twitter facebook instagram

Bārda avansa cenā

25.Feb.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
229
13-Urtaans-PROCESAA-JBS_2141.jpg

Mūsu labākais lodes grūdējs Māris Urtāns gatavojas Eiropas ziemas čempionātam, kas marta sākumā notiks Parīzē. Latvijas čempionātā Kuldīgā Māris ar uzviju izpildīja kvalifikācijas normu un aizgrūda lodi 20,09 m tālu, kas viņu ierindo Eiropas labāko desmitniekā.

Sacensībām Māris gatavojas Igaunijā, vieglatlētikas manēžā Tartu, kas piemērota arī lodes grūdējiem.
— Vai tad Latvijā nav iespējams trenēties?
— Nopietna līmeņa lodes grūdējam iespēju tiešām nav, jo gan Rīgas Sporta, gan Kuldīgas manēža ir pārpildītas un vairāk variantu Latvijā neatrast.
— Ar ko šāgada sezona atšķiras no iepriekšējām?
— Pēdējos gadus gan ziemas, gan vasaras sezonai gatavojos vienlīdz cītīgi, taču šogad kopā ar treneri Guntaru Gailīti visu varam vairāk un nopietnāk saplānot, jo pirmo reizi esmu iekļauts Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā. Tiesa, arī pirms olimpiskajām spēlēm biju LOV olimpiskajā programmā, taču tagad ir vairāk iespēju sarīkot treniņnometnes, labāk gatavoties treniņiem un sacensībām.
— Atceros, ka tu jau reiz grasījies beigt savu sportista karjeru...
— Bija tādi posmi, jo mūžīgi lauzīt galvu par iztiku, par iespējām nokļūt uz treniņiem, sacensībām savulaik tiešām piegriezās. Tobrīd nebija ne īstu rezultātu, ne īstas pārliecības par savu nākotni sportā. Nebūtu trenera Gailīša uzstājības un palīdzības, varbūt sen jau darītu ko citu.
— Kurš bija tas mirklis, kad tā pa īstam sev noticēji?
— Ja kaut ko daru, tad gribu to izdarīt tik labi, cik iespējams. Pirmajās lielajās sacensībās pirms gadiem pieciem Eiropas čempionātā Gēteborgā, protams, satraucos un biju tālu no sava labākā rezultāta. Arī vēlāk visu laiku kaut kā pietrūka, lai visatbildīgākajos mačos sasniegtu savu labāko rezultātu. Taču tas bija arī labs pieredzes apgūšanas laiks, un pērnā gada Eiropas čempionātā beidzot jutu, ka adrenalīns man palīdz, nevis sasaista. Protams, žēl, ka nieks vien pietrūka līdz medaļai (tikai pēdējā mēģinājumā Māris zaudēja trešo pozīciju — aut.), bet viss jau nav beidzies.
— Kuri ir spēka gadi lodes grūšanā?
— Treneris to ir pētījis, un statistika rāda, ka vidējais gadu skaits labākajiem ir ap trīsdesmit, bet augstas vietas iegūst arī vecāki. Tā Eiropas čempionāta uzvarētājam vācietim Bartelam bija jau 34 gadi, arī pārējie medaļnieki ir par mani vecāki, tā ka man viss vēl priekšā.
— Vai visi labākie startēs arī Parīzē?
— To īsti nezinu, taču tagad vieglatlēti manā disciplīnā vienlīdz atbildīgi gatavojas gan vasaras, gan ziemas sacensībām, un konkurence būs spēcīga, jo rezultāta blīvums Eiropas pirmajā desmitniekā ir mērāms dažos centimetros. Tiesa, 21 metru šogad ziemā neviens nav grūdis...
— Ar ko sacensības telpās atšķiras no cīņām stadionā?
— Vispirms jau ar sektoru. Vasarā tā ir betona pamatne, bet ziemā — koka grīda vai citāda veida segumi, sektori vienmēr ir augstāki. Tā ir sava specifika, kurai katru reizi jācenšas pielāgoties. Ir gan tādi sportisti, kas prot izmantot koka seguma elastību un pamanās grūst tikpat tālu kā vasarā.
Ceram, ka mums būs iespēja pirms sacensībām kaut reiz izgaršot Parīzes sektora segumu, tāpēc uz čempionātu dosimies laikus.
— Kāpēc Latvijā tev nav līdzvērtīgu konkurentu?
— Nedomāju, ka esmu talantīgākais lodes grūdējs. Noteikti daudzi divdesmitmetrinieki staigā pa Latvijas laukiem un pilsētām, tikai viņi to nezina, jo nav pat domājuši trenēties lodes grūšanā. Ja arī gribētu, tad pie mums es pašreiz neredzu trenerus, kuri spētu viņus trenēt mūsdienīgā līmenī. Es tagad turpinu studijas, lai kļūtu par treneri, un labi saprotu, ka trenerim vispirms daudz jāmācās, jāspēj izsekot visam jaunajam, kas notiek lodes grūšanas attīstībā pasaulē, un jāprot to iemācīt jaunietim. Mans treneris, lai arī cik pieredzējis justos, visu laiku cenšas mācīties, doties uz dažādiem semināriem, vērot un analizēt labākos sportistus. Tikko tu apstāsies, tā visi būs garām.
— Vai pats domā kļūt par treneri?
— Iespējams, taču reizē saprotu, ka šajos apstākļos ļoti grūti būtu izaudzināt augstas klases sportistus. Turklāt vieglatlētika raženo jaunekļu vidū nav tik populāra, jo daudz lielākus materiālus labumus var gūt, trenējoties basketbolā, hokejā, futbolā, uz atbalstu mūsu sporta veidā vari cerēt tikai tad, kad esi izaudzis līdz starptautiskam līmenim.
— Pasaules labāko atlētu vidū, tu nepavisam neesi atlētiskākais...
— Neesmu milzis, drīzāk atrodos mazo galā, bet cenšos sabalansēt savus fiziskos dotumus ar ātrumu un tehniku. Es grūžu tā sauktajā rotācijas tehnikā, un tur varu pilnībā izmantot savas labākās īpašības. Ja grūstu tradicionālajā veidā, diez vai līdz 18 metriem tiktu. Starp citu, šo divu lodes grūšanas pārstāvju skaits tagad ir apmēram vienāds. Cik redzu, tad pasaules labākie grūdēji amerikāņi (ASV lodi grūž vairāk sportistu nekā mums Latvijā ir vieglatlētu) atzīst tikai rotāciju.
Lai lodi grūstu klasiski, jābūt aptuveni divus metrus garam un ar pamatīgu svaru.
— Svaru taču tu vari pielikt?
— Protams, ka varētu, taču katrs lieks kilograms pie maniem optimālajiem 125 kilogramiem būtu traucēklis, jo zustu ātrums, tas prasītu pavisam citu spēku. Mani svaru kilogrami jau tagad ir upuris sporta veidam, jo netrenējoties es droši vien būtu 30—40 kilogramus vieglāks. Tas nenozīmē, ka daudz barojos. Kad dzīvojos pa Murjāņiem, tad ēdu skolas ēdnīcā to pašu, ko skolēni. Tikai reizēm sevi palutinu ar divām otrā ēdiena porcijām. Galvenais jau ir pareizi sabalansēt ēšanu un treniņu slodzi.
— Kas būtu galvenais, lai šī sezona izdotos?
— Tagad esmu nonācis līdz tādam līmenim, kad jaunu atklājumu man vairs nav. Galvenais ir neiedzīvoties traumās, neslimot, tad lode lidos. Katra trauma, pat mazākā, izsit no ierastā ritma, un tad jāpaiet ilgākam laikam, lai atgūtu lodes grūšanas izjūtu. Ceru, ka man tas izdosies, un tad paskatīsimies, kas uz pjedestāla dzīvo!
***
Pirms došanās uz pēdējo treniņnometni Māris šķīrās no savas kuplās bārdas. Agrāk viņš gan solīja to nodzīt tikai tad, kad gūs kādu medaļu visaugstākā ranga sacensībās, bet apnika nemitīgā lidostas drošības dienestu ziņkāre par latviešu puiša saistību ar teroristiskajām organizācijām. Ej nu katrreiz stāsti, ka tavs nolūks nav viss spridzināt, bet vienkārši sapurināt pasaules un Eiropas labāko lodes grūdēju sabiedrību.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Māris URTĀNS
Vieglatlēts, lodes grūdējs
Dzimis: 1981. gada 9. februārī
Izglītība: mācījies Nītaures vidusskolā, beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, LSPA ieguvis bakalaura grādu, turpina mācības trenera kvalifikācijas iegūšanai
Labākie sasniegumi: 4. vieta Eiropas meistarsacīkstēs Barselonā (2010. g.), 16. vieta olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008. g.), 2. vieta Universiādē (2007. g.), sestais labākais rezultāts pasaulē (21,63) 2010. gadā
Treneris: pirmais un vienīgais treneris Guntars Gailītis
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieks: sudoku