twitter facebook instagram

Atļauties vieglatlētiku

17.Okt.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
331
Atļauties vieglatlētiku

Marita Ārente pēdējās desmitgadēs vairāk pazīstama kā sekmīga vieglatlētikas trenere, taču statistikas draugi zina, ka viņai pieder astotais vecākais Latvijas rekords nebūt ne eksotiskā disciplīnā — 800 metros, kā arī 1000 metros (abi sasniegti 1984. gadā). Latvijas čempionu sarakstā atrodami četru Ārentu vārdi: Maritas vīrs Pēteris — vidusdistančnieks, vecākais dēls Mareks — kārtslēcējs, olimpietis, kā arī jaunākais dēls Pauls — vidusdistančnieks. Savulaik jauniešu konkurencē sekmīgi startēja arī meita Petra. Īstena vieglatlētu dinastija.

Maritas rekords 800 m skrējienā joprojām ir pārsteidzošs — ātrāk par divām minūtēm neviena Latvijas sportiste joprojām šo distanci nav veikusi. Tagad varam cerēt uz Līgu Velveri, kura 2016. gadā sasniedza 2:02,71. Marita ātrāk par divām minūtēm savulaik skrējusi piecas reizes!

Ar rekordisti un treneri Maritu Ārenti tiekos pirms bērnu treniņa, kas notiek vienā no Purvciema skolām, jo Rīgā, kā zināms, neviena īstena vieglatlētikas stadiona šobrīd nav.

— Zinot padomju laiku paradumus augstu sasniegumu sportā, neviļus rodas jautājums — šie izcilie rezultāti sasniegti ar dopingu?

— Jūs neesat pirmais, kas to prasa, bet atbilde man var būt tikai viena — nezinu, kas tas ir, jo nekad to neesmu mēģinājusi. Kā zināms, milzīgajā Padomju Savienībā labu sportistu netrūka, un es ar savu 1:58 pat netiku desmitniekā. Līdz ar to nebiju padomju sporta funkcionāru uzmanības lokā, kas uz tādu soli būtu piespieduši, ja skrietu nedaudz ātrāk. Turklāt mana biogrāfija pēc tālaika uzskatiem nebija īpaši tīra — esmu dzimusi izsūtījumā lietuviešu ģimenē Krasnojarskas apgabalā. Tikai tad, kad man bija pieci gadi, mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Latvijā, Daugavpilī. Dopinga pārbaudes man bijušas kādas piecas reizes...

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka sportā veselību nedrīkst sabeigt. Man galvenais bija ģimene, bērni. Ja nu rastos problēmas? Starp citu, savus rekordus sasniedzu pēc meitas Petras piedzimšanas, nopietnā vecumā — 26 gados, kad jau vairs netiku uzskatīta par perspektīvu.

— Kā kļuvāt par vieglatlēti? Izmēģinājāt arī citus sporta veidus?

— Nē, vieglatlētika bija mans pirmais un vienīgais sporta veids. Atceros, ka tolaik slavenais treneris Jāzeps Vitānis (viņa meita Irēna bija Eiropas junioru čempione daudzcīņā) ilgu laiku mani pierunāja, līdz atnācu uz stadionu. Sāku trenēties 14 gadu vecumā.

Sākumā darīju visu — izmēģināju spēkus arī daudzcīņā, kuru joprojām uzskatu par vieglatlētikas pamatu (un pēc tā vados arī savā darbā), jo tikai tur var saprast, kura varētu būt īstā disciplīna. Veicās labi, patika barjerskriešana, tāllēkšana, lēcu ap 5,90 m, vienīgi neveicās ar lodes grūšanu — netiku pat līdz deviņiem metriem... Vēlāk vairāk skrēju 200 un 400 m.

— Kad sākāt skriet 800 m?

— Par tik garu distanci pat nedomāju, taču tad uz Daugavpili no Ventspils pārcēlās jauns, stalts un smuks 400 un 800 m skrējējs Pēteris Ārents. Viņš bija izdomājis, ka jātrenējas pie tālaika labākā vidusdistančnieku trenera Romualda Zigmunda, tāpēc mēroja 400 km garo ceļu.

Trenējamies kopā, ieskatījāmies viens otrā un 19 gadu vecumā apprecējāmies. Vīra pierunāta, arī kādu pusgadu trenējos pie Zigmunda.

Turpinājām trenēties kopā arī vēlāk, kad pārcēlāmies uz Aizkraukli, ko tolaik sauca par Stučku. Mums kā perspektīviem sportistiem iedeva atsevišķu dzīvokli, un bijām laimīgi, tad jau trenējos tikai pie Pētera.

Vēlāk pārcēlāmies uz Rīgu. Pēteris sāka strādāt par pilntiesīgu treneri, jo sacensībās vairs nestartēja. Viņš kā sportists noteikti būtu sasniedzis vairāk, bet muguras traumas dēļ viņa sporta gaitas agri aprāvās.

Pēteris bija tas, kas pirmais saprata, ka manas sprintera dotības īsajām distancēm ir nepietiekamas, un pamazām sāka mani trenēt stadiona diviem apļiem. Interesanti, ka 800 m man likās vieglāki nekā 400. Vairāk varēja padomāt, sadalīt spēkus, nodarboties ar taktisku cīņu. Tas bija interesanti. Piedzima Petra, atgriezos sportā un tā pa īstam sāku skriet 800 m.

— Vai atceraties pirmo reizi, kad noskrējāt ātrāk par divām minūtēm?

— Pirmo reizi to paveicu Rīgā PSRS kausu izcīņas pusfinālā 1983. gadā. Interesanta bija nākamā reize. Tolaik pavasaros trenējāmies PSRS dienvidos un modes lieta bija jau sezonas sākumā sasniegt labus rezultātus. Toreiz Sočos finiša taisnē pūta briesmīgs vējš, kas noteikti kādas sekundes pēdējos 100 m atņemtu, tāpēc organizatori nolēma startu un finišu pārcelt uz 200 m atzīmi (tā manā dzīvē vairs nav gadījies). Tā, vējam pūšot (800 m vēja spēku nemēra), finišēju 1:58,67. Tas bija jau krietni ātrāk par Sarmītes Štūlas Latvijas rekordu (2:00,8). Pēc tam vēl divas reizes laboju Latvijas rekordu. Pavisam piecas reizes noskrēju ātrāk par divām minūtēm.

Skrēju arī 1500 m (4:13,70), bet tas man likās par garu, vairākas reizes pat izstājos. 800 m man derēja kā uzlieti. Interesanti, ka kļuvu par Latvijas pirmrekordisti 400 m barjerskrējienā, jo agrāk tādas disciplīnas sievietēm nebija. Vēl kuriozs — mums toreiz bija nevis 10 barjeras, kā jābūt, bet 11.

— Pēc dēla Mareka piedzimšanas 1986. gadā vairs nedomājāt atgriezties sportā?

— Domāju, bet ģimene bija svarīgāka, arī gadu jau nebija mazums, un sāku strādāt par treneri. Viens no mērķiem bija ar laiku vieglatlētikā iesaistīt arī bērnus. Sāku ar meitu Petru, kura labi skrēja gludo sprintu, arī barjeras. Vēlāk trenēju Mareku, bet, kad viņš nolēma sevi veltīt kārtslēkšanai, pārcēlu viņu pie daudzcīņnieku trenera Maigoņa Pūliņa, vēlāk nodarboties ar dēlu pierunāju īsteno kārtslēcēju treneri Igoru Izotovu, tas nebija viegli, jo neko perspektīvu viņš dēlā nesaskatīja.

Droši vien tagad viņš to nenožēlo, jo Mareks startējis divās olimpiskajās spēlēs un gatavojas Tokijas spēlēm. Mareks ir neatlaidīgs, īsts cīnītājs, un es ticu, ka viņš savu meistarību vēl pierādīs.

Jaunāko dēlu Paulu trenēju es. Pirms trim gadiem 800 m viņš sasniedza daudzsološu rezultātu — 1:48,68, taču tad nedaudz sabremzēja, turklāt guva kājas traumu. Arī mācības LU maģistrantūrā prasa laiku. Domāju, ka labs stimuls censties vairāk bija viņa starts universiādē Taibejā. Ceru, ka viņš vēl spēs noskriet ātrāk.

Es gan reizēm viņam saku, ka jātrenējas tik daudz, cik es un tēvs agrāk trenējāmies, tad rezultāti būs, taču mūsdienu jaunatni grūti pierunāt tādām slodzēm, jo tagad ir daudz citu prioritāšu...

— Vai šajos 33 gados tiešām nav bijusi neviena skrējēja, kas varētu labot jūsu rekordu?

— Dīvaini, bet nevienu tādu nemanīju. Te nav runa tikai par talantu, nav arī tādu treneru, tādu meiteņu, kuru mērķis būtu pasaules klase un nekas cits. Ir vajadzīgs milzu darbs, lai sasniegtu tādus rezultātus. Mūsdienās (ne tikai vieglatlētikā) labus rezultātus sasniedz jaunieši, bet junioru kārtā sportistu kļūst mazāk, nemaz nerunājot par pieaugušo sportu, kur reizēm nav, kam dot medaļas.

Ar cerībām skatos uz Līgu Velveri. Viņai ir dotības. Atliek smags darbs un, ko tur liegties, reizēm vienmuļš darbs.

Lai nu kā toreiz dzīvojām, bet manos sporta gados bija citādāk. Bija daudz un dažādas sporta biedrības, starp kurām notika Vissavienības sacensības. Piedalīties tajās bija katras biedrības goda lieta un pienākums. Tāpēc bez zvaigznēm bija arī daudz labu sportistu, kurus dažādos veidos atbalstīja, deva talonus ēšanai, par brīvu ņēma uz nometnēm dienvidos, labākie tika noformēti kaut kādos darbiņos (oficiāli sportisti bija amatieri un naudu par to saņemt nedrīkstēja), kur saņēma nelielu, bet tomēr algu. Tas ļāva sevi ziedot sportam arī pieaugušo kārtā, un konkurences netrūka.

Manā laikā Latvijas čempionātā 400 m sievietēm vispirms bija priekšsacīkstes, tad pamatsacensības un tikai tad fināls. Tagad fināla astoņnieku grūti savākt...

Viss prasa naudu. Ja nav turīgu vecāku, ja neesi LOV sastāvā, tad līdz lielajam sportam nokļūt ir grūti. Bet ir tādi, kuri varētu uzplaukt vien pēc gadiem divdesmit. Es arī tāda biju.

Esmu ievērojusi, ka audzēkņu kļuva vairāk tad, kad Rīgā skolēniem par satiksmes pakalpojumiem vairs nebija jāmaksā. Tomēr atspaids.

— Nav grūti katru rudeni nokomplektēt jaunas audzēkņus grupas?

— Lai cik dīvaini, bērni joprojām nāk un grib trenēties vieglatlētikā. Atnāk paši, ved vecāki, bijušie vieglatlēti, mani kādreizējie audzēkņi. Reizēm pabrīnos, jo šobrīd vieglatlētiem nav jaunu, modernu un ērtu sporta celtņu. Ir grūti konkurēt kaut vai ar hokeju, kur ik pa brīdim nāk klāt kāda jauna sporta halle, kur vecāki var pasēdēt mājīgā kafejnīcā, kur ir labas dušas telpas, ērtas ģērbtuves. Mums vecajā manēžā jāvelk ziemas drēbes, lai nenosaltu. Pat šobrīd likvidētā Daugavas stadiona manēža-koridors jāvērtē kā zaudējums vieglatlētikas nākotnei.

Domāju, ka drīzumā uzcels (ceru, ka uzcels) jauno sporta manēžu, bet arī tad paies gadi, līdz sportisti izaugs.

— Vieglatlētikai sāksies grūti laiki?

— Kad tie ir bijuši viegli? Nedomāju, ka vieglatlēti pazudīs, bērni trenēsies, gūs medaļas jauniešu mačos, ar pieaugušajiem gan būs grūtāk. Kad aizies šī paaudze — šķēpmetēji, Misāns, Leitis, Prokopčuka, citi, kas nāks viņu vietā? Kaut gan prognozēt ir grūti, jo ik pa brīdim uzrodas kāds tīrradnis, fanātisks treneris, veidojas tandēms, un viss notiek.

Man bija laba sapratne ar trīssoļlēcēju Pāvelu Kovaļovu un augstlēcēju Lieni Karsumu, kuri Eiropas U-20 čempionātā ieguva bronzu un sudrabu.

Vieglatlētika nekur nepazudīs. Pirmkārt, sportā tas ir pamatu pamats, tāpat netrūks tādu, kuri grib pašu spēkiem visu sasniegt, nevis paļauties uz komandas biedriem kā sporta spēlēs. Tas, ka bērni tumsā brauc ar sabiedrisko transportu uz nemājīgo manēžu Rīgas otrā galā, par kaut ko liecina. Vieglatlētiku mēs varam atļauties, un tā ir jāatļaujas vienmēr!

 

Marita ĀRENTE (dzimusi Ruzgaite)

Vieglatlētikas trenere

Dzimusi: 1957. gada 5. decembrī Krasnojarskas apgabalā, kopš piecu gadu vecuma dzīvo Latvijā

Izglītība: Daugavpils 11. vidusskola, LVFKI (tagad — LSPA), pedagoģijas maģistre

Sporta gaitas: no 14 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā

Treneri: Pēteris Ārents, pirmais treneris Jāzeps Vitānis, vēlāk Romualds Zigmunds

Lielākie sasniegumi: Latvijas rekordiste 800 un 1000 m (1984.), sešpadsmitkārtēja Latvijas čempione, divkārtēja PSRS meistarsacīkšu bronzas medaļu ieguvēja 4x400 m stafetē

Labākie rezultāti: 200 m —24,2, 400 m — 52,4, 800 m — 1:58,64, 1500 m — 4:13,70, 400 m/b — 1:01,7 (Latvijas pirmrekords), septiņas reizes labojusi Latvijas rekordu

Darba gaitas: vieglatlētikas trenere SK Arkādija, bijusi docente Latvijas Policijas akadēmijā, pulkvežleitnante

Ģimenes stāvoklis: precējusies (1976.) ar Pēteri Ārentu, bērni — meita Petra, dēli Mareks un Pauls, ir divi mazbērni

Vaļasprieki: izbraukumi pie dabas, ceļojumi

Autori: 
Juris Bērziņš Soms