twitter facebook instagram

Basketbola karaliene Skaidrīte I

08.Mar.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
276
Basketbola karaliene Skaidrīte I

 

"Kad izeju sabiedrībā — kaut vai pie dakteriem, ar kuriem pēdējā laikā diemžēl bieži iznāk darīšana —, cilvēki bieži pazīst: "Jūs taču esat Skaidrīte!" Un daudzi saka: "Vai, cik skaistu basketbolu jūs spēlējāt..." Jā, sen tas bija... Tik sen, ka daudzi tagadējie basketbola cilvēki un līdzjutēji par mums nemaz nezina. Daudziem TTT un basketbols sākas tikai 1968. gadā, kad sāka spēlēt Uļa Semjonova. Bet viņa taču ienāca gatavā komandā, kad TTT jau bija desmitkārtējas čempiones! Mums bija pilnīgi cits stils: visas spēlējām aizsardzībā, visas — uzbrukumā. Zāles bija pārpildītas," kad Skaidrīte Smildziņa-Budovska septītās apaļās jubilejas priekšvakarā runā par senajām uzvarām, acis mirdz kā toreiz, kad viņa bija viena no labākajām spēlētājām Latvijā, Padomju Savienībā, Eiropā un pasaulē. Ja arī jaunajai paaudzei seno dienu varoņu vārdi patiesi nav mēles galā, kurš cits tādu nezināšanu kliedēs labāk par pašu jubilāri!?

 

PIECOS GADOS LĪDZ MEDAĻĀM

Skaidrīte un basketbols pirmo reizi satikās Rīgas 15. pamatskolā, kur par fiziskās audzināšanas skolotāju strādājošais basketbola treneris Aivars Rasa meitenēm ierādījis tobrīd Latvijā populārāko sporta spēli. 10 gadus vecajai meitenei svarīgāka par sportisko azartu bijusi komandas sajūta. Meitenes turējušās kopā dažādās interesantās nodarbēs, un Skaidrīte nav gribējusi atpalikt. Vasarā gan mukusi no treniņiem, taču rudenī viss sācies no gala.

Sākumā spēlējusi kā aizsargs — dribls, piespēles, pustālie metieni. Tolaik iegūtās iemaņas noderēja visā karjerā, palīdzot Smildziņai kļūt par unikālu centra spēlētāju. Šajā pozīcijā pirmais viņu pārbaudīja slavenais jauniešu treneris Augusts Raubēns. Reakcija bijusi negaidīta — nākamā zvaigzne sākusi raudāt, jo īsti nav zinājusi, ko zem groziem darīt...

Tomēr slaidais augums — oficiālajā statistikā tradicionāli minēti 190 cm — laukumā nav atstājis lielas izvēles iespējas. Toties agri pavēris durvis uz pašu lielāko basketbolu. 15 gadu vecumā Skaidrīte VEF pieaugušo komandas sastāvā kļuvusi par Latvijas čempioni un izšķirošajā spēļu posmā Rīgas Daugavai palīdzējusi izcīnīt Padomju Savienības čempionāta bronzas medaļas.

"Slavenie krievu centri — Maksimiljanova un Kostikova — augumā bija mazākas par mani, bet rāva, knieba, grūstīja... Nācu nost no laukuma ar domu, ka savu mūžu nekur citur nespēlēšu, tikai Rīgā. Bet atbraucu mājās, un tētis kļuva dusmīgs: "Tu spēlēsi, kur liek!" Vecāki ļoti sekoja līdzi manām sporta gaitām. Sagaidīja, pavadīja, nāca uz mačiem... Tajā vasarā nodibināja TTT komandu, un pēc dažiem mēnešiem jau bijām labākās visā Savienībā."

26 PUNKTI PASAULES ČEMPIONĀTA FINĀLSPĒLĒ

Piecdesmitajos gados PSRS sieviešu basketbola izlases tiecās pēc līderu goda starptautiskajā arēnā, taču izšķirošajos brīžos vairākkārt gadījās paklupt. 1957. gada pasaules čempionātā — otrās aiz amerikānietēm, 1958. gada Eiropas meistarsacīkstēs — otrās aiz bulgārietēm... 1959. gada pasaules čempionāts risinājās Maskavā, un saskaņā ar tolaik valdošajiem politiskajiem standartiem mājiniecēm zelta medaļas bija jāizcīna par katru cenu. Lielvalsts izlases galvenais treneris Steps Butauts (pašreizējā VEF Rīgas vadītāja Ramūna Butauta tēvs) komandā sapulcēja rūdītu gvardi, ieskaitot TTT komandas aizsardzības spēlētāju Helēnu Bitneri-Hehtu. Bet uzaicināja arī 16 gadus veco Skaidrīti. Drīzāk, protams, ar domu par nākotni — lai meitene krāj pieredzi.

"Krievu valodu pratu slikti, vairāk klausījos. Pirmajās spēlēs laukumā tiku tad, kad komandai jau bija liels pārsvars. Taču pirms izšķirošās spēles ar bulgārietēm pienāca žurnālists Zigurds Mežavilks un teica: "Gatavojies spēlēt!" Domāju — pļāpas vien, kas tad mani laidīs? Mierīgi sēdēju uz soliņa, bet pirmā puslaika vidū, kad zaudējām ar dažiem punktiem, pienāca treneris Butauts — esot jāiet laukumā. Ja jāspēlē — jāspēlē! Nekāda satraukuma nebija, vēl jau nevajadzēja attaisnot cerības, vēl galvā nebija domas, kas būs, ja zaudēsim. Arī pretinieces mani neņēma nopietni. Bet uzmetu — iekšā! Uzmetu vēlreiz — atkal iekšā! Man tā bija zelta spēle — tiku pie atlecošajām bumbām, piedalījos kombinācijās. Komanda guva 51 punktu, un no tiem 26 bija manējie. Kad iesoļojām zālē pēc medaļām publika skandēja: "Smildziņa, Smildziņa..."

Ar to spēli biju nodrošinājusi stabilu vietu PSRS izlasē uz ilgiem gadiem. 10 gadus nospēlēju pamatsastāvā. Dažos čempionātos kopā ar Silvu (Kroderi), pēdējā Eiropas čempionātā kopā ar Uļu Semjonovu. Vislabāk nospēlēju pasaules čempionātā 1964. gadā, kad mani ievēlēja zvaigžņu piecniekā un atzina par Mis Mundial. Taču par to laiku ir arī ļoti sāpīgas atmiņas. Tajā laikā nomira mans tētis. Komandā visi to zināja, bet man neteica. Tik un tā taču nevarēju aizbraukt uz bērēm..."

ZELTA KOMANDAS ZELTA LAIKI

Līdzdalība PSRS izlasē bija pienākums un arī iespēja tikt uz ārzemēm. Kaut gan ko tad basketbolistes tur redzēja — galvenokārt lidostu, viesnīcu, sporta zāli. Tik, cik pa autobusa logu. Brīvajā laikā nekur daudz staigāt neļāva, pa veikaliem palaida grupās pa trim četrām kopā. Kad Amerikā uz viesnīcu piezvanīja vietējie latvieši, kaimiņiene — krievu basketboliste — stingri teikusi, lai liekot nost klausuli.

Bet īstais azarts un prieks bijis spēlēt savā komandā — TTT.

"1960. gadā pirms Eiropas kausa izcīņas finālspēles Sofijas stadionā bulgārietes runāja tikai par to, ar cik punktu starpību uzvarēs, bet mēs viņas sasitām un pa visiem gadiem, ko nospēlēju, tikai vienu reizi palikām bez kausa.

Mēs smuki spēlējām. Baudāmi. Un trenera Altberga laikā visas meitenes mācījās, tāpēc jau bijām gudrā komanda. Bija komandas spēle, kurā visas tika pie vārda — garās, mazās. Bija daudz kombināciju. Toreiz ar divām garajām neviena cita komanda vēl nespēlēja, bet Altbergs izdomāja, kā mūs abas ar Kroderi izmantot vienlaikus. Silva vairāk darbojās zem groza kā spēka spēlētāja, es — ārā, uz soda metienu līnijas. Man patika spēlēt tīri, tehniski. Caur mani gāja daudzas kombinācijas.

Ja mūs ar Silvu piesedza, mazie meta no tālienes un mēs cīnījāmies. Ja mazos asāk sedza, mums palika brīvākas rokas. Un bija ļoti, ļoti laba aizsardzība.

Skatītāji to novērtēja. Zāles vienmēr bija pārpildītas, kad Mežaparkā atklātajā laukumā Eiropas kausa finālā vinnējām čehietes, apkārt laukumam visos kokos bija sakāpuši cilvēki. Man bija tā — jo vairāk skatītāju, jo labāk spēlēju.

Gadījās spēles, kad sākumā zaudējām, bet tad vai nu trenerim atradās īstā atslēga, vai pašas saņēmāmies un panācām lūzumu. Bija ticība sev un trenerim, bija pārliecība, ka nevaram zaudēt. Katra neveiksme bija ļoti sāpīga. Likās, kā nu tā var būt... Krievijā mūs sauca par fašistēm, bet tad ar īpašu azartu gājām laukumā un vinnējām. Ar lietuvietēm bija ļoti principiālas cīņas, ar gruzīnietēm, igaunietēm... Toreiz PSRS sacensībās bija augstākais līmenis Eiropā. Uzvaras neapnika, motivācijas problēmu, kā tagad modē teikt, nebija. Kad teica — jāspēlē, nevarēju iedomāties, ka varu atteikties. Tagad, kad dzirdu, ka spēlētāji atsakās pārstāvēt Latviju... Hokejists Jānis Sprukts bija mans favorīts, bet, kā atteicās, viņš man ir pilnīgs nulle. Basketbolisti jau arī atsakās — gan puiši, gan meitenes. Neticu tai atrunai: "Gribu, bet nevaru." Ja patiešām grib, tad arī var!"

29 GADOS CITA DZĪVE

1967. gada 6. novembrī visu zelta meiteņu klātbūtnē svinētas komandas kapteines Skaidrītes Smildziņas kāzas ar TTT komandas ārstu Māri Budovski. Aiznākamajā dienā komanda devusies uz spēlēm Tartu un treneris Raimonds Karnītis, kaut iepriekš solījis jaunlaulātos netraucēt, tomēr piezvanījis — lai tik braucot. Viesnīcā pats dalījis istabiņas: Skaidrīte vienā, Māris — citā...

1968. gadā Skaidrīte Smildziņa-Budovska izcīnījusi pēdējo Eiropas čempiones titulu PSRS izlases sastāvā. 1970. gada augustā piedzima Evija un, tiklīdz jaunā māmiņa pārbraukusi mājās, klāt bijis sporta biedrības Daugava pārstāvis ar milzīgu puķu pušķi: kad tad atsākšot spēlēt? Decembrī Skaidrīte jau braukusi palīdzēt komandai, kam togad negāja viegli, un katru dienu zvanīja uz mājām, kā jūtas meitiņa.

"Pēdējos gados Karnītis mani laida laukumā, kad bija ļoti vajadzīgs —, piemēram, aizsardzībā pret Gaļinu Voroņinu. Tas jau bija pienākums, nevis azarts. Kad 1972. gadā piedzima otrā meitiņa, ar puķēm neviens vairs neparādījās, jo visiem bija skaidrs, ka vairs nespēlēšu."

Trīskārtēja pasaules un pieckārtēja Eiropas čempione PSRS izlases sastāvā, vienpadsmitkārtēja Eiropas kausa ieguvēja un divpadsmitkārtēja PSRS čempione TTT komandas sastāvā — unikālā titulu un medaļu kolekcija palika pagātnē. Tagadnē bija divi mazi bērni, īstas profesijas trūkums un atjaunotas studijas Rīgas Politehniskajā institūtā.

"Mūs sauca par zelta meitenēm, bet, kad beidzām spēlēt, bijām plikas un nabagas. Man vismaz bija kaut kas iegādāts, iekrāts no prēmijām, ko saņēmu PSRS izlasē. Patiesībā vietu šajā komandā bija pelnījušas daudzas TTT basketbolistes, bet latvietes jau ņēma tikai tās, bez kurām nu galīgi nevarēja iztikt. Bez manis laikam nevarēja... Bet pāreja mierīgajā dzīvē tik un tā bija grūta. Kad vīrs aizbrauca uz Maskavu mācīties aspirantūrā, paliku viena ar bērniem. Naktīs līdz trijiem četriem mācījos, no rītiem ar bērniem modos augšā. Tas laiks bija ļoti grūts. Bet tikām galā.

Arī meitas spēlēja basketbolu. Kad Evija kā teicamniece bija pabeigusi skolu, treneris Juris Garkalns viņu aicināja uz TTT juniorēm. Sarīkojām ģimenes apspriedi, ilgi domājām, līdz nospriedām, ka tālredzīgāk būs visus spēkus veltīt mācībām Medicīnas institūtā, kur varēs arī sava prieka pēc uzspēlēt basketbolu. Laiks parādīja, ka izvēle bijusi pareiza — Evija kļuvusi par ļoti labu plastikas ķirurgu, stažējusies ārzemēs... Arī Agnija pabeidza mediķus, pēc tam — Rīgas Biznesa augstskolu un tagad ir mārketinga un tirdzniecības direktore Narvesen uzņēmumā.

Nesen ar Māri nosvinējām 45 gadu kāzu jubileju. Esam izaudzinājuši labus bērnus, mums ir pieci mazbērni. Evijas dēls deviņus gadus notrenējās basketbolā, bet šoruden pateica, ka pietiekot. Mēģināju pierunāt, puika izstiepies pie 1,90 m, bet pagaidām nekā... Divas mazmeitiņas vēl maziņas, varbūt kāda no viņām ies vecmāmiņas pēdās...

Esam pensionāri, pa ziemu dzīvojam Rīgā, vasarās — Kolkā. Tur uz TTT komandas dzimšanas dienu kopā ar citām TTT dāmu klubiņa dalībniecēm iestādījām eglīti, ko tagad meitenes katru gadu brauc pārlūkot. Uzturam kontaktus, cik nu kurai veselība un spēki ļauj.

Basketbolu biju izspēlējusies tā, ka par treneri strādāt nekad neesmu gribējusi. Bet profesionālisms iekšā palicis. Kad skatos spēles, vienmēr pārdzīvoju: "Kāpēc tu nedari, tā taču vajag!" Pati ietu un izdarītu... Protams, tagad ir cits basketbols — ātrāks, atlētiskāks. Bet katrā spēlē ir tādi brīži, kad jānospēlē ar galvu. Jāzina, kad izmest un kad pieturēt bumbu. Kad Vefs aiz savas muļķības zaudēja spāņiem, ilgi nevarēju aizmigt un visu nakti murgoju. Par meiteņu basketbolu gan zinu mazāk. Tikai par izlases spēlēm. Kopā ar Māri un TTT meitenēm bijām Madridē uz olimpisko kvalifikāciju, Liepājā uz Eiropas čempionātu. Sēdējām tribīnēs, apkārt korespondenti, bet gandrīz neviens mūs nepazina..."

 

Skaidrīte SMILDZIŅA-BUDOVSKA

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

Dzimusi: 1943. gada 2. martā Rīgā

Augums: 190 cm

Pirmais treneris: Aivars Rasa

Sportā: TTT spēlējusi no 1958. līdz 1972. gadam (komandas kapteine no 1963. līdz 1969. gadam), iesaukas: Skaiča, Lielais Slonis

Lielākie sasniegumi: vienpadsmitkārtēja Eiropas čempionvienību kausa ieguvēja (1960.—1962., 1964.—1969., 1971., 1972.); divpadsmitkārtēja PSRS čempione (1960.—1969., 1971., 1972.)

trīskārtēja PSRS Tautu spartakiādes čempione (1963., 1967., 1971.)

trīskārtēja pasaules čempione PSRS izlases sastāvā (1959., 1964. — atzīta par labāko centra spēlētāju un Mis Basketball, 1967.)

pieckārtēja Eiropas čempione PSRS izlases sastāvā (1960., 1962., 1964., 1966., 1968.)

divkārtēja Universiādes čempione PSRS izlases sastāvā (1965., 1967.), PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare

Izglītība: absolvējusi Rīgas Industriālo politehnikumu un Rīgas Politehnisko institūtu

Darba gaitas: strādājusi Komunālprojektā un Valsts zemes dienestā

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv