twitter facebook instagram

Čempiona garais gads

17.Okt.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
331
Čempiona garais gads

Motosportista Paula Jonasa izcīnītais pasaules čempiona tituls MX2 klasē Latvijas sportā ir vēl viens nebijis panākums. Pirms diviem gadiem viņš izcīnīja sudraba medaļu, pērn guva nopietnu traumu un sezonu nepabeidza... Šogad, par spīti visam, Pauls pirmais no latviešiem ieguva MX2 pasaules zeltu.

Ko šis tituls viņam maksājis, cik vientulīgs ir motosportista ceļš uz visaugstākajiem tituliem, kas ir viņa līdzgaitnieki, domubiedri un palīgi, kas — pretinieki? Par to saruna ar šobrīd pasaulē labāko vīru MX2 motokrosā—Paulu Jonasu.

Eiforija pēc izcīnītā titula ir norimusi?

— Domāju — cilvēkiem man apkārt bija lielāks saviļņojums. Protams, arī manī emocijas sita augstu vilni. Smagais darbs atmaksājās. Es pats gaidīju, ka manī pēc finiša būs spēcīgākas emocijas. Vakar biju Cēsīs uz Latvijas čempionātu, nedomāju, ka tur būs tik daudz cilvēku. Es četras stundas sniedzu autogrāfus un fotografējos ar faniem. Mani pat apsveica tantītes gados ar lielu puķu pušķi, sakot, ka seko manām gaitām ik nedēļu.

Bet ko tu tomēr izjuti?

— Zini, bieži nevar tādus brīžus piedzīvot, kad cilvēki visapkārt ir priecīgi un lepni par tevi.

Esi pacēlis motokrosu Latvijā jaunā līmenī?

— Neesmu par to iedomājies. Bet ir lielāka mediju uzmanība. Arī cilvēki vairāk atpazīst un zina, kas ir motokross. Vislielāko šoku piedzīvoju Holandē, kur ar māsu un viņas draugu apmeklējām atrakciju parku. Parkā bija cilvēku tūkstoši. Un, ieejot tajā, mani atpazina jaunieši, saucot: “Lūk, kur Pauls Jonass!” Vairs nevar darīt blēņas uz ielām. (Smejas.)

Ko tu ar savu uzvaru vēlētos pateikt latviešiem?

— Es gribētu, lai tā jauniešos iedveš pārliecību, ka ar smagu darbu arī no Latvijas daudz var sasniegt. Ir jāgrib cīnīties. To pierāda arī Kristapa Porziņģa piemērs. Ja tev apkārt ir ģimene un laba komanda, tad, izvirzot lielus mērķus, visu var sasniegt.

Pazīsti Porziņģi personīgi?

— Nē. Bet mēs esam samainījušies ar krekliem. Vienmēr ir tā, kad viņam ir sezona, man ir brīvs. Vai otrādi. Nav vēl iznācis satikties, bet gribētos. Viens no maniem paziņām ļoti labi pazīst Kristapa tēvu, kuram patīk motokross. Caur viņu arī notika kreklu maiņa.

Sportisti nereti apgalvo, ka jau otrajā dienā pēc titula izcīņas viņi domā par nākamo sezonu.

— Man kādu brīdi vajag, lai viss nosēžas. Es vēl īsti nesaprotu, ko esmu izdarījis. Pēc sacensībām nav bijis tāda brīža, lai atslēgtos un padomātu. Bet motokrosa man pagaidām pietiek. Kādu laiku negribu to redzēt.

Kādi ir tavi plāni nākamajai sezonai?

— Jāmēģina aizstāvēt pasaules čempiona titulu.

Tātad tu paliec MX2.

— Jā. Sapnis ir piepildīts, esmu čempions, bet vēl viens uzdevums nav izpildīts. Neesmu uzvarējis savās mājās.

Un tu plāno to izdarīt?

— Motokrosā ir grūti kaut ko plānot. Bet es centīšos.

Šogad Ķegumā bija tava grūtākā un atbildīgākā sacīkste?

— Grūti teikt. Protams, spiediens no skatītājiem bija jūtams. 2015. gadā, kad Ķegumā finišēju otrais, neviens no manis to negaidīja. Šogad cilvēki gaidīja, ka kāpšu uz augstākā pakāpiena. Diemžēl pirms Ķeguma biju apslimis un mocījos ar veselību.

Pats laikam nebiji īpaši apmierināts?

— Nebiju gan. Pirmajā braucienā biju pirmais, bet otrajā braucienā mani apdzina. Kopvērtējumā paliku otrais. Cilvēki priecājās, nāca mani apsveikt, bet man savu prieku vajadzēja tēlot. Iekšēji es nepriecājos. Nedrīkstu faniem izrādīt dusmas. Bija grūti smaidīt brīdī, kad negribas.

Kā tu dusmojies?

— Uz citiem nemēdzu dusmoties. Neārdos arī. Drīzāk dedzinu sevi iekšēji.

Pa ķiveri nesper?

— Nē, tik traks neesmu. Šķiet, vienā posmā nometu brilles zemē. Tā gan ir patiesība.

Skatoties šīs sezonas atspoguļojumu bildēs, tavā sejā var manīt lielāku nopietnību.

— Šogad esmu daudz mainījies. Pagājušajā gadā, kad mana sezona beidzās pāragri, viens pats braucu atpūsties, tad arī daudz ko pārdomāju un izanalizēju. Domāju, ka smagais kritiens un trauma mainīja mani pozitīvā virzienā. Tas bija solis uz priekšu manā karjerā. Cilvēki no manas komandas un cilvēki no malas saka — šogad trasē ir cits Pauls Jonass. Tas vairs nav vecais trakais, kurš krīt un kāpj pats sev pāri.

Arī pats tā jūties?

— Dažkārt uz sevi dusmojos, jo esmu pārāk mierīgs un pārlieku maz riskēju.

Kur tu atpūties?

— Pērn viens pats nedēļu nogulēju saulītē Turcijā. Esot Rīgā, iegāju tūrisma aģentūrā. Darbiniecei teicu, ka gribu aizbraukt atpūsties uz vietu, kur ir silts un ir jūra. Turcija bija vienīgais piedāvājums. Tā es nopirku biļeti un pēc divām dienām jau devos ceļā.

Kā pavadīji to atvaļinājumu?

— Mana ikdiena bija vienveidīga. No rītiem gāju uz zālīti, paskrēju un paminos ar riteni. Tad devos brokastīs. Pēc tam apmeklēju masāžu un devos uz pludmali, kur gulēju visu atlikušo dienu, līdz kļuva tumšs. Vakarā paēdu vakariņas un skatījos zvaigznēs. Tas arī viss.

Runāji arī ar cilvēkiem?

— Ja godīgi, nē. Tikai ar masieri.

Slava nevienā brīdī nav ņēmusi pār tevi virsroku?

— Nē, esmu parasts lauku puika no Kalvenes. Es arī nesaprotu, kāpēc dažkārt, kad cilvēki grib iepazīties, viņi man tuvojas sakautrējušies un trīcoši. Es esmu parasts cilvēks.

Šogad biju Beļģijā uz F-1 sacīkstēm. Kad ieraudzīju zināmos braucējus, pats sāku trīcēt. Bet, kad parunājām, sapratu, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā es.

Iepazinies arī ar kādu zināmu F-1 pilotu?

— Es kā Red Bull atlēts tiku viņu nometnē, kur bija Daniels Rikjardo un Makss Verstapens. Ar viņiem arī sanāca parunāties.

— Atgriezīsimies pie tevis sportā. Saki, vai pats sezonas laikā rēķināji punktus?

— Nerēķināju, bet pēdējos posmos punktiem sāku pievērst uzmanību. Es zināju, kurš ir mans sāncensis. Sīvers bija vienīgais, kurš sezonas otrajā pusē varēja apdraudēt manu titulu. Man viņu vajadzēja kontrolēt. Ja Sīvers man brauca pa priekšu, viss bija kārtībā. Bet, ja priekšā biju es, situācija kļuva pavisam laba.

Kāds ir Sīvers salīdzinājumā ar Hērlingu?

— Hērlings ir galvastiesu pārāks pār Sīveru. Jo MX2 klasē Hērlings bija izteikts līderis.

Tātad Sīveram arī nākamgad nav izredžu?

— Viņš nākamgad pāriet uz MX GP klasi. Man vēl gads jāpavada turpat. Ja izcīnīts tituls, tad nākamajā gadā to var aizstāvēt, bet vēl pēc gada jāpāriet MX GP rindās.

Motokross kļūst ātrāks?

— Protams. Tehnoloģijas attīstās, amortizatori kļūst labāki, motori — spēcīgāki un šasijas stabilākas, trases dinamiskākas, bet braucēji vēl ātrāki. Vairāki cilvēki man teikuši, ka mūsdienās būtu grūti izcīnīt vairāk par pieciem tituliem. Viss attīstās tik lieliem soļiem, ka top braucēja mūžs kļūst īsāks.

Liels nopelns titula izcīņā esot arī tavam mehāniķim Gatim Frindem?

— Ne tikai šogad. Viņš palīdzējis visus pēdējos gadus. Pirmo gadu mēs pat dzīvojām kopā. Gatis ir aisberga neredzamā daļa. Tāpat kā mana ģimene un menedžeris. Ar Gati kopā es pavadu visvairāk laika. Es domāju, ka viņš par mani zina visvairāk.

Viņš ir daudz ziedojis. Beļģijā viņš dzīvo viens, tāpat kā es, arī Gatis ir izrauts no savas vides. Domāju, ka viņam brīžiem ir grūtāk nekā man. Es ikdienā esmu noslogots, jo trenējos. Šīs sezonas vidū nevarēju aizvadīt tik daudz treniņu, cik vēlētos, jo kritienā atkal sasitu galvu. Līdz ar to Gatim bija daudz brīva laika, un jādomā, ka brīžiem viņš jūdzās nost.

Kā tev sokas sadarbība ar jauno treneri Marku de Rūveru?

— Mūsu sadarbība sākās caur joku. Mēs ar Gati bijām treniņā, kurā atradās arī Marks. Tu jau zini, ka pagājušajā gadā mans treneris Džoels Smits tikai skaitījās mans treneris, bet nekādus pienākumus kā treneris nepildīja.

Tuvojās Lomelas smilšu posms. Es Gatim teicu: “Varbūt paprasām padomu Markam? Viņš bija ļoti labs smilšu braucējs.” Kādā telefonsarunā tēvs man jautāja, ko dara de Rūvers? Es atbildēju, ka mēs ar Gati tieši par viņu domājam. Man nebija Marka numura, tāpēc uzrakstīju viņam tviterī. Viņš atbildēja, ka labprāt pamācītu mani. Pirmajā treniņā es sapratu, ka gribu ar šo džeku strādāt.

Kā tu raksturotu savu tagadējo treneri?

— Daudzi zina, ka viņš ir jautrs. Marks bieži joko. Braucot uz treniņu, busiņā vienmēr valda jautrība. Savukārt trasē esam nopietni, koncentrējamies tikai uz treniņiem. Markam vienmēr ir, ko piebilst, vērojot manu darbu trasē.

Tavs bijušais treneris Stefans Everts bija arī padomdevējs dzīves jautājumos. Marks arī konsultē šajā ziņā?

— Tagad viņš var dot padomus, jo dzīvē pats izdarījis daudz sliktu lietu. Viņš zina, kā ir būt augšgalā. Taču viņš sevi bija arī noracis. Marks bija ļoti labs braucējs. Viņš dzīvoja zaļi, bet tagad viņam nav nekā. Viņš visu notriecaballītēs un ar meitenēm. Marks man ir piemērs, kā nedarīt. Viņš arī reiz teica, ka Everts zina tikai to, kā ir būt augšā.

Kā apkārtējie uztvēra faktu, ka tevi trenēs vīrs ar šādu slavu?

— Pagājušā gada Loketas posmā Marks man atbrauca līdzi. Visi jau zināja, ka mēs kopā esam sākuši strādāt. Apkārtējie domāja, ka esmu galīgi apjucis un ka mūsu sadarbība nenesīs rezultātus. Bet lielais komandas boss teica: “Viņš ir ļoti traks. Tu esi ļoti mierīgs. Varbūt jums saskan.”

Ar Evertu esi sastapies un parunājis?

— Dažkārt tiekamies trasē. Tur gan tikai sasveicināmies. Bet pirmo reizi ilgāk parunājām, tiekoties F-1 sacīkstēs. Stefans šogad bija Sīvera treneris. Stefans mani labi pazīst, es zinu arī viņu, taču — jādomā — viņš nenojauta, cik ļoti šogad esmu mainījies. Viņš pats man pateica, ka mēģinājuši mani novirzīt no sliedēm un izsist no ritma. Bet viņiem tas neizdevās. Es zinu Stefana gājienus. Viņš pats man tos iemācīja. Tāpēc zinu, kā uz tiem reaģēt.

Bet kā tu uztver Evertu? Kā konkurentu?

— Viņam manos sasniegumos ir ļoti liels nopelns. Viņš man daudz iemācīja un daudz manī ieguldīja. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, jāsaka, uztveru viņu kā paziņu.

Aizvadītajai sezonai sāki gatavoties krietni agrāk nekā pārējie. Un cilvēki runāja, ka tas, iespējams, nemaz nav tik labi, jo sezonas beigās būsi vairāk noguris.

— Sezonas sākumā biju ļoti, ļoti stiprs. Tikko pēdējā posmā Francijā apritēja gads, kopš es trenējos bez apstājas. Šīs sezonas beigās man jau vairs ne pārāk gribējās braukt uz treniņiem. Motokross bija līdz vienai vietai. Vēl arī galva par sevi lika manīt. Nespēju koncentrēties. Bija tiešām grūti un smagi. Pēdējo mēnesi skaitīju dienas, kad varēšu braukt mājās. Es varu skriet un mīties ar riteni, bet treniņos ar motociklu par sevi atgādina galvas ievainojumi. Šogad dakteri apmeklēju tik bieži, cik savā mūžā kopumā neesmu to darījis.

— Ko dakteri saka?

— Lai atpūšos. Tāpēc nebraukšu Nāciju motokrosā. Līdz novembrim uz motocikla nekāpšu.

Pastāsti par sezonas pēdējo mēnesi. Grūti taču braukt, ja negribas...

— Tā ir. Gadījās pieļaut daudz kļūdu. Iedomājies, Beļģijā esmu pavisam viens, bet treniņā ar moci pabraukt nevaru. No tā man sākās stress. Kad biju mājās, stresu remdēju ar izsalkumu. Sāku daudz ēst.

Kā dāmas amerikāņu filmās!

— Jā, gluži kā dāmas. Dod tik iekšā visu, kas pa rokai. Viegli nebija. Bet pēc pirmā brauciena pēdējā gonkā viss smagums nokrita. Otro braucienu es nudien izbaudīju. Viss bija beidzies. Vēl pēdējā laikā grūtāk bija vakara stundās. Ziemā ir vieglāk. Ātri paliek tumšs, agrāk var iet gulēt. Bet vasarā ārā gaišs, laukā plus 30 grādi. Grūti aiziet gulēt, tāpēc gāju ārā staigāt. Vietējie, iespējams, domāja, ka esmu ar putniem.

Dažkārt, lai izdzīvotu šādus grūtus posmus, palīdz sievietes.

— Kad sākām strādāt ar Marku, pirmais noteikums no viņa puses bija — nekādu draudzeņu.

Bet tagad, pēc titula izcīņas, tev raksta daudz meiteņu?

— Nezinu. Diezgan. Es esmu mierīgs puika. (Iesmejas.) Aiziet uz kino ar meiteni, protams, varu. Bet nopietnas attiecības nevaru atļauties.

Kurš posms tev visspilgtāk palicis atmiņā?

— Protams, mājas posms. Vēl man ļoti patika pirmais Francijas posms. Es labi nobraucu. Negaidīju, ka spēšu tur uzvarēt. Arī Argentīnā man patika. Gan trase, gan daba tur ir kā pasaka. Arī pirmā uzvara Katarā bija forša.

Kur norisinājās dubļu posms?

— Indonēzijā. Tas bija murgs. Kad ieradāmies, apkārt valdīja nekārtība un netīrība. Trase galīgi nekāda. Es piektdienas vakarā gribēju izstaigāt trasi. Man kājās bija krosenes. Pretī nāca viens no organizatoriem, viņš paskatījās uz mani un pateica, ka ar tādiem apaviem trasē varu nerādīties. Vietējie staigāja nevis ar zābakiem, bet ar plikām kājām. Bija bildes, kurās redzami cilvēki, kas trasē iegrimuši līdz viduklim.

Kāpēc jūs šādos apstākļos laida trasē? Parasti jau atceļ.

— Tas ir neliels cirks. Tas ir organizatoru bizness. Ja atceļ posmu, bizness zaudē.

Indonēzijā centies? Vai arī nemēģināji forsēt?

— Es centos. Pirmajā braucienā biju līderis. Viss bija labi, līdz iestigu dubļos. Manuprāt, seši džeki manu motociklu vilka ārā. 20 metru posmā dubļos bija iestiguši septiņi braucēji. Biju nenormāli noguris, kamēr tiku ārā no tiem dubļiem.

Šogad sporta dēļ esi lējis asaras?

— Jā, un, šķiet, toreiz vēl pie manis Beļģijā ciemojās māsa. Raudāju dēļ galvas problēmām. Treniņā nevarēju pabraukt, tāpēc nolēmu četras dienas atpūsties, cerot, ka pēc tam būs labi. Taču pēc pauzes, iebraucot trasē, atkal viss sākās no jauna. Tajā brīdī biju beigts. Nesapratu, kas ar mani notiek. Biju panikā. Jutos depresīvi.

Bet kā tu no visas šīs situācijas izķepurojies?

— Mani izvilka fiziskās sagatavotības treneris Villijs un jau pieminētais Marks. Arī Gatis un visa pārējā komanda, ģimeni ieskaitot. Mani kājās piecēla mērķis.

Ņemot vērā tavu noskaņojumu un vientulības sajūtu, neprasījās sociālajos tīklos ierakstīt kaut ko emocionālu?

— Es publicēju vienu bildi, kurā sēžu kanāla malā domīgs. Jau tad visi komentāros vaicāja — kas ar mani noticis? Šādi ieraksti konkurentiem ir medus maize. Viņi saprot, ka šis džeks vairs ilgi neturēs. Cik top sportistu savos profilos raksta, ka viņiem ir slikti? Viņiem visu laiku ir labi... Tikpat labi sociālos tīklus var izmantot taktiskajām spēlītēm. Piemēram, esi labā formā, bet ieraksti, ka jūties morāli slikti, un trasē visus sakapā.

Draugi lūdza, lai uzdodu tev šo jautājumu — pēc sacensībām čurā stāvus vai sēdus?

— (Smejas.) Pēc sacensībām joprojām stāvus. Bet naktī gan sēdus. Es nekad naktī, ejot uz tualeti, neieslēdzu gaismu. Ja ieslēgtu, pamostos. Bet, lai netrāpītu garām, drošības pēc apsēžos. To man iemācīja Stefans Everts.

Pirms četriem gadiem, kad runājām pirmo reizi, tavs tētis stāstīja, ka motokrosa komentētājs Ēriks Fogelis kādam fanam, kurš teicis, ka Pauls būs nākamais Roksens, aizrādījis, piebilstot, ka Pauls būs Pauls Jonass. Tagad tu esi piemērs citiem.

— Jā, cilvēki ņem piemēru no manis. Kad tikko pārrados mājās, mani sagaidīja viss Kalvenes ciems. Es pats nesapratu, kas notiek. Jocīgi. Laikam neesmu pieradis pie tādas uzmanības. Un es jūtos nedaudz neērti. Es taču esmu parasts cilvēks.

Bet toreiz, pirms četriem gadiem, spēji iztēloties, ka būsi tur, kur esi tagad?

— Tāds mērķis, protams, bija. Tomēr tas šķita nedaudz neaizsniedzams. Ja man būs bērni, nespiedīšu viņus braukt. Bet ļaušu, ja vien viņi paši to vēlēsies.

Pats esi kādreiz pildījis tēva gribu, braucot motokrosā?

— Protams, ir bijuši brīži, kad negribas braukt uz treniņu. Bet, ja tētis saka — jābrauc, es to daru. Būtībā motokross man vienmēr ir paticis. Tā nekad nav bijusi spiesta lieta. Dzīve ir pārāk īsa, lai darītu lietas, kas nepatīk.

Kā tētis reaģēja, kad uzvarēji? Viņš kaut ko zīmīgu pateica?

— Viņš neko neteica. Bet pēc emocijām varēja redzēt, ko tas viņam nozīmē. Tas, kur esmu, ir tēta nopelns. Tajā visā ir ieguldīts viņa darbs, nervi un milzum daudz līdzekļu.

 

Pauls JONASS

Motobraucējs,Red Bull KTM

Dzimis: 1997. gada 13. janvārī

Izglītība: Kalvenes pamatskola, mācās Aizputes vidusskolā

Augums, svars: 178 cm, 70 kg

Sportā: kopš piecu gadu vecuma

Treneri: Kaspars Jonass (tēvs), Normunds Jansons, Stefans Everts, Džoels Smets, tagad Marks de Rūvers

Lielākie sasniegumi: pasaules junioru čempions 85 (2011. g.) un 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē; Eiropas čempions 125 kubikcentimetru (2013. g.) klasē, pasaules vicečempions MX2 (2015 g.), pasaules čempions MX2 (2017.g.)

Vaļasprieki: riteņbraukšana, hokejs, basketbols, slēpošana

 

Autori: Augusts Brants