twitter facebook instagram

Būtībā viens

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Būtībā viens

Motofrīstailists Kalvis Skrastiņš ir 22 gadus vecs sportists no Smiltenes. Viņš ir vienīgais šā sporta veida pārstāvis Baltijā. Uz sarunu Kalvis ierodas ar savu busiņu, kurā šad un tad gadījies arī nakšņot. Busiņš ir nedaudz aprūsējis un apdauzīts. Bet kāda tam vispār nozīme? Tajā pietiek vietas, lai šķērsām ieliktu motociklu, un tas ir pietiekami labā tehniskā stāvoklī, lai dotos pretī saviem sapņiem.

 —Šobrīd pēc Mārtiņa Aleksandroviča jeb Alekša pilnvaru nolikšanas tu esi vienīgais motofrīstailists no Latvijas. Kā par tādu kļuvi?

— Es nāku no motokrosa, bet man vienmēr bija doma pamēģināt frīstailu. Pirms dažām vasarām saņēmos un uzrakstīju Aleksim, kurš tolaik vēl lēca, ka arī gribu pamēģināt. Viņš, protams, bija atsaucīgs un aicināja mani atbraukt uz Biķerniekiem pamēģināt. Pēc pirmajām reizēm šī nodarbe man patiešām iepatikās. Man pievienojās arī mans draugs Reinis Čudarāns, ar kuru kopā braucām motokrosā. Viņš pat nopirka rampu un uzbūvēja nosēdienu, lai var pie mājām trenēties. Vasaras vidū Aleksis uzaicināja braukt kopā uz Spāniju. Esot Spānijā, divu nedēļu laikā iemācījos un uzgriezu savu pirmo bekflipu (kūlenis atmuguriski).

Tavs draugs Reinis arī pilnveidojas frīstailā?

— Nē diemžēl, viņam nesanāca tā, kā varētu vēlēties, un viņš to lietu nolika mierā. Bet es joprojām trenējos pie viņa. Viņš ar savu tēti man ļoti palīdz. Es tiku pie porolonu kastes. Arī tā atradīsies mana drauga sētā Raiskumā.

Lūk, pēc Spānijas atgriezos Latvijā, kur mēnesi vēlāk notika frīstaila pasākums Night Of The Jumps. Šajā pasākumā vietējai publikai pirmo reizi atrādīju, ko esmu iemācījies. Es piedalījos WHIP contest sacensībās, kurās vinnēju. Pirms tam uz šo pasākumu biju skatījies tikai no malas un par piedalīšanos sapņojis, bet gada laikā tas viss bija realizējies, turklāt es vinnēju. Pašam šķita, ka viss ir vienkārši fantastiski.

Viss notiek.

— Jā, bet piecas dienas vēlāk treniņā nokritu un nonācu slimnīcā.

vecāki to uztvēra?

— Viņi nebija priecīgi. Mamma ir skolotāja, tāpat kā mana vecāmamma. Maniem vecvecākiem ne pārāk patīk mana nodarbošanās. Ziemu pavadīju mājās, veseļojoties. Nākamā gada maijā mēs ar Aleksi abi sacensībās Polijā kritām. Aleksim tas bija pēdējais lēciens karjerā — viņš lauza abas kājas. Bet es pēc kritiena atsāku braukt tikai vasaras beigās.

c otrā kritiena nebija vēl grūtāk iegūt vecāku uzticību?

— Viņi jau pašā pirmajā reizē, kad braucu uz Rīgu, iebilda. Tētim toreiz pateicu, ka braucu uz motokrosa treniņu. Mamma pat nespēja skatīties, kā es motokrosā braucu. Tagad viss ir kārtībā. Aizvadīto ziemu pavadīju Polijā un Portugālē uz motocikla, nevis augstskolā. Šobrīd dzīvē braucu tikai ar motociklu un ar to cenšos arī nopelnīt, ceļojot apkārt.

Ar to var nopelnīt?

— Var, ja tiek pasākumu apritē. Kad biju Indonēzijā, tur piedalījos divos pasākumus MXGP ietvaros. Esot Latvijā, šādas iespējas nerodas. Eiropas frīstaila Meka ir Spānija, ja gribi tikt tālāk, jādzīvo tur. Spāņi ir forši cilvēki, viņi palīdz, ir atsaucīgi.

Spāņiem arī Mārtiņa Aleksandroviča vārds kaut ko izsaka.

— Tieši tā. Bez Alekša es vispār nekas nebūtu. Viņš man iedeva savu pirmo moci, iepazīstināja ar apkārtējiem. Tur, kur cilvēki viņu pazīst, ar atplestām rokām saņem arī mani. Indonēzijā iepazinos ar kādu beļģu braucēju, kuram pateicoties, tiku pie porolona kastes. Tāpēc galvenais ir kustēties un darīt. Un vēl svarīgi ir neņemt garas pauzes. Kamēr esmu mājās un trenējos, cilvēki no malas fano un pašam sāk likties, ka esmu baigais vīrs. Bet tad, kad atgriežos atpakaļ Spānijā, saprotu, ka frīstailā esmu iesācējs. Tāpēc ir labi dzīvot kopā ar tiem, kuri savā dzīvē jau kaut ko ir sasnieguši.

tev šķiet, kāpēc esi vienīgais Baltijā, kurš kaut ko tādu dara?

— Nezinu. Aleksis teica, ka laikā, kamēr viņš pats lēca, vairāki cilvēki esot atbraukuši pamēģināt. Starp viņiem bijuši arī daži Latvijas TOP5 motokrosisti. Tagad, kad man ir porolona kaste, es ceru, ka atradīsies vēl kāds domubiedrs. Līdz šim tāda kaste te nevienam nav bijusi. Lai tādu kasti uzbūvētu, vajadzētu vismaz 10 000 eiro. Es pie kastes tiku gandrīz par velti. Bijušais īpašnieks beļģis vēlējās tikt no tās vaļā, jo pamatā dzīvo Spānijā. Kastes aizvākšana viņam šo to izmaksātu, tāpēc par jauno saimnieku kļuvu es. Protams, arī man tas kaut ko maksāja, jo kasti vajadzēja transportēt, bet vienalga tas bija trīsreiz lētāk, nekā būvēt jaunu.

Ar ko frīstaila sabiedrība atšķiras no motokrosa sabiedrības?

— Kā jau teicu, visi ir ļoti draudzīgi. Frīstailā mēs nesacenšamies cits ar citu, bet sacenšamies katrs pats ar sevi, tādēļ visi esam draugi, cits citu motivējam un priecājamies, ja kādam sanāk. Astoņdesmit procentos gadījumu mūsu panākumi ir atkarīgi no tā, kas notiek mūsu galvā. Piemēram, taisot bekflipu, tev ir jābūt mentāli gatavam atrasties ar kājām gaisā. Pirmajās reizēs ķermenis saraujas un grūž motociklu prom. Tāpēc galvenais ir pārvarēt pašam sevi. Sajūta, ka tūliņ lēksi, ir lieliska, bet vēl lieliskāks ir mirklis pēc, kad adrenalīns iekačā.

Ko tu dari ar adrenalīnu, kas tevī paliek pēc lēcieniem?

— Neko. Pēc tam esmu netipiski mierīgs. Piemēram, dažreiz, braucot mājās no treniņa, es teju velkos, braucu pat zem atļautā maksimālā ātruma.

Kā norit tavi treniņi?

— Šobrīd galvenokārt tikai lecu. Tiesa, man ir jātrenē ķermeņa lokanība. Tagad svarīgākais ir uzaudzēt lēcienu apjomu, tāpēc dažreiz lecu gan no rīta, gan vakarā. Vienā dienā izpildu vismaz 100 lēcienus. Nesen izlaidu divas nedēļas. Arī pēc tik neilga perioda ir grūti atsākt. Baigais stress.

Tu esi traks?

— Ne tik traks, kā citi domā. Man patīk adrenalīns. Es, piemēram, baidos no augstuma. Ar izpletni diez vai varētu izlēkt, lai gan to vajadzētu izdarīt. Nemaz nerunājot par braukšanu viesnīcas Latvijaliftā. To darot, man kājas trīc. Nav tā, ka esmu baigais drosminieks.

Bet augstums arī frīstailā ir neatņemama sastāvdaļa.

— Kad esmu uz motocikla un turos pie tā, jūtos ērti. Nepietiek laika sabīties, jo lidojuma ilgums ir 1,4 sekundes.

Kā jau iepriekš noskaidrojām, frīstailā daudz jārunā ar sevi.

— Ar sevi daudz jāstrādā. Motokrosā tēvs stāv malā un rāda, lai griez gāzi un brauc šitā, bet te man neviens nestāv malā un nesaka — griez flipu, jo visi no tā, ko daru, ir sabijušies.

Mārtiņš Aleksandrovičs ir tavs treneris vai menedžeris?

— Viņš man ir viss. Viņš man ir kā tētis, kā labākais draugs, kā treneris, kā mentors un dažreiz kā mehāniķis. Viņš man iedeva visu un joprojām piespēlē šovus, jo viņu pazīst daudzi, viņam arī piedāvā piedalīties. Bet, tā kā viņš vairs nelec, Aleksis atbild, ka var ieteikt mani. Bet viņš arī nav vienīgais, kam jāsaka paldies. Man apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kas palīdzējuši, un bez viņiem es nebūtu nonācis pat tik tālu, cik esmu šobrīd.

Tu frīstailam esi pievērsies īstajā vecumā.

— Aleksis teica to pašu. Es sāku, kad man bija 20. Lai gan 18 gadu vecumā būtu bijis vēl labāk. Agrāk gan nevajag. Piemēram, 15 gadu vecumā es būtu galīgi traks un vispār neapzinātos, kas ar mani var notikt. Tāpat ikvienam pienāk brīdis, kad līdz ar vecumu bailes atkal sāk atgriezties.

Šobrīd man ļoti gribētos pamēģināt uzgriezt dubulto bekflipu porolona kastē. Tā kā esmu jauns braucējs un laiki ir mainījušies, man, lai kļūtu par labu frīstailistu, būs jāparāda kāds ļoti sarežģīts triks. Pirms pieciem gadiem par frīstailistu kļuva tas, kurš varēja izpildīt bekflipu, bet turpmākajos piecos gados teju obligāta prasība būs frontflips (kūlenis uz priekšu).

Cik braucēju pasaulē šobrīd izpilda šo triku?

— Divi to dara uz parastās rampas, bet pārējie — uz īpašas rampas, kas palīdz šo triku izpildīt. Tā uzsit pa pakaļējo riteni, lai iegrieztu motociklu.

Mārtiņš tev ir iemācījis, kā palīdzēt tikt pašam ar sevi galā?

— Aizvadītajā ziemā trenējos jau bez viņa. Ja kādā brīdī nejutos drošs par sevi, zvanīju viņam. Aleksis vienmēr prata pateikt, ka viss būs labi.

Ziemā man radās iespēja pastrādāt cirkā. Darbs būtu bijis katru dienu. Man apmaksātu gan dzīvošanu, gan ēšanu, un par darbu cirkā es vēl ik dienu saņemtu pārsimt eiro. Jautāju Aleksim, ko man darīt. Viņš atbildēja — ja vēlies braukt frīstailā, tev ir jātrenējas katru dienu un jātiecas piedalīties šovos. Cirkā tu nostrādāsi divus mēnešus, saņemsi naudu, bet nebūsi trenējies.

Ir arī tādi braucēji, kas strādā cirkā un ar to pelna naudu. Man ar frīstailu negribas nodarboties tikai naudas dēļ. Es šeit esmu tāpēc, ka man patīk tas, ko es daru, un, ceru — kādu dienu varēšu piedalīties sacensībās un būt top līmeņa braucējs.

Tu nāc no turīgas ģimenes?

— Nav tā, ka esam baigi bagātie. Kad braucu motokrosā, tētis ieguldīja visu savu naudu, lai nopirktu man motociklu. Kad braucu krosā, nevarēju atļauties pavadīt treniņnometnes Eiropā un sezonā iegādāties divus jaunus motociklus.

vs gribēja, lai brauc krosā?

— Četru gadu vecumā sāku trenēties kalnu slēpošanā. Mēs slēpojām abi ar māsu. Vienu gadu jauniešiem biju arī Latvijas čempions. Mēs bijām izlasē. Tolaik slēpoju kopā ar Kristapu Zvejnieku. Bijām labi draugi. Deviņu gadu vecumā man nozaga motorolleru, ar kuru pa vasarām vizinājos. Tad tētis nopirka man krosa mocīti — ar domu, lai nebraukāju pa ielām. Pēc gada vecākiem jau teicu, ka slēpošanai gribu likt punktu un pievērsties motokrosam. Ģimene mani atbalstīja, tas bija feins laiks. Mēs braukājām pa sacensībām, bet tad pienāca brīdis, kad sāku skatīties frīstaila virzienā. Kad pateicu to vecākiem, viņi neizrādīja nekādu lielo prieku, noteikti nodomāja, ka neko neesmu izdarījis slēpošanā un tagad vēlos pamest arī motokrosu. Es viņiem neradīju nopietnu iespaidu par sevi.

Tev pašam ir sajūta, ka neko neesi izdarījis?

— Nu, nē. Esmu piepildījis mazos sapņus. Braucu ar moci, metu bekflipus un esmu iepazinies ar vīriem, uz kuriem pirms tam ar apbrīnu skatījos internetā.

— Šobrīd tu dzīvo sev?

— Jā! Visu, ko daru, daru sev, nevis lai izpatiktu citiem.

tev šķiet, ko tas būs tev devis pēc desmit gadiem?

— Nezinu, bet līdz 35 gadu vecumam gribu braukt tikai frīstailu. Man patīk būt mājās, bet, ja gribu nodarboties ar frīstailu, ir jābrauc prom — uz turieni, kur ir silts, lai varu trenēties visu laiku.

Var jau būt, ka prātīgi būtu bijis iet augstskolā. Manai māsai ir maģistra grāds. Viņa ir četrus gadus vecāka. Arī vecāki būtu priecīgi par šādu izvēli. Taču man tomēr šķiet, ka ir labi, ja vari dzīvot tā, kā pats vēlies. Labi, ka man nav jāceļas un ik dienu jāiet uz darbu ar skābu seju. Es braucu, krītu un ceļos, un ar to kaut ko nopelnu vai iemācos ko jaunu — tas viss ir priekš manis paša.

Un tu esi ceļa sākumā.

— Nenoliedzami. Šī ir mana pirmā sezona. Manā bagāžā ir desmit triki. Un viss ir sakārtojies par labu turpinājumam un izaugsmei.

Tu dari visu, lai varētu teikt, ka esi strādājis uz maksimumu?

— Es esmu slinks. Man vairāk vajadzētu piestrādāt pie lokanības. Vajadzētu iet uz batutiem. Jā, jā, vingrošanai ir milzīga nozīme, jo, lecot ar moci, ķermenis piedzīvo neskaitāmus mikrotriecienus.

Tava pašpārliecinātība ir augusi šajā gadā?

— Kad lēkā gandrīz katru dienu, kā tas ir šovasar, sāc atslābt un ieslīgsti pašapmierinātībā. Tas nav labi, ja par to, ko dari neuztraucies. Brīdī, kad neesi uztraucies, tu tik daudz nedomā par drošību. Indonēzijā piedzīvoju mazu kritienu. Pēc tam aizbraucu uz Somiju, kur kritu, taisot bekflipu. Nākamajā nedēļā vēlreiz kritu Igaunijā, veicot to pašu triku. Tagad kritienu dēļ paņēmu brīvas divas nedēļas.

Mums frīstailā treniņi nenotiek ilgāk par stundu, apmēram pēc tik ilga laika ir jāpaņem pauze, lai atkal varētu kāpt uz moča. Pēc vairākiem šādiem treniņiem vienā dienā, sāk zust koncentrēšanās spējas. Biju domājis, ka šo mēnesi veltīšu pasākumiem, lai iekrātu naudu, par ko ziemā dzīvot siltajās zemēs. Taču tagad esmu nolēmis pēc nelielas atpūtas turpināt treniņus, lai atgūtu pašpārliecinātību uz moča.

ds ir nākamais triks, pie kura strādāsi?

— Šobrīd dzīvē pirmo reizi ir tā, ka atstrādāju tos trikus, ko protu, un neko jaunu nemācos.

Kad ziemā būšu Spānijā, iespējams, sākšu strādāt pie bekflipa triku variācijām. Protams, man ir arī vēlme pamēģināt frontflipu. Esmu iepazinies ar frīstailistu, kurš šo triku izpildīja viens no pirmajiem.

Tev šobrīd ir draudzene?

— Nav. Tas arī būtu diezgan sarežģīti, jo vairāk ceļoju apkārt pa pasauli, nekā esmu uz vietas.

Bet meitenes tevi noteikti ir ievērojušas.

— Zini, man šķiet, ka šeit mani neviens tā baigi nepazīst. Es Latvijā neuzstājos. Būtībā dzīvoju viens, trenējos viens un ceļoju viens.

Tā dzīvojot, jūties ērti?

— Kā var nejusties ērti, ja daru to, kas man patīk un par ko esmu sapņojis? Turklāt par to, ko daru, man arī labi samaksā. Skaidrs arī tas, ka kritiens ir tikai laika jautājums.

Lai triku būtu vieglāk izpildīt un arī saprast, to vēlams galvā vizualizēt. Tu to dari?

— Es mēģinu, lai gan man nav pārāk spēcīga iztēle. Bieži vien es trikus mācos pats, sēžot pie datora, skatoties video palēninātā režīmā. Tad aizveru acis un iedomājos, kā pats to darītu.

Kāda izskatās tava tuvākā nākotne?

— Zinu, ka man Spānijā viens pasākums ir oktobrī un viens — novembrī. Bet decembrī, iespējams, lidošu uz Indonēzijas pasākumiem.

Kur tu dzīvosi, kad būsi Spānijā vai Indonēzijā?

— Kaut kur. Arī tā būs improvizācija. Vienā pasākumā nopelnu aptuveni tik daudz, lai varētu izdzīvot mēnesi. Zini, nav jau slikti pamosties, nesaspringt par to, par ko satraucas pārējie, kuriem jāiet uz darbu. Es varu aiziet līdz jūrai, nopeldēties un vakarā uzlēkt treniņu. Tādā ziņā viss ir skaisti un vienkārši. Bet tajā pašā laikā man jādara savi darbi, jāstrādā ar sevi.

 

Kalvis SKRASTIŅŠ

Motofrīstailists

Dzimis: 1995. gada 26. oktobrī

Augums, svars: 85 cm, 72 kg

Triki, kurus pilda: Cordova, Nac Nac, Superman Seatgrab, Superman Indian, Heart Attack, Double Seatgrab, One Hand Seatgrab, Whip, Backflip, Hellclicker

Lielākais sasniegums frīstailā: Night Of The Jumps — Whipkonkursa uzvarētājs

Vaļasprieki: motobraukšana, longbords