twitter facebook instagram

Bez pīrāga un pātagas

03.Jan.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
105
Andruskevics-PERSONIIBA).jpg

Nedēļu pirms Latvijas Gada balvas laureātu sumināšanas svarcēlājs Viktors Ščerbatihs intervijā Sportam teica: "Ja mani atzītu par populārāko sportistu, bet Eduardam Andruškevičam nepiešķirtu labākā trenera nosaukumu, tas nebūtu taisnīgi." Taisnība triumfēja. Katrs uzvarēja savā nominācijā.

Rekordu mašīna
Dzimtajā Karēlijā nodzīvojis četrus gadus, Eduards kopā ar ģimeni 1960. gadā pārcēlās uz Latviju, uz Zemgales pilsētu Dobeli. Beidzis Lejasstrazdu vidusskolu, Eduards tika iesaukts armijā. Dienot sporta rotā, puisis kļuva par sporta meistaru svarcelšanā. Demobilizējoties viņa labākais rezultāts, startējot svarā līdz 82 kg, bija 325 kg divcīņas summā (145 un 180). Atgriežoties privātajā dzīvē, Andruškevičs sāka trenēties pie Dinamo izcilā speciālista Anatolija Majasina un kategorijā līdz 90 kg Latvijas rekordus sasniedza gan raušanā (163 kg) un grūšanā (200 kg), gan divcīņas summā. Pārejot centnerīgo vīru konkurencē, Eduards republikas rekordus laboja vēl biežāk, un, lielā sporta gaitas beidzot, tie bija šādi: 392 kg (177 un 215). Laika ritumā IHW (Starptautiskā Svarcelšanas federācija) vairākkārt mainījusi svara kategoriju iedalījumu, tāpēc tagad grūti salīdzināt mūsdienu rezultātus ar tiem, kādus sportisti fiksēja pirms trim gadu desmitiem.

Aktīvo sportošanu Eduards pameta 27 gadu vecumā. Kāpēc tik agri? "Bija nopietns krūšu muskuļu sastiepums, kuru pilnībā neizārstējis, atsāku trenēties, un... sacensībās neizturēja plecu saites," atceras Eduards. "Sporta medicīna tolaik vēl nebija tik stipra, lai man sniegtu pareizās konsultācijas."

Anatolija Majasina skola

Par visu, ko svarcelšanā apguvis, Eduards Andruškevičs pateicīgs trenerim Anatolijam Majasinam, kurš savulaik bija viens no PSRS izcilākajiem treneriem - tehniķiem svarcelšanas grūtākajā disciplīnā - raušanā. Savukārt Eduards šajā vingrinājumā vēlāk kļuva par padomju laiku vadošo speciālistu, kam padomu prasījis pat Gruzijas kolēģis, kurš sagatavojis olimpiskos čempionus Asanidzi un Kahiašvili.

"Majasina gudrības cenšos izmantot pašreizējā darba procesā, strādājot ne tikai ar Viktoru Ščerbatihu, bet kopā ar brāli Juriju un Igoru Afanasjevu trenējot arī mūsu jaunos atlētus," stāsta 2007. gada Latvijas labākais treneris. "Varbūt dobelnieki mani nesapratīs, bet svarcelšanas attīstības perspektīvu redzu Ventspilī, kur olimpiskajā centrā jau trenējas mūsu vadošie atlēti. Domāju, ka turp jāpārceļ arī spējīgākie jaunieši, kas pagaidām veido mūsu mazāko Dobeles centru. Ventiņos ir vislabākie apstākļi produktīvam darbam svarcelšanas piramīdas virsotnē un piekājē."  

Paraugs, kas jāuzlabo

Viktoru Ščerbatihu Andruškevičs trenē jau 22 gadus. Pirmoreiz uz treniņu svarcelšanā Viktors  ieradās vienpadsmit gadu vecumā mātes pavadībā.

"Man bija interesanti strādāt ar šo kustīgo puisi, kurš sev bija iezīmējis visaugstākos mērķus," atceras treneris. "Viktors treniņos bija tik centīgs, ka man viņu vajadzēja pat bremzēt. Šis azarts un aizrautība nekur nav zudusi. Māte savulaik dēlu skubināja nodoties biznesam, bet Viktors turpināja trenējās kā apsēsts, daudz strādājot arī individuāli.

Olimpiskās debijas reizē 1996. gadā Atlantā Ščerbatihs svara kategorijā līdz 108 kg izcīnīja desmito vietu, Raimonds Bergmanis toreiz supersmagajos finišēja devītais. Kādreiz Viktoram par paraugu rādīju vācu slaveno atlētu Roniju Velleru, mudinot, ka šo vīru vajadzētu mēģināt pārspēt, bet to varēs izdarīt vien tad, ja pats trenēsies vēl neatlaidīgāk. Tas tika izdarīts. Vellers beidzis sporta gaitas, tagad saviem jaunajiem audzēkņiem saku, lai par paraugu sportā izvēlas Ščerbatihu. Abos gadījumos piekrišana bija un ir absolūta."

Zelta recepte...

"Man nav īpašu brīnumrecepšu," apgalvo treneris. "Lieku lietā to visu, ko esmu mācījies no priekšgājējiem. Trenera sertifikātu esmu saņēmis divreiz. Vispirms padomju laikā, kad treneru kvalifikācijas celšanas četru gadu kursos mācījos kopā pat ar savu toreizējo treneri Anatoliju Majasinu. Latvijas atjaunotnes laikā pabeidzu arī Nila Graša treneru tālākizglītošanās divu gadu kursus LSPA. Tas deva jaunu un ļoti vajadzīgu teorētisko bagāžu, ko arvien cenšos papildināt, arī piedaloties semināros un kontaktējoties ar Polijas smagatlētu treneriem, ar kuriem sadarbojamies jau vairākus gadus, koptreniņiem izmantojot šīs valsts lielāko svarcelšanas centru bāzes."

Sīkāk, lūdzu, par tavu zelta recepti! "Visiem nevar būt viena mēraukla. Ne visi var izturēt tādas treniņu slodzes, kādas pa spēkam Ščerbatiham," skaidro Andruškevičs. "Es pēc Viktora acīm spēju noteikt, cik un kādā intensitātē viņš var pacelt - uzraut vai uzgrūst. To jau saprot arī Viktors pats, bet jaunos uzmanām ļoti nopietni. Raušanu un grūšanu var izpildīt no dažādām pozīcijām - no ceļgaliem, no grīdas, bieži izmantojam arī stieņa vilkmi no zemes, šo vingrinājumu dažādojot. Protams, ka strādājam arī izpildes klasiskajā režīmā. Vingrinājumu dažādība pasargā no vienmuļības spēka treniņos.

Sporta zālēs ziemā spēlējam bumbu, (vasarā brīvā dabā), skrienam 30 un 60 metrus uz laiku, dažkārt arī simtiņu, ko agrāk Viktors nojoza 11 sekundēs, tagad, tiesa, palicis nedaudz lēnāks. Spēka treniņos izmantojam videokameru. Pēc tam kopā analizējam pieļautās kļūdas vai slavējam par tehnisko izpildījumu."

Aizkulisēs

Kas notiek treniņu zālē aiz lielā aizkara pirms iznāciena uz sacensību paklāja?  "Vēroju, cik, iesildoties sportists uzrauj. Atkarībā no izpildījuma piesakām sākuma svaru. Pēc tam pētam, ko spēj konkurenti. No tā atkarīgi visi turpmākie notikumi. Jāceļ prātīgi, lai nedabūtu nullītes, risks sākas vēlāk. Tas visvairāk izpaužas, kad Viktors jau nodrošinājis divcīņā uzvaru vai sasniedzis pietiekami augstu rezultātu. Tad savam audzēknim ļauju trešajam piegājienam pieteikt pat superaugstu svaru.

Uz ļoti augstiem rezultātiem mums jābūt gataviem Pekinā. Tikai tad no olimpiskā troņa varēs gāzt vareno irāni Mohamedu Rezazadi. Tāds ir mūsu mērķis."

Gatis ĶĪSIS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports

Eduards Andruškevičs

Svarcelšanas treneris

Dzimis  1956. gada 19. aprīlī Karēlijā

Pirmais treneris      Anatolijs Majasins, vēlāk arī Oļģerts Bergmanis

Sporta biedrība                   Dinamo

Izglītība         Lejasstrazdu vidusskola, Tehniskā koledža

Amats sportā           Latvijas pieaugušo un junioru izlases vecākais treneris

Kvalifikācija Sporta meistars

Lielākie panākumi              PSRS tautu spartakiādē 6. vieta, Vissavienības Dinamo divkārtējs čempions un sudraba laureāts, PSRS čempionātos daudzkārt iekļuvis desmitniekā, desmitkārtējs Latvijas čempions un daudzkārtējs rekordists

Trenera stāžs          24 gadi

Ģimenes stāvoklis                         precējies, divu meitu tēvs (abas mācās LU)