Baņķieris ar naglenēm bagāžniekā

Vizītkarte

Einārs Tupurītis

vieglatlēts

Dzimis           1973. gada 9. decembrī

Augums, svars        1,78 m, 68 kg

Personiskais rekords        800 m 1:43,90, 1000 m 2:18,03

Sasniegumi  11. vieta Atlantas olimpiskajās spēlēs (1996. g.) 800 m 1:46,41, 5. vieta pasaules čempionātā Gēteborgā (1995. g.) 800 m 1:46,45, 6. vieta pasaules čempionātā telpās Parīzē (1997. g.) 800 m 1:46,47 un pasaules čempionātā Atēnās (1997. g.) 800 m 1:46,97

Izglītība         Murjāņu sporta internātskola, Vičitas štata universitāte - iegūts bakalaura grāds biznesā

Strādā            bankā Olbani, Ņujorkas piepilsētā

Daudzi latviešu sportisti devušies pāri okeānam, lai saņemtu ASV stipendiju un studētu. Šo iespēju pirms vairāk nekā desmit gadiem izmantoja arī vidējo distanču skrējējs Einārs Tupurītis. Latvijas valsts karoga nesējs 1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs, tagad - banķieris Olbani.

- Atvaļinājumā atbraucot mājās, jūtaties kā viesos?
- Pirmajā brīdī ir dīvaini - daudz kā neierasta, daudz kas mainījies. Taču draugi un mājas sajūta nemainās. Vienmēr braucu pie mammas Preiļu pusē un pēc tam daudz laika pavadu kopā ar īstāko draugu Egīlu Tēbeli un viņa sievu Evitu.

- Tā laikam draudzība uz mūžu...

- Visu pārbauda laiks. Ar Egīlu mācījāmies Murjāņu sporta internātskolā, ilgus gadus kopā trenējāmies, startējām Atlantas olimpiskajās spēlēs, nu abiem sporta karjera jau aiz muguras. Egīls laiku pa laikam ar ģimeni brauc pie manis ciemos uz Ameriku.

- Vēl pagājušajā nedēļā pirms došanās atceļā bijāt ļoti aizņemts.

- Valmierā skatījos Prezidenta kausa izcīņu vieglatlētikā. Nākamajā dienā Vaidavā notika skrējiens apkārt ezeram. Piedalījos veiksminieku apbalvošanā. Dīvaini, kad jaunie sportisti lūdz autogrāfu. Tik ilgs laiks taču pagājis, kad pats vēl skrēju. Acīmredzot arī tagad nepieciešami sportisti, kuriem līdzināties.

- Ne reizi nav bijusi vēlēšanās atkal uzvilkt naglenes un...

- Valmieras stadiona tribīnēs pieķēru sevi kavējamies atmiņās. Visi skrien, sirds it kā velk uz skrejceļa pusi, taču jābūt reālistam.

Nenožēlotā izvēle

- Pagājis krietns laiks, kopš pēdējoreiz piedalījāties sacensībās. Tagad varat teikt, ka izvēle bija pareiza nolemt turpināt karjeru Amerikā?

- Noteikti. Lai gan, mācoties Murjāņu sporta internātskolā, bija visi apstākļi, lai sasniegtu maksimālo. Taču, kļūstot par absolventu, cipari personisko rekordu ailēs mainījās pārāk lēni. Vēl gadu nomācījos Latvijas Universitātē, un tad radās iespēja saņemt Vičitas štata universitātes stipendiju. Augstskolas treneri bija pārliecināti, ka četrus studiju gadus es varētu būt noderīgs.

- Galvenais to prast un spēt izmantot.

- Mērķis bija skaidrs. Turpināt skriet, uzlabot rezultātus un vienlaikus iegūt labu izglītību. Pirms studiju sākuma, kad bija jāraksta kaudze pieteikuma papīru, ilgi domāju, kādu specialitāti izvēlēties. Mācīties par inženieri, datorspeciālistu? Arī tas šķita interesanti. Nolēmu studēt biznesa zinības. Sākums, protams, bija sarežģīts - ne angļu valodu pratu, ne spēju iejusties universitātes dzīvē. Tomēr sportistiem, kuri pieraduši pie cita ikdienas ritma, tas izdodas ātrāk nekā citiem.

- Strādājat bankā. Vai eksaktie priekšmeti padevās viegli?

- Murjāņos ar matemātiku nemaz tik viegli negāja, tā prasīja pamatīgas pūles un pacietību. Taču, studējot un jau strādājot bankā, man nebija problēmu tikt galā ar cipariem bez kalkulatora, kamēr mani kolēģi intensīvi spaidīja pogas.

Kipketers, Rodāls un pārējie

- Vai gadi Vičitā devuši pārliecību, ka iespējams tikt arī līdz olimpiskajām spēlēm?

- Amerikāņu augstskolās liela uzmanība tiek pievērsta sportam un sportistiem. Taisnība, slodze ir krietni lielāka nekā parastajam studentam. Taču viss salāgots tā, lai varētu paspēt. Turklāt ir stimuls, ja rezultāti kļūst arvien labāki.

- Esat divkārtējs ASV studentu čempions 800 metru skrējienā. Tas ir izcils sasniegums, zinot, cik augstu kotējas šīs valsts vieglatlēti. Izpildot olimpisko normu, varējāt domāt par startu Atlantas olimpiskajās spēlēs.

- Nebiju izņēmums. Arī mans sapnis bija kļūt par olimpieti. Viss uz to gāja. Rezultāti ievērojami uzlabojās. 90. gadu vidū mēs ar norvēģi Vebjornu Rodālu bijām vienīgie baltie skrējēji 800 metru distancē pasaules elites klases melnādaino atlētu vidū. Atlantā konkurentu bija daudz - 56. Priekšskrējienā biju otrais. Rezultāts gan bija sliktāks nekā tas, ar kādu uzvarēju ASV studentu čempionātā. Bet vēl jau bija pusfināls, un viss turpinājās. Finālā netiku, un beigu beigās - 11. vieta. Olimpisko zeltu izcīnīja Rodāls. Tomēr 1996. gads bija veiksmīgs. Kļuvu par divkārtēju ASV studentu čempionu. Sasniedzu Latvijas rekordu. Taču rekordus labo - savdabīgu stafeti pārņēmis Dmitrijs Miļkevičs.

- Savulaik esat skrējis plecu pie pleca ar pasaules izcilākajiem vidusdistančniekiem. Palikusi nepadarīta darba sajūta?

- Man nekad nav izdevies uzvarēt Rodālu un kenijieti Vilsonu Kipketeru. Ar Vilsonu skrēju kopā gan tad, kad viņš laboja pasaules rekordu, gan tad, kad citreiz tas tika atkārtots. Ja toreiz būtu tik prātīgs kā tagad, skrējieniem izvēlētos citu taktiku. Toreiz šķita, ka viss ir pareizi. Finišā starp mums nebija milzu plaisa, taču līdz uzvarai netiku. Nožēlas nav. Ikviens starts devis milzu pieredzi.

- Padsmit gadu sportā devuši arī gandarījumu.

- Man uzticēja nest Latvijas valsts karogu Atlantas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā. Tās ir atmiņas visam mūžam. Prieks, ka man joprojām pieder vairāki stadionu rekordi Amerikā. Laiku pa laikam aizbraucot uz Vičitas universitāti, atkal dzirdu latviešu valodu. Fantastiski, ka tautieši arī izmanto iespējas - iegūt izglītību un vienlaikus turpināt sportot.

Latvieši izcilnieku vidū

- Vičitas štata universitātes labāko rezultātu sarakstā 800 metru distancē tagad līdzās ir divu latviešu vārdi. Tupurītis ar visu laiku labāko rezultātu un Ģirts Āzis.

- Nezinu, cik ilgi šajā pozīcijā noturēsimies. Atzīšos, tas ir patīkami.

- Kāpēc tieši  jūsu iecienītajā distancē latviešu amerikāņi gūst ievērību?

- Šķiet, man izdevās parādīt celiņu, ko iet, lai rezultāti būtu vērā ņemami. Bija laiks, kad Nebraskā lieliski startēja Viktors Lācis. Viņš savulaik izcīnīja bronzas medaļu ASV studentu čempionātā. Beidzis sportista karjeru, viņš kļuva par savas universitātes treneri. Viktora aicināts, uz Nebrasku devās arī Dmitrijs Miļkevičs. Viņam arī bakalaura grāds un ASV studentu čempiona tituls. Te vienkārši gūstam apliecinājumu tam, cik svarīgi izmantot iespēju. Varbūt tā ir vienīgā. Turklāt valstī, kurā nekad nav trūcis augstākās klases vieglatlētu.

- Jums ir 33 gadi. Dmitrijs jums piederošo valsts rekordu labojis par trīsdesmit trīs sekundes simtdaļām...

- Pirms 11 gadiem Dāremā sasniedzu Latvijas rekordu. Nav jau nemaz tik ilgs laiks pagājis, tāpēc Dmitrija nomestās simtdaļas no mana rezultāta ir vērā ņemamas. Cik gan daudz ir rezultātu, kuri rekordu sarakstos turas ne vien desmitgades, bet ilgāku laiku.

Laiks ne vienmēr zelta vērtē

- Vai gribat teikt, ka esat izmetis visas naglenes?

- Mana auto bagāžniekā vēl joprojām atrodami trīs nagleņu pāri. Divi lietoti, viens pavisam jauns. Savulaik man bija īpašas naglenes sacensībām un citas - treniņiem. Ko ar tām iesākšu? Nav ne jausmas. Pagaidām tās netraucē.

- Rīgā ir gadījies ķert trolejbusu vai tramvaju?

- Ja nonāktu šādā situācijā, nekad neskrietu. Minūte, divas trīs dzīvē neko mainīt nevar. Arī ja, braucot ar auto, jūtu, ka kavēju, nekad nebraukšu ātrāk par atļauto. Tikai nevajag nodomāt, ka citiem lieku uz sevi gaidīt. Tas man nav pieņemami.

- Daudzi amerikāņi gardu muti mielojas ar hamburgeriem un kolu, citi dod priekšroku aktīvam dzīvesveidam. Kuru jūs izvēlaties?

- Pietiek jau ar to, ka ikdienā daudz laika nākas pavadīt bankas krēslā. Brīvajā laikā ar kolēģiem un draugiem uzspēlējam basketbolu. Labprāt skatos arī basketbola mačus. Toties neesmu aizrautīgs amerikāņu futbola vai hokeja līdzjutējs.

- Pieļaujat, ka reiz atgriezīsities Latvijā pavisam?

- Pirms pāris gadiem bez ilgas domāšanas atbildētu noliedzoši. Tagad Latvija ekonomiski attīstās. Un nu varu teikt 50:50. Tikai nevaicājiet, ko vēlētos šeit darīt. Varbūt atkal ceļš vestu uz banku, varbūt citur. Bet varbūt kļūtu par treneri. Noteikti zinu, ka strādātu darbu, kas patīk. Arī Latvijā.

Māra JURŠEVICA