twitter facebook instagram

Bobsleja eņģelis

25.Dec.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
333
Bobsleja eņģelis

Ceturtā sezona ratiņkrēslā, otrā sezona bobslejā. Dižstendes meitene Annija Krūmiņa ir pirmā sieviete, kura šajā sporta veidā uzvarējusi Pasaules kausa izcīņas posmā. Tiesa, parabobslejā. Un tomēr...

Var uzskatīt, ka parabobslejs pat ir objektīvāks par savu lielo un veselo brāli. Tajā sportisti startē monokamanās — bez stūmējiem — un visu izšķir tikai un vienīgi pilota prasme trasē. Turklāt visiem dalībniekiem kamanas piegādā viens ražotājs, un pirms sacensībām tās tiek izlozētas. Nekādu iespēju konstruktīviem uzlabojumiem vai mahinācijām ar slieču slīdamības uzlabošanu!

VĪRIEŠI, KAS JĀUZVAR

Tā nu Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā parabobslejā Kalgari trasē Kanādā 24. novembrī startēja trīs sievietes un deviņi vīrieši. Līdz tam neviena dāma nebija apsteigusi kungus, bet šoreiz vienīgā Latvijas parabobslejiste Annija Krūmiņa, turklāt šajā kompānijā 22 gadu vecumā būdama vienīgā juniore, divu braucienu summā bija visātrākā, otrajā vietā atstājot komandas biedru Alvilu Brantu, bet trešajā — ASV sportistu Džeisonu Sturmu.

„Mēs ar treneri Vitu Kotāni jokojām, ka reiz taču jāuzvar tie vīrieši!” bilst pati Annija. „Joks pārvērtās īstenībā. Nākamajā posmā vīriešu vidū bija jūtama daudz lielāka spriedze, jo kurš vīrietis gan priecātos, ka sieviete brauc labāk — viņi taču ir stiprais dzimums!” Pēc nedēļas Leikplesidā Annija finišēja piektā, bet ceturtā posma sacensībās tajā pašā trasē dalīja trešo vietu ar šveicieti Kristoferu Stjuartu. Pirms Ziemassvētkiem arī PK izcīņas kopvērtējumā abiem dalīta trešā vieta, bet Alvils Brants atrodas piektajā pozīcijā.

Lai gan Annijas sniegumā jau jūtama stabilitāte, viņa norāda, ka uzvara sacensībās atnākusi mazliet negaidīti, jo viņa ar bobu brauc tikai otro sezonu. Turklāt pirmajā posmā Kalgari trasē Krūmiņa bija tikai desmitā. „Protams, panākumi nav uzdāvināti, jo ļoti daudz strādāju,” Annija skaidro. „Cik reižu man gribējies teikt, ka es vairs nevaru... Tomēr esmu meitene un ļoti emocionāla, tāpēc man daudz kam jātiek pāri, lai saņemtos pēc kritieniem trasē un turpinātu braukt.”

MIS PARABOBSLEJS— CĪNĪTĀJA

Kā Annija nonākusi šajā vīrišķīgajā ātrumu sportā? Vienkārši — ar sociālo tīklu palīdzību. Latvijas parabobslejistu komandas trenere Vita Kotāne viņai uzrakstījusi Facebook, aicinot iesaistīties parabobslejā. Pirms tam meitene bija pamēģinājusi ratiņtenisu, sēdvolejbolu, loku šaušanu, regbiju. „Tajos sporta veidos es nejutos tik labi, kā tad, kad vēl staigāju. Man likās, ka neko īsti labi nevaru izdarīt. Tāpēc nolēmu pamēģināt piedāvāto bobsleju,” stāsta Annija. „Kad 2016. gada rudenī satikāmies, Vita Kotāne nopētīja mani un teica, ka nelaidīšot vaļā. Jau pēc mēneša devāmies uz Pārksitiju Amerikā, kur notika treniņnometne.”

Vita Kotāne par Anniju uzzinājusi Vaivaru rehabilitācijas centrā. Pēc tam kopā ar Alvilu Brantu, kurš parabobslejā ir jau ceturto sezonu un paspējis kļūt par pasaules vicečempionu, braukusi satikt meiteni centrā Poga.

„Ieraugot tās uguntiņas acīs, man uzreiz bija skaidrs, ka šī meitene ir gatava brīnumiem,” atceras trenere. „Aiz ārējā tēla — trausla, blonda eņģelīša — slēpās cīnītājas gars. Annija ir mērķtiecīga un spītīga, viņa pieņem to, ko liktenis viņai ir nodarījis, un ar prieku dzīvo tālāk.”

Arī uz interviju Annija Krūmiņa ieradās saulaina un smaidoša, teju vai parabobslejā no debesīm iesūtīts bobsleja eņģelis. „Pirmajā sezonā, redzot, ka meitene daudz pucējas un jau septiņos no rīta ar uzkrāsotām acīm ierodas uz treniņu, likās, ka sports viņu neinteresēs. Mēs sākumā jokojām, ja rezultātu nebūs, tad vismaz mums būs sava skaistule Mis parabobslejs. Bet viņa arvien vairāk aizrāvās, pierādīja sevi, un atklājās Annijas lielā neatlaidība,” vērtē parabobslejists Alvils Brants, norādot, ka meitenei noteikti jāturpina strādāt tālāk, jo viņa var sasniegt vēl daudz vairāk.

AIZMIRST PAR RATIŅKRĒSLU

Annija pirmo reizi dzīvē bobā iekāpa Pārksitijas olimpiskajā trasē. „Sākumā likās, ka neko nesaprotu, pilnīgi sveša pasaule man tas bobslejs,” pirmo dienu atceras sportiste. „Citi jau bija braukuši tajā trasē, bet es pat klātienē nekad dzīvē nebiju redzējusi, kā bobs iet lejā pa trasi. Turklāt visi teica: „Meitenei priekšroka!” Man pastāstīja, kā jāstūrē, un drošināja, ja es arī neko nedarīšot, gan jau bobs lejā pa trasi pats nobraukšot. Pirmajā braucienā smējos, raudāju, kliedzu un lejā biju! Bailes, satraukums un prieks —viss bija kopā. Man uzreiz iepatikās. Pats galvenais — tas ļauj man aizmirst par ratiņkrēslu, jo bobā neesmu ratos.”

Annija arī līdz nokļūšanai ratiņkrēslā bija sportiska. Skrēja un apmeklēja aerobikas nodarbības, lai uzturētu sevi formā. „Tas bija tikai sev pašai, bet tagad ar sportu vairāk citiem parādu, ka arī es varu kaut ko,” meitene paskaidro atšķirību.

Parabobam ir augstāki korpusa borti, lai kritiena gadījumā būtu lielāka drošība. Bet bez kritieniem neviens bobslejists vēl nav izticis... Annija atzīst, ka nemaz nav bijis tik viegli tikt galā ar bailēm, jo pēc avārijas viņa baidās pat sēsties mašīnā. „Es neuzticos nevienam šoferim, sākas panika, ka kaut kas notiks... Un te nu es braucu ar 120 kilometriem stundā! Bobslejs pilnveido manu raksturu, manu gribu. Jo mājās viss notiek tā, kā es vēlos. Bet sacensībās vai treniņos man jāceļas noteiktā laikā, jāpiespiež sevi iet laukā. Es nevaru niķoties: „Ai, man šodien sāp galva, labāk nebraukšu!” Jāievēro disciplīna. Man ir raksturīgi kavēt, bet bobslejā es tā nevaru — jābūt vienmēr laikā. Tāpat jātrenē pacietība, jo reizēm ir diezgan ilgi jāgaida sava iespēja,” norāda sportiste.

Lai attīstītu šo sporta veidu, kas ir dārgs, un piesaistītu jaunus sportistus, Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija parabobslejistiem piedāvā kamanas, kuras pirms katrām sacensībām izlozē. Ar tām tad arī visu nedēļu jābrauc. Tā ir zināma laimes spēle, jo var trāpīties kamanas, kas vairāk cietušas kritienos.

GĀDĀT VIETU LABAJAM

5. septembrī apritēja četri gadi kopš traģiskās autoavārijas, kurā no mašīnas tika izmesta astoņpadsmitgadīgā 12. klases skolniece Annija Krūmiņa. „Man nebija nekādas priekšnojautas, tā bija jauka, priecīga diena, tikai jutos it kā nogurusi no visas pasaules,” avārijas dienu atceras parabobslejiste. „Pie stūres bija mana labākā draudzene, tagad viņa nevēlas ar mani kontaktēties. Kad nācu pie samaņas, vienu manu roku turēja mans draugs, kurš bija mašīnā, otru — tētis, kurš bija tikko atsteidzies. Manī bija tāds miers, likās — ka visapkārt ir gaišs. Varbūt tāpēc, ka visu dzīvi man apkārt bijuši labi cilvēki, vienmēr mamma un tētis bijuši gatavi manis dēļ darīt jebko. Tajā brīdī nejutu kājas, bet likās, ka tūlīt jutīšu. Nedēļu nogulēju reanimācijā, un tad vecāki sāka stāstīt, ka man kakla skriemelis iesprādzis, atslēgas kauls lauzts, ribas iedūrušās plaušā, mugurkauls lauzts... Manam tētim ir problēmas ar muguru, un viņš reizēm ir atgādinājis — lai kas, bet jāsargā mugura. Es jau sargāju, bet notika kas tāds, ko nevarēju ietekmēt. Visi saka — es izskatos vecāka, bet man ir tikai 22 gadi. Tā rūgtā pieredze man likusi daudz ko dzīvē saprast.”

Nekādu speciālu pavadoni Annijai tagad nevajag, jo viņai ir pietiekami stipras rokas un viņa jau sen iemācījusies pati visu izdarīt. „Daudzi ir tik aizņemti ar savu sūkstīšanos — naudas par maz, mašīnu vai telefonu vajag labāku —, ka nevar saprast tāda cilvēka prieku par rokām, kurš nevar kontrolēt pusi sava ķermeņa — ar rokām taču tik daudz var izdarīt! Esmu pateicīga par to, kas man ir dots, un vienkārši pieņemu dzīvi. Ja gulētu mājās un raudātu, neko negribētu darīt, nekur negribētu iet, tad nebūtu ne parabobslejā, ne šajā intervijā.”

Vai reizēm tomēr nav sevis žēl? Citi var staigāt... „Uznāk arī man melnie, bet tad man ir jāizraudas,” Annija ir atklāta. „Citādi — ja ļoti krāj slikto sevī, nav vietas, kur labajam ienākt. Bieži nogurstu, nepārtraukti cīnoties ar tiem šķēršļiem, kas ir cilvēkam ratiņķrēslā. Piemēram, kā lai Vecrīgā pabrauc pa šaurajām ietvēm vai bruģi? Bieži kafejnīcās nevar ratus novietot pie galdiņa, jo ir šauri. Citi cilvēki neuztraucas par tādām lietām kā pakāpieni, bet man tas ir nepārvarams šķērslis. Man ir brālis, tētis, vectētiņš, kuri izvadās un uznesīs, bet man taču jādzīvo pašai. Esmu Latvijas patriote un citur negribētu dzīvot. Bet daudzās valstīs ir tik viegli, jo vide pielāgota un nav visu laiku jāsaspringst bailēs, ka kaut kur netikšu iekšā,” norāda Annija Krūmiņa.

LAI NEKRISTU, JĀMAINĀS

„Esmu iemīlējusi bobsleju!” emocionāli atzīstas jaunā sportiste. „Redzot, ka maniem treniņiem ir rezultāts, ka varu nobraukt arvien labāk un labāk, tas mani vēl vairāk aizrauj.” Kā notiek treniņi? Annija skaidro, ka speciālie treniņi notiek ar parabobu trasē, pārējie veltīti sava ķermeņa stiprināšanai. Fizioterapija, ūdensterapija, reitterapija ir ikdiena. Mājās viņa pati stāv, vingro, stiepjas. „Lai uzturētu sevi labā formā, augustā es katru dienu ar ratiem nobraucu 10 kilometrus. Protams, varu arī netrenēties, bet vai tas man nāktu par labu?”Annija skaidro, ka viņas treniņu galvenais mērķis ir darbs ar sevi, lai atkal reiz staigātu. „Es to ļoti vēlos. Ja arī netikšu uz kājām, piepildīšu savu dzīvi ar visu ko citu interesantu. Bet fiziskā izturība man vajadzīga bobslejā, jāstrādā arī ar emocijām, lai nevar izsist no līdzsvara.”

„Es pārāk daudz domāju par citiem cilvēkiem, lai viņiem būtu labi, bet sports mani māca mīlēt pašai sevi,” atzīstas sportiste. „Ja sportists novirza domas citiem, tad tā enerģija aiziet tur. Bet, kad domā pats pa sevi un sakoncentrējas, tad arī notiek tas, kas notika Kalgari. Pirmajā posmā es biju desmitā, un man tas nepatika. Tāpēc ļoti saņēmos, un galvenais bija nevis uzvarēt, bet pēc iespējas labāk nobraukt. Tieši tā es tiku pie savas pirmās uzvaras.”

Annijai bija kritiens treniņā tajā pašā Kalgari trasē, kura pēcāk viņai atnesa uzvaru. Krist neesot briesmīgi, vienīgais, ka galvai esot trieciens un tā pēc tam sāpot. „Katra kļūda māca,” apgāšanos ar bobu vērtē sportiste. „Ja vienreiz nokrīti, tad otrreiz to negribi piedzīvot. Bet, lai tā nenotiktu, kaut kas ir jāmaina. Visu laiku galvā jāanalizē, kas jādara, jāatceras trase. Tas pats attiecas uz citiem dzīves pārbaudījumiem, kas liek mainīt vai nu uztveri, vai vidi, vai cilvēkus. Arī Leikplesidā otrajā braucienā gandrīz gāzos, bet pēc tam, sakoncentrējoties un mainot trajektoriju, gandrīz labāk no visiem izņēmu to virāžu. Ja vēlies ātri nobraukt, tad ir nopietni jāstrādā,” norāda sportiste. Annijai šosezon ir interesants sponsors — atpūtas bāze Viešūra kalns, tās īpašnieki paši pieteikusies meiteni atbalstīt. Viņa bilst, ka tas viņai ir stimuls censties un koncentrēties tikai uz bobsleju.

NEŽĒLĪGI SKAISTAIS BOBSLEJS

Gada nogali Annija Krūmiņa aizvada savā dzimtajā Dižstendē un vairāk laika velta saviem vaļaspriekiem. „Es dziedu Talsu luterāņu draudzes korītī, spēlēju ģitāru,” viņa stāsta. „Daudz uzstājos arī ar solo dziedāšanu. Gatavoju dažādas kartītes, ielūgumus uz svētkiem, kāzu ielūgumus. Esmu tik daudz darbiņu saņēmusies, ka nepietiek laika ar visu tikt galā. Man ir sajūta, ka man jādod pasaulei, ko vien varu dot, jāiepriecina citi cilvēki.”

Annija ir vecākais bērns ģimenē, tāpēc pieradusi, ka viņai ir lielāka atbildība un jārāda mazākajiem piemērs. „Brālim Ritvaram ir 20 gadu, māsai Ancei 11,” par ģimeni stāsta parabobslejiste. „Mēs visi ģimenē esam sirsnīgi cits pret citu. Mamma strādā par bērnudārza audzinātāju. Pirms avārijas es arī gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju. Tētim ir savs uzņēmums un dažādi biznesi.”

Parabobsleja Latvijas komandu vada Vita Kotāne, par kuru Annija saka: „Viņa ir tāds spridzeklis! Man brīžiem šķiet, ka viņa ir sirdī jauneklīgāka par mani. Turklāt ir tik neatlaidīga un spītīga! Kad es Kalgari nobraucu pirmā, viņa trases lejā mani sagaidīja un tā priecājās! Domāju, ka viņa ir pasaulē labākā trenere. Komandā vēl ir puiši, kas cilā bobus, sagatavo tos tehniski. Kopā ar mums ir bijušais boba pilots Edgars Maskalāns, viņš man daudz māca. Arī Alvils Brants palīdz ar padomiem.”

Parabobslejā plānota dalība 2022. gada paralimpiskajās spēlēs, kurās šis sporta veids būs iekļauts pirmo reizi. Annija Krūmiņa sola līdz tam laikam krietni uzlabot braukšanas iemaņas, tomēr piebilst, ka tas vēl ir tālu un pa šiem četriem gadiem daudz kas var mainīties.

Lai nu ko komandā domāja par sievišķīgo bobslejisti sākumā, viņi nezināja, ka šai meitenei piemīt tāda drosme. Pat veselie baidās izlēkt ar gumiju no vagoniņa Siguldā, bet Annija lēca ratiņkrēslā. Vērtējot gaidāmos sešus Pasaules kausa posmus nākamā gada sākumā, Alvils Brants prāto, ka Īglsā un Sanktmoricā Annija Krūmiņa varētu atkal parādīt, ko spēj, vienīgi Oberhofas trase varētu būt izaicinājums. Martā Norvēģijā notiks pasaules čempionāts, tāpēc atslābt nedrīkst. Annijai kāds esot teicis: „Tu esi labāka par tām, kuras staigā!” Viņa vēlas paskaidrot: „Dzīve ir nežēlīga, bet tā ir arī nežēlīgi skaista. Ir īpaši, ja tajā ir bobslejs...”

 

Annija KRŪMIŅA

Parabobslejiste

Dzimusi: 1995. gada 23. martā Talsos, dzīvo Dižstendē

Izglītība: Lībagu sākumskola, Talsu valsts ģimnāzija, Talsu mākslas skola

Augums, svars: 170 cm, 56 kg

Trenere: Vita Kotāne

Lielākie sasniegumi sportā: 1. v. 2017./2018. g. PK 2. posmā Kalgari, 3. v. PK 4. posmā Leikplesidā (2017. g.)

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieki: dziedāšana, ģitāras spēle, rokdarbi

Autori: 
Iveta Daine