twitter facebook

Bēdu ieleja

18.Sep.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
330
Bēdu ieleja

Viena no visnepateicīgākajām nodarbēm šobrīd ir būt Latvijas futbola izlases līdzjutējam. Diemžēl pagaidām gaisma tuneļa galā nav redzama. Nule Aleksandra Starkova vadītā komanda uzstādīja savu antirekordu, zaudējot jau devīto reizi pēc kārtas.

Šomēnes Latvijas valstsvienība pasaules čempionāta atlases spēlēs viesos ar 1:3 zaudēja Ungārijai, bet savā laukumā ar 0:3 atzina Šveices pārākumu. Ja komanda divos mačos ielaiž sešus vārtus, bet labākais joprojām ir vārtsargs Andris Vaņins, tad tas laikam vislabāk raksturo notikumus laukumā. Lai gan mēs spēlējām no aizsardzības — ar trim centra aizsargiem —, abās spēlēs jau pašā sākumā zaudējām vārtus, bet beigās varējām būt priecīgi, ka nezaudējām ar vēl graujošākiem rezultātiem. Budapeštā pēc ungāru aizsarga dāvanas vismaz uz kādu brīdi spējām atgriezt intrigu spēlē un radīt ilūziju par pozitīvu iznākumu, bet spēle ar Šveici aizritēja vienos vārtos no pirmās līdz pēdējai minūtei.

VIENS PRET VIENPADSMIT...

Pēc zaudējuma Šveicei Starkovs godīgi atzina, ka pagaidām mums nav, ko likt pretī tik spēcīgām izlasēm. Protams, Šveice ir ļoti augstas klases komanda, taču nevar teikt, ka šveicieši pretinieku laukumos visu laiku brauc pāri visām zemākas klases komandām. Piemēram, pirms diviem gadiem pagājušajā Euro 2016 atlases ciklā Šveices izlase viesojās pie mūsu kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas — Viļņā šveicieši otrajā puslaikā pat atradās zaudētāju lomā un uzvaru 2:1 izrāva tikai 84. minūtē, bet Tallinā Šveice vienīgos uzvaras vārtus guva pat mača kompensācijas laika pēdējās sekundēs. Tāpat jau šajā ciklā šveicieši Andorā uzvarēja tikai ar 2:1, bet Fēru salās — ar 2:0. Tikai Rīgā viņiem izvērtās viegla pastaiga.

Atgādināšu, ka šajā zaudējumu sērijā pirmās piecas neveiksmes piedzīvojām vēl iepriekšējā galvenā trenera Mariana Pahara laikā, bet Starkovs savu jau trešo valdīšanas periodu valstsvienībā ir sācis ar četriem zāģiem — pirms septembra mačiem jau jūnijā piedzīvojām divas neveiksmes Rīgā, kvalifikācijas turnīrā ar 0:3 atzīstot Eiropas čempionu portugāļu pārākumu, bet pārbaudes spēlē ar 1:2 pirmo reizi jauno laiku vēsturē savā laukumā piekāpjoties mūsu principiālajiem konkurentiem igauņiem. Daiļrunīga ir arī gūto un zaudēto vārtu attiecība šajos četros mačos — 1:11.

Lai gan valsts galvenajā komandā jau sen prasījās pēc kardinālām pārmaiņām, pavasarī mūsu futbola vadība nolēma turpināt ripot pa iemīto taciņu, nomainot Paharu pret viņa padomdevēju Starkovu. Tāpēc nav brīnums, ka arī izlases spēlē nekādas jūtamas pārmaiņas nav notikušas, un ir skaidri redzams, ka futbolisti šobrīd nav gatavi varoņdarbiem. Latvijas izlasei arī agrāk ir bijuši slikti posmi, tomēr atļaušos teikt, ka tāda bezcerība nekad agrāk vēl nav pieredzēta. Piebildīšu, ka Starkovam līgums ar izlasi ir arī vēl uz nākamo Euro 2020 ciklu.

KO RAKSTA VIZĪTKARTĒ

Starkovs apņēmīgi sācis valstsvienības sastāva atjaunināšanu, dodot iespēju pierādīt sevi vairākiem jauniem futbolistiem. Piemēram, mačā ar Ungāriju laukumā devās jauns vidējās līnijas centra trio — 22 gadus vecie Dāvis Indrāns un Jevgeņijs Kazačoks, kā arī par diviem gadiem vecākais Edgars Vardanjans. Savukārt aizsardzības centrā spēlēja divdesmitgadīgais Ņikita Koļesovs. Viņi visi tikai šogad debitēja valstsvienībā, uzreiz iegūstot komandā svarīgas lomas. Jācer arī, ka jauno futbolistu pieredzes gūšana un stāsti par nākotnes komandu nekļūs tikai par attaisnojumu pašreizējām neveiksmēm. Galu galā futbola izlasi mēdz arī dēvēt par valsts sporta vizītkarti, tāpēc pietiek blamēties.

Lai nu kā, valsts galvenajā komandā tomēr būtu jāspēlē visiem labākajiem. Protams, sastāva izvēle ir tikai un vienīgi trenera prioritāte, bet grūti saprast, ka veco strīdu dēļ izlasē neatrodas vieta, iespējams, labākajam šīs sezonas Latvijas virslīgas spēlētājam Artūram Karašauskam, kurš ir viens no individuāli spēcīgākajiem mūsu futbolistiem. Nav mums tik daudz to talantu, lai no kāda labprātīgi atteiktos. Starp citu, FK Liepāja, kas valsts čempionātā ieņem otro vietu, joprojām ir vienīgā virslīgas komanda, no kuras uz izlasi netiek aicināts neviens spēlētājs. Tāpat izbrīna, ka pat valstsvienības kandidātu sarakstā netiek Vladimirs Kamešs, kurš šogad visai veiksmīgi spēlē Krievijas pirmās līgas līdervienībā Krasnojarskas Jeņisej.

Šķiet, ka Latvijas izlases sakarā vairs nav vērts pieminēt mūsu vienīgo pārstāvi Eiropas TOP 5 līgā Artjomu Rudņevu no Vācijas bundeslīgas, jo daugavpilietim vienmēr atrodas kaut kādi iemesli, lai nespēlētu valstsvienībā. Bet ar varu jau dzimteni mīlēt nepiespiedīsi. Toties Latvijas čempionātā pamazām atsācis spēlēt savainojumu nomocītais mūsu agrākais vidējās līnijas līderis Aleksandrs Cauņa. Protams, pagaidām viņš vēl nav gatavs palīdzēt izlasei valstssacīkstēs, taču, ja Aleksandram izdotos tikt galā ar savām likstām, tad tas būtu nopietns papildinājums. Spēlē ar Šveici pirmo reizi šajā ciklā laukumā izgāja centra aizsargs Kaspars Dubra, kurš nopietnas traumas dēļ nespēlēja vairāk nekā gadu.

Tagad Latvijas izlasi oktobrī gaida atlases turnīra pēdējās divas spēles — izbraukumā ar Fēru salām un Rīgā ar Andoru. Tikai uzvaras abos mačos mums ļaus pakāpties uz ceturto vietu, kas pirms cikla sākuma tika uzskatīts par absolūto minimumu. Lai gan pat tas būs vājš mierinājums par tiem pazemojumiem, ko esam pārdzīvojuši pēdējā gada laikā.

 

2018. GADA PASAULES ČEMPIONĀTA ATLASES TURNĪRS

B grupa

Šveice 8 - 8 - 0 - 0 - 18:3 - 24

Portugāle 8 - 7 - 0 - 1 - 28:4 - 21

Ungārija 8 - 3 - 1 - 4 - 11:9 - 10

Fēru salas 8 - 2 - 2 - 4 - 4:15 - 8

Andora -  8 - 1 - 1 - 6 - 2:17 - 4

Latvija 8 - 1 - 0 - 7 - 3:18 - 3

 

Sestdiena, 7. oktobris

Fēru salas — Latvija, Andora — Portugāle, Šveice — Ungārija

Otrdiena, 10. oktobris

Latvija — Andora, Ungārija — Fēru salas, Portugāle — Šveice

Autori: 
Kristiāns Girvičs