twitter facebook instagram

Basketbols priekam

21.Nov.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
150
13-Brice-Muizniece-LEGENDA4.jpg

TTT zelta komandas sastāvā Anete Brice (Muižniece)
vēl 1982. gadā kļuva par Eiropas Čempionvienību kausa ieguvēju, triumfējot arī
trīs reizes PSRS čempionātos. Taču tieši viņa bija viena no tām basketbolistēm,
kura piedzīvoja lūzumu leģendārās vienības vēsturē cīnīties par panākumiem bez
ierastā flagmaņa Uļjanas Semjonovas.
Muižnieku dinastijas
pārstāve Anete 10 gadus pārstāvēja TTT krāsas, izmēģināja spēkus arī PSRS izlasē,
daudzus gadus bija viena no Latvijas izlases basketbolistēm, taču visilgāk
Brice sava prieka pēc spēlēja Aivara Vīnberga vadītajā komandā RTU/Klondaika (pašreiz RTU/Merks).Muiža noteikti pelnījusi vietu basketbola rekordiem veltītā grāmatā, jo
vēl pagājušajā sezonā 46 gadu vecumā viņa bija viena no RTU/Klondaikas līderēm, vidēji laukumā aizvadot 33 (!) minūtes un
gūstot 11,8 punktus.
- Muižnieku uzvārds Latvijas basketbolā ieņem
ievērojamu vietu. Vai bija kādi varianti nemaz nekļūt par basketbolisti?
- Pirmajā klasītē
bērns tā īsti nevar noformulēt savas vēlmes, tādēļ mamma izmēģināja manas
spējas gan daiļslidošanā, gan peldēšanā, taču izvēle krita uz basketbolu, -
sarunā ar žurnālu Sports uzsver Anete Brice. - Iespējams, tieši tādēļ,
ka mamma savulaik spēlēja kopā ar Rudīti Pļaviņu, kura 2. BJSS trenēja bērnus. Man
nav bijusi doma pamest basketbolu, jo toreiz nebija daudz citu alternatīvu
brīvā laika pavadīšanai.
Uļa un trīspunktnieks - TTT sastāvā esi aizvadījusi 10 gadu, taču
trofeju un titulu daudz mazāk nekā priekšgājējām.

- Par TTT zelta meiteni
mani grūti nosaukt. Panākumi un čempionu tituli 80. gados nebija tik pašsaprotama
lieta. Iespējams, tieši tādēļ spēle sagādāja daudz vairāk prieka, vairs nebija
dzelzaižanās disciplīnas, kļuva interesantāk. Tajā pašā laikā man tomēr izdevās
uzspēlēt gan PSRS izlasē, gan Eiropas kausos, kopā ar Uļjanu Semjonovu
startējot TTT sastāvā. Esmu tā TTT
basketboliste, kas spēlēja kopā ar Uļu un pēc tam arī bez viņas. Protams, bija
nepieciešams laiks, lai spēle tiktu mainīta. Lai arī pirmajā sezonā bez
Semjonovas gandrīz visiem zaudējām, guvu gandarījumu no spēles. Ja jau
basketbols nebūtu mana sirdslieta, tad diez vai vēl tik ilgus gadus spēlētu
basketbolu.

- Ar realizētajiem trīspunktniekiem esi
dzinusi izmisumā ne mazums sāncenšu!

- Man bija prieks par
noteikumu izmaiņām. Ieviešot trīspunktnieku līnijas, tika nodrošināta papildu
vērtību maniem tālmetieniem. Radās vēl lielāks azarts trenēt tieši
trīspunktniekus. Iepriekš daudz spēlētāju izpildīja metienu ar divām rokām no
galvas, bet es jau laikus biju izvēlējusies mūsdienīgāku stilu. Man nebija grūtību
trāpīt bumbu grozā no trīspuktnieku līnijas. Citām spēlētājām gan vajadzēja
mainīt metienu tehniku, vairāk trenēt kājas, lai nodrošinātu papildu spēku
bumbas lidojumam. Man bija paveicies - trenera Imanta Pļaviņa audzēknes vienmēr
precīzi un tehniski pareizi izpildīja metienus.

Arī Uļas laikā bija
svarīgi metieni no distances, jo viņu aizsardzībā vienmēr sedza vismaz divas
sāncenses. Līdz ar to vienmēr palika brīva kāda spēlētāja, kura jābūt gatavai mest
no distances. Grūtāk bija aprast ar situāciju, ka tevi uzbrukumā neviens
nepieskata, pat ignorē.

Ne uz Minsku, bet Parīzi

- Latvijas sporta spēļu komandās nereti labāki
spēki tika pārvilināti uz Maskavas vienībām.

- Pēc starta PSRS
izlases sastāvā Universiādē saņēmu piedāvājumus pāriet, piemēram, uz Minskas
komandu. Tomēr piedāvājumi nebija tik vilinoši - netika solīta ne lielāka alga,
ne jauns dzīvoklis... Nevēlējos braukt prom no Rīgas, lai spēlētu zemāka līmeņa
klubā nekā TTT. Tomēr bija daudz patīkamāk dzīvot Rīgā, jo citu pilsētu labumus
jau bijām izbaudījuši izbraukuma tūru laikā.

- Plašās PSRS vilinājumam nepadevies, taču
leģionāres statusu tomēr izdevās izbaudīt.

- Vispirms uz Spānijas
klubu devās Uļjana Semjonova, pēc tam mēs ar Mariannu Feodorovu - uz Franciju. 1990.
gadā vēl oficiāli nevarēja pelnīt naudu ārpus PSRS robežām, kā arī ilgu laiku
uzturēties ārzemēs. Tādēļ man reizi trijos mēnešos uz Franciju sūtīja jaunu
PSRS ārzemju pasi. Jau pēc atgriešanās Rīgā daudziem bija liels pārsteigums par
manu braucienu uz Itāliju bez vīzas. Francijā oficiāli parakstīju darba līgumu,
saņēmu uzturēšanās atļauju, taču dzimtenē tas tika noformēts kaut kā citādi.

Francijā nospēlēju
vienu sezonu, Parīzes klubs pie medaļas netika, tādēļ notika lielas izmaiņas
sastāvā. Racing komandā vēlējās
iesaistīt pašas labākās basketbolistes. Atgriezos Latvijā TTT rindās un vēlreiz
izbaudīju gan pašmāju, gan starptautisko maču garšu. 1992. gadā izcīnījām pirmo
Latvijas čempionu titulu.

Bez auklītes nav TTT

- Pēc tam precības, dēla
dzimšana. Bija iespēja vēlreiz atgriezties TTT sastāvā, taču treniņu grafiku
nebija iespējams apvienot ar maza bērna pieskatīšanu. Tad arī saņēmu
piedāvājumu no Daces Zeltiņas iekļauties Arkādijas/RTU
komandā, kur izveidojās lielisks kolektīvs. Basketbolistes viena otru
papildināja laukumā. Par spīti tam, ka trenējāmies tikai divreiz nedēļā, panākumi
bija - drīz vien izveidojāmies par spēcīgāko klubu Latvijā.

- Paliki uzticīga Vīnberga vadītajam klubam!

- Iepriekš nevarēju
prognozēt, ka šajā komandā aizvadīšu 15 sezonas, uzvarot ne tikai Latvijā, bet
arī Baltijā, kur pārspējām sāncenses, kuras trenējās pat divreiz dienā. Lai arī
tobrīd dzīvē galvenais bija ģimene, izdevās aizspēlēties līdz pat Latvijas
izlasei. Tās rindās kopā ar Agnesi Brašmani un Ināru Jākobsoni cīnījāmies arī
Eiropas čempionātu kvalifikācijas turnīros.

- Kā gan amatieri var sekmīgi konkurēt ar
profesionāļiem?

- Tas nebūtu iespējams
bez iepriekšējos gados gūtās fiziskās sagatavotības, kuru TTT katru vasaru
krāja nometnē Adlerā. Arī iesaistīšanās PSRS izlasē bija noderīga - vienas
vasarā laikā, gatavojoties Universiādei, zinošu treneru vadībā apguvu metienu
lēcienā. Ja iepriekš tas bija viens no maniem mīnusiem, tad vēlāk tas pārtapa
par trumpi. Vienmēr ar interesi esmu vērojusi arī vīriešu basketbola spēles, pievēršot
ruzmanību dažādām tehniskajām niansēm, piemēram, Valda Valtera izpildījumā.

- Padsmit sezonu laikā tā arī neatradās
spēlētājas, kuras varēja tevi izkonkurēt no RTU/Klondaikas
vadošajām lomām?

- Ik pa laikam jau
komandu papildināja talantīgas un meistarīgas basketbolistes, piemēram, tādas
kā Zane un Anita Teilānes, Gunta Baško. Tomēr arvien biežāk labākās jaunās
spēlētājas izvēlējās pēc vidusskolas doties studēt un spēlēt uz ASV. Līdz ar to
papildinājums bija jāatrod no mājās palikušajām basketbolistēm. Tādējādi
pieredzējušo spēlētāju loma un laukumā aizvadītais laiks nebūt nesamazinājās.
Izšķirošajos mačos spēlējām pārāk daudz, bijām iemantojušas trenera Aivara
Vīnberga uzticību. Brīžam pat upurējāmies komandas interesēs - no rīta biju
slima ar gripu, bet uz vakaru ar zāļu palīdzību jau biju gatava doties cīņā.

- Kur slēpās panākumu atslēga?

Arkādijas sastāvā iekļāvos 30 gadu vecumā, kad basketbolisti visvairāk
vēlas rīcības brīvību. Tajā pašā laikā spēlētājas bija cita citu tik labi
iepazinušas, ka izmantoja katras stiprās puses gan tehniskajā, gan taktiskajā
jomā. Par to arī informējām treneri Vīnbergu, iesakot iespējamos risinājumus
uzbrukumā. Šādam komandas darbības modelim bija rezultāti.

Vienu un tad vēl vienu

- Sākumā bija mērķis spēlēt
līdz 40 gadu vecumam, tad plāni mainījās pēc katras sezonas. Sasniedzu 45 gadus,
un šim skaitlim pieliku klāt vēl vienu sezonu. Katrs pavasaris ir smags, jo
izšķirošo notikumu laikā treniņiem vairs neatliek laika, jo ļoti bieži notiek
spēles. Šoruden tomēr pieliku punktu startam Latvijas čempionātā. Arvien biežāk
sevi pieķēru pie domas, ka ķermenis vairs netiek līdzi idejām. Šo lēmumu
noteikti neietekmēja tas, ka RTU/Klondaika
pagājušajā sezonā palika tikai piektajā vietā. Jau pavasarī informēju
treneri, lai arvien vairāk iespēlē jaunās meitenes.

- Tad jau šosezon ir iespējas izvērsties
maksibasketbola čempionātā?

- Čempionāts mūsu
vecuma grupā nav sācies, un pagaidām vēl neesmu pārliecināta, vai spēlēšu Zelteņu sastāvā. Vasarā spēlēju tenisu, ziemā
divreiz nedēļā vingroju, kā arī ar vienreiz nedēļā apmeklēju RTU/Merku. Prieks, ka joprojām izdodas
sekmīgi saspēlēties ar daudz jaunākām meitenēm. Savukārt veterānu komandās
lielākās grūtības sagādā spēlētāju atšķirīgā fiziskā sagatavotība.
Muižnieku basketbols

- Tagad jau vairs
nevar dzīvot tikai pēc savas komandas spēļu kalendāra, jāseko līdz arī dēla
Artūra panākumiem. Ne visos padomos gan viņš ieklausās. Lielākais Artūra
treneris ir mans brālis Kārlis Muižnieks. Dažreiz viņš kopā ar Artūru piedalās
treniņos Mežaparkā. Es vairāk apmeklēju dēla spēles. Artūrs jau no mazotnes
iepazina basketbola zāli un bumbu, man bieži vien vajadzēja viņu ņemt līdz uz
treniņiem. Ja Artūrs izvēlēsies profesionālā basketbola karjeru, noteikti viņu atbalstīšu.
Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst arī par izglītību.

- Vīra Ilmāra pārstāvētā firma Karlo Motors, kas tirgo Latvijā Škodas, turpina sadarboties ar BK Ventspils, bet brālis Kārlis vada Baronu/LMT...

- Varētu jau teikt,
ka pašlaik ģimenē ir interešu konflikts, taču izvēlos Kārļa vadīto Baronu/LMT. Kādreiz bija vieglāk, jo viņi abi bija
saistīti ar BK Ventspils. Prieks, ka
Latvijā regulāri var vērot labu basketbolu. Svarīgi ir arī tas, ka mači notiek
tik labā sporta būvē kā Arēna Rīga.

Nav šaubu, ka arī
sieviešu basketbols atguvis popularitāti, spēles starp TTT Rīgu un Cēsīm tiek
gaidītas ar lielu interesi. Esmu pat bijusi arī uz izšķirošajiem mačiem Cēsīs. Protams,
var strīdēties par tēriņu lietderīgumu, aicinot uz Latviju ārzemnieces. Pašmāju
labākās basketbolistes tomēr ļoti bieži izvēlas līgumus citās valstīs.

Renārs BUIVIDS

 

Anete Brice (Muižniece)

Dzimusi 1962. gada 27. aprīlī Rīgā

Augums 1,75 m

Pirmie treneri Rudīte un Imants Pļaviņi

Karjera Rīgas 2. BJSS, TTT (1981.-1990.), Francijas Racing (1990./1991.), TTT (1991./1992.),
Arkādija/RTU un RTU/Klondaika (1993. - 2008.)

Panākumi Eiropas Čempionvienību kausa ieguvēja (1982.),
Liliānas Ronketi kausa ieguvēja (1987.), PSRS čempione (1982.-1984.), PSRS
vicečempione (1986.), PSRS bronzas medaļu ieguvēja (1985.), PSRS Tautu
spartakiādes čempione (1983.), Pasaules Universiādes vicečempione (1987.),
Latvijas čempione (1992., 1994., 1996.-1998., 2000.), Latvijas vicečempione
(1995., 2001.-2005.)

Ģimene vīrs Ilmārs, dēls Artūrs (16 gadu), meita
Katrīna (9)