twitter facebook instagram

Atgriešanās Olimpā

25.Mai.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
258/259
Atgriešanās Olimpā

Vingrotājs Dmitrijs Trefilovs izcīnījis tiesības startēt olimpiskajās spēlēs Londonā. Šī ziņa iepriecina, bet nav negaidīta, jo mūsu vingrotāji jau iekarojuši Olimpa augstākās virsotnes. 2000. gadā Sidnejā par olimpisko čempionu brīvajās kustībās kļuva Igors Vihrovs, pēc četriem gadiem Atēnās sudraba medaļu atbalsta lēcienā izcīnīja Jevgeņijs Saproņenko. Tagad kārta Dmitrijam Trefilovam, kurš Londonā startēs daudzcīņā un vingrojumā uz zirga.

Trefilovs pēc sacensībām Maskavā tūlīt dodas uz Eiropas čempionātu Francijā, bet vēl pēc nedēļas viņš piedalīsies Pasaules kausa izcīņas posmā Slovēnijā. Dmitrijs atzīst, ka saspringts treniņu un sacensību grafiks vingrotāja dzīvē nav nekas neparasts.

— Olimpieša statuss jau iegūts. Kas tagad dienas kārtībā?

— Vēlreiz slīpēt katru niansi, jo daudzcīņa sastāv no sešām vingrošanas disciplīnām, un katrā no tām man vēl daudz darāmā. It īpaši tajās disciplīnās, kurās man tik labi neveicas. Interesanti, ka mani bijušie treniņu biedri Igors un Jevgeņijs olimpiskās medaļas guva brīvajās kustībās un atbalsta lēcienā, bet tieši šie veidi nav mana stiprā puse.

— Kurš ir tavs kroņa numurs?

— Vingrošana uz zirga. Šajā disciplīnā Londonā startēšu arī individuālajās sacensībās. Gribu iekļūt olimpiskajā astoņniekā.

Daudzcīņa, protams, ir mans galvenais trumpis, jo tā vislabāk parāda vingrošanas būtību, tomēr vispusīgu vingrotāju olimpiādē būs daudz, un centīšos parādīt visu, ko ilgajos gados esmu pratis apgūt.

— Cik ilgi tu esi vingrošanā?

— Kamēr sevi atceros. Viss sākās bērnudārzā, kad man bija tikai četri gadiņi. Mamma mani aizveda uz vingrošanas zāli, jo gribēja, lai iegūstu pareizu stāju, iemācos valdīt pār savām kustībām. Vēlāk mamma stāstīja, ka domājusi mani pēc gadiņa, diviem sūtīt kādā citā sporta veidā, piemēram, tenisā, bet vingrošana man tā iepatikās, ka tur arī paliku.

Sākumā vingrošana man likās kā rotaļa ar kūleņiem, lēcieniem, dažādiem vingrinājumiem. Tikai vēlāk, kad sāku piedalīties pirmajās sacensībās, sapratu, ka tas ir arī aizraujošs sporta veids. Atceros, kad pirmajās sacensībās ieguvu otro vietu, tad man bija gadiņi seši septiņi. Tas man deva stimulu censties un nākamajā reizē būt pirmajam.

Tieksme sevi pilnveidot, būt labākajam mani ir vadījusi visā manā vingrotāja karjerā. Tiesa, pusaudžu gados bija brīdis, kad visu gribēju mest malā, taču tiku tam pāri.

— Vai citi sporta veidi — futbols, hokejs — bērnam neliekas interesantāki?

— Iespējams, jo ap to ir sacelts lielāks troksnis, bet vingrošana, manuprāt, ir ļoti daudzpusīgs sporta veids, kas iemāca ne tikai kustēties, bet arī liek ļoti daudz domāt, māca būt neatlaidīgam, koordinētam, precīzam, māca izkopt savu ķermeni.

Reizē tas nav viegls sporta veids, jo profesionālā līmenī visu laiku jādarbojas, maksimāli izmantojot visas savas ķermeņa iespējas. Man tagad ir 25 gadi, un ķermenis reizēm sāk protestēt, parādās dažādas traumas. Tas ir likumsakarīgi, jo ar pusslodzi par olimpieti kļūt nevar.

— Cik reižu nedēļā, gatavojoties atbildīgām sacensībām, tu trenējies?

— Ja starts gaidāms daudzcīņā, tad mēnešus divus trīs pirms mačiem pāreju uz režīmu 10 treniņi nedēļā (četras dienas pa diviem treniņiem dienā), kad vienīgā brīvdiena ir svētdiena. Ja maču tik drīz nebūs, trenējos mazāk, taču daudz izlaist nedrīkst, jo ķermenim visu laiku jābūt formā. Vijole arī esot jāspēlē katru dienu.

— Tu Vingrošanas olimpiskajā centrā strādā arī par treneri. To var apvienot?

— Pagaidām es 4—6 gadus vecus bērnus iepazīstinu ar vispārattīstošo vingrošanu, strādāju nepilnu slodzi. Vecāki ved savus bērnus, lai attīstītu kustību koordināciju, spēku, lokanību, veiklību, stāju, nostiprinātu visas muskuļu grupas. Pēc sporta gaitu beigšanas, iespējams, strādāšu daudz nopietnāk. Kā nekā jau piecus gadus studēju LSPA.

— Vai no šiem bērniem izaugs vingrotāji?

— Lielā mērā tas atkarīgs no... vecākiem. Ja mērķis ir tikai bērnu vispusīgi attīstīt, tad daudzi pēc pāris gadiem viņi aiziet uz citiem sporta veidiem, kur iegūtās iemaņas lieti noder.

Ja vecāki grib, lai bērns turpina vingrot, tad nodarbību raksturs mainās un bērni sāk trenēties sportiskākā režīmā. Vingrošanā par to jādomā laikus, jo astoņu gadu vecumā var būt jau par vēlu.

— Vai vingrošanā vajag kādu īpašu ķermeņa uzbūvi?

— Nedomāju, ka ir ideāls vingrotāja augums. Augstā līmeni vingro gan 1,60 m, gan 1,85 m gari sportisti. Tiesa, katrai disciplīnai ir sava specifika, piemēram, apļos gara auguma sportistam būs grūti, toties viņam būs priekšrocības vingrojumā uz zirga vai vingrojumā līdztekās. Mazākiem un spēcīgākiem vīriem priekšrocību vairāk ir vingrojumā apļos. Daudzcīņai vajag universālus karavīrus. Tāds cenšos būt.

Mans augums (1,69 m) ir diezgan piemērots, arī rokas man ir garas, tāpēc uz zirga un līdztekās man sokas vislabāk. Treniņos gan lielāka uzmanība jāpievērš tiem veidiem, kuros tik labi neveicas. Tomēr lielāko uzmanību es pievēršu vingrojumam uz zirga, jo tur es varu tikt visaugstāk. Manam trenerim Artūram Mickevičam ir liela pieredze (viņš trenēja arī Igoru Vihrovu), un treniņos man ir ko darīt. Interesanti, ka dažreiz man jautā, kā es uztrenēju muskuļus, daudz cilāju svarus? Vingrotāji praktiski ar svaru stieni nestrādā, ja nu vienīgi sagatavošanās periodā, spēka un muskuļus masas nostiprināšanai mēs izmantojam savu svaru.

— Cik ilgi gribi vingrot?

— Mans mērķis bija nokļūt uz olimpiskajām spēlēm un nostartēt tik labi, cik spēju (un nedaudz labāk). Pirms četriem gadiem nedaudz pietrūka līdz spēlēm Pekinā, bet to sevišķi nepārdzīvoju, jo, objektīvi skatoties, spēlēm vēl nebiju gatavs. Tagad Londonā būs savādāk, jo esmu spēku pilnbriedā.

Vingrošanā, tāpat kā citos sporta veidos, daudz kas ir atkarīgs no tava veselības stāvokļa. Ja varēšu, tad domāšu par nākamajām spēlēm, jo vingrošanā pieredzes bagātu sportistu netrūkst. Jevgeņijs Saproņenko panākumus guva vēl pērn, lai gan viņam bija jau 33 gadi.

Pagaidām vingrošana ir mans dzīvesveids un neko citu es neredzu.

 

Dmitrijs TREFILOVS

Vingrotājs

Augums, svars: 169 cm, 63 kg

Dzimis: 1987. gada 13. maijā Rīgā

Izglītība: beidzis Rīgas Purvciema vidusskolu, studē LSPA

Sporta gaitas: kopš 4 gadu vecuma trenējas vingrošanā

Treneri: pirmā trenere Irina Patruševa, vēlāk Aleksandrs Dobroseļskis, pašlaik Arturs Mickevičs, Igors Vihrovs, kurš pilda arī menedžera pienākumus

Lielākie sasniegumi sportā: piedalīšanās olimpiskajās spēlēs Londonā, 12. vieta Eiropas meistarsacīkstēs daudzcīņā (2010. g.), daudzkārtējs Latvijas čempions

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene

Vaļasprieks:mūzika, atpūta ar draugiem

Autori: 
Juris Bērziņš Soms