... bet tā gribējās traktoru ducināt

Viņš ļoti gribēja vadīt traktoru un kombainu, sēt un pļaut, mācīties agronomiju un strādāt tēva lauku saimniecībā Saldus pusē. Vēl vidusskolas pēdējā klasē puisis pat nenojauta, ka viņam pēc pavisam nedaudz gadiem uz pleca sitīs olimpiskais vicečempions, uz rokām nēsās pasaules čempions. Viņš vēl neko nezināja par rehabilitāciju, vēl mazāk - par fizioterapiju. Bet tagad jau piecus gadus Latvijas Olimpiskās vienības mediķis Mareks Osovskis valsts sportā ir neaizstājams, daudzu lielisku rekordu un sniegumu kaldināšanas līdzautors.

- Kāpēc tik krasa kursa maiņa?
- Esmu laiku puisis no Saldus apkaimes. Tēvam bija lauku saimniecība, un loģisks likās vagas tālāka aršana, taču tas bija laiks, kad laukos vēl nebija īstas skaidrības par nākotni, un tēvs uzstāja, lai mācos ko citu. Māsa pierunāja iet uz Medicīnas akadēmiju - bioloģija man patīkot, un fiziterapeitos neesot liels konkurs. Manas zināšanas aprobežojās ar vardīšu mocīšanu bioloģijas stundās, taču tiku studentu pulkā. Pirmajos kursos par sportu pat nedomāju. Pats gan sportoju, bet tikai skolas līmenī - vieglatlētika, svari, bumbu spēles. Pirms Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm mani uzaicināja uz Latvijas Olimpiskās vienības Sporta medicīnas un rehabilitācijas centru, kas rūpējas gan par mūsu augstas klases sportistiem, gan talantīgajiem jauniešiem. Te jau rit sestais gads.

- No malas skatoties, sacensībās tevi tikpat kā neredz. Ko īsti nozīmē tavs darbs?

-Tik viegli to nevar raksturot. Esmu fiziterapeits, masieris, reizēm arī psihologs. Braucu līdzi sportistiem, un man jārūpējas, lai viņi sacensībās būtu labākajā formā. Parasti tas nozīmē, ka jāpaārstē sīkās traumiņas, jānoņem sāpes, jo reti, kad sportists ir pilnīgi vesels. Ideāli būtu, ja visi sportisti par savu veselību domātu jau mājās un rūpīgi ievērotu mūsu norādes, laikus brīdinātu par veselības problēmām. Bet vai kādam no viņiem tam ir laika?.. Neko sliktu nevaru teikt par Viktoru Ščerbatihu, kurš bez manis negrib braukt ne uz vienām sacensībām, un tā esam kopā kopš Atēnu olimpiādes. Viktors cenšas, rūpīgi seko veselībai, izpilda visus manus norādījumus. Iespējams, ka tieši tāpēc lielu traumu viņam nav bijis. Tagad, kļuvis par deputātu, Viktors laiku gan var atlicināt arvien mazāk.

- Nesen ar bažām sekojām līdzi mūsu šķēpraiža Vadima Vasiļevska cīņām pasaules čempionātā Osakā - cīņām gan ar pretiniekiem, gan ar sāpēm. Tu biji līdzās.

- Vadims ir malacis. Esmu diezgan daudz pieredzējis, bet biju arī pārsteigts -muskuļa plīsums, kuru īsti atklājām tikai Rīgā jau pēc sacensībām, bija 2,5 cm platumā. Bija vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās un vajadzētu šūt. Ar tādu traumu startēt un iegūt ceturto vietu - nezinu, vai tas vēl kādam būtu pa spēkam.

- Vadims ir no paklausīgajiem?

- Vadims ir Vadims. Ja viņš tāds nebūtu, arī nebūtu tik izcila sportista. Vadims, protams, cenšas (it sevišķi pēdējā gadā), bet viņam drosme ir lielāka par veselības objektīvu novērtējumu. Viņam sāpju slieksnis, iespējams, ir augstāks, un viņš bieži par niekiem tikai nospļaujas. Bet tā nedrīkst, jo maza trauma veicina lielākas rašanos. Nākamais ir olimpiskais gads, tagad nu gan Vadims sola vairāk rūpēties par savu veselību. Ceram tikt galā ar vecajiem savainojumiem un neiedzīvoties jaunos.

- Vēl viens no mūsu labākajiem šķēpa metējiem -  Ainārs Kovals ir tavā aprūpē?

- Sacensībās - jā, bet Ainārs ir visai liels īpatnis un pārāk daudz grib izdomāt pats. Domāju, ka tas kavē viņa izaugsmi un bez pamatīgas medicīniskas uzraudzības nekas labs nesanāks.

- Runājot par pašdarbību, - vai daudzi paši izvēlas medikamentus bez ārstu ziņas?

- Nedomāju vis, it sevišķi augstas klases sportistu vidū tas, manuprāt, nav pieņemts. Varbūt iesācēji, it sevišķi spēka sporta veidos, saklausā visādas brīnumlietas par muskuļu audzēšanām un tik rij tos pulverus, kuru iedarbība nemaz tik skaidri nav zināma, jo viss notiek diezgan lielā pašplūsmā. Tiem, kuri grib bērniem iesmērēt tādas dranķības, es labprāt liktu rokas nocirst, jo jaunībā veselību sabeigt ir ļoti viegli. Lielajā sportā kontrole tagad ir tik liela un drakoniska, ka aizvien mazāk iespēju ir lietot neatļautus līdzekļus.

- Un tomēr ik pa brīdim kāds iekrīt.

-Tādu nu reiz ir cilvēka daba: saviem spēkiem pielikt kaut ko no malas. Negribu daudz par to runāt, jo savā darbā ar dopinga lietām neesmu saskāries, Bet, kā jau visur, arī sportā darbojas divas spēcīgas industrijas - viena, kas grib pieķert nelikumībās, otra, kas izdomā ko jaunu, lai to tik ātri neatklātu. Visi gudri un meklē katru iespēju, kā atļautā veidā panākt enerģijas plusiņu. Kāpēc sportā ir tik daudz astmatiķu? Tāpēc, ka viņi pēc stingrām kontrolēm var lietot zāles, kas izturības veidos (riteņbraukšana, biatlons) dod lielāku enerģiju nekā prasa kaite. Vesels cilvēks ar tādām devām ieelpotu divreiz vairāk gaisa. Kādreiz modē bija asins pārliešana: noņēma asinis, kad sportists bija ideālākajā  formā, pēc smagiem treniņiem, pirms mačiem lēja atpakaļ, un - kā no jauna piedzimis. Tagad asinis jānodod arī negaidītās pārbaudēs. Sākumā jehovieši un citu ticību pārstāvji (kuri iebilda pret asins noņemšanu) protestēja, bet dopinga kontrolētāji bija nepielūdzami: vai nu pakļauties vai vari teikt ardievas sportam. Iepriecinoši, ka lielus līdzekļus dopinga kontrolei ziedo arī sponsori, jo kurš gan grib ziedot naudu negodīgiem sportistiem.

- Vairākkārtējā olimpiskā čempione, amerikāniete Meriona Džonsa nesen nāca klajā ar sensacionālu grēksūdzi.

- Laikam tas bija neizbēgami, bet vai viņa bija vienīgā? Tā ir problēma, kas nav tik viegli risināma. Tas notiek pasaules mērogā.

- Mēs esam tīri?

- Es ceru.

- Mazliet par tavu darba ikdienu. Tev ir ģimene, trīs mazi bērni. Vai nav grūti tik ilgu laiku būt atrautam no ģimenes?

- Viegli  nav. Darbā mani viss apmierina (LOV, manuprāt, ir ļoti moderna iestāde), taču būt mēnešus četrus, piecus prom no mājām (gada laikā tās dienas sakrājas) nav iepriecinoši. Par laimi, mana sieva arī ir fizioterapeite, un viņa mani saprot. Speciālistu manā jomā klāt nenāk, un LOV mūsu valstī ir vienīgais, kas darbojas ar lielo sportu.

- Negrib mācīties vai neredz turpmāko perspektīvu?

-Sportā arvien vairāk ir vajadzīgi augstas klases mediķi. Iespējams, tas nav tik vienkārši, jo ļoti daudz jāmācās pašam. Tāpēc man patīk lielas sacensības, kur vienmēr cenšos pašpikot no citiem. Bet tas nav tik vienkārši, jo skandināvi, vācieši daudz ko tur noslēpumā. Vienīgi amerikāņi un krievi no pirmstarta procedūrām taisa veselu šovu. Konsultēties vajag, jo visu pats nevari atklāt. Un nevajag kautrēties. Pērn pasaules hokeja čempionātā Rīgā mani pārsteidza mūsu valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš vadīja mediķu komandu. Viņš daudz prasīja manas domas, interesējās, kā pareizāk būtu jārīkojas. Tas liecina, ka patiesa interese nav atkarīga no gadiem un rutīnas. Ticu, ka arī savā jaunajā darbā viņš daudz gribēs mācīties.

- Paliek laika arī citām nodarbēm?

- Cenšos izbrīvēt laiku arī sportošanai. Gribu noskriet maratonu. Divas reizes jau pieveicu pusmaratonu, Valmierā gribēju skriet pilnu distanci, bet nejutos īsti vesels un vēl nesanāca. Cilāju svarus - gudrāk sakot, pauerliftings. Brīvajā laikā tas traktors tomēr velk. Tēvam saimniecība ir vēl lielāka ar pieciem strādniekiem. Kad aizbraucu pie viņa, aru, metinu, bet man jau kā vijolniekam rokas jāsaudzē un visu laiku jāvingrinās. Ja dienas četras kaut ko nedaru savā profesijā, pirkstus nejūtu.

Mareks Osovskis

Latvijas olimpiskās vienības fizioterapeits

Dzimis  1977. gada 3.aprīlī Saldū

Izglītība Saldus 1.vidusskola, Latvijas Medicīnas akadēmija, Latvijas Valsts universitātes maģistratūra

Ģimenes stāvoklis         Precējies, trīs meitu tēvs

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS