdz proti, un tad esi par sevi pārliecināts. Zinu, cik daudz darba ieguldu. Ļoti daudz skatos un analizēju basketbolu. Kā spēlē konkrētas komandas, konkrēti spēlētāji. Kad nesen uzzinājām, ka Baltijas līgas izslēgšanas turnīrā jātiekas ar Igaunijas čempioniem Tallinas Kalev/Cramo, man nebija papildus jāpēta pretinieki — to jau biju izdarījis. Tā ir mana atbildība pret basketbolu. Trenerim jāzina viss par basketbolu un tas jānodod spēlētājiem. Bet nevar apstāties un cerēt, ka kāda sistēma strādās visu laiku. Īpaši, ja tev ir jauna komanda, jauni spēlētāji. Pirmajā puslaikā viss strādā, bet otrajā rodas situācijas, kad jāpieņem jauni lēmumi un nedrīkst apjukt.”

Pieķeros Mārtiņam vārdiem, ka trenerim par basketbolu jāzina viss, un vaicāju: vai tas maz ir iespējams? “Protams, nav!” Mārtiņš atzīst, ka azartā pārspīlējis. “Precizēšu — jāzina viss par spēlētājiem. Saviem un pretinieka. Viņu stiprajām un vājajām vietām. Par basketbolu nevar zināt visu. Tas strauji attīstās, kļūst aizvien atlētiskāks, agresīvāks. Arī traumatiskāks. Nevar zināt visu, bet uz to jātiecas.”

Savu izpratni par basketbolu Mārtiņam publiski ir iespēja demonstrēt ne tikai intervijās pirms un pēc komandas Barons kvartāls spēlēm. Viņa prasmi basketbola spēli vispirms sadalīt detaļās un tad tās salikt pa plauktiņiem vidējam līdzjutējam saprotamā veidā var novērtēt ikviens Eirolīgas spēļu tiešraižu vērotājs. Jo, apvienojot patīkamo ar lietderīgo (“katru dienu skatos daudz basketbola — tas pieder pie trenera darba ikdienas!”), Gulbis darbojas arī kā basketbola translāciju komentētājs.

Nenoliedzot zināšanu un pieredzes krāšanas noderību, te gan piezogas arī zināmas bažas. Proti, vai iedziļināšanās augstākā līmeņa basketbolā nekaitē jaunā trenera realitātes izjūtai un neliek nākamajā dienā no audzēkņiem gaidīt un prasīt tik augsta līmeņa darbības, kādām viņi objektīvi nav gatavi?

“Neatkarīgi no komandas, ar kuru strādā, galvenais uzdevums ir vienāds: vai tas ir Kauņas Žalgiris, Barons kvartāls vai U-16 izlase — no spēlētājiem jādabū ārā maksimums, uz ko viņi ir spējīgi. Jāizmanto lietas, kas ir būtiskas, lai uzvarētu. Skaidrs, ka taktikas nianses un struktūra atšķiras. Trenerim jāpielāgojas realitātei. Piemēram, zinot U-16 izlases spēlētāju plusus un mīnusus, kā arī Eiropas jaunatnes basketbolā valdošās tendences, man ir savs priekšstats, kā jāspēlē kadetu izlasei. Basketbola pamatelementi nemainās, tie jāapgūst jau 16 gadu vecumā. Tikai spēles sistēma un dinamika katrā vecumā un meistarības grupā ir citādāka.”

PIERĀDĪT, KA LATVIEŠI VAR

Nākamā vasara Mārtiņam nāk ar jaunu izaicinājumu. Trīs gadus pēc kārtas viņš piedalījies Latvijas jaunatnes izlašu darbā, palīdzēdams U-20 un U-16 izlašu treneriem, bet šogad uz Gulbja pleciem gulsies kadetu (U-16) izlases galvenā trenera atbildība. Basketbola savienības Treneru komisija, izvirzot viņu šajā amatā, ņēma vērā gan iepriekšējo pieredzi, gan gatavību celt nastu, kuras smagums ir grūti prognozējams — U-16 Eiropas čempionāts ir pirmā īsti nopietnā starptautiskā pārbaude attiecīgā gadagājuma jauniešiem. Var gadīties talantiem bagāts gads, kas dod iespēju pretendēt uz medaļām (kā 2014. gadā izdevās deviņdesmit astotajiem, kas izcīnīja Eiropas sudrabu). Bet var gadīties arī neraža (kā gadu vēlāk, kad deviņdesmit devītie tik tikko noturējās virslīgā).

Pēc pirmajiem pārbaudes turnīriem izskatās, ka šāgada kadetu iesaukums — 2001. gadā dzimušie — potenciāla ziņā vērtējams kaut kur pa vidu starp šīm divām galējībām. Vai tas nozīmētu, ka pirmais Eiropas jauniešu čempionu tituls Latvijas basketbola vēsturē nespīdarī šogad? Mārtiņš nepiekrīt!

“Kāpēc ne?! Pats esmu maksimālists un gribu, lai komanda būtu tāda pati. Laukumā jāiet nevis spēlēt, bet uzvarēt. Jā, mums pietrūkst garo spēlētāju, latvieši nobriest vēlāk nekā dienvidnieki, tātad jāiemācās pareizi segt, ātri pāriet no aizsardzības uzbrukumā. Galvenais — nedrīkst pārāk daudz skatīties uz pretiniekiem. Nevis jāpielāgojas viņiem, bet jāpiespiež pielāgoties mums. Ja basketbolā izdodas uzķert pārliecību, ka viss sanāk — viss arī sanāk. Un tad var izdarīt ļoti lielas lietas.”

Mārtiņam pašam uzvarētāja gars bijis iekšā jau kopš mazotnes. Acīmredzot ieprogrammēts gēnos un rūdīts sākotnēji nevienlīdzīgajos cīniņos ar vecāko brāli. Arī dzīves pārbaudījumos.

“Katru rītu ceļos ar vēlēšanos uzvarēt visur, kur piedalos. Tāpat vien nespēlēju pat pingpongu. Nezinu, kur tas radies, bet man visu laiku gribas pierādīt, ka varu. Ka mēs, latvieši, varam. Piemēram, pat pēc mīnus 18pirmajā spēlē Igaunijā ticēju, ka varam uzvarēt Kalev/Cramo ar +19 un katru dienu to borēju savējiem. Gandrīz izdevās (atbildes spēles pēdējā ceturtdaļā Baronam bija +22, tomēr pārsvaru nosargāt neizdevās). Trauma man atņēma kaut ko ļoti dārgu un svarīgu, bet deva otru iespēju basketbolā izdarīt kaut ko nozīmīgu — tas varētu būt vēl viens avots manai motivācijai. Zinu, ka šai ziņā esmu netipisks gadījums. Latviešus vajag motivēt uz pašdisciplīnu, darbu. Tāpēc cenšos daudz strādāt individuāli. Salīdzinu savējos ar viņu vecuma spēlētājiem, kuri jau kļuvuši par zvaigznēm, un cenšos iedvest, ka prasmju ziņā neatpaliekam. Jā, varbūt kāds mani uzskata par psihu vai sapņotāju, bet ticu, ka pēc gadiem novērtēs pareizi — redz, paveicās man sastapt treneri, kurš gribēja, lai kaut ko sasniedzu, un palīdzēja to izdarīt... Manuprāt, komunikācijas starp treneriem un spēlētājiem Latvijā ir par maz. Ir taču svarīgi pēc katras spēles izstāstīt, ko gribēji no spēlētāja, ko viņš izdarīja, ko neizdarīja. To cenšos darīt regulāri.”

Basketbola psiholoģiskie aspekti — ticība saviem spēkiem, motivācija vienmēr uzvarēt — ir viena no āderēm, kurās meklējamas Latvijas neizmantotās rezerves. Kur vēl?

“Liela problēma — Eiropā viss notiek daudz ātrāk. Nezinu, kāpēc, bet tas krīt acīs jau iesildoties. Tāpēc spēlēs ar Topvalstu komandām mums pirmajās piecās minūtēs jāadaptējas, un tas reizēm dārgi maksā. Šo aspektu noteikti ņemšu vērā, plānojot vasaras treniņprocesu. Ja gribam sasniegt labus rezultātus, — šai ziņā kaut kas jādara. Tehniski neesam slikti. Arī pietiekami gudri — neviena komanda mūs nav pārsteigusi taktiski. Reizēm pat gribam spēlēt pārāk taktiski, lai kompensētu visu, ko zaudējam kilogramos un centimetros. Zinu, ka daudzi jauniešu treneri uz mani būs dusmīgi, tomēr jārunā vēl par vienu problēmu. Parasti mūsu jauniešu komandās ir viens vai divi līderi, kuri spēlē visas 40 minūtes ar 70 % atdevi, pieradinot organismu pie tāda ritma. Nopietnā līmenī tas neiet cauri — jābūt gatavam nospēlēt 20—25 minūtes, bet ar 100 % un vēl lielāku atdevi katrā epizodē. Īpaši aizsardzībā. Ja to nesaprot, tad var brīnīties, kāpēc puisis, kurš Jaunatnes līgā met pa 30 punktiem spēlē, netiek izlasē, kur katram ir sava loma. Basketbols ir komandas spēle. Ja gribi tikai skaitīt savus punktus — spēlē tenisu. Un kura mūsu komanda Jaunatnes līgas U-16 grupā ir gatava 40 minūtes segt pretiniekus pa visu laukumu, kā to dara serbi, lietuvieši vai turki?”

IZVĒRTĒS AR NEITRĀLU SKATU

Mārtiņa autoritātei un ideju popularitātei par labu nenāk tas, ka ikdienā viņš nestrādā ar jauniešu komandām un VEF LJBL treneru vidē ir cilvēks no malas. Turklāt vēl jauns, tātad neņemams īsti par pilnu. Jo īpaši tāpēc, ka Basketbola savienības pēdējā laikā konsekventi ieturētais kurss — Latvijas jaunatnes izlases jāvada pieaugušo komandu treneriem, kuri, iespējams, tik labi nepazīst katru kandidātu un nespēj atraisīt visus slēptos talantus, toties orientējas modernā basketbola prasībās un jauno spēlētāju izaugsmei spēj dot vairāk nekā speciālisti, kuri strādā tikai ar bērniem un pusaudžiem — cilvēciski saprotami radījis aizvainoto un neapmierināto slāni.

“Acīs neviens neko sliktu nav teicis, bet, protams, ir dzirdēta neapmierinātība, piemēram, par spēlētāju izvēli. Taču šai ziņā man ir priekšrocība — esmu pilnīgi neitrāls cilvēks, tāpēc Latvijas izlasē spēlēs labākie. Tie, kuri tādi būs treniņos un spēlēs. Protams, uzklausu trenerus, kuri strādā ar konkrētā vecuma puišiem. Īpaši veidojot pirmo kandidātu sarakstu, kad nebiju paguvis visus redzēt laukumā. Bet līdz Eiropas čempionātam, kas notiks augustā, pagūšu iepazīt spēlētājus un visus lēmumus pieņemšu pats.”

Pēc U-16 izlases jaunā modeļa pirmajiem pārbaudes turnīriem spēlētājiem doti individuālie uzdevumi pamanīto trūkumu novēršanai. Daļu katrs var veikt pats, daļai būtu noderīga sporta skolas trenera palīdzība. Vai viņš tic, ka puiši vasarā uz nometni ieradīsies, tos izpildījuši?

“Pēc dabas esmu optimists. Pats nevaru aiziet uz treniņu nesagatavojies — tā ir mana atbildība pret klubu un valsti. Ceru uz tādu pašu attieksmi.”

KĀ IEDRAUDZĒTIES AR TIESNEŠIEM

Mārtiņa jaunības azartam ir vēl kāda šķautne. Aktīvā reaģēšana uz dažādām spēles situācijām un dialogi ar tiesnešiem viņu padarījuši par populāru videosižetu varoni. Skatītājiem patīk, tiesnešiem — ne vienmēr, tāpēc aplausu vietā dažkārt nākas saņemt tehniskās piezīmes un siltus ieteikumus mainīt komunikācijas stilu. No malas skatoties, — interesants process. Taču arī riskanti, jo attieksme pret treneri ietekmē arī attieksmi pret komandu. Kā izskatās no paša Mārtiņa vietas?

“Negribu atklāt visas kārtis, bet, lai pa īstam novērtētu manu rīcību, pilnībā jāsaprot, kad daru un kāpēc daru. Gadās, ka komanda nespēlē, kā vajag, un to vajag sapurināt. Gadās, ka ir svarīgi spēlētājiem iedvest sajūtu, ka treneris par viņiem pastāv. Jā, gadās pāršaut pāri strīpai, bet — ja trīs dienas esmu gatavojies spēlei, kuras iznākums tiek ietekmēts ar vienu svilpi, jo, redz, tiesnesim tā licies... Un, ja nākamajā spēlē gadās līdzīgs scenārijs, tad... Jā, zinu, ka mēdzu pārcensties, un cenšos mainīties. Iestāstīt sev: “Mārtiņ, nomierinies!” Bet tas nav izdarāms uzreiz.”

Latvijas (un ne tikai) labākais tiesnesis Oļegs Latiševs stāstījis, ka viņa profesionālās meistarības izaugsmei daudz devusi pieredzes apmaiņa ar ASV tiesnešiem, kuri īpaši uzsvēruši komunikācijas prasmes nozīmi, risinot domstarpības, kādas dinamiskajā basketbolā rodas neizbēgami. Mārtiņš atzīst, ka treneriem šis profesionālās meistarības aspekts jāapgūst pašmācības ceļā. Iespējams, kāds mācību kurss noderētu, bet...

“Trenerim ir sava loģika un taktika. Ja spēle neiet, kā gribētos, kāds taču jāvaino — ne jau sevi vainosi. (Smaida.) Tikko Eirolīgas spēlē (serbu treneris Želko) Obradovičs 59 reizes pacēla rokas pret debesīm un tiesneši izlikās to neredzam. Bet es — tikko rokas augšā, tiesnesis jau rāda T...”

Uz iebildumu, ka Obradovičs tiesības mazliet izkāpt ārpus tradicionālajiem uzvedības rāmjiem nopelnījis 25 darba gadu garumā, Mārtiņš ar smaidu atbild, ka Meistara nopelnus, protams, atzīst, bet noteikumos par tiem nekas neesot rakstīts. Un nopietni piebilst, ka ikvienu konfliktu jau iedīglī apslāpē spēja cilvēciski atzīt kļūdas, nevis stingri turēties pie savas taisnības. “Katram cilvēkam ir savi mīnusi, bet manai bļaušanai parasti ir sava loģika. Ja tiesnesis pasaka, ka kļūdījies — es aiztaisu muti un apsēžos.”

MĒRĶI — ĻOTI AUGSTI

Mārtiņa pieminētais Želko Obradovičs ar savu komandu Eiropas čempionu kausu pirmo reizi izcīnīja 32 gadu vecumā un līdz saviem tagadējiem 57 sakrājis astoņas uzvaras Eirolīgā, kā arī pasaules un Eiropas čempiona titulus. Ko savā karjerā gribētu izdarīt treneris Gulbis, kura vārds publiskajā telpā jau izskanējis, apspriežot iespējamos Ainara Bagatska pēctečus valstsvienības galvenā trenera amatā.

“Par izlasi, protams, patīkami, ja tevi piemin tajā katlā. Valstsvienība ir katra trenera sapnis, bet šobrīd tas nav adekvāti ne pēc nopelniem, ne rezultātiem. Pārspīlēti un pāragri, dzīvē visam ir savs laiks. Par nākotni man ir sava vīzija, savi mērķi. Ļoti augsti. Bez tādiem nav vērts dzīvot. Bet nekad skaļi neesmu par tiem runājis un to nedarīšu arī tagad. Bet nekad neapstāšos savā izaugsmē. Gribētu būt stabils, priecīgs, laimīgs un darīt to, kas patīk — trenēt labu komandu.

Baronu, VEF Rīgu, Žalgiri, Maccabi?

“Komandu nenosaukšu. Dzīves scenārijs ir kaut kur ierakstīts, un viss notiek atkarībā, kā esi darbojies, cik daudz ziedojis savam mērķim. Ja rīkojies pareizi, veiksme nāks. Treneris bez veiksmes neko nevar sasniegt, bet tā jānopelna ar darbu, disciplīnu. Arī ar to, kāds tu esi ārpus basketbola, ģimenē. Ceru, ka būšu gudrāks, daudz ko dzīvē sapratis.”

 

Mārtiņš GULBIS

Basketbola treneris

Dzimis: 1991. gada 28. aprīlī Rīgā

Spēlējis: VEF Rīga

Darba gaitas: komandas Barons kvartāls galvenais treneris (2011.—2013., kopš 2016. gada), BK Jelgava galvenais treneris (2014.—2016.), Latvijas U-20 (2014.) un U-16 (2015., 2016.) izlašu treneris, Latvijas U-16 izlases galvenais treneris (2017. gada sezonā)

Izglītība: studē Latvijas Universitātē (specialitātē Veselības un sporta skolotājs jāuzraksta bakalaura darbs)

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv