twitter facebook instagram

Bulāna zelta soļi florbolā

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Bulāna zelta soļi florbolā

Aprīļa viducī risinājās dramatiska Elvi florbola virslīgas zelta spēle. Papildlaikā čempiona titulu nosargāja Betsafe/Ulbroka florbolisti, ar 7:6 pieveicot Valmieras komandu un otro gadu pēc kārtas virs galvas paceļot Latvijas čempiona kausu. Uzreiz pēc mača par spēlētāja gaitu noslēgšanu paziņoja zelta vārtu autors Kārlis Bulāns, kurš, šķiet, aizvadīja spilgtāko atvadu spēli Latvijas florbola vēsturē. Intervijā Bulāns stāsta par sportista gaitām, valstsvienību, izvēlēm un zelta mirkļiem, 500 punktu slieksni un kā florbola turnīrā Romā palicis bez drēbēm…

DEJOTĀJS UN PARASTAIS PELDĒŠANAS ABONEMENTS

— Paraugoties uz tavām dabas dotajām raženajām auguma aprisēm, nekad nebūtu iedomājies, ka esi kādreiz nodarbojies ar sporta dejām, ko dzirdēju kādā intervijā!

— Nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka augums man ir dabas dots. Ja tu redzētu kāds kaulu kambaris es biju 5. klasē… Tā kā sporta dejās dejoju līdz 5. klasei, tagad liekas pašsaprotami, kādēļ biju tievs.

— Ko tev sporta dejas ir devušas kā sportistam?

— Ar sporta dejām nodarbojos piecus gadus. Vēlāk paralēli sāku apmeklēt florbola pulciņu un izlēmu par labu florbolam. Dejas man ir devušas divas lietas — ritma izjūtu un patiku pret dejošanu. Ko tieši florbolam? Domāju, dejas sekmēja kāju darbības attīstību, īpaši — manos florbola pirmsākumos. Tagad esmu krietni smagāks un līdz ar to kāju darbība vairs nav tāda… Ja šo komponenti netrenē, tad tā ar laiku izgaist.

— Zinu, ka provēji arī basketbolu, bet acīmredzot groza bumba tevi neaizrāva. Kādēļ izvēlējies florbolu un nolēmi tajā palikt?

— Basketbols aizrāva, tagad arī šad tad uzspēlēju. Taču jutu, ka neesmu no garajiem zēniem, un sapratu, ka basītis nebūs man. Vēl bija arī peldēšana — sākumā apmeklēju treniņu grupu, kurā iemācīja visus peldēšanas veidus, un tad jau ar tēvu gājām divatā un peldējām pie parastajiem abonementiem. Peldēšana man stipri patika un patīk arī tagad, noteikti tagad būs vairāk laika paplunčāties, kas, kā zināms, ir labi veselībai.

To, kādēļ izvēlējos palikt florbolā, es pats nevaru īsti izskaidrot… Varbūt bija tā, ka mani iekšēji vilka uz komandu sporta veidiem vairāk, tur veidojās sava kompānija, iespēja gūt vārtus, un arī sports kā tāds likās man pievilcīgs. Tomēr teikt, ka redzēju nākotni florbolā, nevaru, jo tajā vecumā, tikko atnācis un pāris mēnešus notrenējies, to nespēju lāgā saprast.

SĀK UN BEIDZ KOPĀ AR ŠĶĒLU

— Vai bērnībā tev bija kāds elks?

— Atmiņā iespiedies Maikls Džordans un Mihaēls Šūmahers. Tajā laikā nebija pieejams internets un viens no retajiem sporta raidījumiem, ko regulāri rādīja televīzijā, bija NBA apskats Latvijas Televīzijas otrajā kanālā. Tas bija laiks, kad Džordans bija savos labākajos gados — tad, kad viņš izcīnīja 4., 5. un 6. titulu. Savukārt ar Šūmaheru bija pavisam vienkārši, jo visa ģimene skatījās F-1. Tolaik sacīkstes bija interesantas, un brālis juta līdzi Ferrari komandai. Tas arī mani iespaidoja. Lielāko daļu sacīkšu uzvarēja Šūmahers. Uzvarētāji — tas ir tas, kas mani saistīja ar maniem elkiem.

— Atgriežoties pie florbola, unikāls ir fakts, ka florbolista gaitas gan uzsāki kopā ar Kasparu Šķēlu, gan noslēdzi karjeru, spēlējot kopā ar Kasparu.

— Jā, tieši tā. Bija arī periods, kad spēlējām dažādās komandās, bet lielāko daļu karjeras abi esam nospēlējuši plecu pie pleca — gan jauniešos, gan vīriešu komandās — un, pats galvenais, izcīnījām kopā titulus ar mūsu Ulbrokas klubu. Ja pareizi visu esmu salicis pa plauktiņiem, tad ar Kasparu esam vienīgie, kuri vēl spēlē virslīgā vai kādā no līgām, no tiem, kuri uzsāka florbola gaitas Āgenskalna ģimnāzijā jeb tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā.

— Pēc tam Āgenskalna ģimnāzijā pajuka florbols, jaunieša vecumā pievienojies Ulbrokas klubam. Tas pavēra tev ceļu uz leģendāro Latvijas Avīzes vienību, taču vienlaikus tev bija jālej sviedri faktiski četrās komandās — divu vecumu jauniešu vienībās, Ulbrokā un avīžnieku rindās. Kā tev tā sezona palikusi vairāk atmiņā — kā florbolista izaugsmes ziedu laiks vai kā sportiskā elle?  

— Palabošu, — piecās komandās! Vienu brīdi spēlēju Virslīgā un 2. līgā, un vēl trijās jauniešu komandās: pie 89., 87. un 85. gadā dzimušajiem. Tas nebija ilgu laiku — aptuveni pusi sezonas. Protams, ka tā bija izaugsme un sajūsma, ka man ir dota iespēja spēlēt pie vecākiem džekiem un pat večiem. Tikai un vienīgi progress! Tajā laikā biju jauns un ātri atjaunojos, tā ka nekādas domas par sportisku elli nebija. Man florbols bija tik dziļi sirdī, ka bija tikai viena lieta, ko vēlos darīt, — spēlēt florbolu.

LEĢENDĀRĀ FLORBOLA SABIEDRĪBĀ

— Ko tu paņēmi ceļamaizē no divām aizvadītām sezonām Latvijas Avīzes komandā, kas bija pirms desmit gadiem? Viens noteikti ir zelts, otrs — tur bija personības visos kluba līmeņos… Tad tev vēl nemaz nebija 20 gadu!

— Jā, pilnīgi noteikti tie ir divi zelti, kā arī pieredze — tas, manuprāt, bija svarīgākais. Un tā pieredze bija visāda — gan spēlēšana kopā ar labākajiem spēlētājiem Latvijā, gan arī starptautiskā pieredze, bija iespēja redzēt un uzspēlēt pret florbola pasaules varenajiem — zviedru AIK, Somijas Oilers komandu un citām ārzemju elites komandām.

Vislielāko iespaidu uz mani kā spēlētāju atstāja Ainārs Juškēvičs un Atis Blinds. Mans spēles stils arī veidojās no viņiem — centos paņemt labāko no abiem. Daļēji arī izdevās: no Aināra — vārtu garša, no Ata — spēlēt agresīvi un ar augumu.

Joprojām kā vakar atceros mūsu visu trīs sarunu Romā, EuroFloorball Cup Qualifications turnīrā. Viņi man ticēja, skaidroja, ka es varu būt tas, kurš nākotnē varētu pavilkt kādu komandu aiz sevis. Daļēji tas arī izdevās... Tas bija kā papildu grūdiens nākotnei, jo kopš tā brīža vairāk sāku apzināties, ka beigās no manis kaut kas var sanākt, un sāku pie tā vairāk arī strādāt. Noderīga, psiholoģiska saruna, kas man palīdzēja stiprināt raksturu.

Nevaru nepieminēt arī Edgaru Dzeguzi un Remāru Vikānu — viņi bija tie, kuri mani kā jauno paņēma paspārnē un motivēja.

— Florbols Itālijas sirdī — tas arī izklausās eksotiski!

— Jā, jāmin arī, ka Roma bija izveidojusi savu komandu, kurā bija savākti pazīstami spēlētāji, no kuriem lielākā daļa aktīvo spēlētāja karjeru bija noslēguši — ar Raini Laini priekšgalā. Spēli Romas komandai zaudējām ar rezultātu 5:6, paspēlējot cerības turnīrā tikt tālāk… Tas bija jautrs turnīrs — kad aizlidojām uz Romu, izkāpām no lidmašīnas un mana bagāža bija pazudusi — izrādījās, ka tā bija aizceļojusi uz Sidneju… Sapirku drēbes Itālijā, aizlienēju Toma Rutka formu, jo viņš uz to turnīru nebija. Mēs bijām izīrējuši divus busiņus, ar ko pārvietoties. Pēc turnīra beigām bija diena atpūtai, un aizbraucām uz pludmali. Kamēr bijām pludmalē, apzaga vienu no mūsu busiņiem, kurā bija palikušas manas drēbes…. Diviem komandas biedriem nozaga pases, viņi dienu ilgāk palika lidostā. Tas bija izdevies brauciens pēc pilnas programmas (smejas).

— Neaizmirstami piedzīvojumi neaizmirstamā komandā...

— Katrs no spēlētājiem, kuri bija Latvijas Avīzes komandā, kaut ko man deva. Tāpat neesmu strādājis ne ar vienu treneri, kurš būtu tik labs motivators kā Normunds Zvejnieks.

— Ar kādām metodēm viņš sapurināja spēlētājus?

— Viņš mācēja mentāli kārtīgi iedot pa pakaļu un noskaņot spēlei. Precīzi šos vārdus neatceros, un varbūt pat labi, ka tā… Nezinu, kā tas būtu mūsdienās — varbūt spēlētāji treneri nesaprastu, jo esmu spēlējis ar čaļiem, kuri, ja pasaku skarbāku vārdu, apvainojas un kuriem sāk trīcēt rokas. Man tas ir nesaprotami, jo emociju karstumā sanāk pateikt ko skarbāku, bet tas ir normāli, emocijas pierimst un viss kārtībā... Acis dega visiem, kuri spēlēja pie Zvejnieka, tāpēc arī bija čempiontituli, trenera vārdiem iedvesmoti, varējām saraut gabalos jebkuru.

11+5 SPĒLĒ

— Kad laikraksta klubs sāka brukt, atgriezies pie saknēm — Ulbrokā. Kā tas bija no Virslīgas elites pakāpties zemāk — uz 1. līgu? Droši vien varēji izpausties no visas sirds…

— Tas bija solis atpakaļ, taču komanda savācās spēcīgāka, un mums bija skaidrs mērķis — tikt virslīgā, ko arī paveicām. Protams, sākumā laukumā bija vieglāk jūra līdz ceļiem. Likās, ka varu izdarīt visu, kas ienāk prātā, bet bija arī reizes, kad tas neizdevās… Disciplīna, domāju uz laukuma, arī nebija tā labākā, bet tas man palīdzēja veidot sevi kā spēlētāju, un no tās sezonas arī paņēmu pieredzi — gan labu, gan sliktu. Laika gaitā, tur spēlējot, neizbēgami sanāk pielīdzināties 1. līgas līmenim. Man kā spēlētājam tā bija lejupslīde. Pa vasaru kārtīgi notrenējos un biju atkal gatavs virslīgas līmenim.

— Esmu gandarīts, ka bija iespēja ar tevi kopā uzspēlēt Latvijas Universitātes komandā. Atceros, ka reiz vienā spēlē iemeti 11 golus. Tolaik runāja, ka Latvijas florbolā vēl nevienam nekas tamlīdzīgs nebija izdevies. Vai atminies to spēli?

— Jā, manā kontā bija 11 goli un 5 piespēles, mēs uzvarējām Devils United komandu Rīgas čempionāta mačā. Tas ir lielākais punktu skaits, ko jebkad esmu guvis vienā spēlē. Mūsu vārtsargam bija daudz rezultatīvu piespēļu.

— Vai ko tamlīdzīgu ir izdevies atkārtot? Kas ir nākamā uguņošana, kas nāk prātā?

— 2011./12. gada sezona Ulbrokas komandā, kad biju labākais vārtu guvējs virslīgā un man bija 11hat-trick sezonā. Savukārt viena atsevišķa spēle, ko varētu vēl izcelt, ir cīņa pret Kuršiem, kad guvu piecus vārtus un atdevu divas rezultatīvas piespēles.

STRĀDĀJU UN TIKU ATALGOTS

— Pēc atgriešanās Ulbrokā, nospēlēji pie savējiem piecas sezonas un 2013. gada rudenī pārcēlies uz RTU/INSPECTA komandu. Tu esi teicis, ka RTU redzēji kā laipu uz valstsvienību, kā vajadzību pēc jaunām emocijām, piebilstot:„Es zināju, ka spēlēšu kopā ar Ati Blindu.” Vai jums bija izveidojusies kāda īpaša saikne?

— Tobrīd man bija doma, ka, spēlējot RTU/INSPECTA sastāvā, būs lielāka iespēja tikt Latvijas izlasē — tas bija mērķis, ko vēlējos piepildīt. Tā arī daļēji bija, jo tiku uzaicināts uz kvalifikācijas turnīru, kur arī veiksmīgi nostartēju. Biju pilnīgi pārliecināts, ka spēlēšu kopā ar Ati, jo Atim vienmēr ir paticis spēlēt, ja viņam pa kreisi ir spēlētājs ar labo nūjas tvērienu, kurš var vienā pieskārienā izdarīt metienu — tobrīd RTU sastāvā tāda spēlētāja nebija. Spēlējot valstsvienībā kvalifikācijas turnīrā pret Norvēģiju, bijām vienā maiņā un arī taisījām rezultātu. Tātad — sadarbība RTU sastāvā nesa augļus arī valstsvienībā. Tomēr uz pasaules čempionātu netiku... Joprojām uzskatu, ka man toreiz bija jāspēlē valstsvienības rindās.

Runājot par Ulbrokas atstāšanu, uzspēlēju divas sezonas ar jauniem komandas biedriem un vēl vairāk apbružājos kā spēlētājs. Un ar prieku atkal atgriezos pie saviem vecajiem cīņu biedriem Ulbrokā.

— Kāpēc jau 2015. gadā — tieši pirms atgriezies Ulbrokā — gribēji mest mieru florbolam? Kas lika tobrīd mainīt domas?

— Man bija apnicis florbols, emocijas bija izsmeltas, jo bija gara sezona. Tas bija uz emocijām balstīts, spontāns lēmums. Likās, ka jau tad nepieciešams vairāk pievērsties privātajai dzīvei. Nākamajā gadā es pievienojos Ulbrokai, un tas arī mani atkal pacēla uz tā viļņa, ka gribējās vēl to florbolu.

— Pirms pāris gadiem biji izteicies, ka tas būtu, kas prātam neaptverams spēlēt Arēnā Rīga savu skatītāju priekšā. Tagad to esi paveicis gan valstsvienības rindās, gan izcīnot divus zeltus ar Ulbroku. Kāda ir sajūta, kad sapņi pārvēršas realitātē un pats spēlē pirmo vijoli?

— Valstsvienības rindās es nespēlēju pirmo vijoli, kluba rindās — vienu no pirmajām… Kādas gan var būt sajūtas? Ekselentas. Esmu pateicīgs visiem, kuri man ļāva šo sapni piepildīt. Strādāju pie tā un tiku atalgots.

— Kas ir spilgtākās atmiņas no florbola Arēnā Rīga?

— Man ir trīs spilgtas atmiņas. 8000 skatītāju atbalsts spēlē pret Zviedriju, pirmais čempionu tituls kopā ar Ulbroku un tagad jau arī otrs tituls, kur man paveicās un es guvu uzvaras vārtus. Vārdiem to īsti nevar aprakstīt, tās ir iekšējās sajūtas, kas laužas uz āru.

— Sapnis par spēlēšanu izlasē laikam nesa vairāk mieļu, jo 2016. gada meistarsacīkstēs Rīgā kūleņojāt… Tiesa, no šī turnīra tu man paliki atmiņā ar golu čempionātā pēdējā spēlē pret slovākiem, kad tavs blieziens no centra portāla floorballtoday.com versijā tika atzīts par vieniem no čempionāta visskaistākajiem vārtiem. Ko tu vari par šo visu teikt izlases sakarā?

— Jautājumus par izlases sniegumu esmu saņēmis daudz un dažādus. Ja godīgi, līdz galam nevaru izskaidrot. Viens no iemesliem varētu būt spiediens — mēs neesam profesionāļi, neesam pie tā pieraduši. Ievēro to, ka es nepiesaucu jēdzienu slikts sniegums, jo sniegums bija labs, bet pietrūka arī veiksmes, piemēram, mačos pret Norvēģiju un Dāniju. Tomēr beigu beigās mēs tam gatavojāmies, gājām uz mērķi un neizpildījām to... Par to vēlreiz vēlētos atvainoties līdzjutējiem, jo fani bija lieliski. Kas attiecas uz pieminēto golu, — tāds jau bija mans uzdevums izlasē: jāizdara metieni no tālākas distances, jo metiens man ir pietiekami labs. Visa čempionāta garumā neizdevās īsti izkārtot sev metienus no iecerētajām pozīcijām, taču pēdējā spēlē, kas bija arī mana dzimšanas diena, izdomāju tajā brīdī, ka varētu uzšaut pa vārtiem. Izdevās!

Sāpes, savainojumi… Sapnis

— Pēdējā sezona tev sanāca saraustīta, jo cīnījies ar traumu. Arī play-off spēlēji zem špricēm. Kas īsti notika?

— Sezonā vidusposmu izlaidu muguras traumas dēļ. Bija spēles un treniņi, ko aizvadīju ar speciālu jostu. Sezonas sākumā nedaudz ieplēsu kreiso kvadricepsu, ko apārstēju, bet play-off laikā pret Rubeni tas atkal lika par sevi manīt. Uz špricēm nospēlēju pēdējās divas cīņas, pirms tam — uz pretsāpju zālēm. Man bija mērķis un nebija laika atpūsties.

— Kā var florbolists ieplēst kvadricepsu?

— Tas notika spēlē. Pēkšņi sāka sāpēt muskulis. Sonogrāfija parādīja, ka muskulis ir ieplēsts. Apārstējos un biju gatavs doties laukumā. Sāpes atgriezās, un mačā pret Talsiem vēl dabūju sitienu pa kāju — kopš tā laika spēlēju satraumēts...

Pagājušā gada finālā kārtīgi ieplēsu ikra muskuli, kas liedza pabeigt manu pirmo zelta spēli. Pēc tam — divas nedēļas uz kruķiem…

Gadu gaitā ir uzkrājušās vairākas traumas, kas līdz galam nav izārstētas, un ir brīži, kad tās liek par sevi manīt. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ esmu izlēmis beigt karjeru.

— Piekrītu Latvijas Avīzes kolēģim, kurš rakstīja, ka no malas izskatījās, ka zelta spēlē pret Valmieru rotaļājāties kā kaķis ar peli. Uzsveru — no malas izskatījās… Tagad, ar vēsu prātu paskatoties atpakaļ, kā vari komentēt savu pēdējo maču?

— Īsti nepiekrītu. Valmiera ir laba komanda. Domāju, patlaban Valmiera reāli ir otra spēcīgākā komanda Latvijā, bet mēs — esam labākie. Esmu pārliecināts, ka šajā sezonā neviena komanda mūs nebūtu spējīga uzvarēt sērijā līdz četrām uzvarām. Esmu par to pārliecināts, un daudzi man piekritīs. Finālspēles pirmais periods aizritēja mūsu zīmē, taču nedrīkstēja ielaist golus pašā perioda izskaņā. Otrajā trešdaļā nosēdāmies, un trešais periods bija līdzīgs. Taču, ja runājam par papildlaiku, manuprāt, mēs pēcspēles metienus negribējām, taču Valmiera gāja uz to, par ko samaksāja ar zelta medaļām…

— Uzreiz pēc medaļas kāršanas kaklā mix zonā atklāji, ka trīs dienas pirms spēles sācies stress un neesi varējis aizmigt. Šķiet, ko tur stresot — gan esi šādu spēli jau pērn uzvarējis, gan plauktā stāv vēl divi zelti no avīžnieku laikiem…?

— Tas ir fināls. Un vienalga, cik sezonas spēlētas un cik pieredzes būtu, to stresiņu vajag, jo tās ir papildu emocijas. Ja tādu nav, tad ir jābeidz spēlēt. Pagājušajā gadā, kad spēlējām finālā pret Lielvārdi, tik liels stress nebija, jo viņi bija favorīti. Šogad favorīti bijām mēs, un līdz spēles sākumam iekšā bija doma, ka tik nepievilt komandu un fanus — nodemonstrēt iespējami labāko sniegumu.

— Pats uzreiz atzini: par tādu karjeras nobeigumu nemaz nevar sapņot — noslēdzi spēlētāja gaitas ar precīzu, zelta medaļas vērtu metienu, pieliekot punktu spēlei un uzliekot visam pa virsu akmeni. Ko tu juti tajā brīdī?

— Tās bija emocijas, ko var aprakstīt ar trim vārdiem: uzvara, laime un atvieglojums. Atzīšos — ļoti gribēju iemest vārtus finālā, bet, ka tas beigsies tā — ar maniem uzvaras vārtiem pagarinājumā —, negaidīju. Es reāli izsapņoju savu un, iespējams, katra bērna sapni — iemest un izšķirt čempionāta likteni. Daudzi taču ir rokās paņēmuši basketbola bumbu un pirms metiena skaitījuši: 3…, 2…, 1… Seko precīzs metiens, un iedomu spēle ir uzvarēta. Apmēram tā.

— Par ko asaras tev lauzās laukā?

— Jā, izsprāga pa kādai prieka asarai, bet smagāk bija pirms mača, kad tika atskaņota Latvijas himna. Kad puse no himnas bija izskanējusi, padziedāt vairs nevarēju, jo bira asaras. Apjautu, ka tā ir pēdējā spēle. Nekas cits neatlika, kā saņemties un izbaudīt fantastisko atmosfēru, kas valdīja Arēnā.

PIE 500 PUNKTU SLIEKŠŅA

— Vai zini, ka Latvijas čempionāta Virslīgas vēsturē ir tikai 13 spēlētāji, kuri kopsummā guvuši vairāk vārtu nekā tu?

— Zināju, ka esmu pirmajā divdesmitniekā. Patīkami, ka esmu šo to sasniedzis un palīdzējis komandām šo un to sasniegt, vienmēr ir patīkami to apzināties. Kad sāku spēlēt, bija svarīgi, cik vārtu ir iemests, — katru spēli gribējās būt rezultatīvākajam un labākajam. Taču, laikam ritot, nāk apziņa, ka komandai var palīdzēt arī citādāk, piemēram, ar labu epizodi aizsardzībā vai ar lielisku cīņassparu, kas rāda piemēru citiem komandas biedriem, īpaši jaunajiem. Manā spēlē to spilgti varēja novērot šosezon, jo rezultativitāte bija kritusies un bija jāmeklē veidi, kā varu palīdzēt komandai, cik spēju. Vārti vienmēr tiks gūti, it īpaši mūsdienās, kad florbolā virslīgā iemest var jebkurš.

— Tev pietrūka tikai 16 vārtu vai piespēļu, lai sasniegtu 500 rezultativitātes punktu robežu. Cik liela ir iespējamība, ka Bulāna kungs varētu kādreiz mainīt šo statistiku? Un ne jau kā vēsturnieks…

— Maz jau vairs palika, bet — neko darīt. Redzēsim. Varu simtprocentīgi apgalvot, ka nākamajā regulārajā sezonā es neatgriezīšos, un par 95 procentiem, ka arī play-off turnīrā nespēlēšu. Un diez vai kāda komanda mani ņemtu tikai play-off spēlēm — citu variantu kā Ulbroku gan es nemaz neizskatītu —, nezinot, kādā esmu formā un ka es neesmu tas, kas izcīnījis vietu izslēgšanas spēlēs. Vienīgi gribētos ar komandu aizbraukt un uzspēlēt eirokausos, bet, cik saprotu, tas būs tad, kad nākamā sezona būs jau sākusies.

Laiks rādīs. Varbūt nespēšu izturēt bez florbola un būšu atpakaļ pēc gada vai diviem, bet... Varu droši teikt, ka visvairāk man pietrūks komandas ģērbtuves un mūsu florbola virtuves, tā teikt, visas iekšējās lietas. Kā kādā intervijā par Ulbroku Nils Ķuzulis bija trāpīgi teicis: “Labāku komandu nevar vēlēties.”

Kā pašu pēdējo gribētu pateikt paldies visiem, kuri mani atbalstīja visus šos gadus un palīdzēja iet uz mērķi: treneri, ārsti, komandas biedri, fani, atbalstītāji. Un lielākais paldies ģimenei, ka izturēja mani pēc zaudējumiem, karjeras sākumā palīdzēja nokļūt uz treniņiem un atbalstīja pilnīgi visos brīžos.

 

Kārlis BULĀNS

Florbolists, menedžeris

Dzimis: 1989. gada 10. decembrī Rīgā

Augums, svars: 179 cm, 98 kg

Izglītība: Āgenskalna sākumskola, Āgenskalna ģimnāzija (tagad — Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), LU Ģeogrāfijas fakultāte

Sportākopš 1. klases sporta dejās

Pirmais treneris: Ģirts Ansons, Mārtiņš Kveska

Lielākie sasniegumi: četrkārtējs Latvijas čempions, sudraba un bronzas laureāts, 1. līgas čempions, jauniešu līgas čempions, 2012. g. Virslīgas rezultatīvākais spēlētājs (61 vārti)

Ģimenes stāvoklis: brīvs

Citi sporta veidi: futbols, basketbols, pludmales volejbols, golfs, teniss

Vaļasprieki ārpus sporta: labi pavadīt laiku

Grāmata: Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari

Izrāde: Skroderdienas Silmačos

 

Statistika

Latvijas izlasē:21 spēlē 20 punkti (12+8)

Virslīgā: 11 sezonas, 484 punkti (341+143)

1. līgā:1 sezona, 20 spēlēs 59 punkti (35+24)

Autori: 
Kristaps Zaļkalns