twitter facebook instagram

Atšķirīgs komunikabilitātē un mierā

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Atšķirīgs komunikabilitātē un mierā

Izcilu pasaules čempionātu Latvijas U-18 jauniešu hokeja izlases vārtos aizvadīja Jānis Voris, izpelnoties turnīra labākā vārtsarga balvu un palīdzot valstsvienībai atgriezties elites divīzijā. Čempionāta gaitā pretiniekiem Vori izdevās pārspēt tikai divas reizes, vārtsargam vidēji spēlē atvairot 97 procentus metienu.

„Tas ir tikai viens no dažiem tāda kalibra turnīriem, kurā es esmu piedalījies un stāvējis vārtos,” Jānis Voris nedēļu pēc veiksmīgā čempionāta nekrīt eiforijā, bet gaida solīto uzaicinājumu uz Boba Hārtlija vadīto Latvijas nacionālās hokeja izlases treniņnometni. „Jā, šis bija labākais turnīrs manā karjerā,” piekrīt astoņpadsmitgadīgais hokejists. Tiesa, kārotais uzaicinājums uz lielo izlasi šoreiz izpalika.

PALDIES KAIMIŅAM

Jānis Voris hokejā nonāca septiņu gadu vecumā. Ķengaragā ar kaimiņu puiku pagalmā spārdījis futbola bumbu. Kaimiņa tēvs savu dēlu aizvedis izmēģināt laimi sportā uz hokeja skolu Rīga un pēc pirmā treniņa draugs aicinājis rajona biedru pievienoties. „Aizbraucu viņam līdzi uz treniņu, un man iepatikās. Pateicu tēvam, ka es arī gribu trenēties hokejā,” atceras Voris. Vecāki domājuši, ka bērns hokejā aplauzīsies — acīmredzot tādēļ, ka puika neprata slidot… Redzējis Vori veļamies pa ledu, treneris Aivars Skudra nākamajā nodarbībā puikam iedevis vārtsarga formu, un tā līdz pat šai dienai Jānis palicis uzticīgs piešķirtajai vārtsarga pozīcijai, ko puisis burtiski iemīlējis.

Jānis ģimenē ir baltais zvirbulis — vienīgais radu lokā, kurš nodarbojies ar sportu augstā līmenī. Nu, piemēram, trīs gadus jaunākais Vora brālis jau pēc pāris treniņiem uz ledus sapratis, ka hokejs viņu neuzrunā, izvēloties brīvo laiku aizpildīt ar… makšķerēšanu. „Tiklīdz atkūst Daugava, tā Rendijs visu dienu ir ar makšķeri upes krastā,” smaida vecākais brālis. Redz, arī bez sporta gēna var kalnus (pagaidām — paugurus) gāzt hokejā.

APOSTĪT GAISU

Visu hokejista karjeru pacietīgi skolojoties HK Rīga sistēmā, Jānis Voris jau pērn Slovākijā kā izlases otrais numurs debitēja U-18 valstsvienībā, spēlējot pie gadu vecākiem puišiem pasaules junioru čempionāta elites divīzijā. Apņēmīgais spēlētājs atzīst, ka tas bijis klasi augstāks turnīrs. Interesanti, ka toreiz talantīgajam šveiciešu junioram Niko Hišeram, kurš šosezon debitēja Ņūdžersijas Devils sastāvā, izceļoties ar vairāk nekā 50 (!) rezultativitātes punktiem, Vorim iemest neizdevies. Arī pēc zaudējuma mājiniekiem slovākiem 0:4 kāds ārzemju medijs slavējis Jāni, rakstot, ka Latvijas vārtos teicams bija Voris,bet mūsu jaunajam mūrim tā bija unikāla pieredze — spēlēt pārpildītā arēnā, kad tribīnēs auro 4500 līdzjutēju. Rūdījums.

Tāpat Vorim tika dota iespēja apostīt gaisu U-20 junioru čempionātā 1. divīzijā, paliekot rezervē aiz Gustava Grigala. Laukumā Voris netika, bet vismaz apbružājāsnobriedušākā hokejistu kompānijā.

Savukārt aprīlī Rīgā aizvadītajā U-18 čempionātā Voris vārtos stājās kā neapšaubāms pirmais numurs. Turnīra pirmajā spēlē pret pastarīšiem Slovēniju, kas izkrita uz 2. divīziju, iespēja tika dota Artūram Šilovam, un Voris šo spēli vēroja no rezervistu soliņa. „Spēles 1. periods bija kaut cik skatāms, bet pēc tam laukumā sākās haoss, spēlētāji uztraucās un komandai nekas īsti nesanāca. Labi, ka vārtos meistarīgi nospēlēja Šilovs un mēs izcīnījām uzvaru,” atviegloti nopūšas Jānis, veltot uzslavas komandas biedram.

NORVĒĢI SAUSĀ, VĀCIEŠI UZLIDO

Nākamajā cīņā pret Norvēģiju vārtos stājās Jānis Voris un debitēja 1. divīzijas turnīrā ar sauso uzvaru. „Šī bija manā pirmā uzvara pasaules čempionātos Latvijas izlases kreklā,” Voris atbild uz jautājumu, ar ko viņam atmiņā paliks šis mačs, piebilstot, ka neaizmirstams ir fakts, ka vēsturiskajā panākumā izdevās nosargāt vārtus neskartus. Voris atvairīja visus 15 pretinieku metienus. „Pirmajā un otrajā periodā mēs kontrolējām spēles gaitu, izskatījāmies lieliski — cīnījāmies viens par otru, bloķējām metienus, bet trešais periods sākās ar rezultātu 1:0, un norvēģi ārkārtīgi gribēja gūt vārtus. Viņi skrēja, cīnījās, un mēs dabūjām noraidījumus, bet, labi, ka izturējām un iemetām savus golus,” Voris komentē izcīnīto uzvaru ar 3:0.

Veiksmīgais sniegums pret norvēģiem Vorim deva papildu pārliecību. Nākamajā cīņā pret vāciešiem rīdzinieka plānos bija vēlreiz nostāvēt uz nullītes.Bet spēles 12. minūtē vācieši ar precīzu metienu cauri burzmai atklāja rezultātu. „Es noskaņojos turpināt spēli tā, it kā nebūtu ielaidis vārtus, jo neko tajā epizodē nevarēju izdarīt — man priekšā atradās divi spēlētāji. Es aizmirsu to momentu, un man rezultāts bija 0:0,” gruntīgu pieeju izvēlējās Jānis. Apbrīnojamais miers, ko Voris spēja saglabāt, nesa augļus cīņas turpinājumā — 2. periodā notika vāciešu uzlidojums, tomēr mūsu bastions bija nepārraujams. „Tā bija parasta spēle, kurā pretinieki uzbrūk vairāk, bet mums vajag aizsargāties un vienlaikus spēt iemest savu golu. To arī izdarījām — ar otro metienu 2. periodā (32. minūtē!) panācām 2:1 un svara kausi nosvērās uz mūsu pusi. Mums bija pārliecība, motivācija, viss mums bija vairāk!” Voris norāda, ka no malas vāciešu ofensīva izskatījās trakāk, nekā esot laukumā. „Vācieši spieda mūs un daudz slidoja pa mūsu zonu, taču nebija bīstamu metienu, bet, slidinoties pa mūsu zonu, vārtus iemest nevar,” pragmatiski izsakās Voris. Komandas kapteinis Deniss Fjodorovs trešā perioda vidū panāca 3:1, un vācieši vairs nespēja spēli glābt.

DĀNIJAS ASTE

Pēc uzvarām turnīra pirmajās trijās spēlēs, tostarp sakaujot galvenos favorītus, latviešiem atlika uzvarēt Dāniju, lai nodrošinātu kāroto ceļazīmi uz elites divīziju un triumfētu čempionātā. Tiesa, kā rāda prakse, šādās spēlēs, kad atlicis pārkāpt suņa astei, atbildības izjūta bieži vien liek spēlētājiem pārdegt, apgriežot lietas kājām gaisā… Tātad, psiholoģiski sarežģīta cīņa. „Pilnīgi visi džekibija gatavi izcīnīt uzvaru pret Dāniju, lai lietas nebūtu jāatliek uz maču pret Kazahstānu, jo morāli tā būtu vēl grūtāka spēle. Ar spēlētājiem ģērbtuvē visu izrunājām, izanalizējām videomateriālus,” latvieši bija kareivīgi noskaņojušies spēlei.

Tomēr jau cīņas otrajā minūtē rezultātu atklāja bijušā Latvijas hokeja izlases uzbrucēja Sergeja Čubara dēls — un ne jau Latvijas izlases labā. Dānijā dzimušais un uzaugušais Viktors Čubars, kuram mamma ir dāniete, izvirzīja pretiniekus vadībā, pirmais tiekot pie atlēkušās ripas — 0:1. Patriks Ozols ātri rezultātu izlīdzināja, un izšķirošie notikumi tika atlikti uz pēdējām 20 minūtēm. „Pārtraukumā ģērbtuvē cits citu uzmundrinājām, atbalstījām, izgājām laukumā un izcīnījām uzvaru! Mēs sitāmies par visu Latviju, par savām ģimenēm,” dedzīgi stāsta Jānis Voris. Precīzi meta Artjoms Kopass un Vladislavs Barkovskis, bet ar metienu tukšos vārtos punktu spēlei pielika Rūdolfs Polcs — 4:1.

„Sajūtas bija lieliskas — kad pirmo reizi, ko tādu izcīni!” sajūsmu neslēpj Voris. Viņš čempionātā sargāja vārtus visās trijās svarīgākajās spēlēs, ielaižot tikai 2 ripas (!) un pabeidzot turnīru ar izcilu statistiku — vidēji zaudētas 0,66 ripas spēlē un atvairīti 96,9 procenti metienu. „Man vislabāk patika tas moments, kad pret Dāniju iemetām trešos vārtos, es jutu, ka mēs esam čempionātā izdarījuši visu, lai tiktu atpakaļ stiprāko sabiedrībā, un uzdevums ir izpildīts. Fani bļāva, emocijas bija super, atskanot beigu signālam, laukumā sākās svinības — lidoja nūjas, cimdi, ķiveres, un latvieši visi kopā lēkādami gavilēja.”

VISI KOPĀ!

Lai arī pēdējā — piektā — spēle pret Kazahstānas vienaudžiem vairs neko neizšķīra, zīmīgi, ka arī šajā duelī latvieši trešo reizi pēc kārtas pirmie zaudēja vārtus. Kā komanda noskaņojās spēlei? „Pirms mača sarunājām ar džekiem, ka spēlēsim skatītājiem, jo mēs nedrīkstam līdzjutējus pievilt, viņi mūs ir atbalstījuši un atnākuši uz šo spēli. Gan paveicās, gan parādījām raksturu — treneri arī mūs motivēja, bet mēs paši sapratām, ka vajag ideālu bilanci — 5 no 5, lai godam noslēgtu turnīru,” veiksmīgo uzvaru 2:1 pret kazahiem komentē Voris.

„Veči, mēs to izdarījām kopā!” šī frāze Jānim Vorim palikusi atmiņā kā spilgtākais no treneru sacītā turnīra gaitā. Komandas spēks! Treneris Sorokins raksturo Vori kā netipiski komunikablu. „Zinu, ka daudzi vārtsargi ģērbtuvē parasti klusi sēž un kaut ko domā, bet es biju tāds, kurš uzmundrināja čaļus — uzbļāvu, kaut ko pateicu, lai turpinām cīnīties un komanda nepadodas,” Voris ir atvērta personība.

AR JAUDIŅU UN BAUDIŅU

Komandas spēks — tā ir sūrākā ceļamaize Vorim no U-18 turnīra visai karjerai. „Tiešām es no šī turnīra mācījos to, cik vienam pašam ir grūti izcīnīt uzvaru, bet, kā to var paveikt ar komandas spēku. To, ka uzvarēsim, pilnīgi varēja just pirms spēles.” Viens no panākumu stūrakmeņiem bijis galvenā trenera pozitīvisms — Oļegs Sorokins ne reizi nav paudis dusmas. „Viņš atgādināja, lai spēlējam ar jaudiņu un baudiņu,” komanda pēc katra vingrinājuma sanākusi kopā un vienojusies sauklī „Mēs, Latvija!”

Voris uzsver: visiem šīs U-18 komandas spēlētājiem piemīt labs potenciāls. „Man patika Denisa Fjodorova spēle — viņam ir labs raksturs, viņš ir cīnītājs un viņam ārkārtīgi nepatīk zaudēt. Rūdolfs Polcs ir augumā garš spēlētājs un vienlaikus tehnisks un ātrs. Viņam gan ir jāstrādā pie fiziskās kondīcijas,” izspiežu no Vora nosaukt labākos no labākajiem.

NHL UN KALNIŅA PIEMĒRS

Voris nekad nav apsvēris iespēju izmēģināt citu pozīciju laukumā. Tieši otrādi: Jānim patīk, ka viņš kā vārtsargs uz ledus allaž ir rampas ugunīs, neizbēgami ieņemot spēlē centrālo lomu. „Skatos NHL video, kā vārtsargi spēlē — man ļoti patīk! Man gribas būt komandā galvenajam cilvēkam, kas komandu var izglābt,” aizrautīgi stāsta Jānis. „Mani elki hokejā vēl joprojām ir Kerijs Praiss un Breidens Holtbijs. Praiss ir vismierīgākais vārtsargs NHL, un viņam ir ideāla kustību tehnika. Savukārt Holtbijs ir lokans un atraktīvs vārtsargs, viņš tādus tvērienus izpilda!” Jānis piemēru smeļas no diviem dekādi vecākiem kanādiešiem, kuri sargā attiecīgi Monreālas Canadiens un Vašingtonas Capitals cietokšņus. Rīgas Dinamo vadošā vārtu vīra Jāņa Kalniņa, kurš pēc dabas ir rāmāks, piemērs sezonas gaitā arīdzan nesis savus augļus.

„Es aizvadītajā čempionātā centos vairāk saglabāt vēsu prātu, nevis ārdīties, un mierīgi ķert ripas, kas man ir jādara. Kļūstot vecāks, saprotu, ka, trakojot uz laukuma, tas ne man, ne komandai neko nedos — tās ir tikai negatīvas emocijas,” Voris iepriekš bija piekopis agresīvāku spēles stilu, klaigājot un domās laužot nūjas. „Tagad esmu līdzsvarotāks un mierīgāks,” uzskata Voris. Treneris Sorokins novērojis, ka ar Vori vārtos U-18 valstsvienības spēlētāji jutušies drošāk, jo līdz ar mieru no Ķengaraga puikas izstarojusi pārliecība.

MĪNUSI, KAS JĀPĀRVĒRŠ PLUSOS

Vārtsargs apzinās, ka viņa vecumā hokejistam ir jāuzlabo visas īpašības. Jāņa gadījumā lielākā uzmanība jāvelta spēkam: „Man ir jāuzlabo fiziskā izturība — man ir jākļūst izturīgākam un stiprākam. Čempionātā, tuvojoties spēles beigām, sāka sāpēt ceļi un parādījās nogurums.” Viņš atzīst, ka caurmērā Latvijas jaunajiem hokejistiem, salīdzinot ar elites valstsvienībām, vājākais elements ir fiziskā sagatavotība, un nenoliedz, ka tā pamatā ir pašu hokejistu slinkums. Fiziski nodzīt sportistus šajā vecumā nav vērts, taču mūsdienās ir jātrenējas gudri.

Savukārt treneris Sorokins norādīja uz spēli ar nūju — Jānim ir jādodas vairāk laukā no vārtiem un jāpalīdz komandas biedriem, vairāk spēlējot ar nūju. „Jā, bet čempionātā man negribējās kļūdīties, tādēļ neaizrāvos, spēlējot ar nūju — ja ripa būs aiz vārtiem, pretinieks neiemetīs golu, bet, ja es iziešu aiz vārtiem un kļūdīšos…” U-18 čempionātā Voris izvēlējies labāk zīli rokā nekā medni kokā. Cepuri nost! Piesardzība dažkārt arīdzan ir sava veida drosme.

Jāpiebilst, ka sezonas gaitā ar bijušo Latvijas izlases vārtsargu, tagad — treneri Juri Klodānu, strādāts tieši pie šā spēles elementa. „Tas profesionālajā hokejā ir svarīgi. Klubi arī skatās, kā vārtsargs spēlē ar nūju,” apzinās Voris.

MĒRĶIS — NHL

„Kā jebkurš hokejists arī es savā karjerā vēlos spēlēt NHL. Tas ir mērķis, ko esmu sev izvirzījis. Šo ceļu es redzu šau-u-u-smīgi grūtu — tikai darbs, darbs, darbs un darbs. Vajag labi spēlēt, lai tevi kāds ieraudzītu un ko piedāvātu,” stāsta vārtsargs. Jānim Vorim vēl uz gadu ir spēkā līgums ar HK Rīga, un spēlētājs sola komandā noteikti palikt. „Uz Ameriku ir jēga braukt spēlēt labā līgā. Aizbraukt un spēlēt pēc spēka 7. līgā ir tas pats, kas palikt Latvijā un spēlēt U-16 līmenī. Krievijas jaunatnes līgā (MHL) līmenis ir augsts, ar HK Rīgu es tur nospēlēju daudzas spēles un tiešām jutu, ka pa sezonu esmu kļuvis labāks — attīstījies dažādās jomās.” Voris par tālākiem nākotnes plāniem runā izvairīgi, norādot, ka nedaudz atpūtīsies un sāks gatavoties nākamajai sezonai. „Neesmu par tālāku nākotni domājis — galvenais, aizvadīt labu nākamo sezonu.”

Uz jautājumu — kas vārtsarga treniņdarbā ņem virsroku — gribasspēks vai pašdisciplīna, Voris atbild: „Gribasspēks, jo man vienmēr visu gribas izdarīt maksimāli labi, lai ir gandarījums par paveikto darbu.” Profesionālajā sportā treneri iesaka priekšroku dot pašdisciplīnai, kas ir daudzu elementu kopums, kurš palīdz mērķtiecīgi un motivēti virzīties uz nosprausto mērķi un racionāli skatīties tam pāri, finālā iegūstot pamatīgāku rezultātu. „Domāju, bez pašdisciplīnas nav iespējams kaut ko sasniegt,” saprot hokejists.

Mūsdienu hokejā priekšrocības ir augumā raženiem vārtsargiem. „Es esmu gatavs strādāt tik ilgi, kamēr sasniegšu savu mērķi. Domāju, ka šovasar pastiepšos par centimetriem pieciem — man tēvs ir virs 1,90 m, mamma arī nav īsa,” optimistisks ir Voris. Pērnajā vasarā viņš gan pastiepies tikai par pāris centimetriem, bet — piekritīsiet — ne jau parametri ir izšķirošais faktors.

PIE PROFESIONĀĻIEM

Aizvadītās sezonas sākumā, kad pie Rīgas Dinamo stūres atradās Sandis Ozoliņš, izbraukumā uz Ufu tika izsaukts kluba jaunatnes komandā spēlējošais Voris. „Tā bija lieliska pieredze. Šajā izbraukumā es tiešām redzēju, kā profesionāļi gatavojas spēlei, kā viņi iesildās, ko viņi ēd… Viņi katru muskuli iesilda atsevišķi, lai negūtu traumas. Smieklīgi bija tas, ka Lūkass Lesio pēc iesildīšanās novilka visu ekipējumu un tad atkal ģērba to atpakaļ. Man bija spēcīgas emocijas, kad es uzreiz savā pirmajā spēlē atrados uz soliņa un man pretī sēdēja Bens Skrīvenss (olimpiskais medaļnieks), kurš ir aizvadījis daudzas sezonas NHL. Žēl, ka nesanāca viņam roku paspiest — man jau divas minūtes pirms spēles beigām bija jāsteidzas uz lidmašīnu, lidot palīgā HK Rīga komandai,” Jānis Voris stāsta, kā starp dinamiešiem tvēris katru sīkumu no profesionālā hokeja. Un lielas lietas sastāv no daudziem sīkumiem.

Tāpat kā mazi mērķi — mazi rezultāti, lieli mērķi — lieli rezultāti. Lai izdodas spert nākamo soli un paspiest roku Benam Skrīvensam jau citā statusā!

AR LĪDERA DOTĪBĀM

Latvijas U-18 valstsvienības galvenais treneris Oļegs SOROKINS:

„Ar Jāni Vori esmu strādājis tikai aizvadītā čempionāta ietvaros, taču ir redzams, ka viņš hokejam pieiet profesionāli un gan ar interesi, gan ar vēlēšanos. Esot laukumā, viņš izstaro stabilitāti. Neraksturīgi vārtsargiem viņš ir komunikabls un runīgs. Līdz ar to viņš bija ģērbtuvē viens no komandas uzkurinātājiem, kas arīdzan ir pozitīvi. Viņam piemīt līdera dotības. Vārtsargs ir vismaz 50 procenti no komandas, un Jānis šoreiz bija pat nedaudz vairāk kā puse no komandas, lai gan spēli pret Vāciju visa valstsvienība nospēlēja augstākā līmenī, nekā gaidīts. Ja mēs spēli pret Vāciju salīdzinām ar Latvijas—Kanādas maču Soču olimpiskajās spēlēs, kur vārtus sargāja Kristers Gudļevskis, tad pret vāciešiem vārtsarga loma nebija tik ļoti izšķiroša. Konkrētajā brīdī būtu grūti šeit runāt par NHL potenciālu, taču es gribētu uz to cerēt, un vārtsargi atveras vēlāk. Viss nāk ar pieredzi.”

 

Jānis VORIS

HK Rīga un U-18 hokeja valstsvienības vārtsargs

Dzimis: 2000. gada 20. janvārī Rīgā

Augums, svars: 180 cm, 78 kg

Izglītība: Rīgas tālmācības vidusskola

Pirmais treneris: Aivars Skudra

Lielākie sasniegumi: 1. vieta pasaules U-18 čempionāta 1. divīzijā, kļūstot par turnīra labāko vārtsargu

Citi sporta veidi: futbols

Filma: Viens pats mājās

Autori: 
Kristaps Zaļkalns