twitter facebook instagram

Bez pretrunām ar sirdsapziņu

31.Jan.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
109
Liepins.jpg
Pēr suminot Gada laureātus sportā, godalgu Paraugs sportā ieguva tukumnieks Modris Liepiņš. Arī iepriekšējā gadā viņš tika nominēts šai balvai, taču toreiz žūrija lēma, ka tā pienākas svarcēlājam Raimondam Bergmanim.

Olimpiešu misija
„Raimondu pazīstu daudzus gadus," saka Modris Liepiņš. „Ja reiz esi bijis Latvijas olimpiskajā izlasē, centies iepazīt pēc iespējas vairāk valstsvienības dalībnieku, jo ikdienā šāda iespēja reti gadās. Ar Raimondu abi darām vienu lietu. Arī viņš iet uz skolām, uzstājas plašas auditorijas priekšā, stāstot sportā paša piedzīvoto. Atšķiramies ar to, ka viņš ir atraktīvāks. Es arī esmu biežs viesis skolās, rīkoju daudzus sportiskus pasākumus. Tomēr man ir sarežģīti uzstāties daudzu klausītāju priekšā. Nu nav man runāšana stiprā puse. Es noteikti nevarētu vadīt televīzijā ļaužu iecienītu raidījumu, kā to dara Raimonds." Ja reizi Modris jau tika nominēts godalgai, loģika it kā teica priekšā, ka nākamajā reizē tā varētu tikt tieši viņam. Balva uzliek pienākumus? Modris varbūt visu jau pateicis ar saviem darbiem? „Daru lietas, kas man patīk, - Tukumā rīkoju Olimpiskās dienas, savas nu jau par starptautiskām kļuvušas soļošanas sacensības. Izveidojām arī Turīnas olimpisko izstādi, kuru redzēja daudzos Latvijas rajonos. Pārējā laikā manus darbus redz vienīgi tukumnieki un mūsu viesi. Esmu Latvijas Olimpiskās komitejas individuālais loceklis, kopš rudens darbojos Olimpiešu kluba valdē. Vēl jaunpienācējs ir hokeja vārtsargs Artūrs Irbe. Mūsu uzdevums ir olimpisko vārdu nest tautā, popularizēt sportu  skolnieku un jauniešu vidū. Ar to arī līdz šim esmu nodarbojies. Tā ir mūsu, olimpiešu misija."

Dzīve nestāv uz vietas

Ceturtā olimpiāde, visticamāk, notiks bez Latvijas pieredzējušākā soļotāja Modra Liepiņa. Būdams Tukuma domes deputāts, pilsētas Vieglatlētikas kluba treneris, izturējis divpadsmit pretendentu konkursu, viņš 1. janvāra ir Tukuma ledus halles direktors.

„Esmu bijis sportists, guvis arī panākumus. Taču dzīve nestāv uz vietas. Jāmeklē jauna joma, kur sevi pierādīt. Vēl nesen biju Lauktehnikas sporta un atpūtas kompleksa direktora vietnieks. Nupat iegūtais jaunais amats man ir pārbaudījums. Laiku pa laikam vēl uzdodu sev jautājumu: vai ar to tikšu galā? Teorētiskai spriedelēšanai vairs nav laika. Jāķeras pie darba. Atzīstu, ka piederu pie tiem cilvēkiem, kuri daudzus darbus labprātāk izdara pats nekā tos uztic citiem, kas varbūt kaut ko atstātu pusratā. Taču tik lielā uzņēmumā, kādā esmu patlaban nonācis, jāpaļaujas uz komandas darbu. Patiesību sakot, tā pa īstam, realitātē veicamo apjomu sāku aptvert pēc Jaunā gada, kad ienācu hallē kā direktors. Kad kļuva zināms par šīs sporta arēnas īpašnieku vēlmi pārdot halli, pēc ilgas spriešanas dome pieņēma lēmumu, ka tai jāpaliek sporta objektam nevis jāpārvēršas par lielveikalu vai vēl sazin ko."

Tukumnieki nevar lepoties ar saulē zaigojošu lepnu kultūras namu. Ledus arēna pilsētā ir lielākā, kur vērienīgi rīkot visdažādākos pasākumus. Protams, pirmā roka noteikti ir sportam. Hokejā vien ir savs pustūkstotis spēlēt gribētāju. Arēnā notiek divi čempionāti, arī Baltijas līgas mači. Komandu ir daudz, jo īpaši jauno censoņu vidū. Tiek domats par jaunu sacīkšu, arī komercturnīru organizēšanu. Ledus laukumā redzamas arī kērlinga spēlei paredzētās līnijas, tomēr šis sporta veids vismaz pagaidām te nav aktuāls, jo īpašā ledus sagatavošana prasa daudzas stundas, un nez vai spēlēt gribētāju arī būtu pietiekamā daudzumā.

„Šī ir sabiedriska ēka, kas vajadzīga tukumniekiem. Mans galvenais uzdevums ir strādāt tā, lai halle sevi atpelnītu. Tas nav viegls un vienkāršs uzdevums, taču visi smalkie aprēķini liecina, ka ir izpildāms. Tiklīdz perfekti sāks darboties visi dienesti, sāksim domāt par iespēju iegādāties grīdu, ar kuru nosegt ledus laukumu. Zaļā gaisma tiktu dota sporta spēļu, arī citu veidu pārstāvjiem. Tad jau kārta pienāktu arī koncertu organizēšanai."

Modris ir pārliecināts, ka par paveikto liecina tikai un vienīgi darbi. Nākotnes vīzija viņam, protams, saistās ar Tukuma centrā esošo ledus arēnu. Jau pāris gadu vasarā tai līdzās notiek strītbola sacensības, te garām vijas arī viņa paša rīkotās soļotāju sacensības. Ceļojot pa pasauli sporta gaitās, Modris aizguvis ideju te rīkot arī Jāņu un Ziemassvētku tirdziņus un daudz ko citu.

Kā ir - būt skolotājam?

Nekad nevar iepriekš paredzēt, kā tā dzīve iegriezīsies. Modrim ne prātā nenāca, ka kādu brīdi varētu strādāt par skolotāju. Tiesa, tas bija vien mēnesi, taču arī šajā darbā gūtas vērā ņemamas atziņas.

„Sagadījās tā, ka dzimtajā Engures vidusskolā sporta skolotāja salauza roku. Mani uzrunāja, vai nevarētu izlīdzēt, jo cilvēkam ar ģipsi nav vienkārši visu dienu vadīt sporta nodarbības. Visu oktobrī strādāju pilnu slodzi skolā, kuru pats savulaik esmu absolvējis. Strādāju gan ar jaunākō, gan vecāko klašu skolēniem. Darbs patika. Vien ar mazākajiem bija grūtāk. Esmu profesionāls sportists, un man attieksme ir līdzīga arī citos darbos. Augstskolā neesmu skrupulozi studējis pedagoģijas, īpaši skolotāja darba nianses. Lai strādātu ar jaunāko klašu skolēniem, perfekti jāzina arī rotaļas un ar to palīdzību jārada bērnos interese par sportošanu. Katrā ziņā mēnesis Engurē rosināja manī daudz pārdomu."

Nevienam neatteikšot, ja vien...

Modrim savulaik trenera darbs bijis maizes darbs. Strādāja Nacionālajā sporta skolā. Taču tad viņš atteicās no viena audzēkņa trenēšanas, un vairs neizdevās nokomplektēt nepieciešamo atlētu grupu. Beidzās šis maizes, bet ne trenera darbs. Viņš joprojām ir treneris Tukumā, tiesa, sabiedriskā kārtā. Nevienam neatteikšot dot padomus arī turpmāk, ja vien nenonākšot milzīgā laika trūkumā.

Ar upurēšanu uz Pekinu?

Pēdējais nopietnākais starts viņam bija 2005. gadā, kad Helsinkos notika pasaules čempionāts. Arī pēc tā bija līdzdalība ne vienā vien sacīkstē, un arī šobrīd Modris neesot sliktā sportiskajā formā. Vai pienācis laiks tiekties arī pēc Pekinas olimpisko spēļu ceļazīmes?

„Kamēr nekļuvu par direktoru, neizslēdzu variantu, ka varētu gatavoties soļošanai Ķīnā. Ja izdotos ziedot vairāk brīva laika, varētu to paveikt. Tagad droši vien šīs domas jāaizmirst. Ja ceļazīme būtu rokā, tās jau būtu manas ceturtās spēles.

Katram sportistam ir sava slavas un panākumu virsotne. Kuras olimpiskās spēles Modrim bija īstās?

„Katra olimpiāde bija citādāka. Atlantā bija emociju olimpiāde. Tā bija pirmā! Sidnejā zināju, uz ko eju. Tur arī guvu karjeras laikā augstāko sasniegumu - devīto vietu piecdesmit kilometros. Atēnās nesanāca tikt labi kā gribēju, bet biju nopietni gatavojies un cerēju uz veiksmi. Kaut kur pieļāvu kļūdas."

Viņš lieliski zina, cik daudz jāpaveic, lai tiktu uz Pekinu. Tas prasītu pārdabiskas pūles, kaut ko ļoti vajadzētu upurēt?

„ Zinu, kas jāizdara, lai tiktu uz olimpiādi un labi startētu. Attur un bremzē tas, ka spēlēs esmu jau bijis, sasniedzis vērā ņemamu rezultātu. Tas nozīmē: prasību latiņa būtu jāpaceļ vēl augstāk. Jūtu, ka varu vēl ātri pasoļot. Lai to darītu vēl labāk, ļoti daudz jāstrādā. Turklāt jāņem vērā, ka vecums arī prasa savu. Tiesa, viss atkarīgs no morālās pogas. Būtu sevi grūti motivēt, ja šaubos, vai varēšu labāk par jau paveikto. Savos četrdesmit gados, ja varētu sagatavoties un būtu stiprāks par jaunajiem čaļiem, nebūtu, par ko kaunēties. Būtu patīkami apzināties, ka vēl varu labi soļot. Žurnālisti sportistu ne īpaši labos rezultātus olimpiādē nereti dēvē par tūristu sasniegumiem. Kādi tūristi? Vieglatlētikā soļošanas normapiecdesmit kilometru distancē ir ļoti augsta. Tā nav vienkārši sasniedzama.

Parālēļu vilkšana

Ikviens sportists zina, kā jūties, kad spēki galā, bet finišs vēl tālu. Kur un kā rast atlikušās enerģijas kripatas, lai tās pārtaptu sevis cienīgā mērķa sasniegšanā?

„Ļoti labi atceros diennakts soļojumu Francijā. Tur gūtās mācības vēl ilgi noderēja un noderēs. Tas bija deviņdesmitajos gados. Francijā dzīvojošs Krievijas sportists uzaicināja ciemos un piedalīties divsimts kilometru diennakts soļojumā. Kas man tur meklējkams? Gribēju pārbaudīt sevi. Pirms tam ļoti labi startēju daudzdienu sacensībās Tour Romandie, kas ilga septiņas dienas. Tagad, sēžot direktora krēslā, savu pirmo startu Šveicē salīdzinu ar šo amatu un velku paralēles. Toreiz biju jauns, zaļš gurķis. 1993. gads pēc pasaules čempionāta Štutgartē. Toreiz braucām paši ar savu mašīnu, kā smējām, grāvī mazgājāmies, konservus ēdām. Pēc tam devāmies uz daudzdienām Šveicē, kas bija ļoti populāras sacīkstes ar stipru dalībnieku sastāvu. Mani neviens nepazina. Pirmajā dienā bija jāveic divdesmit kilometri. Grupa iet, es sēžu astē. Atbirst viens dalībnieks pēc otra. Es vinnēju. Tas bija tāds stimuls! Un pārējās dienās neviens nespēja turēties man pretī."

Spārnus neļaus aplauzt

Tie, kuri pazīst Modri Liepiņu, zina, ka viņš nekad nerīkosies pret savu sirdsapziņu. Pat tad, ja daudzi nesaprastu striktu rīcību. Pat tad, ja nopēlēji censtos aplauzt spārnus, kas jau pletušies lidojumam.

„Ar mani manipulēt nevar. Es vienmēr rīkošos saskaņā ar pārliecību. Varbūt tādēļ, ka arī sportošanas laikos tā vienmēr bijis, jo pats sev bijis treneris, pats sev noteicējs. Mani neviens nav bīdījis, visu darīju pats."

Tomēr jāatzīst: arī vienatnē pienāk brīdis, ka ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir līdzās. Bija laiks, kad Modris uzvarēja Latvijas skolēnu spartakiādē un bez konkursa tika uzņemts Murjāņu sporta internātskolā. Viņš bija sīks, maziņš, un pēc trijiem gadiem tika atskaitīts kā neperspektīvs.

„Atgriezos dzimtajā Engurē, turpināju sportot. Pēc dienesta padomju armijā, strādājot Tukuma mēbēlu rūpnīcā par mēbeļu slīpētāju, atsāku soļot. Uz šosejas satiku Aļģi Moļņiku, kurš bija viens no labākajiem Latvijā. Nobrīnījos, ko viņš te meklē. Pirmajā treniņā sasveicinājāmies un pasoļojām viens otram garām. Nākamajā reizē sākām runāt, viņš pārliecināja, ka jāsāk trenēties. Nodomāju, ko niekus, desmit kilometrus ātrāk par 50 minūtēm nespēju nosoļot. Šodien meitenēm tādi rezultāti. Neviens treneris tādu rezultātu neņemtu vērā. Viņš devās uz nometni, bet atgriežoties gribēja turpināt sadarboties. Man kājas sāpēja, kaula plēves plēsa vai pušu. Domāju, kāda velna pēc man tas vajadzīgs. Aļģis atgriezās, aicināja uz treniņu. Bija neērti sūkstīties, ka kaut kur kaut kas sāp. 1988. gadā sāku riktīgi soļot. Mēnesi patrenējos un 10 km nogāju pa 46 minūtēm. Tas jau bija āķis lūpā. Varētu vēl daudz stāstīt par savā ceļā satiktajiem lieliskajiem cilvēkiem. Šodien zinu noteikti, ja nebūtu Apšuciema skolotāju Aijas un Ivara Mūrmaņu,  Engures trenera Jura Gaigaļa, murjāniešu Arņa Bisenieka un Harija Treimaņa, neviens nekad nerunātu par Latvijas soļotāju Modri Liepiņu, un es noteikti nesēdētu Tukuma ledus halles direktora krēslā."

Divas reizes pasaules čempionātos, kas notiek reizi divos gados, Modri Liepiņu tiesneši par skriešanu noņēma no distances.

„Sajūta nav patīkama. Man tehnika it kā ir laba, tomēr vienmēr var atrast, kur aizķert. Neviens soļotājs nevar teikt, ka esam ideāli. Mums ir subjektīvs vērtējums. Ja grupa soļos, es kritīšu acīs, jo man ir sānu kustības (tas nav  aizliegts, vien tērēju vairāk enerģijas), citiem ir citādāk. Tiesnesim tas uzreiz piesaista uzmanību. 2005. gadā Helsinkos pasaules čempionātā bija fantastisks starts, izbaudīju emocijas. Uzreiz aizgāju pa priekšu, un tā bija ļoti liela kļūda. Ja nebūtu turpmāko notikumu, iespējams, sporta karjera man būtu ilgāka. Nebija vēl veikti desmit kilometri, kas par skatu: trīs krievi, trīs ķīnieši un divi latvieši - Fadejevs un Liepiņš! Tas man patika, un nekad to neaizmirsīšu. Sekoja viena piezīme, otra... Ja ņemtu stingri pēc noteikumiem, distancē paliktu ļoti maz dalībnieku. Tāpēc ir tā sāpe, ja nav vienlīdzīga vērtēšana."

Direktora krēslā kā diennakts soļojumā

Tik daudzu sporta veidu pārstāvji teikuši, ka visas lietas notiek galvā. Izņēmums nav arī soļošana.

„Bija laiks, kad piecdesmit kilometru distancē bieži izstājos. Psiholoģiska problēma, kas šobrīd ir daudziem. Vērtīgākais pārbaudījums bija diennakts soļojumā Francijā. Biju veicis 165 kilometrus. Nāca rīts, likos drusku pagulēt. Mani modināja, esot jāsoļo. Kājas sāp, nagi nospiesti, locītavas sāp. Nesoļošu. Sava krievu draugam krieviski visu repertuāru izrunāju. Vienīgā doma - ņemu somu, braucu mājās. Piespieda mani turpināt. Viņš ar velosipēdu no muguras, divi franči katrs savā pusē. Šķita, šie par mani ņirgājas, jo franciski nesaprotu. Labi, ja reiz šiem vajag, rokas kabatās sabāzis, sāku soļot. Visi gāja garām. Pēkšņi nostrādāja klikšķis. Apjautu, ka paspēšu noiet visus divsimt kilometrus. Visas bremzes vaļā un vālēju, it kā nebūtuno guruma. Visiem acis platas: nupat vēl miru, tagad lidoju kā raķete. Francijā nonācu pie atziņas - kad ir grūti, jāpārvar nevarēšana, negribēšana, un viss būs super. Sevi pašam jāsalauž. Tāpat kā dzīvē. Ja pie pirmā konflikta metīsi mieru, agri vai vēlu vēsture atkārtosies. Un direktora krēslā arī diennakts skrējiens."

Vizītkarte

Modris Liepiņš

soļotājs, Tukuma ledus halles direktors

Dzimis           1966. gada 30. augustā Tukumā

Augums, svars        1,78 m, 70 kg

Pirmais treneris      Aija Mūrmane

Mācījies         Apšuciema astoņgadīgajā skolā, Murjāņu sporta internātskolā, Engures vidusskolā, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā

Debija valstsvienībā          1990. gadā mačsacīkstē ar Igauniju

Sasniegumi  trīs olimpisko spēļu dalībnieks, 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs 50 km distancē (2000. g.), 10. vieta pasaules čempionātā 50 km istancē (1999. g.), 9. vieta Eiropas čempionātā 50 km distancē (2002. g.), vairāk nekā trīsdesmit Latvijas čempionāta zelta medaļu ieguvējs,vairākkārtējs Latvijas rekordists, vairākas uzvaras diennakts soļojumā Francijā     

Ģimene          sieva Anita, meita Kristīne

Māra JURŠEVICA

Foto

Atbildība. Direktora krēslā nav miera ne mirkli

Kura ir labākā sporta spēle Tukumā? Modris Liepiņš aicina ledus laukumā

Uzvaras saldais mirklis. Kad sasniegts uzvaras finišs, vairs nav prātā, kas pa ceļam bijis jāpārvar

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports