twitter facebook instagram

Būsim reāli — miljonu vajag

21.Feb.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
112
Ekmanis-PROCESAA.jpg

Ar viņu par bosleju runāt nav viegli, lai arī Latvijas sportisti nesen izcīnījuši Eiropas čempionu titulu un trešo vietu Pasaules kausa izcīņā četriniekos. Tas ir sen nebijis panākums, un it kā varētu līksmi sist plaukstas. Bet olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs divniekos (1988.gadā Sarajevā),  Eiropas čempions (1985. gadā Sanktmoricā) un Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis ir ass un satraukts par visu, kas saistīts ar bobsleju mūsu valstī.

- Šādi panākumi bija gaidīti pēc ne pārāk veiksmīgā sezonas sākuma?
- Negribu teikt, - negaidīti, bet ka tas būs šosezon?.. Zināju un ticēju, ka Jānis Miņins, kurš progresē ar katru sezonu, reiz atvērsies pa īstam. Jau pēc mūsējo Ziemeļamerikas startiem, pētot sacensību protokolus, jutu, ka Jānis krietni progresējis trases izbraukšanas tehnikā. Sezonas sākumā viņam muguras traumas dēļ bija problēmas startā, nevarēja ieskrieties ar pilnu spēku, tika zaudētas svarīgas sekundes simtdaļas. Pēc jaunā gada, kad sacensības atsākās Eiropā, Miņins jutās labāk. Pēdējos četros startos pirmā, pirmā, ceturtā un trešā vieta. Tā ir stabilitāte. Domāju, viņš pamazām kļūst par vienu no labākajiem pilotiem pasaulē.
- Latvijas sportisti varēja tēmēt arī augstāk?
- Būsim reāli. Mūsu mazajai valstij ar tik niecīgiem sportistu resursiem tas ir vairāk nekā izcili. Ne velti daudzos starptautiskos bosbsleja vadoņu saietos (tādi lielākoties notiek pēc katra kausa izcīņas posma) mūsu komanda tiek minēta kā piemērs: ko var izdarīt ar sportistu nelielu skaitu. Bobsleja popularizētāji vienmēr grib, lai notiek kas negaidīts, lai rodas sportiska intriga. Ja uzvar tikai vācieši vai krievi, tas kļūst garlaicīgi. Šogad Jāņa Miņina četrinieks ienesa jaunas vēsmas vietu sadalē.

- Peminēji sportistu nelielo skaitu, taču katru gadu nāk pieteikties jauni censoņi, un bobslejā daudz jau nevajag. Mums ir tikai divas izlases.

- Pirms pieciem gadiem pieteicās ap trīssimt gribētāju, no kuriem šobrīd ierindā turas Rozītis, Arhipovs, Dreiškens, Dambis, Maskalāns. Tas bija labs iesaukums.

Šobrīd mums nav, no kā izvēlēties. Galvenokārt balstāmies uz vieglatlētiku, bet tur nav sprinteru, kuri simtiņu skrien 10,3 - 10,5 sekundēs, kur tad mēs viņus atradīsim? Nākuši pieteikties puiši, no kuriem neviens nekad neizveidos bobslejistu. Tagad aicinām jaunus gribētājus, bet vairs ne uz dullo. Viņiem jāizpilda anketa un jāmin vairāki sportiskie rādītāji, pēc kuriem lietpratējs var noteikt lietderību bobslejam. Mūsu interneta mājaslapā ir anketa, ar kuru es aicinu iepazīties ne tikai vieglatlētus, bet arī citu sporta veida pārstāvjus.

- Ko galvenokārt gaidāt - stūmējus vai pilotus?

- Gan vienus, gan otrus. Ar pilotiem ir citādāk - viņu izaugsme rit gadiem. Ar stūmējiem tas notiek salīdzinoši ātrāk. Miņina ekipāžā startē 19 gadu vecais Intars Dambis. Pilotam tas ir neiedomājami. Pat Jānim Miņinam, kuram ir 27 gadi, labākie gadi sāksies tikai ap 30. Agra jaunība ir Maskalānam, Arhipovam, nemaz nerunājot par Kotānu jaunāko. Par stūmējiem? Visai reti kādu mainām, biežāk maiņas notiek traumu dēļ. Vāciešiem, arī krieviem stūmēji nomaina viens otru, sacensību starplaikā viņi dodas mājās un trenējas. Fiziskā sagatavotība visu laiku ir jānostiprina, bet mēs varam tikai vadāt līdzi svara stieni un īsajos brīvajos brīžos meklēt vietu, kur patrenēties. Tā ir lāpīšanās.

- Ja stūmēju būtu vairāk, varētu viņus materiāli nodrošināt?

- Tas ir jautājums, par kuru es varētu runāt vismaz žurnāla apjomā, taču mēģināšu īsi un konkrēti. Cik mums ir olimpisko ziemas sporta veidu? Turklāt tādu, kur iespējams iegūt medaļas? Trīs četri, ar lielu optimismu runājot. Ja sports zināmā mērā ir valsts popularizēšana, Latvijas vārda skandēšana pasaules medijos, cik bieži Pasaules kausa mačos tiek pieminēts Miņina vārds un mūsu komanda? Vienmēr. Pat Maskalānu starptautiskās pārraidēs piesauc kā Latvijas policistu (viņš beidzis Policijas akadēmiju un savā profesijā strādājis Beļavā). Pērn bobsleja translācijas noskatījās ap 500 miljonu šī sporta veida draugu. Un katrs vismaz pa ausu galam dzirdēja Latvijas vārdu, pazīst Miņinu pēc frizūras un atceras mūsu karoga krāsas. Bet ko mēs sportistiem varam samaksāt, kad materiālā pasaule pārņēmusi katru dzīves jomu? Par  Jāņa Miņina gada algu basketbolu laikam varētu uzspēlēt pāris mēnešus un arī tad kādā mazpilsētā. Bet viņam ir sieva, bērns. Negribu neko salīdzināt, bet mēs cenšamies panākt, lai sportisti nodrošinātu vismaz savas pamatvajadzības. Te es redzu savu galveno uzdevumu jaunajai sezonai. Puišiem vienmēr esmu teicis: jūs rādīs televīzijā, par jums rakstīs, būsiet pazīstami, bet bagāti nekļūsiet. Viņi to saprot, taču visam ir savas robežas. Ir smieklīgi, ja junioriem, kuri vairākus mēnešus pavada ārpus mājām, varam samaksāt naudu tikai snikeriem, nepilnus pāris simtus latu.

- Valsts nepalīdz?

- Palīdz, cik nu pašreizējā sistēma atļauj. Taču tā pat nav trešā daļa no tā, ko tērējam ar pieticīgo dzīvesveidu. Visu pārējo kārtojam ar saviem sponsoriem. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Tas prasa darbu, zināšanas, nojautu, arī pazīšanos. Mums palaimējās ar federācijas prezidentu Jāni Kolu, kurš atnāca pirms diviem gadiem un solīja palīdzību.Viņš vārdu tur. Mēs palīdzību saņemam no LEC, PROF, ACB ceļu būves, Volkswagen centrs Rīga, Latvijas gāzes, R.FUCHS Partner AG. Tomēr problēmas būtu lielas, ja iepriekšējā sezonā atbalstu nesniegtu Latvijas valsts meži. Viņu ieguldījums bobsleja attīstībā ir nozīmīgs. Īpašs prieks, ka uz vienu no posmiem atbrauca Latvijas mežu prezidents Raimonds Strīpnieks un vairākas dienas dzīvoja kopā ar bobslejistiem un labi saprata, kur aiziet viņu palīdzība. Vēl vienus tādus mežus, un ar miljonu mēs varētu dzīvot, pašreiz mums ir labi ja puse.

- Vankūveras olimpiskajās spēlēs medaļas tāpat tiks gaidītas.

- Gaidīsim. Ja būtu miljons, es varētu solīt, bet tagad es runātu tikai par pirmo sešnieku. Vācu un krievu mašinērijai neko līdzvērtīgu pretī nevaram likt. Uz trešo vietu var pretendēt desmit, piecpadsmit ekipāžas. Lai Latvijas bobslejisti tiktu uz pjedestāla, jābūt daudz sportisku, materiālu un veiksmju sakritībai. Mūsu mazajai komandai (Latvijas bobsleja vienībā ir kādi 30 cilvēki) ir liela pašatdeve, tehniķi ar zelta rokām, pieredzējis treneris Sandis Prūsis, kurš bobslejā guvis izcilus panākumus. Ir daudzsološa junioru izlase, kas treneru Gata Gūta un pieredzējušā Riharda Kotāna vadībā jau šogad devuši jūtamu papildinājumu pirmajai izlasei, un virkne veselīgu lauku puišu, kuri prot domāt ne tikai par īslaicīgiem materiāliem labumiem, bet par valsts prestižu, par iespēju realizēšanu lielajā sportā.

- Kad šis žurnāls nonāks lasītāju rokās, Latvijas četrinieki gatavosies izšķirošajām cīņam pasaules čempionātā Altenbergā.

- Latvijas sportisti var tikt uz pjedestāla, otrā ekipāža var tuvoties pirmajam desmitam. Ja neizdosies, būsim tomēr aizvadījuši labāko sezonu pēdējos gados.

Tas ir liels darbs, kuram vajag radīt daudz labākus apstākļus. Tad savas valsts karogu daudz biežāk redzēsim mastā. Arī piecu apļu zīmē.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS