twitter facebook instagram

Basketbols’2018: klusais gads ar sudraba virsotni

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Basketbols’2018: klusais gads ar sudraba virsotni

2019. gada februārī vīriešu basketbola valstsvienībai izšķirošās cīņas par ceļazīmi uz Pasaules kausa izcīņu un — panākumu gadījumā — septembrī debija pasaules labāko komandu forumā. Jūnija beigās Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīra pirmais posmsArēnā Rīga. No jūnija līdz augustam astoņu jaunatnes izlašu oficiālo čempionātu seriāls — Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kuras komandas 2019. gadā visos sešos Eiropas čempionātos spēlēs elites grupā un piedalīsies abās U19 Pasaules kausa izcīņās. Piedevām visa gada garumā 3 pret 3 basketbola laukumos klātienes un neklātienes cīņas par ceļazīmi uz 2020. gada olimpiskajām spēlēm Tokijā, kur cer nokļūt arī abas valstsvienības — Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidenta Valda Voina gadskārtējā pārskata ziņojumā uzsvars bija likts uz nākamajā gadā gaidāmajiem izaicinājumiem, neviļus vedinot domāt, ka 2018. tāds starpfiniša gads vien bijis. Bet — pļausim to, kas vakar (2018. gadā!) iesēts.

26. novembrī — LBS dzimšanas dienā (šogad jau 95!) — basketbola sabiedrība pasniedz savas Gada balvas vismaz desmit nominācijās, godinot iepriekšējās sezonas varoņus. Uzvarētāju saraksts, un jo īpaši nominēto liste, itin bieži raisa diskusijas par kritērijiem, garlaicīgās objektivitātes un intriģējošās subjektivitātes attiecībām, bet kopumā palīdz saprast, kur īsti esam. Interesanti un noderīgi.

Zvaigžņu tālā gaisma

Gada basketbolists — Jānis Strēlnieks. Nominēti arīJānis Timma, Dāvis Bertāns, Kristaps Porziņģis un Dairis Bertāns.

Lieliskais piecnieks darītu godu jebkuras Eiropas valsts aptaujai, jo pārstāvēts tikai elites ešelons — divi vīri no NBA, trīs no Eirolīgas. Turklāt — kas svarīgi — pa vienam no katras pozīcijas basketbola laukumā, un šis fakts liek grūtsirdīgi nopūsties: sak, ja kādreiz visi vienkopus izies laukumā, tad… Pirmais piegājiens — EuroBasket2017Turcijā — bija kā Antiņa pirmā ekspedīcija Stikla kalnā. Nebija tālu no tā, lai izdotos, bet — ko būtu vērta Eiropas čempionu virsotne, ja pakļautos pirmajam triecienam, kurā entuziasma un iedvesmas bija vairāk nekā rūdījuma un pieredzes. Ceļš uz lieliem panākumiem ved caur ērkšķiem, kuru vīriešu basketbola sabiedrībā pērn netrūka.

2018. gadā pašus labākos klātienē valstsvienības ierindā redzējām tikai īsās epizodēs. Ar tām pietika, lai kliedētu gan speciālistu, gan līdzjutēju šaubas par to, kuram īsti pienākas tronis Kristapa Porziņģa piespiedu dīkstāves laikā. Saspēles vadītāja pozīcijā Latvijai pirms Jāņa Strēlnieka bijuši gan efektīgāku piespēļu meistari, gan raitāki skrējēji, gan rezultatīvāki metēji, bet Jānī unikāli augstā līmenī līdzsvaroti apvienojas visas minētās prasmes, turklāt tās papildina apbrīnojama stabilitāte un spēles ritma izjūta, sabalansējot individuālās iniciatīvas brīžus ar nesavtīgu spēli komandas interesēs. Arī konsekventa vairīšanās no skatuves starmešiem, visu enerģiju veltot spēlei. Var tikai apbrīnot Pirejas Olympiacosizšķērdību, lielu daļa Strēlnieka potenciāla upurējot par labu grieķu basketbola novecojušās ikonas Vasiļa Spanuļa neremdināmā ego apmierināšanai un turot latvieti otrajā plānā. Bet — savā ziņā Latvijai tas nāk par labu, jo klubā pilnībā nenoslogotais Jānis visu enerģiju vasarā lika lietā valstsvienībā, sagādājot trīs svarīgas uzvaras cīņā par ceļazīmi uz Pasaules kausu.

Arī citas Latvijas spilgtākās zvaigznes katra pielika roku uzvarām, kuru summa pēc februārī paredzētajām pēdējām divām spēlēm, jācer, nākamgad septembrī ļaus braukt uz Ķīnu. Bet jāteic, ka traģikomiskā situācija — FIBA publiski lielās ar izcili veiksmīgo sacensību sistēmas reformu, bet praksē nespēj nodrošināt elementāru disciplīnu savu dalībvalstu rindās un visu atbildību par zvaigžņu trūkumu cenšas pārlikt uz pašu zvaigžņu pleciem — ir bijusi īsts stresa tests visai Latvijas vīriešu basketbola saimniecībai, un līdz šim tas izturēts ar atzīmi — labi.

FIBA nespēja vienoties ar Eirolīgas rīkotājiem par labāko spēlētāju atbrīvošanu Latvijai likusi vēl un vēlreiz pārskatīt visas mūsu rezerves. Pirms gada iztikām bez trim Eirolīgas spēlētājiem, šogad neaizskaramo frakcija pieaugusi līdz sešiem. Astoņās PK kvalifikācijas spēlēs tika iesaistīti 25 spēlētāji, no kuriem absolūti lielākā daļa deva atmiņā paliekošu ieguldījumu vismaz īsās epizodēs un vismaz daži jau pierakstījušies kā ilgtermiņā vērā ņemami palīgi. Tāda starptautiskas klases spēlētāju bagātība Latvijā bijusi varbūt tikai 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās. Atšķirība tikai tā, ka toreiz visi spēlēja tepat acu priekšā — Rīgas ASKtoreizējās Eiropas klubu hierarhijas pašā smailē un arī VEF bija starp labākajām komandām Padomju Savienībā. Tagad lielākā daļa bagātības izklīdusi pasaulē, ikdienā priecējot basketbola cienītājus citās valstīs. Tikmēr Latvijas labākajiem klubiem šis bijis relatīvi klusais gads, nosargājot budžetus un sastāvus līmenī, kuros iespējami tikai lokāli panākumi (Ventspilssolīdais starts Čempionu līgā, VEF Rīgasiekļūšana VTB Vienotās līgas ceturtdaļfinālā). Savukārt klubu sistēmas arhitektiem liekot lauzīt galvas par progresu veicinošas sacensību sistēmas izveidi.

Pašmāju klubu devumu valstsvienībai gan nedrīkst vērtēt par zemu. Virkne spēlētāju tieši Ventspilīun VEFRīgā ieguvuši tik svarīgo pirmo starptautisko cīņu rūdījumu, kas nepieciešams, lai iekarotu savu vietu starptautiskajā tirgū. Pašu mājās pret talantiem izturas saudzīgāk nekā ārzemēs, un daudzi (spilgtākais piemērs — Mareks Mejeris) to veiksmīgi izmantojuši, gan attīstot karjeru, gan sagādājot savām komandām cerētās uzvaras. Taču talantu un perspektīvu basketbolistu ādere Latvijā nav neizsmeļama, un aizvadītā gada laikā piemērotu kadru deficītu (vai neatbilstību saprātīgai proporcijai cena/kvalitāte) asi izjuta klubi, kuri Latvijas hierarhijā drūzmējas aiz flagmaņu dueta.

Vēl pirms dažiem gadiem Latvijas līgas vidusslāņa klubi šķita būtiski samazinājuši atstatumu līdz līderiem. 4—5 laba līmeņa Latvijas spēlētāji, daži veiksmīgi sameklēti leģionāri un pāris jauno — šāds sastāva modelis darīja konkurētspējīgas Liepājas un Jēkabpils, Jūrmalas un Jelgavas komandas, bet Valmieru, sasprindzinot visus spēkus un veiksmes faktorus, pat aizveda līdz valsts čempionu titulam. Taču Latvijas ekonomiskā situācija un plašais sportisko interešu loks (stipri gribam būt visos sporta veidos!) nerada priekšnoteikumus pusprofesionālo klubu stabilai attīstībai, ārzemju piedāvājumi izretinājuši pieejamo Latvijas basketbolistu skaitu, turklāt agri prom dodas arī talantīgākie jaunie. Zīmīgs fakts — vēl pirms pilngadības sasniegšanas uz ārzemju klubiem pārcēlušies seši Eiropas sudraba komandas (U18 izlases) spēlētāji (ieskaitot spilgtāko talantu — Gada balvu saņēmušo Artūru Žagaru), trīs esošās kadetu izlases līderi un arī vairāki nākamās U16 izlases spēlētāji. Procesa iemesli, norise un sekas ir atsevišķa raksta (pat sērijas) tēma, bet īsumā jākonstatē, ka brīvās konkurences apstākļos birokrātiski šķēršļi Latvijā nevienu nenoturēs — izšķiroša nozīme būs piedāvājuma kvalitātei un komunikācijas prasmei.

Minēto apstākļu mijiedarbībā vēl pirms dažiem gadiem 12 komandas apvienojusī Latvijas līga sarukusi par trešdaļu un šādā situācijā spēku apvienošana ar kaimiņiem, izveidojot OlyBet Latvijas — Igaunijas līgu izskatās pēc vienīgā attīstības varianta. (Būtu ideāli, ja pievienotos arī Lietuva, bet Baltijas līgas pieredze nepārprotami uzrādījusi atšķirības situācijas izpratnē, ko nosaka basketbola atšķirīgais statuss mūsu valstīs — lietuvieši ir pārliecināti, ka valsts un pašvaldību labvēlības režīms krepšinim būs mūžīgs.) Gan līderiem, gan vidusmēram interesantu spēļu kļuvis vairāk, apvienotais tirgus solās būt izdevīgs latviešu spēlētājiem (tiesa, ne klubiem, kuriem grūtāk noturēt vietējos basketbolistus!), savukārt galējas krīzes gadījumā kādas komandas izkrišana no aprites neradīs bīstamas sekas visam turnīram. Eksperimenta pirmos rezultātus pa īstam gan vētīsim tikai pavasarī — kad pirmā sezona būs aiz muguras.

 

Solis atpakaļ. Ieskrējienam?

Gada spēlētāja —Kitija Laksa. Nominētas arīAnete Šteinberga, Kristīne Vītola, Elīna Dikaioulaku un Aija Putniņa.

Kopš 2015. gada rudens pozitīvas emocijas soli pa solim kāpinājusī sieviešu valstsvienība 2018. gadu pavadīja Pasaules kausa izcīņas zīmē, un iznākums — trīs zaudējumi grupas turnīrā — nāca kā vēsa duša. Meitenes cīnījās, bija ne tikai konkurētspējīgas, bet arī simpātiskākā komanda turnīrā un izpelnījās līdzjutēju ovācijas pat pēc neveiksmēm, tomēr spēlēs ar Ķīnas un Senegālas izlasēm pietrūka pa punktiņam. Var teikt — konkrētu spēlētāju subjektīvu kļūdu dēļ. Bet var arī teikt, ka komanda nebija tik vienota kā gadu iepriekš Eiropas čempionātā, kur svarīgākajos brīžos ar kolektīvo motivāciju un pūliņiem allaž tika nopelnīta arī veiksmes palīdzība.

Labi, bet varēja būt vēl labāk — šī sajūta pavadīja arī gandrīz visu Latvijas komandas spēlētāju sniegumu Pasaules kausa izcīņā un izpaudās arī balsojumā par Gada balvu. Kitija Laksa, pārstāvot Dienvidfloridas universitāti, ASV studentu čempionātā iemantoja zvaigznes statusu un saņēma apbalvojumus arī kā izcila studente. Ironiski, bet šī daudzpusība viņai iegrieza rudenī, kad gatavošanos PK izcīņai nācās apvienot ar mācību pienākumu pildīšanu, par lielo slodzi samaksājot ar dažu garām aizmestu tālmetienu. Kas zina, varbūt novembrī piemeklējušais smagais savainojums ilgtermiņā nemaz nebūs tāda nelaime, kā izskatījās pirmajā brīdī, — būs iespēja pēdējo studiju gadu pilnvērtīgi veltīt mācībām un pēc pauzes laukumā atgriezties stiprākai.

Tikmēr divu iepriekšējo gadu laureāte Anete Šteinberga šoreiz balsojumā kādas balsis pazaudēja individuālās statistikas proporcijā pret komandas varējumu — gan valstsvienību, gan klubu. Īsi sakot: ko dod tavi 30 punkti, ja komandai mīnus 10… Aneti var apbrīnot par sportisko mērķtiecību, cīņassparu un vēlmi aizvien papildināt meistarības arsenālu. Individuālās meistarības ziņā — neapšaubāmi jaudīgākā Latvijas basketboliste. Bet — basketbols ir komandas spēle, kuru pa vienam uzvarēt nevar.

Ko var izdarīt saliedēts kolektīvs gudra trenera vadībā, to 2018. gadā parādīja TTT Rīga, pēc vairāku gadu pārtraukuma ar cieņu atgriežoties Eirolīgā. Komandas modelis teju ideāls — septiņas valstsvienības dalībnieces, vēl dažas tuvākās kandidātes junioru vecumā un divas meistarīgas leģionāres. Zīmīgi, ka viena no viņām — Šeilanija Pedija — ir saspēles vadītāja, kas Latvijas valstsvienībai bijis Ahilleja papēdis jau vairāk nekā desmit gadus (Elīnas Dikaioulaku rēķinā ir vairākas izcilas spēles, bet stabilitātes trūcis pat labākajos turnīros). Pedijas pašas gūtie punkti ir tikai pusprieks — galvenais, ka viņa palīdz atplaukt gan Kristīnei Vītolai un Aijai Brumermanei, gan Ievai Pulverei un Katei Krēsliņai.

TTT Rīgaskomandas un atsevišķu spēlētāju labais sniegums, protams, priecē, domājot par nākamvasar Rīgā un Belgradā paredzēto Eiropas čempionātu. Objektīvi vērtējot, Eiropā ir četras komandas, kuras potenciāla ziņā ir priekšā konkurentēm, bet seko 8—10 spēkos aptuveni līdzīgas valstsvienības, starp kurām ir arī Latvija. Uz olimpisko kvalifikācijas turnīru dosies 6 Eiropas komandas, tātad ir brīvas vietas tām, kuras vajadzīgajā brīdī būs vislabāk gatavas izmantot savas iespējas — motivētas un vienotas. Secinājumi pēc neveiksmes Pasaules kausa izcīņā izdarīti, laiks kļūdu labojumam.

 

Jauns laureāts, jaunas vērtības?

Gada treneris — Artūrs Visockis-Rubenis. Citi nominētie — Mārtiņš Zībarts, Ainārs Čukste, Arnis Vecvagars, Roberts Štelmahers.

Otrā reize balsojumu vēsturē, kad jaunatnes izlases vadītājs apsteidzis pieaugušo komandu trenerus (2013. gadā balvu saņēma Artūrs Štālbergs). Valstsvienību vadītāji šoreiz tika vērtēti piesardzīgi. Mārtiņa Zībarta 2017./18. gada sezona — TTT Rīgas neveiksmes svarīgākajās starptautiskajās cīņās, valstsvienību pozitīvā dinamika pārbaudes mačos, bet zaudējumi Pasaules kausā — aktualizēja kuluāros visu laiku gruzdošos jautājumus par rokas stingrību, kuras nepietiekot kritiskajos brīžos (veiksmīgais 2019. gada sezonas sākums balsošanā netika ņemts vērā). Diskusijas LBS Treneru komisijā un valdē liecināja, ka bedres pamanītas, secinājumi izdarīti. Atliek tikai nākamajā piegājienā apiet, tikt galā ar vecajiem šķēršļiem un laikus pamanīt jaunus.

Arnim Vecvagaram, par spīti valstsvienības labajai bilancei apstākļos, kādos nav nācies strādāt nevienam priekšgājējam, pagaidām nav izdevies tikt vaļā no vērtējuma uzvarēja spēlētāji, zaudēja treneris(zīmīgi, ka profesionāļu vidē tas ir augstāks nekā starp sekotājiem no malas). Robertam Štelmaheram piecos gados izdevies trīsreiz uzvarēt Latvijas čempionātā, taču ar to nepietiek.

Latvijā strādājošos ar skaļiem panākumiem neizdevās pārspēt arī ārzemniekiem. Starptautiski redzamākajam Latvijas trenerim Ainaram Bagatskim pērn iznāca pauzes klubu karjerā. Artūrs Štālbergs pussezonā palika bez kluba Lietuvā. Ainara Zvirzgdiņa Beļģijas čempiona tituls nelikās pietiekami skanīgs, Gundars Vētra Polijā laurus neplūca, bet Igora Miglinieka gaitas Ķīnā rit pārāk tālu, lai taptu objektīvi novērtētas.

Uz šā fona lielais atbalsts Artūram Visockim-Rubenim (arī nominācija Latvijas Gada balvai sportā) izskatās ne tikai pēc formālas atzinības par izcīnīto 2. vietu Eiropas U18 čempionātā. Basketbola izpratnes, erudīcijas un personisko īpašību dēļ abās valstsvienībās pieprasītais speciālists it kā atvēris jaunu lappusi rokasgrāmatā Kā kļūt par basketbola treneri? Viņa darba stils un pieeja nav pasargāti no neveiksmēm, bet ilgtermiņā šķiet perspektīvāki nekā skarbās skolas pārstāvjiem. Katrā ziņā turpinājums būs interesants.

Tikmēr kārtējo reizi starp Latvijas top5 ticis Ainārs Čukste — iespējams, desmitgades čempions iespēju saskatīšanā un izmantošanā. Brīnumu lietas — lai gan meiteņu basketbols izplatībā un labu spēlētāju skaitā Latvijā stingri atpaliek no puišiem un valstsvienība sūdzas par pilnvērtīgu rezervju trūkumu, meiteņu izlase jau ceturto gadu pēc kārtas izcīna ceļazīmi uz Pasaules kausa izcīņu (divreiz U17, divreiz U19). 2018. gada vasarā galvenā trenera Čukstes vadībā to izdarīja juniores, labāko sniegumu parādot tieši pašos svarīgākajos mačos (Čukstes vadītajām komandām tas visumā ir raksturīgi). No ilgtermiņa perspektīvas viedokļa gan gribētos lielāku un kvalitatīvāku jaunatnes izlašu pienesumu valsts galvenajai komandai, saudzīgāk izturoties pret katrai talantīgajai juniorei atvēlēto sportiskā azarta un veselības limitu, kritiskāk izvērtējot efektu, ko dod spēlēšana vairākās izlasēs vienā vasarā. Bet tas jau drīzāk ir sistēmas jautājums, nevis cerība mainīt akcentus pieredzējuša speciālista darbā.

 

Ar skatu uz Tokiju

Gada 3x3 basketbolisti:Agnis Čavars un Ieva Vītola.

“Iespējams, jūs manā vietā gaidījāt Nauri Miezi vai Kārli Lasmani, bet šoreiz esmu es,” Agņa Čavara atbildes runa pēc balvas saņemšanas iezīmēja 3x3 realitāti. Jo lielākos starptautiskos panākumus Latvijai viņi guvuši visi kopā (vēl arī Edgars Krūmiņš), FIBA reitingā punktu skaits ir stipri līdzīgs, un viena izcelšana bija iespējama ar subjektīvu kritēriju palīdzību. Konkrētajā gadījumā gods un cieņa tika izrādīta individuāli visnemanāmākajam, bet lietderības un stabilitātes ziņā grūti aizstājamam kvarteta dalībniekam.

Kopumā mūsu 3x3 elites komanda 2018. gadā pozītīvi pārsteidza, ar stabiliem rezultātiem pierādot, ka 2017. gadā izcīnītais Eiropas čempionu tituls nav bijusi nekāda nejaušība. 2. vieta Eiropā un vairākos Pasaules tūres posmos, ieskaitot finālsacensības, — vīri lietderīgi izmantojuši Olimpiskās vienības sagādātās iespējas profesionalizēt sagatavošanās procesu un pamatoti var tikt uzskatīti par reāliem pretendentiem uz olimpiskajām medaļām. Ar piebildi: ja vien izdosies tikt cauri smalkajam kvalifikācijas sietam.

FIBA izdomātā atlases sistēma, četras vietas no astoņām atvēlot valstīm (tai skaitā ne vairāk kā divām no vienas FIBA zonas), kurās 3x3 basketbols lepojas ne tikai ar spilgtām zvaigznēm, bet arī ar popularitāti un augstu vidējo meistarības līmeni, uz papīra izskatās loģiska, taču dzīvē slēpj dažādu manipulāciju riskus. Valsts reitingu nodrošina 100 labāko spēlētāju reitinga punkti, kurus var krāt ne tikai starptautiskajos mačos vien. Bet — kur pietrūkst neitrāla uzrauga acs, var notikt dažādi brīnumi. Te kādam nacionālajam turnīram neloģiski paaugstinās statuss un attiecīgi izcīnāmo punktu vērtība, te pēkšņi vienā dienā un vietā tiek izspēlēti divi turnīri. Par Serbijas pirmās vietas pamatotību šaubīties gan nav pamata, bet Krievijai otro vietu pērn nodrošināja interesanti straujš punktu kāpums. Savukārt tiem, kuri visas sazvērestības cenšas saskatīt austrumos, būs interesanti uzzināt, ka rudenī sieviešu konkurencē vajadzīgos punktus pēkšņi sakrājusi Šveice…

Nevarētu teikt, ka FIBA vadība šos riskus neapzinās, taču patlaban svarīgi šķiet stimulēt 3x3 basketbola kvantitatīvo attīstību, tāpēc olimpiskās atlases sistēma netiek mainīta. Aizbildinoties, ka trīs vietas jebkurā gadījumā tiks sadalītas pēc sportiskā principa.

Faktiski tas nozīmē nežēlīgu cīņu kvalifikācijas turnīrā, kur viss izšķirsies dažās spēlēs — bez tiesībām kļūdīties. Latvijas labākās komandas iekrātais rūdījums šādā konkurencē sola favorītu statusu, kas uzliks papildu slogu. Būs interesanti, bet arī ļoti sarežģīti. Turklāt likmju paaugstināšana neizbēgami pārbaudīs arī komandas vienotību un aktualizēs runas par to, ka, iespējams, kādā pozīcijā būtu noderīgs pastiprinājums. Pagājušajā sezonā 3x3 basketbolā spēkus izmēģināja Rihards Kuksiks un Artūrs Strēlnieks, bet jaunās paaudzes spēlētāji Linards Jaunzems, Armands Ginters, Roberts Pāže un Nils Ozoliņš izcīnīja 2. vietu U23 Pasaules kausa izcīņā. Kvantitātes ziņā ar serbiem, krieviem, ķīniešiem un japāņiem (četras pirmās vietas FIBA reitingā) skrieties nevaram, bet elites kvalitātē viņus pārspēt varam gan.

Viss minētais pagaidām gan attiecas uz vīriešiem, kamēr dāmām starptautiskie panākumi līdz šim bijuši epizodiski. 2018. gadā sieviešu izlase — Liene Stalidzāne, Sabīne Niedola, Kristīna Petermane un Ieva Vītola — palika soļa attālumā no Eiropas čempionāta finālturnīra. Divus soļus tālāk tika U18 izlase (Ligita Golovko, Laura Okuņeva, Anete Blūma un Felicita Liepiņa-Liepa), izcīnot 5. vietu Eiropā. Runāt par kvalificēšanos Tokijai patlaban nebūtu nopietni, tostarp tālākā perspektīvā situācija nav bezcerīga, jo katrā junioru gadagājumā var saskatīt perspektīvas meitenes, kam 3x3 basketbolā ir lielākas perspektīvas nekā klasiskajā spēlē.

 

Pasaules elitē

Basketbola Gada balvu dalīšana dod iespēju pārlūkot visu groza bumbas saimniecību, secinot, ka esam bagātāki, nekā ikdienā šķiet.

Kārtējā atzinība Oļegam Latiševam izskatās pēc rutīnas, bet — ko lai citu dara, ja reiz iekarotajos augstumos Oļegs nostiprinājies vēl un vēlreiz. Tostarp 2018. gadā otro reizi pēc kārtas tiesāja Eiropā prestižākā klubu turnīra Eirolīgas finālmaču.

2018. gadā zuda pēdējās šaubas, ka Eiropas tiesnešu cunftē iecirstā plaisa tiks aizaudzēta. ULEB turnīros nodarbinātie konsekventi netiek iesaistīti FIBA turnīru spēļu vadīšanā, un FIBA ietur līniju uz jaunas elites veidošanu un attīstīšanu. Tas pavēris iespējas daudziem jaunajiem talantiem, starp kuriem ir arī Mārtiņš Kozlovskis. Pērnsezon viņa bilancē ir gan Čempionu līgas finālspēle, gan pasaules U17 čempionāta izšķirošās spēles.

Jau pierasts, ka no pasaules un Eiropas forumiem ar godalgām atgriežas seniori, un izņēmums nebija arī 2018. gads — vīri izcīnīja Eiropas vicečempionu titulu grupā 75+, un viens no komandas līderiem — bijušais VEFmeistarkomandas spēlētājs un ilggadējais RTUkomandas treneris — Egils Pāns saņēma Gada seniora balvu.

Savukārt par pirmo Latvijas basketbolistu — Eirolīgas čempionu — kļuva Līvānu basketbola skolas audzēknis Raimunds Beginskis, kurš Vācijas kluba RSB Thüringia Bullssastāvā uzvarēja ratiņbasketbola Eirolīgā un bundeslīgas čempionātā.

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv