twitter facebook instagram

Basketbols ir kas vairāk nekā tikai spēle

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Basketbols ir kas vairāk nekā tikai spēle

“Ceļš pēc sudraba medaļām bija garš un sarežģīts. Gan spēlētājiem, gan man pašam. Bija brīži, kad māca nopietnas šaubas, vai turpināt trenera karjeru. Piemēram, pēc U-16 čempionāta, kas bija ļoti smags un kur dažas lietas man neizdevās. Tādos brīžos palīdzēja ticība, ka trenera darbs ir mans aicinājums, un, protams, ģimenes atbalsts,” Latvijas U-18 basketbola izlases galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis pēc Eiropas čempionāta izšķirošajām spēlēm neslēpa, ka no pleciem novēlies smags atbildības slogs. “Laukumu atstājām ar sudraba medaļām, bet kā uzvarētāji.”

Kārdinošais un riskantais amats

“Deviņos gados, kopš strādāju Basketbola savienībā, neatceros tādu ažiotāžu ap izlases trenera amatu, kāda šosezon sacēlās ap U-18 izlasi,” Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāra Edgara Šnepa publiskā atziņa liecina, ka sudraba komandas tapšanas process patiesi bijis sarežģīts un pilns zemūdens akmeņu.

Būtu pārspīlēti teikt, ka 2000./2001. gadā dzimušo spēlētāju izlasē jau pērn ap šo laiku bija saskatāms Eiropas čempionu potenciāls. Tomēr vairāki talanti un pieaugušo basketbolā jau iegūtais rūdījums, kā arī Eiropas čempionāta norise Latvijā raisīja pamatotas cerības izveidot veiksmes stāstu. Rudenī, kad tika izraudzīti jaunatnes izlašu treneri, vēlmi vadīt šo komandu pauda tādas autoritatīvas personības kā U-20 čempionāta sudraba medaļas 2013. gadā izcīnījušie Artūrs Štālbergs un Raimonds Feldmanis, kā arī bijušais valstsvienības kapteinis Uvis Helmanis.

Uz šāda fona Visocka-Rubeņa trumpis — pieredze darbā ar šā gadagājuma komandu — kadetu čempionātā neizskatījās ļoti drošs. Toreiz komanda, veiksmīgi aizvadījusi pārbaudes spēles, Eiropas čempionātā svarīgākajos mačos neparādīja labāko sniegumu, ierindojoties 11. vietā (interesanta sakritība: arī toreiz astotdaļfinālā bija jācīnās ar Turciju, bet mazajā pusfinālā par 9./12. vietu tikās Latvija un Serbija — nākamās U-18 čempionāta finālistes; toreiz pret turkiem pēdējās piecās minūtēs pietrūka precizitātes, bet serbiem tika zaudēts pagarinājumā). Piedevām Visocka-Rubeņa trenera CV nerotāja iespaidīgi sasniegumi klubu sacensībās, toties viņam bija galvenā trenera asistenta pienākumi gan sieviešu, gan vīriešu valstsvienībās.

“Vai tad citu treneru mums nav,” opozīcija ķērās pie it kā acīmredzamā argumenta, piebilstot, ka, salīdzinot ar citiem kandidātiem, izteiktu plusu Visockim-Rubenim neesot. Striktu nostāju neieņēma arī LBS Treneru komisija, kuras pieredzējušie dalībnieki trāpīgi norādīja uz riskiem (“Eiropas čempionāts pašu mājās — tas būs milzīgs spiediens”) un atzina, ka visi kandidāti būtu pelnījuši iespēju strādāt — labākais variants būtu kopdarbs.

Kompromisa iespējas tika skatītas, tomēr dzīvē neīstenojās, un pēc karstām diskusijām LBS valde tomēr atbalstīja Artūra Visocka-Rubeņa kandidatūru. “Par labu Artūram liecināja viņa iepriekšējā pieredze darbā ar šā vecuma spēlētājiem gan U-14, gan U-16 izlasēs, labi iepazīstot kandidātus, izveidojot interesantu komandas modeli un spēlētāju attīstību veicinošu mikroklimatu. Uzkrāta pieredze, izdarīti secinājumi par iemesliem, kas neļāva sasniegt labāku sportisko rezultātu Eiropas U-16 čempionātā,” LBS prezidents Valdis Voins komentēja izvēli. Nevarētu teikt, ka tas pārliecināja oponentus. “Ja baidītos no darba vai atbildības — nebūtu piekritis kandidēt,” pats Artūrs bija gatavs atsaukties izaicinājumam.

CILVĒKS NO MALAS

Iespējams, daļā basketbola sabiedrības skepsi par Visocka-Rubeņa profesionālo prasmi joprojām uztur viņa netradicionālais ceļš līdz pašreizējām pozīcijām Latvijas treneru hierarhijā. Atšķirībā no citu Latvijas vīriešu klubu galvenajiem treneriem Artūrs pats basketbolu nav spēlējis ne tikai LBL, bet pat ne Latvijas Jaunatnes basketbola līgā. Dzīvojot Daugmalē, trenējies cīņā. Pēcāk, mācoties Rīgā, izmantojis katru iespēju, lai uzspēlētu basketbolu kopā ar klasesbiedriem, starp kuriem bija arī jaunatnes izlases dalībnieks Edijs Šlesers. Tomēr ar nopietni organizētu basketbolu un pieredzējušu treneri pirmo reizi saskāries, studējot sabiedriskās attiecības RSU un spēlējot Aivara Vīnberga vadībā, vienlaikus arī uzņemoties atbildību par komandu Matejs/Barons, kas spēlēja LBL3.

“Vēlme kļūt par treneri radās aptuveni 16 gadu vecumā. Turklāt nevis pozitīvās, bet negatīvās pieredzes dēļ — gribēju būt labāks treneris, nekā redzēju sev apkārt. Esmu Amerikas skolas — komandas veidošanas, motivēšanas un disciplinēšanas principu — piekritējs. Manuprāt, īsts treneris gatavo audzēkni ne tikai basketbola laukumam, bet gan dzīvei. Treneris nedrīkst pazemot savus spēlētājus, viņu personības, lai sasniegtu rezultātu. Tu vari būt skarbs par disciplīnas pārkāpumiem, spēles plāna neizpildīšanu, vieglprātību, nekoncentrēšanos, bet nedrīksti aizskart spēlētāja personību! Trīs kļūdas spēles laikā nepadara par sliktu cilvēku. Taču spēlētājam arī jāsaprot, ka vidēji 30 punkti spēlē un prasme apspēlēt jebkuru pretinieku nedod tiesības būt augstprātīgam un nepadara viņu par labāku cilvēku nekā citi,” tā Artūrs formulējis savus pamatprincipus, kuriem sekojis visā karjeras garumā. To skaidrošanai viņš labprāt izmanto piemērus no labām kinofilmām vai grāmatām, šo repertuāru regulāri atjaunojot.

Vairākus gadus nostrādājis par projektu vadītāju reklāmas aģentūrā, Artūrs atsaucās sirds aicinājumam — basketbolam. Iestājās LSPA, sāka stažēties Latvijas Universitātes komandā, ko tolaik trenēja Mārtiņš Zībarts, uzņēmās vadīt sporta skolas Rīga/Pārdaugava pusaudžu grupu. Darbs ar dažādu vecumu un sagatavotības pakāpes spēlētājiem palīdzējis, sapratis metodiku, kā aizvest spēlētāju no U-14 grupas komandas līdz profesionālajam basketbolam. Strukturētais domāšanas veids palīdz zināšanas salikt pa plauktiņiem, izvērtēt spēles nianses un izprast laukumā notiekošo.

Piedevām Artūra izpratnē sports vispār un basketbols konkrēti nekādā ziņā nav tikai muskuļu sacensība. Tas ir viņam lemtais dzīves ceļš: “Izvēloties trenera ceļu, vēl nezināju, ka būs darba piedāvājums Universitātē. Riskēju, bet sirdī jutu, ka lēmums ir pareizs. Jutu augstāku vadību, to pieņemot.”

Psiholoģijas un pedagoģijas aspekti ir svarīgi katra trenera darbā, tomēr Visockim-Rubenim akcents uz garīgajām vērtībām bijis un ir stiprāks nekā citiem, rosinot dažādu reakciju kolēģu vidē. Tostarp Artūra profesionālās īpašības pārliecina. “Nebaidās uzņemties atbildību, ļoti disciplinēts, prot spēlei piemērot akadēmiskās zināšanas un nebaidās spēles laikā riskēt,” tā Visocki-Rubeni vērtē bijušais valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis, kurš pērnvasar pēc vairāku treneru atteikuma palīdzēt gatavoties Eiropas čempionātam, palīgos aicināja Artūru un nevīlās viņa profesionalitātē. Savukārt šovasar Visockis-Rubenis idejā Bagatski pieaicināt konsultanta statusā saskatīja iespēju, nevis risku. Pēc īsa pierīvēšanās procesa un atklātas sarunas par funkciju sadali vīri sapratās. “Kad mani apstiprināja par galveno treneri, pirmais darbs bija nokomplektēt uzticamu profesionālo palīgu komandu. Katrs — mani tuvākie palīgi Gatis Melderis, Gunārs Gailītis, Roberts Zeile, fiziskās sagatavotības treneris — mans brālis Ēriks Visockis, fizioterapeite Kristīne Pelše — bija savā vietā. Arī Ainars Bagatskis, kurš nāca ar savām idejām un vērtējumiem. Daļu izmantoju, daļu ne, bet tas bija ļoti produktīvs komandas darbs,” Artūra teiktais liek domāt, ka savu es viņš saglabājis arī līdzās basketbola pieredzē un autoritātē pagaidām nesalīdzināmi bagātākajam Bagatskim. Stingrs mugurkauls trenera karjerā ir milzu vērtība.

LBL SKARBAIS RŪDĪJUMS

Latvijas lielā basketbola apritē Artūrs pierakstījās 26 gadu vecumā, no Mārtiņa Zībarta pārņemot Latvijas Universitātes galvenā trenera amatu. Debija iekrita zem laimīgas zvaigznes — pilnvērtīgai karjerai bija nobriedis Žaņa Peinera talants, virs groziem lidoja Kristaps Dārgais un Visocka-Rubeņa vadībā Latvijas Universitāte 2012. gada pavasarī sasniedza joprojām nepārspētu kluba rekordu — 4. vietu valsts čempionātā. Pēc gada tika ieņemta cienījamā sestā pozīcija. Turpinājums gan bija blāvāks. Līderi absolvēja augstskolu, sekotāji nebija tik talantīgi, un nākamajās sezonās studenti noslīdēja līdz tabulas pēdējām vietām, atstājot neatbildētus jautājumus — vai iepriekšējie panākumi nav bijuši tikai spēlētāju nopelns?

Raugoties no malas, skepsi par trenera Visocka-Rubeņa darba metožu efektivitāti pilnībā nav kliedējis arī viņa darbs basketbola klubā Ogre. Divās sezonās bijušas skaistas uzvaras pār abiem Latvijas līgas flagmaņiem BK Ventspils un VEF Rīga, bet bijuši arī sāpīgi zaudējumi izšķirošās spēlēs, tai skaitā galotnēs, kad, pēc daudzu pieredzējušu speciālistu uzskata, parādoties trenera meistarība vadīt savu komandu. 2017. gada sezonas beigās ogrēnieši netika pāri izslēgšanas turnīra barjerai, 2018. gada sezonā cīņā ar tuvākajiem konkurentiem savā svara kategorijā BK Jūrmala zaudēja sešās no septiņām spēlēm, pirmo bronzas sēriju kluba vēsturē aizvadot negaidīti bezzobaini. Uz enerģiski harismātiskā Jūrmalas galvenā trenera Mārtiņa Gulbja fona Visockis-Rubenis atgādināja skolas teicamnieku — it kā visu runā un dara pareizi, bet dzīve rit savu gaitu. Toties signāli no kluba virtuves liecina, ka galvenā trenera prasme loģiski, pamatīgi un vispusīgi organizēt komandas dzīvi, kā arī sasniegt rocībai un sastāvam adekvātu vietu turnīra tabulā, tiek vērtēta ļoti augstu. Ne velti līgums ar treneri pagarināts uz trešo sezonu.

Interesanti, ka sezonas laikā gana bieži bijuši gadījumi, kad svarīgākos brīžos no Visocka-Rubeņa vadītās komandas savu vaigu aizgriezusi veiksme. Skaties, klausies un brīnies — pēdējā minūtes pārtraukumā treneris ieskicē loģisku plānu, spēlētāji laukumā dara, kā sarunāts, bet vai nu pašu mestā bumba izgriežas no groza, vai pretinieks trāpa traku metienu no centra. Sagadīšanās vai kādas augstākas varas īstenota mērķtiecīga pārbaude trenera apņēmībai un uzticībai principiem? Lai palīdzētu svarīgākajos brīžos, kā tas notika Eiropas čempionāta astotdaļfināla mačā ar Turciju, kad pēdējās sekundēs pretiniekiem, metot no tuvas distances, trīs reizes notrīcēja roka un uz tablo palika 61:60 Latvijas komandas labā. Arī nejaušība?

KĻŪT LABĀKIEM — SOLI PA SOLIM

Trenera Visocka-Rubeņa darbs ar 2000. gadā dzimušo spēlētāju komandu sākās pirms četriem gadiem, un startā viņam nepavisam nebija atvēlēta pirmā pozīcija. Togad U-14 Baltijas kausa izcīņa notika Rīgā, mājiniekiem bija iespēja pieteikt divas komandas, un treneru komisijas vadība prāvās kandidātu grupas priekšgalā redzēja citu speciālistu, Artūram atvēlot palīga lomu. Taču īlens no maisa izlīda jau pirmajos treniņos, kad iniciatīva dabiskā veidā nonāca Visocka-Rubeņa rokās. Toreiz īso darba cēlienu vainagoja Latvijas pirmās komandas uzvara pār Lietuvas puišiem (89:80), kuras galvenie kaldinātāji bija Artūrs Žagars (24 punkti +8 piespēles), Adrians Šnipke (17), Artūrs Kurucs (16) un Anrijs Miška (11).

Divus gadus vēlāk komanda uz Eiropas U-16 čempionātu tika pavadīta ar cerībām uz augstu vietu, lieliski sāka turnīru, bet paklupa divās svarīgākajās spēlēs, nonākot izdzīvošanas skolā — turnīrā par 9./16. vietu. “Nevienam trenerim nenovēlu piedalīties spēlēs, kuru cena ir vieta Eiropas čempionāta virslīgā,” Artūrs neslēpa atvieglojuma sajūtu pēc izšķirošās uzvaras un atzīst, ka toreiz nopietni pārdomājis savu nākotni profesijā. Par secinājumiem liecina apņēmība šogad riskēt vēlreiz — kaut arī čempionāta norise pašu mājās solīja papildu atbildības un stresa slogu visai komandai.

“Ja mēs sāksim domāt par lielo atbildības slogu, viss process izvērtīsies pārlieku emocionāls. Mums jāiegulda gudrs, smags un mērķtiecīgs darbs, koncentrējoties uzdevumiem, kas jāizpilda katru dienu, lai kļūtu aizvien labāki. Jāuzvar katrā treniņā, katru dienu. Ja to izdarīsim, tas dos iekšējo pārliecību, ka varam sasniegt izvirzītos mērķus. Soli pa solim,” treneris piedāvāja savu recepti spriedzes mazināšanai, atzīstot, ka pirmajā komandas sapulcē runājuši arī par to, ka mērķis ir izcīnīt medaļas. Pēc tam šī tēma vairs nav cilāta. Toties viss treniņu process plānots tā, lai ne tikai sasniegtu labu sportisko formu un slīpētu komandas taktiku, bet arī pasargātu spēlētājus no pārslodzēm un mazinātu traumu risku. Efekts bija — nejauši savainojumi komandu nevajāja.

Diemžēl pret spēles sadursmju radītajiem postījumiem apdrošināties nav iespējams, un jau pirmajā Eiropas čempionāta mačā komanda palika bez plaukstas kauliņu salauzušā pamatcentra Edvarda Mežuļa, kura auguma īpaši pietrūka finālspēlē. Taču nespēja palīdzēt komandai laukumā nebūt nesvītroja puisi no pilnvērtīgo Eiropas vicečempionu saraksta. “Katrā komandā vajadzīgi dažādi spēlētāji, un tas bija ļoti svarīgs aspekts, vētījot kandidātus. Skatījāmies, kā puiši papildina viens otru, ar katru runājām par viņa lomu. Kad noskaidrojās, ka Edvards nevar spēlēt, viņš turpināja būt noderīgs, atbalstot komandas biedrus treniņos un spēlēs. Tāpat kā Oskars (Hlebovickis), kuram bija ierobežots spēles laiks, bet kurš bija pieņēmis savu lomu un bija gatavs palīdzēt visos veidos. Basketbolā spēlēs un čempionātos uzvar Komanda, un tāda mums bija — saliedēta un sabalansēta. Savu daļu darba izdarīja visi — gan tie, kuri izcēlās ar gūtajiem punktiem, gan tie, kuri izcili strādāja aizsardzībā, un līderis Artūrs Žagars, kurš palīdzēja kļūt labākiem arī partneriem.”

EIROPAS ČEMPIONĀTA VEIKSMES STĀSTS

Pusotra darba mēneša laikā bieži komunicējot ar treneri Visocki-Rubeni, lielākoties redzēju un dzirdēju viņu lietišķi apņēmīgu un pārliecinātu par uzņemtā kursa pareizību, dažbrīd — spēles emociju pārņemtu, pēc svarīgām uzvarām priecīgu un beigās mazliet nogurušu. Un tikai vienreiz — dusmīgu. Nepilnas divas nedēļas pirms Eiropas čempionāta Latvijas komanda Baltijas kausa izcīņā Ventspilī bija zaudējusi Igaunijas komandai, bet uzvarējusi šā gadagājuma favorītes Lietuvas un Spānijas izlases, izpelnoties naivus jautājumus: kā tad jūs zaudējāt pat igauņiem un vai tad leiši un spāņi tik švaki?...

“Mēs komandu gatavojam tā, lai pretinieku cienītu, bet pārlieku nerespektētu un nebaidītos ne no viena. Lai katrā spēlē zinātu, kas jāizdara, lai uzvarētu. Lai spēlētāji ticētu, ka varam to izdarīt, ja cīnāmies kopā un atbalstām cits citu arī grūtos brīžos. Gribu, lai spēlētāji un arī visi apkārtējie notic mūsu spēkam. Tam, ka uzvarējām Lietuvu un Spāniju tāpēc, ka bijām stipri, nevis pretinieki bija vāji. Savukārt igauņiem zaudējām nevis tāpēc, ka bijām slikti, bet tāpēc, ka Igaunijai šī ir ļoti laba komanda, kas A divīzijā nespēlē tikai iepriekšējā gadagājuma neveiksmju dēļ. Nebūs tā, ka turpmāk katrā spēlē uzvarēsim, bet varam uzvarēt jebkurus pretiniekus, ja paši spēlējam labi. Mīļie latvieši, noticēsim sev! Noticiet taču, ka mums ir laba komanda!”

Sludināto principu reālais segums tika pārbaudīts jau no čempionāta pirmās dienas, kad nācās atzīt Horvātijas junioru pārākumu (73:77). “Pretinieki mūs neapspēlēja, zaudējām paši. Izdarīsim secinājumus un cīnīsimies tālāk. Nekas traks nav noticis. Šajā čempionātā ir daudz komandu, kas var uzvarēt jebkuru pretinieku, bet nav nevienas, kas varētu uzvarēt visus pēc kārtas.” Trenera vārdi izrādījās pravietiski. Sekoja Latvijas komandas piecu uzvaru sērija — galotnē pieveicot Grieķiju (80:74)), visos basketbola elementos apspēlējot Itāliju (90:68), laimīgi uzvarot Turciju (62:61), pārspējot Lielbritāniju (76:51) un salaužot Krieviju (91:80).

Šajā sarakstā īpaša bija spēle ar Turciju, kurā viens punkts izšķīra, vai Latvijas komanda turnīra turpinājumā dosies uz skatītāju un emociju piepildīto Arēnu vai uz karsto un kluso Elektrum Olimpisko centru, kur risinājās izdzīvošanas spēles. Lieliski sākuši (Visockis-Rubenis: “Bijām labi sagatavojušies, agresīvi darbojāmies aizsardzībā un uzbrukumā, neļāvām turkiem darīt to, ko viņi gribēja”), un otrās ceturtdaļas sākumā panākuši 22 punktu pārsvaru, latvieši it kā apstājās, ļāva turkiem iespēlēties un otrajā puslaikā pamatīgi aizlūza, nonākot zaudētājos. Kā tas notika — no samezglojumiem līdz veiksmīgajam atrisinājumam —, ir vērts noskatīties Youtube arhīvā. Kāpēc tā notika un kā rīkoties, lai nākamreiz nenotiktu — iespējams, tie ir atslēgas jautājumi trenera karjerai. Jo mūsdienu superdinamiskajā basketbolā šādās rezultāta un spēles kvalitātes svārstībās savureiz iekuļas visi — no bērniem līdz pat Eirolīgas un NBA komandām, un treneru kvalifikāciju nosaka prasme tikt no šādām bedrēm laukā. “Lai atgūtu iniciatīvu, pārbaudījām dažādus taktiskos variantus un spēlētāju virknējumus. Puiši nevienu brīdi nepadevās, bet brīžos, kad mūsu snaiperi nevarēja trāpīt no ideāli sagatavotām pozīcijām un meta garām sodus, mūsu ideju arsenāls jau bija patukšs. Bet, ja kāds saka — Dieva nav, viņš maldās. Ar iekšējo ticību sev un partneriem, ar nepadošanos un lielisko skatītāju atbalstu nopelnījām Visaugstākā atbalstu, bez kā šādās spēlēs neiztikt, un pārkodām šo ļoti cieto riekstu. Tikām atalgoti par visu, ko esam darījuši, gatavojoties šim čempionātam. Ja kam tādam iziets cauri — nekas vairs nebiedē.”

Nebiedēja līdz pat finālspēlei, kurā latviešiem nebija adekvāta pretspēka Serbijas izlases centra spēlētāju duetam. “Objektīvi izvērtējot spēkus, finālā varējām uzvarēt tikai ar uzbrukumu. Lai apturētu serbus aizsardzībā, spēka bija par maz, tāpēc mērķtiecīgi gājām uz to, lai iemestu vairāk par viņiem. Daudz spēlējām ar mazo sastāvu, un šāda taktika attaisnojās, jo guvām 90 punktus. Un bija situācijas, ka pietrūka viena precīza metiena, lai vēl vairāk saasinātu intrigu. Visu cieņu pretiniekiem, kuri izturēja līdz galam. Tomēr arī mēs atstājām laukumu kā uzvarētāji un varam izbaudīt izcīnītās sudraba medaļas.”

Pēc sudraba finiša treneris palika uzticīgs sev, runādams par vērtībām: “Milzīgs paldies visiem līdzjutējiem un ģimenēm, bez kuru atbalsta nekas tāds nebūtu iespējams. Daudziem komandas dalībniekiem ir iespējas spēlēt profesionāli, un tikai no pašiem būs atkarīgs, kādā līmenī. Dzīve un basketbols nestāv uz vietas, jau nākamgad komanda Pasaules kausa izcīņai būs jāveido no jauna, aizmirstot par izcīnītajām medaļām. Šim panākumam jākļūst par atsperi turpmākai karjeras attīstībai, nevis tās augstāko punktu.”

Ak jā — līdzīgi kā pirms dažiem gadiem Žaņa Peinera sakarā, arī tagad paklusām dzirdamas balsis, ka ar tādu saspēles vadītāju kā Artūrs Žagars medaļas varētu sasniegt daudzi treneri — vai tikai Visocka-Rubeņa nopelni netiek pārvērtēti? Līdz patiesības gramam precīzu atbildi uz šo jautājumu nesniegs neviens, tostarp ir vērts atcerēties, ka ar Žani sastāvā cerētos rezultātus nespēja gūt vairāki prominenti Latvijas treneri — bez kvalitatīvas ķīmijas starp treneri un spēlētājiem lielas uzvaras netiek izcīnītas. “Ja komandā ir gudri spēlētāji, trenerim nav jānodarbojas ar komandēšanu, bet gan ar vadīšanu. Manuprāt, Artūrs ir pierādījis, ka spēj to darīt,” LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps ir priecīgs, ka dzīve apstiprinājusi toreiz rudenī izdarītās izvēles pareizību. Bet, protams, viens panākums negarantē tikpat spožu turpinājumu. Arī sudraba komandas galvenajam trenerim jānovēl, lai šis čempionāts kļūtu par atsperi nākamajam lidojumam.

 

Artūrs VISOCKIS-RUBENIS

Basketbola treneris

Dzimis: 1985. gada 11. augustā

Izglītība: absolvējis Rīgas 3. ģimnāziju, bakalaura grāds sabiedriskajās attiecībās (RSU), basketbola trenera sertifikāts, absolvējis FIBA treneru kursus

Pasaules uzskats: kristietis

Ģimenes stāvoklis: precējies, dzīvesbiedre Amanda, dēls Adrians (15) trenējas basketbolā

Vaļasprieki: patīk lasīt grāmatas un jaunu grāmatu smarža

Trenera karjera:

No 2008. līdz 2016. gadam gada BJBS Rīga/Pārdaugava jauniešu komandu treneris (labākais sasniegums — 2. vieta LJBL U-19 grupā 2014. gadā)

No 2009. līdz 2016. gadam Latvijas Universitātes treneris, kopš 2011. gada — galvenais treneris (labākais sasniegums — 4. vieta LBL 2012. gadā); Pārdaugavas/LU galvenais treneris (3. vieta LBL 2. divīzijā 2015. gadā)

No 2016. gada — BK Ogre galvenais treneris. Šogad 4. vieta pamatturnīrā, uzvara pirmajā play-off sērijā

Kopš 2008. gada rīko vasaras nometni jauniešiem 3 punkti

2014. gadā Latvijas U-14 izlases treneris

2016. gadā Latvijas U-16 izlases galvenais treneris, sieviešu valstsvienības treneris

2017. un 2018. gadā Latvijas sieviešu valstsvienības trenera asistents (6. vieta Eiropas čempionātā) un Latvijas vīriešu valstsvienības trenera asistents (5. vieta Eiropas čempionātā)

2018. gada vasarā Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Eiropas čempionātā (2. vieta)

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv