twitter facebook instagram

Basketbola nezāle neiznīkst

08.Dec.2011 - Ieva Runge

Numurs: 
248
Basketbola nezāle neiznīkst

Atnesu prasīto fotokartīti, mani reģistrēja, iedeva dokumentu un kādu reizi arī uzlaida laukumā,” Tālivalža Pētersona stāstītais liek secināt, ka toreiz, pirms 75 gadiem, mirkļa nozīmība palikusi lāgā neapzināta. 1936. gada 4. decembrī viņš kļuva par jaunāko spēlētāju, kam izsniegta Latvijas Basketbola savienības licence. Oriģinālais dokuments, saglabāts cauri dažādiem laikiem, joprojām atrodas Pētersona kunga mājā Imantā, apliecinot īpašnieka uzticību basketbolam.

Groza bumbas pazinējiem tāds liecinieks gan ir lieks. Par Tālivalža Pētersona ieguldījumu basketbola saimniecībā liecina tādas klasiskas vērtības kā Baltijas kausa izcīņa, „Oranžā bumba”, mērķtiecīga gara auguma spēlētāju meklēšanas sistēma utt. Pētersona kungam ir, ko stāstīt, un viņš to dara tekoši, vaicātājam ar precizējošiem jautājumiem liekot iejaukties tikai retu reizi.

PAŠDARBĪBAS TALANTS NO IMANTAS

Man basketbols sākās ar to, ka bija liela interese par sportu. Kā tolaik — trīsdesmitajos gados — daudziem jauniešiem, skolēniem. Deviņu gadu vecumā pats aizgāju uz Latvijas meistarsacīkstēm vieglatlētikā LSB stadionā, kur tagad 49. vidusskola. Gāju uz Baltijas kausa izcīņu futbolā.

Tas bija slavenais Daliņa laiks, un mēs, zēni, tepat uz šīs ielas, kas tolaik nebija bruģēta, savā starpā strīdējāmies, kurš būs Daliņš, kurš Švābs, kurš Valenta. Lēcām tālumā, skrējām, futbolu spēlējām.

Kad 1935. gadā Latvijas valstsvienība uzvarēja Eiropas meistarsacīkstēs, futbols zaudēja savu prioritāti un basketbols izvirzījās par galveno sporta veidu. Pretī manai mājai bija elektrības stabs, no mucas noņēmu stīpu, piesitām pie staba. Nekāda spēlēšana jau smilšainā laukumā neiznāca, bet bumbu mētājām. Futbola, gumijas — kāda nu bija pa rokai.

Pie 12. numura, kur tagad 69. vidusskola, bija laukums ar tenisita segumu. Saimnieka dēls bija Zolitūdes kultūras biedrības priekšsēdētājs Kārlis Ence. Viņš mani ievēroja, pasauca spēlēt īstu basketbolu biedrības komandā.

Trenējāmies kādas divas reizes nedēļā. Iedalīja otrajā komandā, kas spēlēja Rezerves līgā. Pārējie bija pieauguši vīrieši.

1936./37. gada sezonā valsts meistarsacīkšu spēles notika armijas 6. kājnieku pulka zālē toreizējā Samarina ielā Maskavas forštatē. Man paprasīja fotokartīti, reģistrēja, iedeva licenci. Kādreiz uzlaida arī laukumā. Vienreiz gadījās ārkārtīgi tālu metienu trāpīt. Zālē bija lielas emocijas, skatītāji sauca, lai dod mazajam mest. Laikrakstā Sporta Pasaule ierakstīja, ka esmu jaunākais reģistrētais basketbolists, un avīze ar lielu interesi sekošot zēna tālākajām gaitām.

Zinot, ka futbolā ir zēnu līga, uzdrošinājos Sporta Pasaulei uzrakstīt, ka basketbolā arī tādu vajadzētu. Nākamajā sezonā bija arī! 1937. gada Eiropas meistarsacīkstēm bija iekārtots Sporta nams ar lielo laukumu un diviem rezerves laukumiem. Tur bija dzīvība visu laiku. Brīvdienās visas līgas spēlēja. Virslīgas komandas sestdienas vakaros, pirmā līga — no rītiem utt.

Zēnu līgā labi kotējos. Laikam jau daudz bija devuši individuālie treniņi, kaut arī tie bija notikuši ļoti primitīvos apstākļos.

Tādu treneru kā tagad — ar izglītību — jau toreiz nebija. Tikai lielajās komandās — Ādolfs Grasis Universitātes sportā, Valdemārs Baumanis ASK. Citiem bijušie spēlētāji malā sēdēja un kaut ko teica priekšā. Bet mēs, jaunieši, ārkārtīgi cītīgi vērojām virslīgas spēles, valstsvienības dalībnieku treniņus. Pētījām, kā viņi izpilda paņēmienus, kādas māņu kustības, kā iet garām, kā piespēlē. Klausījāmies, ko cits citam saka pārtraukumos un laukumā. Tāda pašmācība.

1939. gadā Ulmanis likvidēja daudzas biedrības, arī Zolitūdi. Manā klasē 1. ģimnāzijā mācījās Futbola savienības priekšsēdētāja Rēdliha-Raiskuma dēls, kurš mani un vēl citus klasesbiedrus uzaicināja uz Rīgas Futbola klubu. Visi aizgājām uz RFK.

Vasarā — futbols, ziemā — basketbols. Tolaik tā darīja daudzi, lai visu gadu uzturētu fizisko formu. Basketbola meistarsacīkstēs RFK komanda, arī Eiropas meistars Jānis Lidmanis spēlēja pirmajā līgā. Izrādījās, ka esmu derīgs pamatsastāvā un 1940. gada sezonā spēlēju gan tur, gan jaunatnes līgā.

1940. gadā, kad ienāca krievi, likvidēja visas biedrības. Jaunatnes līgas vairs nebija, bija tikai skolu sacensības. 1. pilsētas ģimnāzija uzvarēja gan vecākā, gan vidējā grupā. 1941. gada 30. jūnijā mums bija jābrauc uz PSRS skolēnu meistarsacīkstēm Rostovā vai Odesā, bet 21. jūnijā sākās karš.  

KARA APLAUPĪTIE

Ko karš un okupācija izdarīja visai Latvijai, tas nav aprakstāms. Arī Latvijas basketbolam. Dažos gados pēc Eiropas otrajām meistarsacīkstēm, kad basketbols beidzot bija ticis pie modernas sporta bāzes, viss bija ļoti strauji gājis uz priekšu. Visām biedrībām bija savas jauniešu komandas. Jaunatnes līgā bija daudz talantu, kuri izdevīgos apstākļos varēja labi attīstīties.

Tā bija paaudze, no kuras varēja gaidīt lielas lietas. Tiesa, nebija ļoti gara auguma spēlētāju. Tolaik jau tādus speciāli vēl nemeklēja, kaut arī laukumā jau bija iznākusi darīšana ar ASV dzimušo lietuvieti Pranu Lubinu un pārliecinājāmies, cik augums ir svarīgs.

Daudzi basketbolisti tika apcietināti un izsūtīti 1940./41. gadā. Kad Rīgā ienāca vācieši, Sporta namā ierīkoja tanku remonta rūpnīcu un viss basketbola darbs pajuka. Spēlējām ugunsdzēsēju zālē Ērgļu ielā, laukumā, kas mazliet lielāks par volejbola placi. Pats spēlēju Auseklī, bet kas tā par trenēšanos — reizi vai divas nedēļā?

1943. gadā sākās masveida iesaukšana — vācu armijā, darba dienestā. Sportistiem palīdzēja iekārtoties ugunsdzēsējos, uz dzelzceļa, bet ne visiem tas izdevās. Mani Latvijas vai, kā toreiz teica, Ostlandes dzelzceļa pārvaldes augsta ranga ierēdnis Zēbergs, vecs sportists, paņēma dzelzceļa dienestā. Strādāju par noliktavas pārzini, kantoristu. Pēc tam sākās totālā mobilizācija. Tā kā labi runāju vāciski, ielika par tulku gaisa aizsardzības vienībā. Novērojām debesis, ziņojām, kur lidmašīnas, kur bumbas krīt. Šaut nevajadzēja, bet vācu forma bija mugurā.

1944. gada rudenī paliku Rīgā. Kad vara nomainījās, palikušie basketbolisti atsāka rosīties. Vienu komandu — Daugavu — izveidoja Alfrēds Krauklis. Mani Augusts Raubens uzaicināja uz Dinamo. Tur priekšnieki solīja palīdzēt tikt laukā no nepatikšanām, un zinu, ka dažus paglāba. Bet mani nosūtīja uz filtrācijas nometni, un 1945. gadā vajadzēja doties austrumu virzienā.

Gulagā gāja visādi. Kad apcietinājuma laiks beidzās, turpinājās izsūtījums — Urālos, 30 kilometrus no Severouraļskas. Tur bija futbola laukums, vīri spēlēja un, malā stāvēdams, dažas reizes dabūju parādīt, ka māku labi trāpīt pa bumbu. Vīri aicināja piebiedroties, bet atteicu, ka divreiz 45 minūtes nevaru noskriet. Bet basketbolu gan varētu spēlēt... Būšot apgabala meistarsacīkstes, lai nākot palīgā. Nokārtoja izbraukšanas atļauju, apmaksāja ceļu. 14 komandu konkurencē dabūjām septīto vietu. Turpat notika arī volejbola meistarsacīkstes un viens spēlētājs — NKVD leitnants — pateica: „Peterson, man uzdots atbildēt, lai tu nemuktu.” Kur tad es varēju mukt?

Sacensību laikā pienāca Ņižņijtagilas Uralvagonzavod sporta kluba priekšsēdētājs — lai nākot spēlēt pie viņiem. Patiesībā tā bija liela tanku rūpnīca, sporta biedrība bija Dzeržiņec — skaidrs, ka piederēja Iekšlietu ministrijai. Bet saucās vagonrūpnīca... Teicu, ka spēlēt nevarēšu, bet varētu patrenēt. Tikai — esmu izsūtīts. Nekas, viņš teica, mūsu direktors Osipovs ir PSRS Augstākās Padomes deputāts — nieka lieta nokārtot.

Patiešām — pēc neilga laika atnāca vēstule, ka varu ierasties. Sporta zālē iedeva istabeli dzīvošanai, ārstu izdzina ārā. Vajadzēja trenēt visas viņu komandas. Kā mums bija konkurence starp VEF un ASK, viņiem tādas attiecības bija ar metalurģijas rūpnīcu. Noteikti vajadzēja vinnēt kopējā ieskaitē — vīrieši, sievietes, jaunieši . Teicu, ka biežāk jātrenējas. Pārliecinoši uzvarējām, un tiku atzīts par vajadzīgu cilvēku.

1953. gadā, kad nomira Staļins, man pateica, ka izsūtījums anulēts. Sāku domāt pat atgriešanos, rakstīju iesniegumus, tēvs jau bija uz slimības gultas. Sākumā atļāva atgriezties Rīgā uz sešiem mēnešiem. Kad tie pagāja, rakstīju atkal. Iekšlietu ministrijā noskaidroja, ka neesmu izsūtīts ne 1941., ne 1949. gadā, un pateica — izsūtītie ir bīstami, bet jūs ne, dzīvojiet tik tālāk. Mēģināju teikt: bīstams neesmu, bet visa jaunība pagalam... Uz ko ministra vietnieks Krūmiņš tik atbild — mēs jau jums neko ļaunu neesam izdarījuši, dzīvs esat. Tikai deviņi gadi no dzīves ārā.

BASKETBOLA JAUNRADE

Vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Aizgāju uz sporta komiteju, kur valsts treneris bija Viesturs Baldzēns. Vācu laikā viņš spēlēja Ausekļa otrajā komandā, pazina mani. Sāku stāstīt, ka esmu strādājis par treneri aiz Urāliem, varbūt varu trenēt bērnus, bet viņš pateica, ka treneru vietu nav.

Uz ielas satiku Jēkabu Daņēviču. Viņš Basketbola federācijā strādāja tā kā par saimniecības pārzini, arī par tiesnesi. Pateica, ka dibinās Lokomotīve. Tās priekšnieks Petrovs pazina manu dzīvesbiedri, teica — lai nāku un strādāju.

Zināju, ka mana pagātne vilksies līdzi, tāpēc jābūt labiem rezultātiem, lai neko nevar pārmest. Pirmais Latvijā jauniešiem sāku treniņus rīkot katru dienu. Nebija savas zāles, tāpēc skraidījām pa visu Rīgu — Baldones iela, Medicīnas institūts, Fiziskās kultūras institūts, Juglas skola. Astoņas bumbas vadāju līdzi maisā. Tramvajā pienāca konduktors — jums ir bagāža. Es uzreiz izdalīju bumbas bērniem — visi smējās.

Man komandā spēlēja tāds Gunārs Ziemelis — bija atbildīgs par sportu partijas Centrālkomitejā. Viņš izdarīja spiedienu uz Latvijas Dzelzceļa priekšnieku Krasnobajevu, un uzbūvējām zāli Gogoļa ielā, pretī tagadējai Satiksmes ministrijai. Bet pēc gada sāka pārbūvēt staciju un nojauca.

Lokomotīvesjauniešu komandas visās vecuma grupās drīz vien bija starp pašām labākajām Latvijā. 1965. gadā PSRS jaunatnes meistarsacīkstēs Kazaņā izcīnījām otro vietu. Uzvarējām fiziskās sagatavotības pārbaudē. Aleksandrs Zabello un Vilnis Legzdiņš kļuva par Eiropas čempioniem, vēlāk arī Georgs Vasiļjevs. 1964. gadā uzvarējām Latvijas pieaugušo meistarsacīkstēs.

Vajadzēja ne tikai trenēt. Puišiem nebija kedu — braucu uz rūpnīcu Tallinā un sarunāju. Tegur bumbas dabūju. Presē viens nelabvēlis uzrakstīja, ka Lokomotīve uzvar tikai savu bumbu un kedu dēļ.

Protams, tā nebija. No 40 skolas biedriem pēc kara 15 bija palikuši šajā pusē, 25 — izklīduši pa visu pasauli. Uzturēju sakarus, man no ASV un Kanādas sūtīja basketbola literatūru. Pētīju grāmatas, bija daudz interesantu atziņu. Ulmaņlaikā 1. ģimnāzijā pastiprināti mācīja angļu valodu, kaut ko atcerējos un sapratu.

1978. gadā ar skolēnu izlasi dabūjām 4. vietu PSRS skolēnu spartakiādē, un Armands Krauliņš uzaicināja visu komandu uz VEF kā dublierus. Visās spēlēs no pirmās līdz pēdējai minūtei sedzām presingu. Nevis agresīvi, uz bumbas pārķeršanu, bet traucējoši, lai nevar sagatavoties pārdomātam uzbrukumam. Cita tāda gadījuma Latvijas vēsturē nav bijis. Mainīju spēlētājus kā hokejā — pa pieci. Divus gadus pēc kārtas dublieru sacensībās izcīnīja trešo vietu. Vistālāk tika Andris Jēkabsons, vēl komandā bija Varis Krūmiņš, Vladimirs Spolītis, Aldis Brīdiņš.

IDEJU MŪŽĪGAIS DZINĒJS

Organizēt un vadīt citus nekad neesmu mācījies, bet man tā lieta kaut kā padevās. Jau sākot ar puikas gadiem, kad rīkoju soļošanas sacīkstes pa Imantas ieliņām.

Mana ideja bija Baltijas kausa izcīņa jauniešu komandām. Daudzi apšaubīja — kāpēc trijās grupās un ko tas dos? Labi, ka Miervaldis Ramāns (toreizējais Basketbola federācijas priekšsēdētājs; Valsts plāna komitejas vadītājs) atbalstīja. Kādreiz kopā Dinamo spēlējām, viņš šad tad iemeta labu vārdu par mani. Iesaistījām arī Ļeņingradas komandas, lai katru dienu iznāk spēles.

1965. gadā mani uzaicināja strādāt Izglītības ministrijā. Uzreiz brīdināju par pagātni. Priekšniecība prasīja padomu bijušajam partizānu vadonim Vilim Samsonam, kurš tolaik bija liels vīrs. Viņš pavaicāja, vai Pētersons ķēris sarkanos partizānus. Ja ne, lai tik strādā.

Vajadzēja stiprināt basketbola pozīcijas, un tas arī izdevās, rokasbumbu novirzot uz perifēriju. Bija gadījumi, kad kādā rajonā — Tukumā, Jelgavā, Saldū — gribēja likvidēt basketbola grupas. Tad braucu pie izpildkomiteju vadītājiem, stāstīju, kādi nopelni, kādas slavenības. Ja galīgi nepalīdzēja, gāju pie Ramāna. Reizēm gadījās dzirdēt draudus: ko tas Pētersons ar savu basketbolu, mēs viņu iznīcināsim. Bet neiznīcināja.

Daudzi treneri negribēja vasarā treniņnometnes rīkot, bet nevarēja arī atļauties pusotru mēnesi jauniešus atstāt bez treniņiem. Panācām, ka visi trenējas, dod individuālos uzdevumus. Internātu uzbūvējām pie 47. vidusskolas, tur daudzi labi basketbolisti mācījušies.

Nevar teikt, ka dzīvojām ļoti bagāti, bet basketbolam jau nebija mazākās summas. Sastādījām tāmes izlases komandām, sacensībām. Kas bija apstiprināts, to saņēmām.

Sāku rīkot gara auguma spēlētāju meklēšanas konkursu. Ar balvām gan pašiem garajiem, gan viņu atradējiem un pieteicējiem. Tā basketbolā ienāca Uļjana Semjonova, kuru 1965. gada rudenī 13 gadu vecumā pieteica māsasvīrs. Kad viņa atbrauca uz Rīgu, vajadzēja gan skolā iekārtot, gan atrast darbnīcu, kur apavus izgatavot.

Līdzīgā kārtā basketbolā parādījās Marianna Feodorova, Ingrīda Liekna-Kubliņa (Ievas mamma), Līga Grīnberga-Lisnere, Laimdota Šurkusa, Juris Čirkovs. Arī Vilis Krištopans. Par viņu — Ogres futbola komandas vārtsargu, ziņoja kara komisariāta darbinieks. Mūs ļoti atbalstīja laikraksta Sports redakcija un īpaši — Zigurds Mežavilks. Viņu var kritizēt par rezultātu un gadu jaukšanu, bet jaunatnes basketbolam viņš daudz laba izdarīja. Visus rezultātus nodrukāja.

Minibasketbolu vispirms sāka spēlēt Itālijā. Toreiz Maskavā valsts treneris bija tāds Hriņins. Viņš interesējās par jaunatnes basketbolu, iedeva literatūru. Dabūjām noteikumus, uztaisījām pirmās paraugspēles. Bija vajadzīgi zemie grozi, un ar tiem palīdzēja Ramāns, kurš sagādāja limitu uz metālu. Valsts plāns izdeva pavēli — lai nodrošinātu minibasketbola attīstību... Konstrukcijas taisīja Valkā, sporta skolas iesūtīja pieteikumus, samaksāja un varēja braukt pakaļ. Ramāns caur Valsts plānu no ārzemēm dabūja 40 bumbas — pa 2—3 bumbām katrai sporta skolai. Mūsējās jau bija pašvakas.

Minibasketbola festivāli bija lieli svētki. Sevišķi pirmais Ventspilī 1969. gadā. Mazo spēlētāju mātes brauca līdzi ar šokolādēm, meitenes — ar lellēm. Bija koncerts, sacensības tehnisko paņēmienu izpildē, fiziskajā sagatavotībā. Kad lieta bija iedzīvojusies, Maskavā kāds jauns un spējīgs cilvēks par to dabūja zinātņu kandidāta grādu. Pierakstīja to, ko biju uztaisījis, bet man jau nebija žēl.

Rīkojām sacensības fiziskajā sagatavotībā. Parasti Jelgavā, kur ērti var kopā sabraukt no visas Latvijas. Reģistrējām rekordus. Ja komanda neizpildīja normas, nepielaidām pie sacensībām.

Ļoti svarīga bija disciplīna. Atceros, kad bija garo matu mode, Medicīnas institūta zālē iekārtojām frizētavu un nelaidām laukumā, kamēr mati nebija kārtībā. Daži sūdzējās ministrijā: sak’, Pētersons visus apcērpot. Atbildēju, ka tā ir audzināšana — jābūt pieklājīgiem ne tikai uzvedībā, bet arī izskatā. Ar divniekiem nelaidām laukumā un izlasēs neņēmām. Dažkārt sportiski cietām, bet atstājām malā labus spēlētājus. Protams, visus pārkāpējus jau vienmēr nepieķērām, bet nekāda auklēšanās nebija.

Oranžajā bumbāpiedalījās skolu komandas, tajās nevarēja spēlēt BJSS audzēkņi. Treneriem bija iespēja pamanīt garos un talantīgos, kuri vēl nebija iesaistīti basketbolā. No komjaunatnes dabūjām papildu līdzekļus, sacensības sarīkojām kā svētkus — Lapčenoks uzstājās, Marhilēvičs. Visiem patika, daži pat pārmeta, ka te ir jautri, bet jaunatnes čempionāti ir tādi ikdienišķi. Skaidrs, ka viss no līdzekļiem bija atkarīgs, jo par brīvu neviens mākslinieks nenāca. Pats gan daudz ko darīju sabiedriskā kārtā.

No 1982. līdz 1994. gadam biju Rīgas Basketbola federācijas priekšsēdētājs. Uztaisīju sacensības sodu mešanā. Tad pienāca vīri gados — gribot arī spēlēt, ne tikai mētāt. Teicu, lai sataisa komandas, piesakās, un 1983. gada janvārī notika pirmais veterānu zibensturnīrs ar astoņām komandām. Pēc tam sākās nopietni — vairākas vecuma grupas, pirmā un otrā līga.

Lielākais gandarījums?Par sagatavotajiem spēlētājiem — kādi 20 sporta meistari, vairāki Eiropas junioru čempioni. Tas, ka basketbolam izdevās noturēt un nostiprināt pozīcijas, kaut arī viegli negāja. Neiet jau arī tagad, un daudzas mana laika idejas joprojām ir aktuālas. Jāmeklē garie talanti, jākontrolē treneri, ne tikai jātrenē, bet arī jāaudzina. Pirmkārt — disciplīna. Bez tās nekas nebūs.

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv