twitter facebook instagram

Čempions aiz priekškara

11.Jūl.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
238
3-Berzins-PERSONIIBA-12Berzins Aldis -bw pass.jpg

Astoņdesmitajos gados sekojot līdzi pasaules sporta karstākajām aktualitātēm, pat tālaika politiskā režīma informācijas filtri nespēja līdzjutējos pilnībā iepotēt apziņu, ka latvieši spožus panākumus gūst tikai zem PSRS karoga. Lai gan Alda Bērziņa vārdu padomju komentētāji pieminēja, cik maz vien iespējams, latviešiem bija skaidrs — tas amerikāņu volejbolists ir mūsējais, turklāt olimpiskais čempions!

Amerikā dzimušā Alda Bērziņa sirds tiecas uz Latviju, kur šovasar viņš viesojās kopā ar ģimeni un trim braši latviski runājošiem dēliem. Savas dzīves lappuses staltais latvietis atklāja īsi pēc tam, kad Latvijas Olimpiskā komiteja 1984. gada Losandželosas olimpisko spēļu zelta medaļniekam pasniedza savu augstāko apbalvojumu — Goda zīmi.
— Vai ilgs laiks pagājis kopš atkal esat Latvijā?
— Iepriekšējo reizi Latvijā biju pirms 13 gadiem, un šajā laikā daudz kas ir mainījies. Ceļi kļuvuši sliktāki, bet cilvēki šķiet smaidīgāki. Atbraucu Amerikas Latviešu apvienības (ALA) delegācijā uz draudzības spēlēm, kur mūsu komandas dažādās Latvijas vietās tiekas ar vietējām komandām no Jelgavas, Tukuma, Burtniekiem... ALA vīriešu volejbola komandai te esmu treneris.
— Kā nonācāt volejbolā, kas Amerikā sporta spēļu popularitātē ir patālu no spices?
— Volejbola pamatus man iemācīja tēvs Tālivaldis. Kad man bija kādi seši gadi, kopā gājām uz klubu un tēvs sita bumbu augstu gaisā, es mācījos to savaldīt. YMCA mačos stāvēju malā, skrēju pakaļ bumbām, dažreiz kādam bez pāra palikušajam palīdzēju iesildīties. Vienkārši biju volejbolā iekšā.
Lai sasniegtu visaugstāko līmeni, ir svarīgi sākt ļoti jaunam. Tieši tādēļ, ka agri sāku spēlēt volejbolu, man vēlāk vienmēr bija laba laukuma izjūta, zināju, vai bumba kritīs laukumā vai autā. Kopš piecu gadu vecuma, katru vasaru biju Amerikas latviešu nometnē Garezerā, kur ik dienu no pēcpusdienas līdz tumsai sitām voleju. Tolaik tas nebija tik organizēti kā tagad, kad visi bērni sadalīti pa U-12, U-14 un līdzīgām grupām, visi spēlē formastērpos. Manā laikā viss notika neformālāk, un, spēlējot kopā ar vecākiem puikām un bērnu tēviem, ātrāk daudz ko iemācījos. Vidusskolā man nebija iespējas spēlēt voleju.
— Cik garš bija ceļš no latviešu mačiem līdz ASV valstsvienībai?
— Latviešu spēlētais volejbols vēlāk palīdzēja tikt augstskolas komandā. Ohaio štata universitātes volejbola treneris bija ukrainis Tarass Liskevičs no Čikāgas. Čikāgā kā mazā Eiropā ukraiņi spēlēja voleju pret itāļiem, latviešiem. Liskevičs bija dzirdējis, ka esmu viens no labākajiem, un viņš man atrakstīja vēstuli, aicinot uz Ohaio universitāti. Protams, ar prieku piekritu, jo citādi būtu devies uz Penn State augstskolu un spēlētu futbolu.
— Vai neatturēja tas, ka volejbols Amerikā nav tik populārs?
— Volejs man bija sirdij mīļš, ļoti patika spēlēt. Nedaudz spēlēju arī beisbolu, bet labāk veicās volejā. Man bija labs lēciens, visi saspēles gājieni... Vēlāk ASV izlasē biju caurmērā labs volejbolists, bet nebiju labākais atsevišķās lietās. Viena lieta gan veicās labāk nekā citiem — serves uzņemšana un spēle aizsardzībā. Ja tolaik volejbolā būtu libero, droši vien spēlētu šajā pozīcijā. Ar Kērču Kirali (vienīgo volejbolistu, kurš olimpisko zeltu izcīnījis gan klasiskajā, gan pludmales volejbolā — G. G.) mums bija laba saspēle. Cēlājam bumba vienmēr nāca tieši uz pirkstiem, un viņam pat nebija jākustas (smejas).
— Kā students tika pamanīts un atzīts par labu ASV izlasei?
— No NCAA I divīzijas, kur tolaik kādās 20 augstskolās bija vīriešu voleja komandas, visus četrus gadus, kamēr mācījos, tikām uz Final Four. Nevienu reizi gan tā arī neuzvarējām, jo mums bija kādi seši labi spēlētāji, bet Kalifornijas komandām — 12, un viņi varēja cits citu mainīt. Uz Final Four spēlēm nāk ASV izlases treneri, turklāt es biju ticis NCAA simboliskajā izlasē. Mani ielūdza uz pārbaudes nometni, lai redzētu, vai esmu derīgs izlasei. Trešajā gadā mācījos vēl universitātē, kad mani uzaicināja izlases 12 spēlētāju vidū braukt uz Pasaules kausu Japānā. Tā man bija liela pieredze, lai gan laukumā daudz netiku.
— Kādu iespaidu tobrīd radīja pasaules spēcīgākās komandas?
— Vēl līdz tam bija zīmīgs notikums. Paziņam 1976. gadā bija biļetes uz Monreālas olimpisko spēļu volejbola finālu, un viņa meitene atteicās braukt. Piedāvāja man, un aizbraucām uz vienu dienu no Ņujorkas uz Monreālu. Tovakar redzēju zelta spēli starp Krieviju un Poliju, kas mani iespaidoja... Redzēju arī, kā spēlē Pāvels Seļivanovs (PSRS izlasē, kas izcīnīja sudrabu), bet poļi tolaik bija ļoti spēcīgi, un viņiem bija daudz lielisku meistaru, pirmo reizi viņi gremdēja no otrās līnijas. Tolaik jau mācījos augstskolā un ar ASV izlasi gadu vēlāk tiku uz Pasaules kausa izcīņu.
— Cik spēcīga tolaik bija ASV valstsvienība?
— Kad 1977. gadā nonācu ASV izlasē, mēs bijām ļoti švaki un Pasaules kausa izcīņā uzvarējām tikai Ēģipti, un arī pret viņiem gāja grūti. Labākie spēlētāji Amerikā ir no Kalifornijas, kur visu laiku var pludmalēs spēlēt, bet izlases treniņu bāze bija Ohaio, uz kurieni neviens no Kalifornijas negribēja braukt. Uz Maskavas olimpiskajām spēlēm, kur ASV nepiedalījās, mēs tik un tā nebūtu tikuši, taču pēc tam treniņcentru pārcēla uz saulaino Sandjego, Kalifornijā. Nu nāca visi labākie, un bija konkurence, lai tiktu 12 spēlētāju sastāvā, un kā komanda mēs ļoti ātri kļuvām arvien labāki. Es pamatsastāvā laukumā negāju līdz 1983. gadam un 1982. gadā pasaules čempionātā Argentīnā tiku spēlēt tikai tad, kad komandai neveicās. Biju izlasē īsākais, taču galvenais treneris Dags Bīls redzēja, cik labi piespēlēju, un teica, ka Aldim jābūt laukumā ar Kirali kā pusītēm. Tobrīd tā bija jauna volejbola doma, jo neviens cits tā nedarīja. Servi ņēmām tikai divatā — Kērčs vienu laukuma pusi, es — otru. Tad mēs sākām uzvarēt. Kērčs bija vienreizējs spēlētājs — viņš prata dot komandai stimulu nekad nepadoties un iedvesa pārliecību, ka varam uzvarēt ikvienu pretinieku.
— Ar amerikāņiem tobrīd jau bija jārēķinās ikvienam...
— Pavasarī pirms 1984. gada olimpiādes braucām spēlēt piecas spēles Krievijā un visas piecas reizes uzvarējām, lai gan pretinieki tobrīd skaitījās pasaulē spēcīgākie. Uzvarējām arī spēlēs Polijā. Ļoti bēdīgi, ka boikota politikas dēļ 1984. gadā olimpiādē nebija visas spēcīgākās komandas, taču gadu vēlāk Japānā uzvarējām Pasaules kausa izcīņā pret visiem labākajiem. Nebija tik viegli arī Losandželosā, kur finālā uzvarējām Brazīliju. Vēlāk mūs uzaicināja spēlēt Brazīlijā, un neko tādu nebiju piedzīvojis — ap laukumu ūdens grāvis, policijas specvienība, lai apturētu fanus. Taču ar Brazīlijas spēlētājiem bijām draugos, jo augstākajā līmenī ir respekts vienam pret otru. Pie iespējas staigājām ar brazīliešiem rokās sadevušies, jo tad fani nemeta mums ar ledus gabaliem un monētām. Tas gan nelīdzēja, kad vajadzēja servēt (smejas). Taču spēlēt bija ļoti jauki, jo 30 000 skatītāju... Kad fani kliedza ritmā: "Brasil, Brasil!", es savā prātā domāju, ka skan: "Bērziņ, Bērziņ!"
— Līdz olimpiskajai zelta medaļai nenopelnījāt volejbolā nevienu dolāru?
— Līdz uzvarai Losandželosā neko volejbolā nepelnīju. Strādāju bankā no astoņiem rītā līdz pusdienlaikam, stāvēju pie kases lodziņa un domāju: "Ak, ko es te daru!" Neliels atbalsts bija, jo kādā restorānā varējām ēst bez maksas. Arī bankā, kas sevi sludināja kā volejbola atbalstītāju, nebija jāstrādā pilna darbadiena, taču pelnīju tur tikai kādus 16 000 dolārus gadā, tuvu nabadzības robežai. Darbā kājas sagurušas, bet vakarā vēl jāiet trenēties. Nekādus čekus vai stipendiju par volejbola spēlēšanu nesaņēmu, un arī prēmijas par olimpiskajām medaļām nebija atļautas.
Pēc olimpiskajām spēlēm FIVB atzina, ka tas nav normāli, ja iztikas ziņā esam tik zemā līmenī. Tad IMG sporta mārketinga kompānija nopirka mūsu komandu un saturēja mūs kopā. Citādi būtu aizbraukuši uz Itāliju un citur klubos spēlēt. Algas mums maksāja mazākas nekā Itālijas klubos, taču turējāmies kopā un 1985. gadā izcīnījām Pasaules kausu. Tas bija mans pēdējais turnīrs ASV izlasē.
— Kā vērtējat arvien lielāko naudas ietekmi sportā?
— Sports ir kā teātris, un pieprasīts aktieris var labi nopelnīt. Cilvēki nāk un gūst prieku no spēles. Krīzes laikā var likties, kā var maksāt miljonu dolāru kādam spēlētājam, bet, ja tas liek smaidīt simtiem tūkstošiem skatītāju, bērni priecājas un cenšas sportot, tad tā nav slikta lieta. Man nepatika, ka ar sportu ilgi nevarēja pelnīt algu, nopirkt sev māju. Ja esi savā lietā labākais pasaulē, no tā jābūt kādam ieguvumam.
— Cik daudz laukumā spēlētāja karjeras laikā bija jūtamas lielvaru nedraudzīgās attiecības?
— Jutos ļoti slikti, ka Krievijas komanda nevarēja atbraukt uz olimpiādi Losandželosā. Viņi bija tādi paši sportisti kā es, taču par tādām lietām nevari daudz domāt, kad ej laukumā, kur pilnībā jākoncentrējas spēlei. Es ceru, ka tagad tie laiki ir aizgājuši, bet tas bija stulbi. Nevajag tā izmantot sportistus.
— Vai bieži satikāt Latvijas volejbolistus, kas spēlēja PSRS izlasē?
— Sadraudzējos ar Pāvelu Seļivanovu, satikos ar Raimondu Vildi, un kļuvām labi draugi. Vilde tāpat draudzīgi tikās ar citiem ASV izlases spēlētājiem — Kirali, Stīvu Timonsu, Kreigu Baku, un kopīgi arī vodku pēc sacensībām iedzērām. Pēc uzvaras Pasaules kausā kopā ar Krievijas komandu viesnīcā bijām saģērbušies kā samuraji un dzērām vodku. No rīta jābrauc uz lidostu, Kērča nav, treneris dusmīgs... Vēlāk jokojām, ka krievam laikam tukša kāja, kur visa vodka pa taisno salīst iekšā. Diemžēl tā sanāca, ka man bija jāspēlē pret latviešiem citā komandā, jo pašiem savas komandas nebija. Krievijas komandā latviešus vienmēr atradu, spiedu roku, parunājām. Ir gadījies būt arī par tulku, kad ASV un Krievijas komandas spēja saprasties tikai ar latviešu spēlētāju starpniecību.
— Kādas bija sajūtas, kad pēc uzvaras Losandželosā skanēja ASV himna?
— Tas bija vienreizēji, visi dziedājām līdzi, bija ASV karogs. Un tomēr vienmēr, kad kaut kas ir mīļš vai tuvu pie sirds, galvā nāk latviešu domas un latviešu karogs. Ja es Amerikā nebūtu latvietis, nekad nebūtu voleju spēlējis. Latvietība man ir tuva — dēli futenes spēlēšanas vietā bieži dabūja mācīties latviešu valodu. Es volejbola dēļ 20 gadu nodzīvoju Sandjego, kur nav latviešu sabiedrības, tādēļ arvien gribēju pārcelties uz Vašingtonu. Volejbolu mani puikas tāpat kā es iemācījās no tēva un latviešu nometnēs, bet bez jebkādas piespiešanas. Volejbols pa īstam kļūst interesants ap 14 vai 15 gadiem, kad sajūti, ka vari lēkt, gremdēt, likt bloku.
— Kā veidojās jūsu karjera pēc sportista gaitu beigām?
— Ļoti gribēju dabūt maģistra grādu. Man patika datori, kas tolaik tikai pa īstam sākās, un varēji pārzināt visu lauku. Kad dabūju maģistra grādu datorzinātnē, zināju, ka vienmēr dabūšu darbu, ja neizdosies kā trenerim. Sportā man bija tā laime beigt spēlēt, kad biju virsotnē. Jau Ohaio universitātē dabūju bakalaura grādu astronomijā — man patika matemātika, bija pamati fizikā, lai vēlāk Sandjego štata universitātē studētu datorzinības. Kamēr Itālijā klubos pa ziemu profesionāli spēlēju volejbolu, vasarā gāju skolā un līdz maģistra grādam pagāja septiņi gadi. Itālijā nospēlēju piecus gadus, un tad man jau bija trīs maziņi dēli. Mani uzaicināja ASV sieviešu izlasē par galvenā trenera palīgu 1996. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs. Četrus gadus nostrādāju par trenera palīgu un uzrakstīju komandai arī volejbola statistikas datorprogrammas. Tad mēs pārcēlāmies uz Vašingtonu, kur strādāju par konsultantu datorlietās, līdz dabūju darbu speciālās olimpiādes birojā. Sākumā IT nodaļā, bet tagad esmu sporta attīstības un treneru izglītības direktors. Arī ar datoriem drusciņ ņemos.
— Varbūt ir interese tagad pievērsties arī trenera darbam?
— Jā, domāju, ka tagad varētu atgriezties un padarboties ar kādu junioru vai augstskolu komandu. Senāk ģimenes dēļ negribēju daudz būt ceļā, bet tagad zēni ir lieli un ārā no mājas. Man ir trīs dēli, un es labāk saprotu vīriešu komandas, bet sieviešu trenerim jābūt zinošākam psiholoģijā. Piemēram, Atlantā ASV izlasē minūtes pārtraukumā spēlētāja sāka raudāt, jo uzskatīja, ka viņai treneris par daudz brūk virsū. Vīriešu komandās viss ir vienkāršāk un racionālāk. Spēlētājs vai nu saņemas un sāk spēlēt labāk, vai arī uzdod, un tad viņš jānomaina. Sports ir laba lieta, kas visiem palīdz, un kā trenerim man ir daudz ko dot.
Gundars GALKINS, BNS,
speciāli Sportam

Aldis BĒRZIŅŠ
Olimpiskais čempions volejbolā
Dzimis: 1956. gada 13. oktobrī ASV
Lielākie sasniegumi sportā: ASV izlases sastāvā olimpiskais čempions (1984. gadā Losandželosā) volejbolā (piedalījies sešās spēlēs), 1985. gada Pasaules kausa ieguvējs, turnīra labākais spēlētājs, ASV volejbola izlases dalībnieks no 1977. gada līdz 1985. gadam
Trenera gaitas: astoņdesmito gadu beigās spēlējis un strādājis par treneri Itālijā, no 1992. gada līdz 1996. gadam ASV sieviešu volejbola izlases trenera palīgs, ASV olimpiskās izlases treneris 1996. gada spēlēs Atlantā
Izglītība: astronomijas bakalaura grāds Ohaio štata universitātē, datorzinību maģistra grāds Sandjego štata universitātē
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Māra, dēli Krišjānis, Miķelis un Dainis