Čempionu trenera vingrošanas filozofija

Astoņdesmitajos gados un vēl deviņdesmito gadu sākumā akrobātikas Meka bija Rīgā. Te strādāja treneris Pāvels Kapulers, kurš izaudzinājis piecpadsmit (!) pasaules čempionus. Viņu vidū - arī pavlodarieti Jevgeņiju Marčenko, kurš kopā ar savu partneri Nelliju Milleri jaukto pāru konkurencē Eiropas čempionātā Portugālē 1991. gadā izcīnīja pirmo kontinenta zeltu atjaunotās neatkarīgās Latvijas vēsturē. Pirmoreiz starptautiskā arēnā atkal skanēja Latvijas himna.

Pieckārtējā pasaules un četrkārtējā Eiropas čempiona, Pasaules kausa ieguvēja Jevgeņija Marčenko sportista stāsts ir ļoti līdzīgs daudziem, kuri trenējās un startēja sen izjukušajā PSRS. Kopš 1983. gada, kad viņu uz Rīgu uzaicināja nopelniem bagātais treneris Kapulers, tik daudz kas mainījies Jevgeņija dzīvē. 1994. gada 1. februārī viņš kopā ar savu draugu, olimpisko čempionu vingrošanā Valeriju Ļukinu un treneri Kapuleru atklāja un sāka darbu pašu veidotajā Pasaules Olimpiskajā vingrošanas akadēmijā (WOGA) ASV, kas tagad tiek dēvēta par čempionu akadēmiju. Jevgeņija audzēkne, 16 gadu vecā Kellija Patersone 2004. gada Atēnu olimpiskajās spēlēs kļuva par čempioni vingrošanas daudzcīņā, Hollija Vise ir divkārtējā pasaules čempione. WOGA sagatavoti vairāk nekā trīsdesmit ASV izlases dalībnieki. Ne velti šī akadēmija tiek uzskatīta par vienu no labākajām visā valstī. Štutgartē nesen notikušajā pasaules čempionātā ASV sieviešu izlase izcīnīja zeltu komandu vērtējumā, bet tās dalībniece Anastasija Ļukina vēl tika pie uzvarētājas titula vingrojumā uz baļķa un sudraba - kombinācijā līdztekās.

Šodien žurnālam Sports interviju sniedz ASV sieviešu vingrotāju izlases treneris, ASV 2001.-2004. gada labākais treneris Jevgeņijs Marčenko.

- Kad mani un Valēriju Ļukinu treneris Pāvels Kapulers pierunāja veidot pašiem savu vingrošanas skolu, pat vispārdrošākajos sapņos nespējām iedomāties, ka pēc gadiem WOGA gūs tik lieliskus panākumus, - no Plano pilsētas Teksasā stāsta Jevgeņijs, kur tagad ir viņa mājas. - 1991. gadā abi ar Valēriju beidzām karjeru. Gudrojām, ko turpmāk darīt. Saņēmām darba piedāvājumus Honkongā, Anglijā, Beļģijā. Tomēr nolēmām pamēģināt Amerikā.

- Par Ameriku parunāsim nedaudz vēlāk. Tiem, kuri jau paspējuši aizmirst, ka reiz Latvijā bija izcili akrobāti, lūdzu, atgādini nedaudz šos vēstures faktus, kuru tapšanā arī tu esi pielicis savu roku.

- 1983. gadā mana partnere bija bijusī vingrotāja Nellija Millere. Burevestņik mačos izpildījām unikālus elementus. Šī ziņa sasniedza arī Pāvelu Kapuleru Rīgā. Mūs uzaicināja uz Latvijas atklāto čempionātu. Startējām, lai arī man bija trauma. Kapulers bija apmierināts un gribēja, lai paliekam Rīgā, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu mēs varētu kļūt par pasaules čempioniem. Devāmies mājup, lai nokārtotu visas formalitātes, un tajā pašā gadā atgriezāmies Latvijā. Nellija dzīvoja kopmītnē Lielupē, es - mediķu kabinetrā sporta zālē Avotu ielā. Visus titulus esmu izcīnījis ar Nelliju un pēc tam arī ar citu partneri Natāliju Redkovu. Visaugstākā ranga sacīkstēs iegūtas 32 medaļas.

- Sabrūkot lielvalstij PSRS, arī tev, tāpat kā daudziem sportistiem, karjerā nācās piedzīvot krasu pagriezienu.

- Kad sākās straujo un kraso pārmaiņu laiks, arī sporta dzīvē bija gaidāmas lielas pārvērtības, un tas patiesi priecēja. Aizsūtīju PSRS sporta dzīves vadītājiem vēstuli, lai mani un manu partneri izslēdz no PSRS izlases. Funkcionāri Maskavā teica, ka esmu jucis, jo arī sporta dzīvē tolaik valdīja liels haoss. Mēs savu izvēli bijām izdarījuši. 1991. gadā Latvijas Sporta komitejas vadītāja Daina Šveica lūdza mūs palīdzēt akrobātiem iziet starptautiskā arēnā jau kā neatkarīgas valsts pārstāvjiem. Labi pazinām Starptautiskās Sporta akrobātikas federācijas prezidentu Stojanu Satirovu un lūdzām viņa atbalstu Latvijas iestājai šajā federācijai. Lietuvai un Igaunijai tika atteikts, jo tām nebija stipru akrobātu. Tā kā mēs bijām daudzkārtēji pasaules čempioni un Latvija vienmēr pasaulē izveda stiprus sportistus, prezidents atbalstīja mūsu lūgumu. Latvija pirmā no Baltijas valstīm pirmoreiz tika pārstāvēta Eiropas akrobātikas čempionātā.

- Uz sacensībām Portugālē varējāt arī netikt...

- Sporta dzīves vadītāji laikam nebija gaidījuši, ka mums jau tik ātri radīsies iespēja pārstāvēt Latviju. Naudas nebija. Tolaik mūsu treneris bija Vladimirs Piņegins. Par savu naudu, kuru man solīja atdot, nopirku biļetes uz Portugāli viņam, partnerei un sev. Atgriezāmies ar Eiropas čempionu titulu. Tas bija ievērojams notikums, par to rakstīja daudzas avīzes. Rīgā pie lidmašīnas trapa mūs sagaidīja limuzīns, uzreiz aizveda uz radio studiju. Sniedzām intervijas, bijām apmierināti un laimīgi. Sporta komitejas vadītāja lūdza, lai medaļu uzdāvinu šai valsts iestādei. Tā arī izdarīju. Godalga diemžēl kaut kur pazuda. Tagad to varu apskatīt vien laikrakstos publicētajos fotoattēlos.

- Un tajā pašā gadā jau aizbrauci no Latvijas.

- Vienā vārdā varētu teikt, ka aizbraucu sakarā ar politisko situāciju valstī.

- Ziemassvētkos jau biji visu iespēju zemē?

- Kopā ar sievu Oksanu un trīsgadīgo meitiņu Sabrinu devāmies uz Jaunorleānu. Steidzami bija vajadzīgs darbs. Kāda veca zāle tika piemērota vingrotāju vajadzībām. Strādāju no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā: krāsoju, betonēju, darīju citus darbus. Zāles īpašnieces vēlāk mani pieņēma darbā par treneri. Ar manu akrobātikas partneri Natāliju Redkovu turpinājām piedalīties arī olimpiskās čempiones Nadjas Komeneči šovā. Priekšnesumos uzstājās arī Valērijs Ļukins un vienlaikus arī strādāja. Kad sākām strādāt Jaunorleānā, sapratām, ka nekas neizdosies, ja strādāsim kāda labā. Būdams čempions, zālē noņēmos ar trīsgadīgiem bērniem, spēlējos ar viņiem dejoju. Es veicināju savas saimnieces biznesu. Viņu rezultāti neinteresēja, komanda nebija stipra. Drīz vien talantīgākajiem bērniem sāku mācīt divkāršo salto. To uzzinājusi, mana darba devējaj sāka histērtiski kliegt, jo šajā zālē, redz, nebūšot nekādu salto, un lai kaut ko tādu viņa te vairs neredzētu. Sapratu, ka man te vairs nav, ko darīt. Uzteicu darbu. Saimniecei tas bija šoks, jo domāja, ka nopirkusi mani uz ilgu laiku. Pēc daudziem gadiem, kad satikāmies, viņa atzina, ka neesot devusi man iespēju un neesot pratusi novērtēt manu darbu.

- Tavā dzīvē joprojām liela nozīme bija trenerim Pāvelam Kapuleram.

- Viņš dzīvoja Dalasā. Jau zinājām, ka kopā gribam atvērt savu vingrošanas zāli. Valērijs Ļukins, uzvarot pasaules pirmajā profesionāļu čempionātā balvā saņēma 15 000 dolāru. Protams, ar to bija daudz par maz, lai kaut ko uzsāktu. Kapulers mūs pārliecināja, ka Plano ir īstākā vieta, kur sākt attīstīt pašiem savu vingrošanu. Te notika vērienīgi celtniecības darbi, tomēr sapratām, ka pagaidām vien varbūt varam atļauties pielāgot telpas vingrošanas zālei. Mums bija idejas, medaļas, zināšanas un milzīga vēlēšanās. Mēģinājām bankās saņemt kredītu, bet visur atteica. Valērijs Alma-Atā par 30 000 dolāru pārdeva savu dzīvokli. Viņa draugi, kuri šajā laikā jau bija kļuvuši par veiksmīgiem biznesmeņiem, uzreiz bija gatavi aizdot nepieciešamās finanses. Vingrošanas zālei pielāgojām veca veikala telpas, kas septiņus gadus bija stāvējušas tukšas. Nevarējām atļauties ņemt celtnieku brigādi, vien konkrētām operācijām pieaicinājām speciālistus. Vienlaikus centāmies reklamēt topošo skolu, reģistrējām trenēties gribētājus. Kad bijām gatavi skolu atklāt, mums bija 140 audzēkņu un bankas rēķinā 300 dolāru. Tagad ir 1700 sportot gribētāju.

- Par skolas atklāšanu runāja vēl ilgi.

- Cilvēki zināja, ka te strādā olimpiskais un pasaules čempions. Turklāt Valērija sieva Anna ir pasaules čempione mākslas vingrošanā. Par horeogrāfi uzaicinājām rīdzinieci, vingrotāju Tatjanu Ščegoļkovu, kura piecus gadus bija strādājusi Anglijā (Tatjana savulaik bija PSRS izlases kandidāte, daudzkārtēja Latvijas čempione, Rīgas tradicionālo starptautisko sacensību laureāte. Vēlāk viņa kļuva par izcilu horeogrāfi, veidojot kompozīcijas izcilām vingrotājām, kā arī bija viena no Atēnu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas horeogrāfēm. - Red.). Atklāšana bija grandioza. Košajā šovā piedalījās Nadja Komeneči, viņas vīrs, pasaules čempions Barts Konorss, Kima Zmeskala, viesu vidū bija izcilie treneri Marta un Bela Karoli. Teksasas dienvidos spēcīga vingrošana bija rumāņu treneru Karoli pārziņā. Marta un Bela radīja apvērsumu ASV vingrošanā, ieviešot savas nacionālās skolas elementus. Ziemeļos bijām mēs. Un mūsu uzdevums bija pārspēt viņu sistēmu, izveidot savu, apvienojot pašu acīm redzēto ar amerikāņu vingrošanas mīlestību.

- Tava vingrošanas filozofija?

- Censties katram bērnam dot iespēju sasniegt maksimāli augstāko rezultātu atbilstoši viņa spējām. Nesolām no viņa izveidot čempionus. Galvenais ir process, bet rezultāts arī nav mazsvarīgs. Cilvēki maksā par mūsu treniņu kvalitāti, par attieksmi pret saviem audzēkņiem. Tādēļ viņi nāk uz mūsu skolu. Te ir profesionāli treneri, lai arī konkurence ir ļoti liela. Dalasā vien ir 62 vingrošanas skolas. Mums Plano uz vienu kvadrātkilometru - piecas! 4/5 školas audzēkņu trenējas reizi nedēļā, lai iemācītos pašu elementārāko, lai būtu veselīgs dzīves veids. Pārējie 180 zēni un meitenes piedalās sacensībās.

- Skolai ir fundamentāls nosaukums.

- Gribējām parādīt, ka te darbojas pasaules un olimpiskais čempions, ka te ir zinoši treneri, tādēļ tapa Pasaules Olimpiskā vingrošanas akadēmija. Taču 2004. gadā, lai arī mums nu jau bija sava olimpiskā čempione, SOK aizliedza nosaukumā izmantot vārtu olimpiskā. Tādēļ tagad izmantojam vien saīsinājumu WOGA.

- Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad jāveic atlase.

- Tas notika pēc pirmā darba gada. Sāku trenēt Holiju Veisu, Nikiju Čaildsu, vēl citas meitenes. No šīs atlases astoņas tika valsts izlasē. Ar katru grupu kopā strādā divi treneri. Es no sākuma darbojos kopā ar Nadeždu Redkovu. Viņa apprecējās un 1997. gadā pārcēlās uz Meksiku. Nu jau desmit gadu strādāju kopā ar treneri Natāliju Bojarsku.

- Kāda bija vietējo treneru attieksme pret jauno vingrošanas akadēmiju?

- Sākumā piesardzīga, jo atklājām krievu vingrošanas skolu. Tomēr tie, kuri orientējas sportā, zina, ka tā ir viena no vadošajām skolām pasaulē ar lieliskiem sportistiem.

- Ko par to visu teica audzēkņu vecāki?

- Lai izvairītos no liekām problēmām, pirmos septiņus mūsu darba gadus vecāki nodarbību laikā sēdēja zālē. Atklāti sakot, tas bija vājprāts. Visi gribēja dzirdēt, ko runājam, kā mācām. Pierādījām, ka esam labi speciālisti, ka mīlam bērnus, gribam audzināt lieliskus cilvēkus un stiprus vingrotājus. Jau agrāk bijām iepazinuši amerikāņu filosofiju, zinājām, ka nepārtraukti jābūt pozitīvi noskaņotiem. Bērnus nevar piespiest iet uz sporta zāli, viņiem pašiem tas jāvēlas. Ikvienam, kurš nāk trenēties, nav merkantīlu interešu. No rīta līdz vakaram bērni ir gatavi darboties, jo viņiem tas patīk. Kad pagāja septiņi gadi, virkne vecāku sāka iejaukties mūsu darbā, uzskatot sevi par pietiekami zinošiem ekspertiem. Nācās skarbāk ar viņiem parunāt. Vecāki treniņu zālē nodarbību laikā vairs nesēž. Savas atvases neved uz citu skolu. Laikam ir apmierināti ar mūsu darbu.

- Trīspadsmit pastāvēšanas gadu laikā WOGA rēķinā ir trīsdesmit ASV izlases dalībnieku, šosezon augstskolu izlasēs startē piecpadsmit sportistu. Bet tomēr spožākais pagaidām ir Karlijas Patersones absolūtās olimpiskās čempiones tituls.

- Karlija dzīvoja Luiziānā, tad - Hjūstonā, kur strādāja Dmitrija Bilozerčeva trenera Aleksandra Aleksandrova vadībā. Kad Karlijas tēvu pārcēla darbā uz Dalasu, viņš piezvanīja uz mūsu zāli. Es pacēlu klausuli. Sarunājām tikties. Toreiz, 2000. gadā, man jau bija komanda, kas piedalās sacīkstēs, arī valsts čempionātā. Holija Vise ASV izlases sastāvā brauca uz starptautiskiem mačiem. Karlija ātri iekļāvās stipro vingrotāju grupā. Biju par sevi pārliecināts un zināju, ko vēlos sasniegt. Mans moto - smags darbs nekad nezūd. Tam vienmēr ticu, jo šos vārdus daudzkārt dzirdēju, kad pats trenējos. Varbūt nebiju pats talantīgākais, taču man bija liela vēlēšanās uzvarēt. Pārliecību par sevi - tā bija galvenā īpašība, kuru vēlējos ieaudzināt Karlijā. Kad viņa atnāca, par olimpiādi, protams, nedomājām. Karlija bija tipiska amerikāņu vingrotāja, kura iemācījusies trikus, taču graciozitātes, plastikas bija visai maz. Strādājām, sevi nežēlojot, arī pēdējā dienā pirms starta Atēnās.

- Kad Karlija Patersone tika Atēnās tika kronēta par olimpisko čempioni, Bela Karoli esot iesaucies: „Sākas jauna ēra vingrošanā!".

- Viņai ļoti patīk sacensties. Jo Karlijai bija sarežģītāk, jo labāk viņa startēja. Ja kādreiz no kombinācijas izņēmu varbūt ne filigrāni apgūtu elementu, viņa vingrojumu izpildīja sliktāk, jo zaudēja uzmanību, domājot, ka viss ir vieglāk, un krita. Komandas biedrenes par Karliju saka - viņa strādā ļoti pašaizliedzīgi, viņa ir talantīga, allaž smaida un nekad neizrāda, cik ir grūti. Karlijai ir dzelzs raksturs. Olimpiādē viņa daudzcīņā uz pēdējā rīka startēja pēdējā. Vien viņas ziņā bija izšķirt - kurai tiks zelts: Svetlanai Horkinai vai Karlijai Patersonei. Čempiones tituls aizceļoja uz Ameriku. Vēl piebildīšu, ka Karlijas brīvo kustību horeogrāfe ir Tatjana Ščegoļkova. Kā jau radošai personībai, Taņai bija nepieciešamas pārmaiņas.Viņa tagad strādā citā skolā, pāris kilometru no mums. Priecājas par savu meitu, kura dejo dziedātāja Rikija Martina grupā. Mēs joprojām esam draugi.

-  Taču 2004. gadā varēja arī nebūt Karlijas triumfa...

- 2003. gadā pasaules čempionāts notika ASV. Mēnesi pirms sacīkstēm sāka sāpēt elkonis. Rentgens rādīja, ka ir lūzums nevis vien plaisa. Trīs nedēļas ģipsī. Pasaules čempionātā roka vēl bija sapampusi. Karlija nepieļāva iespēju nestartēt, iegalvoja, ka viss būs kārtībā. Sacīkstēs nokrita no baļķa un vēl reizi savainoja sāpošo roku, tomēr izcīnīja otro vietu. Atbraucām mājās un izrādījās, ka ir divi lūzumi. Vēl tagad pēc operācijas viņai ir gandrīz piecu centimetru divas skrūves. Cīnītājas raksturu nevar ieaudzināt. Tas vai nu ir vai nav. Tieši šis notikums deva pilnīgu priekšstatu par Karliju. Zināju, ka viņai ir dzelzs raksturs, ka gribēs uzvarēt un zina, ka var to izdarīt. Pērājais bija manu zināšanu un pieredzes darbs. Pirms sacensībām treniņos redzam lieliskus vingrotājus, un neviļus domā: mans dievs, kā viņus iespējams uzvarēt. Taču viena lieta ir būt pasaules čempionam treniņos, pavisam cita - kad izej arēnā, kur 20 000 skatītāju. Karlijas prasme ir startēt stresa situācijās. Uz paaugstinājuma dzīve visu saliek savās vietās. Pēc uzvaras Atēnās, kad atgriezāmies mājās, nākamajā dienā pilsētā bija 15 000 cilvēku parāde, Karlija devās cauri Plano ar savām medaļām, un visi iedzīvotāji viņu sagaidīja ar sajūsmu. Bija grūti noticēt, ka tas viss manai audzēknei, par godu valstij un šai pilsētai. Tās bija lieliskas izjūtas.

- Jau kuro gadu WOGA pie sevis uz Valērija Ļukina kausa izcīņu aicina arī Latvijas vingrotājus.

- Apmaksājam viņiem visus ceļa un uzturēšanās izdevumus.Latvijā ir lieliski vingrotāji. Man laimējās būt 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs, un biju lepns, kad Igors Vihrovs izcīnīja atjaunotajai neatkarīgajai Latvijai pirmo olimpisko zeltu. Kad būs stipra arī meiteņu komanda, aicināsim arī to pie sevis. Šogad oktobrī atklāsim savu jauno vingrošanas pili, kuru uzcēlām no nulles. Mūsu sapņu zāle varbūt nav tik liela kā pie jums Olimpiskajā centrā, bet pietiekami laba, lai ar to lepotos. Nākamgad būšu Rīgā ar savu meiteņu komandu. Noteikti iešu pastaigāties pa sev tik pazīstamajām ielām, aiziešu līdz bijušo Darba rezervju zālei, kur izaugu par pasaules čempionu. Braukšu uz Jūrmalu, apgulšos smiltīs un raudzīšos debesīs. Ceru satikt savus īstos draugus. Es neko nenožēloju, jo nokļuvu tur, kur liktenis bija paredzējis un esmu sasniedzis, ko spēju. Ja nebūtu aizbraucis uz Ameriku, mana dzīve noteikti būtu citādāka.

Māra JURŠEVICA