twitter facebook instagram

Brauca noslēgt karjeru... Atgriezās ar medaļu!

18.Sep.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
330
Brauca noslēgt karjeru... Atgriezās ar medaļu!

Uz Eiropas čempionātu šaušanā Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku 22 gadus vecais Lauris Strautmanis devās ar domu, ka šīs būs viņa pēdējās lielās sacensības. Tomēr starts šaušanā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli 50 metru distancē apgrieza visu kājām gaisā — tukumnieks pārsteidza pats sevi, izcīnot bronzas godalgu. Neticami! Tagad jāapdomājas, ko darīt tālāk,” pēc čempionāta talantīgais šāvējs izskatījās mazliet apjucis.

Patiesībā daudz kas Laura dzīvē notiek likumsakarīgi. Viņa pirmais un vienīgais treneris Tukuma novada sporta skolā Zigfrīds Markainis savulaik līdz PSRS junioru čempiona zelta medaļai aizvedis Laura tēvu. “Šī ir pirmā IŽ rūpnīcas ražotā sporta pistole,” no ieroču seifa treneris izceļ gandrīz vai vēsturisku relikviju, kas joprojām tiek lietota. “Kad mēs to saņēmām, savai grupai sarīkoju treniņmaču, paziņojot, ka uzvarētājs turpmāk šaus ar šo pistoli. Labākais bija Laura tēvs. Kad viņa dēls sasniedza to vecumu, kurā drīkst sākt trenēties ar mazkalibra ieročiem, pistoli pārmantoja Lauris.”

Eiropas čempionātā Strautmanis varēja lietot modernāko Morini firmas pistoli, gluži tādu pašu, kādu vingrinājumā MP 60 lieto pasaules rekordists. Šajā disciplīnā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli bez gaiļa izspiediena ierobežojuma stundā un 45 minūtēs 50 m distancē jāizdara 60 šāvieni ar ikreizēju pārlādēšanu. Pasaules rekords ir tikai 583 punkti no 600. Tas labi raksturo šķietami vienkāršā vingrinājuma sarežģītību.

Starp citu, tukumnieku sporta skolai ir raksturīgi no mazuma vākt lielumu. 2013. gadā, atzīmējot jauniešu panākumus Eiropā, tā atļāvās nopirkt vienu Šveices firmas SIUS elektronisko mērķu iekārtu pneimatiskajiem ieročiem. Ik sezonu pa kādai liekot klāt, Tukuma šautuvē tagad tādas ir 10, un tik moderna pneimatiskā šautuve neesot nekur citur Baltijā. Vingrinājums PP 60 jeb 60 šāvieni stundā un 15 minūtēs 10 m distancē ar pneimatisko pistoli, kurai gan gaiļa izspiediens nedrīkst būt mazāks par 500 gramiem, ir otra Laura Strautmaņa pamatdisciplīna, ar kuru viņš izcīnījis Eiropas un pasaules čempionātu medaļas junioru konkurencē.

KAROGS PRET MEDAĻU

Zīmīgi, ka 2015. gadā turpat Baku pirmajās Eiropas spēlēs Lauris Strautmanis, būdams pasaules un Eiropas junioru čempionātu laureāts, bija izvēlēts par visas Latvijas delegācijas karognesēju. Toreiz Laurim sacensības šaušanā ar pneimatisko pistoli, kurās bija jācīnās jau pieaugušo konkurencē, neizdevās, kā gribējās, un palika mieles, lai gan rezultāts nebija peļams.

Divu gadu starpposms līdz Eiropas čempionātam, kas Baku nu jau nesa Strautmanim medaļu, nebija rozēm kaisīts. Un šaušanā viegla dzīve nav nevienam, jo šis nav komerciāls sporta veids.

Vispirms Strautmaņa karjerā korekcijas ieviesa finansējuma trūkums, kā rezultātā cieta treniņu kvalitāte, jo pašam bija jāsāk strādāt apsardzes firmā. Lai gan Laurim darbs patīk, enerģiju un laiku treniņiem, kā arī kvalitatīvai atpūtai, kas šaušanā ir vitāli svarīga (pamēģiniet saguris gandrīz divas stundas no vietas maksimāli koncentrēt uzmanību ar pāris kilogramus smagu pistoli izstieptā rokā), tas nevairo. Tiesa, visiem šāvējiem liktenis ir līdzīgs — atšķirīgs tikai jautājums, cik stundas dienā maizes rūpalam katram jāvelta... Jo lielāks sponsoru, valsts un pašvaldības atbalsts, jo vairāk laika sportists var veltīt rezultātu slīpēšanai.

Emocionāls trieciens Laurim bija gar degunu aizgājušās Rio olimpiskās spēles. Starptautiskās Šaušanas federācijas ielūgumu uz četrgades mačiem Latvijas Šaušanas federācijapiešķīra Dainim Upelniekam. Medijos pat tika sacelts skandāls. Šaušanas federācijai gan pārmetumi bija lieki, jo Strautmanis pats šo ceļazīmi neizcīnīja. Upelnieks Rio startēja godam, savos 33 gados stenda šaušanā būdams jaunāko dalībnieku pusē. Cita lieta, kā federācija skaidro savus lēmumus jauniem, nenobriedušiem sportistiem, jo, kā atzina Strautmanis, pēc šī gadījuma viņam nolaidušās rokas un radusies vēlme pistoli kārt vadzī. Lēmumus iespējams izskaidrot arī bez rūgtuma un aizvainojuma.

Laurim bija arī citi sarežģījumi. Taču grūtības vājo padara vājāku, bet stirpo — stiprāku. Un, lūdzu, — tukumnieks Baku šoreiz izšāva!

GRIBĒJU JAU DOTIES UZ VIESNĪCU, BET...

Eiropas čempionāta kvalifikācijas sacensībās Baku šautuvē, kas ir izteikti vējaina, Strautmanis sešās sērijās iekrāja 548 punktus, ieņemot astoto vietu un kā pēdējais iekļūstot finālā, kurā cīņu, sākot no nulles, jau citā formātā turpina astoņi labākie. „Kad beidzu šaut, gribēju jau kravāt mantas un doties uz viesnīcu. Pacēlu acis un skatos — esmu astotajā pozīcijā. Biju patīkami pārsteigts,” atceras Lauris. „Trenerim teicu: esmu visu izdarījis, finālā no manis neko negaidiet. Treneris atbildēja — normatīvu esi izpildījis, zemāk nevari nokrist — viss ir kārtībā. Ar tādu domu es sevi mierināju arī finālā.”

Finālā Strautmanis pēc pirmajiem 10 šāvieniem bija līderis, pēc nākamajiem diviem — trešais, arī izslēgšanas kārtās, kurās ik pēc diviem šāvieniem sliktākais cīņu neturpina, nosargājot vietu uz goda pjedestāla. „Noliku ieroci un sapratu, ka nespēju aptvert notiekošo... Tik priecīgs iepriekš biju tikai 2014. gada pasaules junioru čempionātā, kad komandām izcīnījām 1. vietu,” komentē šāvējs. Par čempionu tika kronēts ukrainis Pavlo Korostilovs, bet otro vietu izcīnīja serbs Mikečs Damirs.

„Šī man ir otrā sezona, kopš startēju pie pieaugušajiem. Protams, neviens tik ātri negaidīja no manis medaļu Eiropas čempionātā. Arī man tas bija liels pārsteigums,” sportists panākumu salīdzina, it kā pēc 9. klases būtu nokārtots 12. klases eksāmens.

KARMA ZINA...

Zinot, ka Lauris jau grasījās pistoli mest krūmos, kā lai nepiesauc karmu. Ikdienas režīms viņu bija iztukšojis gluži emocionāli — dežūras darbā iekritušas teju visās iespējamās svētku reizēs, sākot no Jaunā gada sagaidīšanas un Lieldienām, beidzot ar dzimšanas dienu, kā arī brālēna un labākā drauga izlaidumu. Bet viss vasaras atvaļinājums tika veltīts, lai sagatavotos gaidāmajām Eiropas meistarsacīkstēm. Sak’, kam to visu jezgu vajag, bet liktenis atalgo. „Redz, es gribēju padoties, bet laikam augstāki spēki pateica: vecīt, tev ir jāturpina. Laikam karma zināja, kas tai jādara — viss atmaksājās,” piekrīt Strautmanis. „Es ticu, ka viss nāk atpakaļ.”

Pieminētajā 2015. gadā, kad Eiropas spēlēs Strautmanim uzticēja karognesēja godu, tas viņam nav bijis īpašs pārsteigums. Papētot Latvijas delegācijas dalībnieku dosjē, Strautmanis juties kā viens no spicākajiem jaunajiem sportistiem, taču tagad saprot, ka bijis citā līmenī. „Katra neveiksme liek ko jaunu iemācīties. Tā ir pieredze, un tas ir galvenais. Toreiz nebiju tik labi sagatavots, tagad manā rīcībā ir arī jauns ierocis, kam ir daudz augstāka precizitāte,” prāto sportists.

Tolaik Strautmanim lielākās galvassāpes mačos sagādājusi pirmspēdējā šāvienu sērija, kurā vai vienmēr nojuka līdz tam brīdim itin cerīgais rezultāts. Kā tika atrisināta šī problēma? „Šaujam pilnu vingrinājumu, taču treneris uzmanību pievērš tikai problemātiskajai sērijai — vienalga, cik tu šauj pārējās sērijās, treneris koncentrējas un vērtē tikai un vienīgi pirmspēdējo sēriju. Un tā neskaitāmas reizes,” Strautmanis stāsta, kā šāvēji līdzina robus meistarībā. Tomēr, atrisinot vienu problēmu, to bieži vien nomaina cita — vēlāk Laurim par Ahilleja papēdi kļuvusi otrā šāvienu sērija.

KAD ADRENALĪNS UZKĀPJ LĪDZ SMADZENĒM

Strautmanis labāk jūtas tajās šautuvēs, kurās rezultātus uzreiz nevar redzēt. „Finālā man ir uz acīm klapes. Un tad ir vienalga, ko pārējie dara,” sportists stāsta, ka nepiesārņojot prātu nedz ar domām par gala rezultātu, nedz ar konkurentu iespēto. „Kādēļ sāncensim nesanāk kāds šāviens — to tāpat neviens nevar zināt. Vai viņam nelaikā nomirkšķinās acs, vai kājas pirkstam noraustās nervs šāviena brīdī, un viss... Tas nav kā skriešanā. Adrenalīns ir visos sporta veidos, bet, piemēram, skriešanā to sportists fiziski izskrien, bet šaušanā, kad finālā adrenalīns uzkāpj līdz smadzenēm — man ar to jātiek galā stacionāri.” Strautmanis uzsver, ka šāvējiem jābūt ārkārtīgi labai nervu sistēmai. „Pārdomās nemēdzu ieslīgt — pārdomas šāvējiem tikai čakarē smadzenes,” piebilst šāvējs. “Atceries skaistāko, kas tavā dzīvē bijis,” tas ir trenera Zigfrīda Markaiņa klasiskais padoms, ko darīt ar galvu pauzēs starp šāvienu sērijām.

Šaušana Laurim Strautmanim ir asinīs arī burtiskā nozīmē. Viņa tēvs Igors Jotčiks 1987. gadā bijis PSRS junioru čempions šaušanā ar mazkalibra pistoli 25 metru distancē. Tēvs devis daudz vērtīgu padomu, abi arī šauj kopā, tiesa, ar triecienšautenēm un zemessardzē. „Esam 51. kājnieku bataljona 3. kājnieku rotā. Un, kā smejies, atkal jāpiesauc karma — šogad pirmo reizi mūsu rotas komanda uzvarēja zemessardzes šaušanas sacensībās 100 metru distancē ar triecienšauteni. Mums bija savākta ideālā komanda — tēvs, brālis, mans labākais draugs Emīls Vasermanis, rotas komandieris. Tēvs iepriekš bija lasījis kopā komandu, bet es nekad nebiju ticis visdažādāko iemeslu dēļ un allaž kaut kas komandu bija iegāzis, kādēļ mūsu rota nekad netika augstāk par otro vietu.”

AR DEJOTĀJA PAMATIEM

Interesanti, ka Lauris kopš 1. klases četrus gadus trenējies sporta dejās, pamanoties gūt pat starptautiskus panākumus. „Trūka puišu, un vienubrīd biju partneris pat divām meitenēm,” piebilst Strautmanis. Divus gadus trenējies arī florbolā un īsu laiku kikboksā. Pēdējais esot ne tikai bīstams, bet šāvējiem arī neveselīgs: „Līdz šim vēl neesmu redzējis nevienu labu muskuļotu šāvēju.”

Nākamais mērķis Strautmanim ir pasaules čempionāts. „555 punkti — ar šādu rezultātu Strautmanis būtu apmierināts,” šāvējs norāda uz rezultātu, kas ir viņa personīgā rekorda līmenī. Vaicāts, vai Strautmanis domā šaut tik ilgi, cik Afanasijs Kuzmins, Lauris atbild: „Tas atkarīgs no nervu sistēmas. Visa mana dzīve grozās ap ieročiem.” Jācer, ka Laura potenciālu pienācīgi novērtēs un izdosies rast nepieciešamo atbalstu tālākai izaugsmei. Kā jau cilvēkam no militāras vides Strautmanim jebkurai situācijai vienmēr ir plāns B.

Cīnīties un šaut. Lai izdodas noturēties iemīļotajā sporta veidā!

 

Lauris STRAUTMANIS

Šāvējs, zemessargs, apsardzes darbinieks

Dzimis: 1995. gada 5. jūnijā, Tukumā

Augums, svars: 81 kg, 195 cm

Izglītība: Tukuma 2. pamatskola, Smārdes pamatskola, Kandavas Lauksaimniecības tehnikums

Šaušanā: kopš 12 gadu vecuma, treneris Zigfrīds Markainis

Lielākie sasniegumi: 2017. g. EČ bronza šaušanā ar brīvas sistēmas mazkalibra pistoli MP 60, 2014. g. PČ junioriem zelts komandu ieskaitē un bronza šaušanā ar pneimatisko pistoli, 2015. g. EČ junioriem sudrabs šaušanā ar pneimatisko pistoli

Citi sporta veidi: sporta dejas, kikbokss, florbols, hokejs

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Filma: Ātrs un bez žēlastības

Autori: 
Kristaps Zaļkalns