Autosporta vīrusa apsēstā

Viesturs Saukāns

Beļģijas Formula Renault 1.6 čempionātā kopvērtējuma līdere ir latviete Karlīne Štāla. Tik tālu nu būtu tikts. Visi iepriekšējie gadi, asaras, prieki un strīdi ar tēvu, sāk koncentrēties augstvērtīgos panākumos. Taču biznesa augstskolas Turība studente Štāla nav dzelzs lēdija, no kuras vienaudži bēg pa gabalu.

„Jautājums, vai man pašai tas patīk, ir apnicis!" ar smaidu sūrojas Karlīne. „Pastāv stereotips, ka meitenes ar autosportu nenodarbojas, viņas dejo, slido... Līdz ar to rodas jautājums - vai man šis sports patīk, vai esmu izsūtīta piepildīt tēva sapņus, kā daudzi uzskata. Varu paziņot - man tas patiešām patīk!"

Nenobijās

Karlīnes autosporta gaitas sākās brīdī, kad tēvs Andris Štāls, savulaik veiksmīgs šosejas braucējs, Golf kausa laikos prezentācijā nolēma sabiedēt savu mazo meitu. Iesēdinājis sacīkšu mašīnā, Andris devās Biķernieku aplī. Taču, tā vietā, lai sagaidītu Karlīnes baiļu spiedzienus, tika saņemts: „Bet vēl ātrāk nevar?" Tad kartings - Latvijā, Eiropā, tad pirmās mašīnas - Toyota Yaris, Legends, nu arī formulas.

Un tomēr. Kā Štāla, maza smalka meitenīte, tiek galā ar skarbo sporta veidu? Nav šaubu, ka arī apkārtējo uzmanība ir liela. Turklāt konkurentam nevar būt nekas sāpīgāks par garām pabraukušu meiteni! „Tas nepatīkamākais ir fakts, ka smīkņāšanu par manu izvēli esmu izjutusi tieši šeit, Latvijā. Ārzemēs attiecības ar citiem braucējiem ir vai nu ļoti draudzīgas, vai kā konkurentam ar konkurentu - katrā gadījumā ne kā puisim ar meiteni. Līdz ar to netiek izskatīts jautājums, cik ātri man ir jābrauc un, kurš un kāpēc tieši man palika aiz muguras. Ļoti iespējams, ka puiši iekšēji patur tos jautājumus vai reakciju, ko rada mūsu sacenšanās, taču viņi to neizrāda un mani tas netraucē."

Pasaules autosportā gan šajā desmitgadē gaidāms pamatīgs dāmu iebrukums. Lielie čempionāti -- F-1, IndyCar, ChampCar un citi - saprot, ka uzvarēt gatava dāma ir spēcīgs reklāmas elements. Smukā IndyCar braucēja Danika Patrika pirms gada pulcēja ap sevi tik milzīgus publikas pūļus un mediju uzmanību, ka čempionvienība Andretti Green sāka protestēt, uzskatot, čempionāts pārvēršas par farsu, jo par viņiem - uzvarētājiem - prese ziņo tikai „garām ejot". „Šobrīd mums Beļģijas čempionātā arī vēl viena kolēģe. Viņa autosportā ienākusi pavisam nesen un, jāatzīst, brauc pēdējās vietās. Esmu runājusi ar viņu un viņas mammu. Sportistes mamma man sacīja, ka tomēr jūtas laimīga, ka meita nav tur, kur esmu es - pašā priekšgalā, cīnoties ar visspēcīgākajiem puišiem. Viņas darbojas tikai savam priekam."

Latviešu meitene

Karlīnei Štālai, cīnoties starptautiskajā autosportā, izdevies visu apvienot ar ikdienas dzīvi Latvijā. Lai arī sezonas laikā ir sešas nedēļas nogales, kurās ir sacīkstes, turklāt ir arī izmēģinājumu sesijas, viņa darbojas dzimtenē un priekšstats, ka Brīvības pieminekļa tēlu viņa jau aizmirsusi, nav pareizs. „Mācos biznesa augstskolā Turība - tūrismu, viesnīcu jomā. Šobrīd ir saspringtākais mācību laiks, jo jākārto sesija, jāraksta kursa darbs, jāaizvada prakse. Taču jāatzīst, ka skola ir ļoti pretimnākoša - ja sacensību dēļ kaut ko kavēju, man ļauj parādus nokārtot citā reizē. Ļoti labi mācos, ja salīdzinām ar apmeklējumu! Sezonā sešas nedēļas nogales - 12 sacīkstes - jāaizvada autosportā. Uz katru posmu izbraucu otrdienā vai trešdienā. Skaidrs, ka tas pārklājas ar mācībām. Taču neesmu apzināta bastotāja - man ir svarīgi pabeigt mācības. Šogad beigšu otro kursu, vēl kādu laiku mācīšos."

Šūmahera pēdās

Mācības un autosports - par katru ir dzirdēts, ka nekam citam laika nepietiek. Vai vēl kas? „Šogad sāku slēpot. Draugs sāka mācīt slēpot un man ļoti iepatikās. Tētis gan sākumā neatbalstīja šo domu un sacīja, ka es lauzīšot kaulus vienu pēc otra un attiecībā uz autosportu nevaru to atļauties. Taču viņš palicis mierīgāks. Arī Šūmahers izmantoja katru iespēju pabūt kalnos! Slēpošana arī nav tikai hobijs - autosportā nepieciešamas ļoti stingras kājas. Šķiet, kas tur - pedāļus spaidīt, taču tas, cik tas jādara vienā sacīkstē un ar kādu spēku, liek trenēties. Slēpošana palīdz."

Tavam labam paziņam Haraldam Šlēgelmilham arvien biežāk piedēvē pirmā Latvijas F-1 pilota statusu. Kādi ir Štālas mērķi, sapņi? „Man liekas, ka ceļš uz sapņu virsotni ir ļoti atkarīgs no sakritībām, no savas un menedžmenta intuīcijas - ko kurā brīdī izlemt, ko darīt, ar ko runāt. Karjeras attīstību nedrīkst forsēt. It kā katru gadu varētu mainīt čempionātu, startējot spēcīgākās sērijās, taču nepieciešams palikt kādā čempionātā, lai varētu sasniegt rezultātu. Pirmajā gadā reti iespējams uzvarēt, bet bez laba rezultāta ieraksta braucēja CV iekļūt katrā nākamajā čempionātā kļūst sarežģītāk."

Komanda ar pirmo piloti

„Man šogad galvenais ir sasniegt labu rezultātu, jo tas nepieciešams gan man, gan sponsoriem. Šobrīd plānojam Formula Renault 2.0, taču budžets līdz ar motora jaudas augšanu paliek arvien lielāks. Šobrīd pie lietas ķēries manas komandas Astromega šefs, nesakot, ar ko un par ko runā, bet liekot saprast savu interesi procesā. Es apzinos, ka man kā meitenei - autosportistei naudu piesaistīt ir nedaudz vieglāk. Pirmajā posmā, kad debitēju Astromegas sastāvā. Komandas īpašnieks pēc maniem panākumiem sacīja: „Vēl treniņos sestdien mēs nebijām nekas, šobrīd mēs esam populārākā komanda visā dalībnieku parkā!"

F-1 piloti, piemēram, tiek ļoti norobežoti no apkārtējās publikas - ir stingri noteikts laiks, kad runāt vai nerunāt ar presi, līdzjutējiem. Beļģijā Karlīne kļūst pazīstama, līdz ar to aug arī apkārtējo spiediens. „Pagaidām tas neapnīk. Ir brīži, kad ir jākoncentrējas un cītīgi jādomā stratēģija vai regulējumi - tad nodomāju: „Tagad nē! Dodiet man mieru!" Taču slēpties pagaidām netaisos."

Nedēļas nogalēs, kad Latvijā notiek sacīkstes, Karlīne un citi ārzemēs startējošie latvieši vienmēr sastopami skatītāju pulkā. Rodas sajūta, ka mājas autosports viņus vilina. „Bijām kartingā Biķerniekos - ar Haraldu Šlēgelmilhu runājām, ka varētu pabraukt, jo nagi niez. Taču tādas īpašas romantikas nav. Latvijas kartingā gadiem ilgi bijis daudz negatīva - strīdi, skandāli, spēles. Tas atstājis priekšstatu uz visiem laikiem - nezinu, vai man tā pietrūkst."

Uz radiem nepatīk kliegt

Tas, ka tēvs ir autosportists, noteikti palīdzēja Karlīnei karjeras sākumā, jo atkrita daudz mīklu, kuras jāuzmin, ģimenei ienākot šajā sportā ar jaunāko paaudzi. Taču Štāla šobrīd ir cita līmeņa sacīkstēs. Vai tēvs vēl var palīdzēt? „Šobrīd viņš darbojas kā menedžeris. Turklāt es uzskatu, ka ir grūti, ja treneris ir tēvs vai kāds cits radinieks. Mana māsa šogad pamēģināja kartingu un visu laiku dīca, lai es viņai palīdzu. Man tas ir grūti, jo es zinu, ka es nesavaldīšos, sabļaušu uz viņu... Iespējams, prasītu neiespējamo. Daudz vieglāk būtu palīdzēt svešam cilvēkam."

Stop! Māsa? Tā pati vienīgā Karlīnes māsa - Katrīne? Ar kartingu? Pirms trim gadiem mazā meitene man atklāti pavēstīja, ka lielā māsa, nodarbojoties ar autosportu, nav normāla. „Jā, man arī viņa to teica un piebilda, ka ar autosportu nekad mūžā nenodarbosies."

Štālu ģimeni autosporta vīruss nepamet.