twitter facebook instagram

Bronzas kalējs

16.Aug.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
85
intervija_krumins.jpg

Varis Krūmiņš vēl basketbolista karjeras laikā trīs reizes izcīnīja PSRS dublieru čempionāta bronzas medaļas, tad Latvijas basketbola jaunāko laiku vēsturē valmieriešus divreiz aizveda līdz valsts čempionāta trešajai vietai, bet pagājušajā nedēļā treneris turpina dārgmetālu kolekcionēšanu. Krūmiņa vadītā Latvijas U-18 izlase izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas medaļas.

Pēc atgriešanās no Spānijas iecerēto atpūtu Krūmiņam nācās uz dažām dienām atlikt, jo gandrīz vai katru dienu bija jābrauc uz Rīgu, lai kopā ar bronzas komandu dotos uz dažādiem svinīgiem pasākumiem. Tomēr arī šajās pienākumiem pilnajās dienās Varis bija iecerējis atrast kādu brīdi, lai dotos uz Burtnieku sarunai ar ezerā mītošajām zivīm. Vēl dažas dienas Krūmiņam būs iespēja pavaļoties bezdarbnieka statusā, jo saistības ar Valmieras Lāčplēša alu jau pārtrauktas, bet paraksts uz jaunā līguma ar Jelgavas komandu vēl nav uzlikts

- Pēc atgriešanās mājās nepieciešams laiks, lai izvērtētu visu Spānijā notikušo, - sarunā ar Sportu saka Varis Krūmiņš. - Protams, trešā vieta nav čempionu tituls, taču mūsu mazajai valstij medaļas ir sasniegums. Līdzīgi bija laikos, kad spēlēju VEF dublieros. Toreiz pēc atgriešanās no PSRS čempionāta ar bronzas medaļām spriedām par Latvijas vietu lielās dzimtenes kartē. Turklāt šo panākumu mums izdevās atkārtot divas reizes. Augstas vietas Eiropas jauniešu čempionātos ir nozīmīgas ne tikai mums, bet arī citām valstīm, tādēļ neiztika bez intrigām. Serbus un lietuviešus tur aizdomās par sarunātu spēli otrā posma pēdējā dienā, jo vienošanās rezultātā ārpus pusfinālistu pulka palika Spānija.

- Pirms došanās uz Spāniju kā minimālo uzdevumu nosauci uzvaru pār Igauniju, lai iekļūtu labāko 12 komandu pulkā, bet pirmā uzvara tika izcīnīta jau pirmajā spēlē.

- Spēli pret itāļiem uzvarējām tikai ar divu punktu starpību, gūstot pārliecību par sekmīga starta iespējamību. Tad pamazām domājām par maksimāla rezultāta sasniegšanu - došanos uz otro posmu ar divām uzvarām. Šāds sākums deva iespēju pretendēt uz pusfinālu. Un perspektīvas spārnoja puišus, dodot papildu drošību saspringto maču galotnēs. Neviena uzvara nav nākusi viegli, jo visi šie panākumi tika izcīnīti smagā cīņā. Daudz netrūka, lai pirmā spēle ar Itāliju beigtos citādāk, jo pēdējās sekundēs pirms finālsvilpes spējām nosargāt divu punktu pārsvaru, neļaujot sāncenšiem izpildīt metienu. Par šīs spēles varoni var uzskatīt Jāni Strēlnieku, kuram izdevās pārtvert bumbu, kā arī Robertu Medni, kurš demonstrēja lielisku metienu precizitāti.

- Čempionāta laikā kā vienu no panākuma iemesliem minēji komandas neprognozējamību, jo katru dienu varēja izšaut cits basketbolists.

- Pirms katras spēles bija grūti prognozēt rezultatīvāko spēlētāju. Īpašs prieks par pēdējo maču ar Lietuvu, kad vismaz 10 punktus guva pieci puiši. Čempionātā bija izteiktas viena spēlētāja komandas kā Serbija un Grieķija, taču mēs izcēlāmies ar spēles daudzveidību un neprognozējamību. Nenoliedzami, ka panākumu atslēga meklējama arī mūsu komandas spēles aizsardzībā. Ja aprēķinātu vidēji ielaistos punktus, tad Latvija noteikti būtu viena no labākajām. Vienīgi grieķi un serbi mums iemeta vairāk par 80 punktiem, tādējādi arī gūstot uzvaras pār mums.

- Cik grūti ir trenerim noteikt sastāvu, ja iepriekš nevar prognozēt uzbrukuma līderus?

- Ja vēl pirms čempionāta Dairis Bertāns nebūtu guvis kreisās rokas īkšķa savainojumu, tad viss būtu vieglāk prognozējams. Trauma tomēr atstāja iespaidu uz Bertāna sniegumu. Katrs treneris, izvērtējot komandas sastāvu, izvēlas spēles taktiku. Mums bija skaidrs, ka uzsvars jāliek uz ārējās līnijas basketbolistiem. Tieši tādēļ daudzas sadarbības tika veidotas, lai atbrīvotu metienam kādu no mūsu mazajiem spēlētājiem. Ja ciešāk tiek piesegts viens no uzbrucējiem, tad cits paliek brīvāks. Šāda taktika attaisnojās arī pēdējā mačā ar Lietuvu, kad mazie Jānis Kaufmanis un Jānis Strēlnieks parūpējas par ātru un caurgājieniem bagātīgu spēli. Arī saspēles vadītāja un centra sadarbība nesa augļus.

- Jau sen esam pārliecinājušies, ka latvieši sāncenšus var pārspēt vienīgi ar gudru basketbolu!

- Uzbrukumā varam pārspēt sāncenšus vienīgi ar daudzveidīgu spēli, bet aizsardzībā jābūt cīņai ar maksimālu spēku atdevi. Latvija nevar lepoties ar fiziski pārākiem basketbolistiem, kuri varētu sāncenšus nospiest. Mēs varam izcelties ar skaistu izspēli, pēc kuras bumba tiek izmesta ārējās līnijas spēlētājam, lai uzbrukums tiktu pabeigts ar pustālu vai tālu metienu. Ja attiecīgajā dienā varam trāpīt grozā, tad varam cīnīties ar jebkuru sāncensi.

Jāspēlē pret večiem

- Leģendārā VEF laikā sacīji, ka talantīgam basketbolistam jau 16 gadu vecumā jāklauvē pie meistarkomandas durvīm, bet saistībā ar šīs izlases spēlētājiem vēl uzsvēri, ka vēl priekšā ilgs darbs, lai kļūtu par meistaru.

- Kādreiz spēlētāju fiziskajai sagatavotībai bija mazāka nozīme, tādēļ arī jaunie talanti ātrāk ielauzās lielajā basketbolā. Par riktīgiem un fiziski nobriedušiem večiem kļūst apmēram 23 gadu vecumā, bet līdz tam liela nozīme tieši spēkam, kuru nevar kompensēt ar veiklību vai lokanību. Jauniešu turnīros bieži nākas sastapties ar situāciju, kad vienaudži no dienvidu valstīm ir fiziski nobriedušāki. Mūsu centra spēlētājam Laurim Blauam, kurš nebūt nav pats mazākais puisis, Spānijā regulāri nācās sastapties ar pretinieku fizisko pārspēku. Taču viņš pārsvaru guva ar savu tehnisko arsenālu.

- Tātad talantīgākajiem puišiem iesaki iespējami ātri apbružāties pieaugušo basketbolā?

- Latvijas basketbola otro ešelonu droši var saukt par jauniešu čempionātu ar aizgājušo gadu meistaru līdzdalību. Šāds mikss nodrošina izaugsmi tieši jaunajiem basketbolistiem. Summējot gūto pieredzi LBL spēlēs ar Raita Ravinska ieguldīto darbu fiziskās sagatavotības jomā, ieguvām kaujasspējīgu komandu. Tieši tādēļ ne mazums uzvaru tika izcīnīts pēdējā ceturtdaļā, pat pēdējās sekundēs. Vienīgi pusfinālā pret serbiem izšķirošajos brīžos sāncenši bija pārāki.

- Komandas komplektācijā neiztika arī bez izlases kandidātu disciplīnas pārkāpumiem.

- Sagatavošanās posmā tiešām nācās piedzīvot šoku, kad pēc mēneša ilga kopdarba desmit izlases kandidāti var izlemt doties svinēt jubileju, vadoties pēc principa - gan jau visus no komandas neizmetīs. Daļa no pārkāpējiem tika atskaitīta, ar vairākiem notika pārrunas. Jaunekļi apliecināja, ka sapratuši nodarījumu, un pēc sasniegumiem Spānijā šie grēki viņiem tiks piedoti.

- Izlasē tika iekļauti četri spēlētāji, kuri šā vecuma izlasē varēs spēlēt arī pēc gada.

- Sekmīgi īstenojām ieceri par nākamā gada sastāva iespēlēšanu, jo Antons Vilciņš, Kristers Zeidaks, Lauris Blaus un Guntars Strāķis pēc gada dos vēl lielāku ieguldījumu komandas sniegumā. Pat Strāķim, kurš pēdējā brīdī ieņēma disciplīnas pārkāpēju vietu, šīs pārdesmit minūtes laukumā noteikti noderēs turpmākajā karjerā.

Bez vasaras darba neiztikt

- Regulāri trenē jauniešu izlases, ar basketbolu nodarbojoties arī vasarā.

- Tas jau kļuvis par dzīves stilu. Pēdējos desmit gados nav bijis tādas vasaras, kad neesmu iesaistījies darbā ar kādu no izlasēm, ieskaitot darbu Armanda Krauliņa vadībā, trenējot valstsvienību. Man pat grūti iztēloties situāciju, kad vasarā man nebūs ko darīt un katru dienu varēšu doties makšķerēt zivis. Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam ir jādara tas, kas vislabāk izdodas. Ja joprojām izdodas puišiem iemācīt daudz noderīga, tad šis darbs vasarā ar jauniešiem jāturpina. Pašlaik esmu pārliecināts, ka pieteikšos konkursā darbam arī ar nākamo Latvijas U-18 izlasi. Pirms gada strādāju ar U-16 izlasi, regulāri gūstot informāciju par notiekošo Eiropas jaunatnes basketbolā. Ja vienreiz nedēļā izdodas atrast laiku copei, tad jau var strādāt visa gada garumā, jo citādi jau nevar nopelnīt naudu iztikai. Ja klubs maksā algu sezonas laikā, tad nepieciešams rast ienākumu avotu arī starplaikā. Labāk jau darīt sev tīkamu darbu, nekā stādīt kartupeļus vai burkānus.

- Vai paralēli darbam Valmieras klubā radi iespēju trenēt arī jaunatnes komandas?

- No tā nācās atteikties, jo to nevar apvienot - kāds no tā cieš. Visbiežāk tie ir bērni, jo nevar trenēt jauniešu komandu, bet spēļu laikos to uzticēt kādam citam. Savulaik esmu sagatavojis četras jauniešu paaudzes, bet piekto - līdz pusei. Iespējams, kādreiz kā Imants Pļaviņš kādreiz atgriezīšos jaunatnes basketbolā.

Otrais Valmierā - nekad!

- Pagājušās sezonas vidū tiki atbīdīts no Lāčplēša alus galvenā trenera amata, jo šis darbs tika uzticēts Ainaram Bagatskim.

- Trīs mēnešu laikā varēju pārliecināties, ka neesmu radīts otrā trenera darbam. Valmieras klubā noteikti! Vienīgais izņēmums ir bijis darbs Armanda Krauliņa vadībā, trenējot Latvijas valstsvienību. Krauliņu varu droši saukt par savu darbaudzinātāju, no kura ļoti daudz esmu mācījies. Basketbols ir komplekss pasākums, kur pietiekami daudz darāmā ir arī galvenā trenera palīgiem. Ja asistenti tiek uzklausīti un viņu domas tiek ņemtas vērā, tad tam ir jēga. Pēc pagājušās sezonas ir skaidrs, ka Valmieras kluba otrā trenera līmeni esmu pāraudzis. Ne tikai profesionāli, bet arī psiholoģiski. Darbu man piedāvātajā otrā trenera postenī varu uzskatīt par pazemojošu. Valmieras basketbola veidošanā esmu ieguldījis daudz darba un pūļu, piedaloties visos procesos, arī grūtos brīžos, izņemot vienīgi sporta zāļu būvniecību.

- Basketbola sabiedrībā vēl pavisam nesen tika izteikts pieņēmums, ka tu varētu kļūt par SK Cēsis sieviešu komandas galveno treneri, tādēļ nedaudz pārsteidza izvēle par došanos gluži citā virzienā - uz Jelgavu.

- Par manu profesionālo spēju pierādījumu uzskatu Latvijas U-18 izlases sasniegto Eiropas čempionātā Spānijā, tādēļ ar lielu prieku esmu gatavs uzņemties arī jaunus izaicinājumus visdažādākajos lauciņos. Iepriekš bijuši sasniegumi gan ar jauniešu izlasēm, gan ar Valmieras klubu, kuru, neraugoties uz ierobežotu budžetu un vidusmēra spēlētājiem 2003. un 2005. gadā, izdevās aizvest līdz valsts čempionāta bronzas medaļām. Jelgavā izveidojusies interesentu grupa, kura vēlas sakārtot basketbolu Jelgavā, par mērķi izvirzot pāris sezonu laikā īstenojamo iekļūšanu Latvijas Basketbola līgas pirmajā divīzijā. Ja šim projektam būs nepieciešamais finansējums, tad izvirzītais uzdevums ir izpildāms. Jo vairāk situācijā, kad kluba vadība uzticas trenerim. Diemžēl pagājušās sezonas laikā Valmierā man nācās saskarties ar gluži citu situāciju - tiek pastiprināti meklētas kļūdas, gandrīz vai novēlēti zaudējumi...

- Uz cik ilgu laiku esi iecerējis savu dzīvi saistīt ar Jelgavu?

- Kluba vadība man izteica piedāvājumu parakstīt līgumu uz trijiem gadiem. Man būs iespēja realizēt savu basketbola skatījumu, kas, kā izrādījās pagājušajā sezonā, ir atšķirīgs no Ainara Bagatska. Protams, mums bija ne mazums kopīga, taču atšķirīgā bija daudz vairāk. Turklāt bija arī lietas, ar kurām nevarēju samierināties. Apzinos, ka Jelgavā būs nepieciešams laiks, lai izveidotu treneru kolektīvu, komandu, jo līdzšinējie Zemgales vadītāji Jānis Vītols un Pēteris Lagzdiņš atteicās turpināt darbu ar basketbolistiem. Šovasar treniņu darbu ar kādiem 15 jelgavniekiem veic savulaik labi pazīstamais spēlētājs Kaspars Vilcāns.

Dzīvi nāksies mainīt kardināli, jo uz Jelgavu došos kopā ar jaunāko dēlu, kurš basketbolista karjeru turpinās vietējā sporta skolā, bet sieva ar otru dēlu un meitu paliks Valmierā. Reizi nedēļā esmu iecerējis viesoties Valmierā. Attālumi nav tik lieli, lai to nepaveiktu. Savulaik basketbolists Andrejs Jansons spēja no Ventspils izbraukāt uz Valmieru...

- Atmiņā ataust tava uzvara vienā no Latvijas Basketbola līgas Zvaigžņu spēles treneru konkursiem. Vai vēl atrodi laiku spēlēt basketbolu?

- Pašlaik esmu priecīgs, ka aktīvās basketbola gaitas beidzu 33 gadu vecumā, jo esmu pietiekami nosargājis veselību - nesāp ne potītes, ne ceļgali, ne arī mugura. Jūtos labi, jo fiziskās aktivitātes nodrošinu ezerā. Ja visu dienu pavada pie ūdens ar 400 gramu smagu spiningu rokās, tad pēc 1000 iemetieniem varu uzskatīt, ka esmu pārcilājis daudz smagumu. Ja vēl pieskaita nomakšķerētās zivis, tad ir skaidrs - par fiziskajām aktivitātēm rūpējos pietiekami. Vēl jau var pierēķināt airēšanu līdz makšķerēšanas vietai, kā arī jauno vaļasprieku - sēņošanu.

Renārs BUIVIDS

Varis Krūmiņš

Latvijas U-18 izlases galvenais treneris

Dzimis 1961. gada 17. janvārī Naukšēnos

Mācījies Naukšēnu vidusskolā, Valmieras 4. vidusskolā, Rīgas 4. vidusskolā, ASMS, absolvējis LVFKI

Trenera darbā no 1983. gada līdz 1997. gadam Valmieras sporta skolas treneris, no 1997. gada līdz 2007. gada 3. jūnijam Valmieras kluba treneris

Sasniegumi Latvijas U-18 izlases 3. vieta 2007. gada EČ, U-16 izlases 5. vieta 1999. gada EČ, Valmieras kluba 3. vieta 2003. un 2005. gadā

Ģimenes stāvoklis precējies, sieva - Aelita, meita - Agnese (1983. g. dz.), dēli - Jānis (1981.), Varis (1989.), Kalvis (1990.)