twitter facebook instagram

Cerams, es nenošaušos...

11.Okt.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
268/269
Cerams, es nenošaušos...

Pirms lasiet šo interviju, ieslēdziet grupas Nirvana Come as You Are vaiSmells Like Teen Spirit. Noskaņai. Edgars Bertuks pirms gada pameta darbu, lai varētu profesionāli pievērsties orientēšanās sportam. Viņš ar orientēšanos kā sportists nodrošina sev iztiku un piepilda savu esību. Trenējoties pie diviem somu treneriem, pārstāvot skandināvu klubu Turun Metsankavijat un, protams, vispirms Latviju, Bertuks augustā satricināja orientēšanās sporta pasauli, kļūstot par pasaules čempionu vidējā distancē un izcīnot bronzas godalgu klasiskajā distancē. Par godu šim notikumam Edgara tēvs atnāca ar kājām no Alūksnes līdz Rīgai... Iepretim tēva galamērķim, Brīvības piemineklim, pāris stundas ar Edgaru sarunājāmies par visu piedzīvoto visnotaļ filozofiskos toņos.

— Par godu tevis izcīnītajam pasaules čempiona titulam tavs tēvs Uldis apsolīja, ka kājām noies 200 kilometrus no mājām Alūksnē līdz Rīgai. Vai goda gājiens izdevās veiksmīgi?

— Jā, šodien kopā pie Brīvības pieminekļa finišējām. Lai arī tā ir iešana, četras dienas pēc kārtas tikai iet nepavisam nav viegli. Pirmā diena viņam izvērtās vismazāk garlaicīga, jo tad viņš gāja pa taisniem ceļiem, ko vislabāk zināja. Tādēļ sanāca sasteigt tempu — savulaik tēvs sportojot guvis nopietnas ceļgala traumas, tās uzreiz lika sevi manīt. Pirmās dienas vakarā viņš šaubījās, vai spēs turpināt ceļu. Aizgāja gulēt ar domu, ka no rīta celsies un tad lūkos, kā jutīsies. Otrajā dienā patraucēja lietus un nācās saīsināt dienas plānu. Trešajā dienā nosoļoja visvairāk — 66 kilometrus. Ceturtajā dienā pievienojos es, lai var apjaust, ko nozīmē tāda iešana. Aizgājām no Siguldas līdz Garkalnei. Palika pēdējie 25 km. Tad bija skaidrs — aizies! Tuvojoties finišam, sāka parādīties visādas interesantas domas. Nu, piemēram, kā tas būtu, ja cilvēki ietu ar kājām no Siguldas uz Alfu, lai iepirktos. Vai ja visus cilvēkus izsēdinātu laukā no mašīnām un viņi visi mums vienkārši nāktu pretī — kā tas būtu!? Aizdomājāmies, cik daudz laika cilvēki zaudē, katru dienu stāvot pie sarkanajām gaismām.

— Varēja gadīties, ka tavs tēvs distanci veiks ar velosipēdu...

—Tās nebija derības — viņš apsolīja pats sev un nevienam neteica. Viņš izdomāja, ja izcīnīšu pasaules čempionātos kādu medaļu, brauks ar riteni šo distanci, ja kļūšu par pasaules čempionu — ies kājām. Sūdi sanāca lielāki (smejas).Es ieteiktu visiem kādreiz pamēģināt — vienkārši iet. Tas daudz ko liek pārdomāt. Saprast.

— Jūs finišējāt tādā zīmīgā vietā...

— Kādreiz kilometru atskaite sākās no pasta ēkas, kas bija samērā tuvu Brīvības piemineklim.

— Man radies priekšstats, ka tu esi liels sapņotājs!

— Draugi pēdējā laikā saka — esmu kļuvis nopietnāks un pārņemts ar filozofiskām domām. Tas ir veikto pārmaiņu rezultāts, kas mani novedis līdz tam, ka esmu varējis uzvarēt. Trenējas jau daudzi. Tu vari būt tas, kurš trenējas vairāk, tu vari būt tas, kurš tehniski ir vislabākais, taču tas tev nedod iespēju uzvarēt. Tur apakšā ir lietas, kas nav materiāli tveramas.

Sapņu būšana mani ir stipri iespaidojusi. Ir daudzas grāmatas, kurās varam lasīt, kā pareizi uzstādīt mērķus un kā par tiem domāt. Bet tas viss nav tik vienkārši — tās grāmatas arī lasa daudzi (smejas). Tas viss ir jāsaprot. Es arī neesmu baigais eksperts — varu tikai cerēt, ka dzīvē vēlreiz izdosies atkārtot šīs vasaras panākumus. Saprast, kā viss ir jādara, kas kurā brīdī strādā. Lai tad, kad ir jāparāda vislabākais sniegums, es būtu virsotnes pašā augšā.

— Tava sieva par tevi blogā raksta, ka sapņi nav tikai, lai sapņotu...

— Jā, tagad es saprotu, ka sapnis par pasaules čempiona titulu manī ir bijis visu laiku. Ja to neapzinātos, nebūtu turpinājis, — ka tas ir man, man ir jāmēģina, es to varu... Kad es sāku trenēties, tad tas jau bija kaut kur nolikts — tā doma, ka varu.

— Tu biji nospraudis mērķi kļūt par pasaules čempionu 2013. gadā. Pēc straujajiem panākumiem izteicies, ka sacensību dienā tev iešāvās prātā doma: kāpēc ne šodien? Pavisam vienkārši...

— Sacensību dienā bija īpaša sajūta. Tā nebija sajūta, ka es uzvarēšu — nekā tamlīdzīga. Tā bija sajūta, ka es šodien varu izdarīt visu, uz ko esmu spējīgs. Acīmredzot ar to pietika. Par mērķiem tā ir taisnība — pirms gada ar saviem somu treneriem mēs nospraudām ultimate goal. Latviski pateikt to ir grūti, tulkojumā no angļu valodas tas nozīmē pats, pats vislielākais mērķis. Kāpēc 2013. gadā? Tādēļ, ka tad pasaules čempionāts notiks Somijā, Latvijai tuvu, varam tur braukt trenēties, brīvas iespējas. Kad spraudām mērķi, likās, ko nu mēs varam izdarīt līdz 2012. gada pasaules čempionātam Šveicē? Tobrīd bija palikuši tikai astoņi mēneši... Likās, Šveicē maksimums varam ieskriet desmitniekā, kas iepriekš bija mans vislabākais rezultāts pasaules čempionātos. Un arī tas būtu bijis labs ceļa stabiņš — sasniedzam to un skatāmies tālāk. Sanāca stipri labāk.

— Mazi mērķi, mazi rezultāti, lieli mērķi — lieli rezultāti. Par ko tagad sapņot, ja mērķi sasniegti?

— Uz šo jautājumu atbildi izdomāju uzreiz pēc finiša. Es vēlējos kļūt par pasaules čempionu garajā jeb klasiskajā distancē, bet zeltu izcīnīju vidējā distancē. Tiesa, tas savā ziņā ir nedaudz sarežģītāk.

Tikpat liels mērķis kā šī medaļa bija dzīvot tā, lai tikai nodarbotos ar orientēšanās sportu un realizētu sevi. Nevis paralēli strādāt un čīkstēt, ka kaut kas nav līdz galam sanācis. Es gribēju pamēģināt kādu laiku noturēties šādā dzīvesveidā. Un, lai noturētos, nedrīkst skriet slikti. Man jāturpina — 18. vieta vairs nevienu neinteresēs. Es vakar nepatrenējos, un šodien jau bija sajūta, ka pasaule ir apstājusies. Šobrīd sev redzu tikai vienu ceļu — turpināt iesākto un darīt to labi.

X DIENAS SAJŪTA

— Cik kilometru dienā tu vidēji noskrien?

— Pirms čempionāta bija periods, kad trenējos trīsreiz dienā. No rīta aptuveni 8 km, pēcpusdienā līdz 20 km, un atkarībā no sajūtām — vakarā vismaz 5 kilometri. Ar treneriem izdiskutējām, ka ir jādara vēl citas lietas, lai es augtu, — apmeklēju peldēšanas treniņus, minos ar riteni, lai slodze mainās. Pirms pasaules čempionāta bija problēmas ar kājas muskuli. Un čempionātā man pietika veselības tieši tik, lai izdzīvotu, jo reizē ar finišu es biju gan slims, gan visas sīkās, vecās traumas sāka tā sāpēt... Tas nozīmē, ka bija sasniegta maksimāli labākā sportiskā forma. Tagad to jāsāk veidot no jauna. Daudz neko nemainīsim. Ar tiem apjomiem ir kā ir — Somijā, skrienot pa mežu, tie kilometri neiet uz priekšu. Tādēļ mēs vairāk rēķinām stundās. Ideālā variantā ir aizbraukt uz Somiju, lai neviena nav apkārt un es varu koncentrēties tikai treniņiem.

— Tas uzvedina uz tevis teikto, ka viss ir galvā?

—Vienmēr ir jāvadās pēc tā, ko saka sajūtas. Sportiskai formai nevar sasniegt virsotni, lasot no papīra šodien jāizdara tas un tas. It kā slikti, ja treneri nav blakus, turklāt mūsu sadarbība ir ideāla, taču man šādi posmi ir vajadzīgi, jo es varu daudz domāt pats. Esmu lasījis literatūru par dažādām treniņu metodēm, esmu studējis bioķīmiju.

Tā būtībā ir māksla — spēja saklausīt sevī, kas konkrētajā brīdī tev ir vajadzīgs visvairāk. Svarīgi ir sasniegt sportisko formu pareizajā brīdī. Par vairākām iepriekšējām sezonām tagad skaidri zinu, ka čempionātu noskrēju divas nedēļas, pirms tas sākās. Ir tāda nedēļa, kad tu ļoti labi jūties, gribas skriet vēl un vēl, taču ar to ir jāuzmanās. Pārskrienas, un viss — nav! Vai arī gluži otrādi — trīs nedēļas pēc čempionāta iestājas sportiskās formas virsotne. Par vēlu... Šogad izdevās par 100 procentiem, un arī mazā mikrotrauma, kas saasinājās, bija viens no vēstnešiem, ka sportiskā forma iet uz augšu. Protams, tas bija risks, nepārtraukti trenēties.

— Kas tā bija par traumu?

— Kājas aizmugurējais augšējais muskulis, nerva sakairinājums. Nepatīkama trauma, jo pēc būtības savainojuma nav, bet nervs ir sakairināts, un tu vari censties darīt visu ko — nekas nepalīdzēs. Beidzot esmu atpakaļ tādā veselībā, lai varu sākt nākamo treniņu ciklu. Drīz sāksim.

— Tavs tēvs bija biatlonists, un tu pats savas sportista gaitas sāki kā slēpotājs.

— Slēpošanā trenējos nopietni, mans tēvs tolaik arī vēl slēpoja un strādāja par sporta skolotāju. Alūksnē slēpošana bija labi pieejama. Pamatskolā spēlēju visus sporta veidus pēc kārtas (smejas). Braucu visur, piedalījos. Vēlāk palika tikai orientēšanās sports.

— Kādu laiku trenējies basketbolā. Kā tev veicās?

— Tajā vecumā viss ir relatīvs. Braucām pa visu Latviju, bija rezultāti... Kad es sāku trenēties, biju viens no garākajiem, augumā visi man bija līdz kaklam. Vēlāk mani pārauga, un tad atkal bija grūtāk. Paralēli turpināju skriet krosus un slēpoju. Basketbols mani īsti nesaistīja. Vienkārši neinteresēja.

— Vai nav tā, ka tev daba dāvājusi spēcīgus gēnus? Vai tu vienmēr neesi bijis fiziski nedaudz pārāks?

— Talantam — fiziskām dotībām — ir liela nozīme. Es nekad neesmu diskutējis, cik procentu no rezultāta ir darbs un cik — talants. Tas ir ļoti individuāli. Bez talanta ar fiziskām dotībām vien nevar uzvarēt pasaules čempionātā. Tikai ar darbu arī ne. Jā, dotības man ir, un tas motivē. Citādi tu trenējies, trenējies, un sašļūk dūša...

— Ko saka tava iekšējā sajūta: kā tevī ir vairāk — darba vai talanta?

— Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Mans uzskats ir tāds, ka arī talants sastāv no ļoti daudzām daļām. Orientēšanās sportā talants nozīmē domāšanu — fotogrāfiskā atmiņa, es varu iegaumēt karti, vienreiz to apskatoties, nekavējoties pie tās otru reizi. Arī šo iemaņu var slīpēt. Tāpat talants nozīmē tehnisko domāšanu jeb telpisko domāšanu, spēju saskatīt skrējiena laikā vajadzīgo. Ķert visu, ko redzi, aizņem pārāk daudz laika. Arī raksturs ir talants — tas, ka tu esi ar mieru ieguldīt sevī laiku, jo ir daudzi cilvēki, kuriem piemīt fiziskais un tehniskais talants, bet nav rakstura. Gribasspēka.

— Tavi rezultāti gājuši uz augšu kā pa līkni. Laikam tas atspēriena dēlītis bija 2001. gada Rīgas čempionāts, kurā ieguvi 2. vietu?

— Jā, tas bija pagrieziena punkts. Pirms tam uz sacensībām braucu kopā ar vecākiem — patika, bet nebija tā, ka bija vēlēšanās trenēties katru dienu. Es it kā pārkāpu jaunu pakāpienu. Es sāku visu saprast. Sāku trenēties pie tēva, viņš deva visādus uzdevumus, kas jāizpilda treniņos. Pēc tam tiku junioru izlasē, sanāca visur aizbraukt, tas motivēja. Arī atmosfēra — orientieristu vidū valdīja draudzīga gaisotne, kas lika doties uz priekšu un kopā trenēties.

SPORTO, LAI SPORTOTU

— Gluži neticami, taču tu esi profesionāls orientierists. Tu sevi nodrošini tikai ar sponsoru un atbalstītāju naudu. Kā tu nonāci līdz apjausmai, ka darbs jāmet pie malas un ir tikai jāsporto?

— 2008. gadā, kad pasaules čempionātā finišēju devītais, es trenējos arī vieglatlētikā. 2011. gada agrā ziemā skrēju pusmaratonu Barselonā, tad sākās problēmas ar celi un nāca apjausma — varbūt mana īstā vieta ir orientēšanās sports? Togad pasaules čempionāts orientēšanās sportā risinājās Francijā, un pēc tajā sasniegtā pieticīgā rezultāta dūša sašļuka... Biju kārtīgi trenējies, bet viss nesanāca tā, kā gribētos...

Sapratu, ja gadi rit un nekas citādāks nekļūst, kaut kas ir jāmaina. Cilvēki bieži vien gaida, ka kaut kas mainīsies pats no sevis, bet viņi paši neko negrib mainīt. Es sapratu, ka kaut kas ir jāmaina radikāli. Pirmo reizi atrast atbalstītājus es mēģināju jau pirms gada, taču sākumā tas neizdevās. Šogad izdevās, un jau kopš februāra esmu pilna laika sportists. Sapratu, ka šis ir pēdējais brīdis — man ir 27 gadi. Sportam tas ir ne jauns, ne vecs.

— Nu... Saka — vīrietim sportā spēka gadi esot no 24 līdz 26.

— Tas katram ir individuāli. Orientēšanās sportā būtiska ir pieredze. Tāpat ir vajadzīgs laiks un finansējums, lai visā tajā ielauztos. Būtībā es riskēju.

— Tev ir bakalaura grāds ķīmijas inženierijā. Kur tu strādāji, līdz kļuvi par pilna laika (full-time) jeb profesionālu sportistu?

— Es strādāju Siemens Healthcare. Mēs darbojāmies ar laboratorijas aparatūru, kas paredzētas medicīnas iestādēm. Mūsdienām tas bija labi atalgots darbs labā kolektīvā. Taču es visu laiku jutu, ka tas nav īsti man un ka esmu paredzēts kaut kam citam. Es ne brīdi nenožēloju savu lēmumu pamest darbu.

— Lai kļūtu par profesionāli, tev nācās pārliecināt sponsorus. Kā tev tas izdevās? Kas ir tavi sponsori?

—Interneta komentāros valda viedoklis, ka profesionāls sportists ir tāds sportists, kurš pelna mēnesī kādus 10 000 eiro. Es tam nepiekrītu. Uzskatu, ja mani apmierina tas, kā dzīvoju un esmu to nopelnījis, tikai sportojot, es arī sevi varu uzskatīt par profesionālu atlētu. Tādēļ mans pirmais aprēķins bija tāds, ka man jāpiesaista tik daudz līdzekļu, cik es varēju nopelnīt gada laikā savā darbā, lai vienai sezonai visam pietiktu. Mani atbalstītāji nāk no orientēšanās sporta vides — Eco Baltia, Inspecta, SIAOlimps, mani atbalsta mans somu klubs, kā arī citi atbalstītāji no Somijas.

— Kā tev izdevās sponsorus pārliecināt?

— Sākumā sūtīju vēstules — pirmo reizi mēģināju pirms gada. Guvu pieredzi, jo vēstules sūtīt, lai cik daudz to arī būtu, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Pēc tam es domāju par tiem, kas kaut ko saprot no šā sporta veida — cilvēki, kas jau atbalsta orientēšanās sportu. Man īsti nebija, ko likt viņiem priekšā pie sarunu galda — būtībā viņi man vienkārši noticēja. 2008. gadā 9. vieta pasaules čempionātā un 7. vieta Eiropas čempionātā... Bet kuru interesē, ko tu esi izdarījis pirms četriem gadiem? Varbūt pirms četriem gadiem kāds arī bija pasaules čempions, bet viņš vairs ne tuvu neskrien tādā līmenī. Tie cilvēki man noticēja, un par to viņiem paldies. Tagad (pēc zelta pasaules čempionātā) visi ir izteikuši vēlmi turpināt mani atbalstīt un meklējam arī jaunus sponsorus, ir īstais laiks to darīt. Sākumā man daudzi jautāja — vai tad tu sportā vari nopelnīt tik daudz naudas, lai tev pēc tam nekas nebūtu jādara? Man bija pretjautājums — vai es tagad varu pelnīt tik daudz, lai man pēc pieciem gadiem nekas nav jādara? Vislabāk ir darīt to, kas tev šobrīd visvairāk patīk.

— Ko sponsori prasa no tevis atpakaļ, kāds labums viņiem tevi atbalstīt?

— Esmu piedalījies dažādos uzņēmuma pasākumos, piedalījies uzņēmumu reklāmu veidošanā — esmu izmantots kā reklāmas seja. Neviens no maniem atbalstītājiem nav tik liels, lai... Domāju — viņi gribēja pierādīt, ka Latvija var! Tagad ar pasaules čempiona titulu ir daudz vieglāk — tur nekas klāt vairs nav jāraksta (smejas).

— Cik populārs ir orientēšanās sports pasaulē?

— Latvijā mūs bieži vien uzskata par meža dīvaiņiem.Tas ir arī liels televīzijas nopelns, kas aizbrauc uz mežu un safilmē, kā tantes pastaigājas pa krūmiem... Es paskatos sižetus, un man gribas jautāt: kurš to filmēja? Orientēšanās sports ir populārs Skandināvijā, un tā ir arī orientēšanās sporta dzimtene. Tur ir daudz lielāka masveidība, ļoti daudz pusprofesionāļu, kuri nopietni trenējas. Protams, ir milzīga atšķirība starp amatieru un profesionāļu līmeni. Pasaules čempionātā piedalās orientieristi, kas stadionā 5000 m skrien ātrāk par 14 minūtēm, daži šajā disciplīnā varētu labot Latvijas rekordu. Orientēšanos es varu salīdzināt ar kaut ko starp distanču slēpošanu un vidējo distanču skriešanu — izturība, spēja skriet pa kalniem un ceļiem, pielāgojoties reljefa izmaiņām. Šobrīd Latvijā enerģiski strādājam, lai popularizētu orientēšanās sportu, tagad nācies sniegt arī daudz interviju. Interesentiem ir tikai jāatnāk uz sacensībām sporta tērpā, viss pārējais tiks iedots un paskaidrots.

— Ko sieva saka par tavu dzīvesveidu?

— Bez viņas atbalsta nekur tālu nebūtu ticis. Viņa pati trenējas orientēšanās sportā un ir startējusi Latvijas izlasē pasaules čempionātos, strādā pilnas slodzes darbu. Taču vismaz reizi dienā skrien. Mēs iepazināmies sportā — mēs jau sen viens otru bijām sastapuši orientēšanās sacensībās, taču attiecības izveidojās vēlāk. Interesanti, ka arī Kristīnes [sievas] tēvs ir biatlonists — tāpat kā mans tēvs, viņi jaunībā kopā trenējušies.

IZSKRIET CAURI MOKĀM

— Pievēršoties pasaules čempionātam, kā tam iespējams kvalificēties?

— Kopš 2006. gada esmu Latvijas izlases sastāvā. Šogad nebija atlases, bet kontrolsacensības. Treneris vēro skrējējus, analizē sportistu rezultātus ārzemju sacensībās klubu sastāvā. Tā arī izlase tiek noteikta. Ceļš uz Šveici sākās pagājušā gada rudenī, kad es aizgāju prom no darba un noskaņojos iet uz visu banku. Sākumā nejutu krasu pāreju, taču to izjūtu tagad — kad ikdienas steiga ir pierimusi, kaut gan pēc čempionāta ir pieaugusi sabiedrības uzmanība un ir cita steiga.

— Tu minēji, ka pirms čempionāta trenējies trīsreiz dienā. Vai iepriekš bija arī īpašas nodarbības šajā valstī?

— Pēc uzvaras Šveices žurnālisti brīnījās, uzzinot, ka pirms tam Šveicē biju pavadījis tikai četras dienas. Liels pluss bija tas, ka uz turieni biju aizbraucis faktiski viens — kopā ar igauņu sportistiem. Taču es biju tas, kurš nosaka, cik, kā un kur mēs trenējamies. Pēdējās divas nedēļas pirms čempionāta neko nesatrenēsies, bet vari izdarīt visu, lai dabūtu no sevis laukā labāko. Trenera uzstādījums ir izdarīt 85 procentus no plānotā — ja tas izdodas, tas ir ļoti labi. Man izdevās sasniegt 95 procentus no plānotā! Un tas liecina, ka rezultāts neizpaliks.

— Kādas noskaņas tevi pārņēma, ierodoties Šveicē pirms starta?

— Bija pilnīgi savādāk nekā citus gadus. Parasti pārņem tāds eksaitments (excitement — uztraukums, — angļu. val.), jūti — gads ir pagājis un tuvojas lielais notikums, bet šogad tas izpalika. Un tā sajūta mani satrauca, jo likās pietrūkst motivācijas. Bet tās bija mānīgas sajūtas, un tas bija tieši tas, kas man ir vajadzīgs. Treniņos Šveicē pirms čempionāta sākumā neskrējās, bet tad ar katru nākamo dienu jutu, ka kļūst labāk un labāk. Kad sāku skriet pirmo kvalifikāciju, bija fantastiska sajūta — viss viegli nāca un bija sajūtu, ka ir!

— Kas notika tālāk?

— Čempionāts sākās ar sprintu, un tajā es nepiedalījos. Skatījos, kā komandas biedri Sandris un Inga skrien. Tad nākamajās divās dienās sekoja garās distances kvalifikācija, vidējās distances kvalifikācija, vidējās distances fināls, brīvdiena, garās distances fināls, brīvdiena un nobeigumā stafete. Katru gadu ir cita kārtība.

Pirms vidējās distances fināla iesildoties jutu, ka ir ļoti smagi... Pieredze rāda, ka laba sportiskā forma ne vienmēr nozīmē justies labi. Laba sportiskā forma ir tad, kad ir grūti, bet tu vari turpināt skriet. Izskriet mokām cauri.

Garā distance bija cīņa ar sevi — es startēju pēdējais un trasē nevienu neredzēju. Pēc tam stafete jau bija uz robežas ar spēku izsīkumu. Mēs neesam astoņi, kā Šveices komandā, kas visi skrien vienlīdz augstā līmenī. Esot trijiem komandā, pēc tik gara čempionāta nogurums liek sevi manīt. Šoreiz nepaveicās, un finišējām 7. vietā.

— Pievēršoties tavam zelta skrējienam. Ar ko tev tas palicis atmiņā?

— Kvalifikācijā biju trešais. Apvidus, kurā skrējām, bija līdzīgs pieredzētajam iepriekšējā pasaules čempionātā Francijā. Ļoti akmeņains, nepārredzams mežs, vietām parādās Alpu pļavas. Smaga trase, kurā ātrumi nav tie lielākie. Pirms starta potītes tiek nostiprinātas ar leikoplastu, pamatīgi notītas, lai tās nevar izgriezt. Ja tur kādu ielaistu pirmo reizi, viņam visu laiku būtu jāskatās zem kājām — visādi caurumi klintīs, maz ceļu un taku. Tajā pašā laikā garajā distancē apvidus bija ļoti atšķirīgs. Šveicē iespējams atrast atšķirīgus apvidus 20 km rādiusā. Pabrauc lejā no kalniem, paveras ērti skrienamas teritorijas.

— Ko tu zināji par iespējamo rezultātu distances gaitā?

— Trasē skrienot, es nesaņemu nekādu informāciju par rezultātu. Ja tu nepieļauj nevienu kļūdu, tad ir skaidrs, ka tam ir jābūt TOP-10 rezultātam. Kad skrēju, es ne mirkli nedomāju, ka tagad ņemšu un uzvarēšu. Ideālā variantā skrienot tev nav citu domu un tu virzies tikai priekšu. Šoreiz gan piezagās paralēlās domas, mūzika sāk skanēt galvā (smejas). Ir jābūt plūdumam, lai labi noskrietu. Orientieristi to sauc par flow. Lai vai kas notiktu, tev ir jāzina vairāki soļi uz priekšu, kā tu rīkosies. Taču zīmīgi bija tas, ka skrienot abas kvalifikācijas distances, biju panācis poļu skrējēju, un finišā viņš no manis aizskrēja prom. Man likās, labi, varēju ātrāk... Bremzēju sevi, lai neizliktu visus spēkus. Un pirms vidējās distances starta pateicu sev — kad pienāks tā pļava, tad es tiešām skriešu, lai vai kas man sāpētu. Un tas bija izšķiroši — pēc 18. kontrolpunkta mums bija vienāds laiks, tad paliek 800 metri līdz pēdējam kontrolpunktam un seko finišs. Es iznācu pļavā un skrēju, cik ātri vien kājas nes. Finišā dzirdēju tikai pūli, komentētāju nevarēja saklausīt. Līdz pēdējam brīdim tu nezini... Kad es finišēju, dzirdēju komentētāja retorisko jautājumu: will it be medal?* Tad viņš laikam ieskatījās rezultātu tabulā un piebilda: medal for sure, will it be gold?** Tad es sapratu: IR LABI!

— Ko tu juti?

— Tas bija kā palēninātā filmā. Tad tevi kā līderi nosēdina sarkanā dīvāniņā un tu gaidi — vai tevi kāds apsteigs vai ne. Uzdod jautājumus, mēģini kaut ko atbildēt... Tas brīdis ir neticams. Un pēc tam vēl labu laiku neticas. Eiforija.

— Vai naktī varēji aizmigt?

— Pārsteidzoši, bet varēju. Vienu brīdi gan uznāca doma, ka jābrauc mājās pie savējiem svinēt, viss ir izdarīts! Lieliski izdevās saņemties un nocīnīties līdz galam garajā distancē, izcīnīt bronzu. Šo zeltu vidējā distancē un bronzu garajā distancē var vērtēt vienādā vērtē, jo tu pierādi gan sev, gan citiem, ka tavs panākums nav nejaušība. Protams, neviens nejauši neuzvar čempionātu, bet tas bija kā trekns punkts uz i. Man patika, ka pēc tam atrakstīja orientierists Ants Grende, ka „kvalitāte sākas tad, kad sasniegto līmeni var atkārtot un noturēt”. Tam, kurš uzvar, nav viegli, jo medaļa uzliek daudzus pienākumus. Man pagāja daudz laika, kamēr atbildēju uz visiem jautājumiem.

— Cik saprotu pēc taviem vēlākajiem komentāriem medijos par garo jeb klasisko distanci, tev vienkārši pietrūka fiziskā resursa zeltam?

— Šajā sporta veidā viss iet roku rokā. Ja tev kļūst grūti funkcionāli, ir ļoti, ļoti grūti noturēt tehnisko līmeni, jo tiek zaudētas sekundes, pa ceļam darot ko nevajadzīgu, kļūdoties. Piemēram, noskrien liekus metrus. Mēs daudz ar treneriem strādājam, lai noturētu galvu augšā — skaties uz priekšu, laikus redzi koku un vari tam ar līkumu apskriet apkārt. Bet ar fizisko nogurumu nāk klāt tas, ka sāc skatīties, kur liec kājas... Tā tās kļūdas rodas: vienreiz piecas sekundes, otrreiz piecas sekundes, beigās tās ir minūtes. Uz noguruma fona tu nevari pārlēkt pāri kritušam kokam un skrien tam apkārta. Katrā ziņā man ļoti labi izdevās saņemties distances beigās. Garajā distancē ir jāskrien cauri skatītāju zonai, un tur man paziņoja, ka esmu 15 sekundes priekšā 4. vietai. Tas bija kilometru pirms finiša.

Es nezinu, kur dabūju spēku saņemties, bet man bija ātrākais laiks pēdējā aplī.

— Pēc čempionāta orientēšanās portālu komentāros parādījās viedoklis, ka šveicieši trases izvēli bija pakārtojuši savējo interesēm...

— Tas nav aizliegts. Un tas manu gandarījumu padara vēl lielāku. Ja čempionāts notiktu Latvijā, arī mums būtu savas priekšrocības. Mums par Pierīgas apvidiem ir 100 kartes, un tās ir līdzīgas. Pasaules čempionāta norišu vietās jau vairākus gadus iepriekš cilvēki netiek laisti iekšā. Protams, jūs tur varētu iet sēņot, bet tā ir orientēšanās sportistu goda lieta, un neviens arī nelien pētīt trasi iepriekš. Ja tur būtu runa par milzīgu naudu, tad gan varbūt būtu citādāk...

— Iepriekšējo reizi kāds no latviešu orientieristiem medaļu pasaules čempionātā izcīnīja pirms 23 gadiem. Tas vēl bija zem PSRS karoga.

— Jā, Alīda Ābola izcīnīja bronzas godalgu 1989. gadā. Un, starp citu, viņa vēl joprojām skrien un ir formā. Tad bija citādākas distances un iespējas. Orientēšanās sabiedrība ilgi gaidīja šo panākumu, un tas arī bija viens no maniem mazajiem mērķiem — būt pirmajam, kas to paveic. Tagad vēsture ir pārrakstīta, un tas nekādi nemaina Alīdas panākumu.

— Sarunas noslēgumā vēlējos pavaicāt kādas īsti ir tavas iecienītākās grāmatas?

— Bez teorētiskās literatūras par sportu un bioķīmiju, man patīk lasīt biogrāfijas — par Kurtu Kobeinu, baletdejotāju Rūdolfu Nurijevu Dejotājs, kas ir stāsts par skatuves mākslinieku, kurš pilnībā ir veltījis visu savu būtību vienam mērķim. Esmu lasījis vairākas biogrāfijas par sportistiem.

— Vienā no grāmatām par Kobeinu ir spilgti aprakstīts: viņš tik ļoti bija nodevies mūzikai un nekas cits viņu neinteresēja, ka, noslēdzot pirmo līgumu un saņemot bankas karti, viņš nezināja, ka ar šo plastikāta priekšmetu var no sienas izņemt naudu.

— Jā, tas ir tipisks viņa gājiens. Laikā, kad viņa Smells Like Teen Spirit bija Billboard TOP-40 pirmajā vietā, viņš atgriezās no koncerttūres un uzzināja, ka par nenomaksātiem rēķiniem ir izlikts no dzīvokļa. Un pārlaida nakti mašīnā bez sirdsapziņas pārmetumiem. Protams, daudziem var likties kāds sakars sportam ar mūziķi, kurš beidza savu dzīvi pašnāvībā, bet viss ir atkarīgs no tā, ko tu no tās grāmatas paņem. Viņš jaunībā pateica, ka būs pasaules slavenākā rokzvaigzne, un to arī izdarīja. Tas ir stāsts par to, kā cilvēks gājis uz mērķi. No tā esmu daudz mācījies.

Es tikai ceru, ka tu neplāno nošauties!

— Es arī ceru, ka ne [smejas].

 

*Vai tā būs medaļa?

** Medaļa noteikti, vai tas būs zelts?

 

Edgars BERTUKS

Profesionāls sportists, orientierists

Izglītība: RTU bakalaura grāds bioloģijas inženierijā, Alūksnes mākslas skolas keramikas nodaļa, Alūksnes vidusskola

Dzimis: 1985. gada 1. janvārī Alūksnē

Augums, svars: 187 cm, 75 kg

Sportā: kopš 13 gadiem

Pirmais treneris: Uldis Bertuks

Lielākie sasniegumi sportā: 2012. gada pasaules čempions vidējā distancē, bronzas medaļas ieguvējs klasiskajā distancē, 2008. gada pasaules čempionātā 9. vieta un Eiropas čempionātā 7. vieta, 2010. gadā Veronas pusmaratonā 10. vieta, 2009. gadā Rīgas pusmaratonā 7. vieta, 2010. gadā 3000 m telpās 8:42

Ģimenes stāvoklis: precējies ar Kristīni

Hobiji: nav

Mūzika: Nirvana, AC/DC, Metallica

Grāmatas: biogrāfijas

Autori: 
Kristaps Zaļkalns