twitter facebook instagram

Cēsu Olimpiskais centrs pāršķir jaunu lapu

26.Nov.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
344
Cēsu Olimpiskais centrs pāršķir jaunu lapu

c deviņus gadus ilgušas ne pārāk auglīgas sadarbības Priekuļu novads ir pametis Cēsu Olimpiskā centra akcionāru rindas. Cēsu novads ir kļuvis par galveno dalībnieku ar 80 % kapitāldaļām, atlikušos 20 % saglabājot Latvijas Olimpiskajai komitejai. Atskatoties uz izniekotajiem gadiem, jāizsaka nožēla par neizmantotām iespējām saliedēt divu kaimiņu novadu administratīvos, finanšu un cilvēkresursus kopīgās sabiedrības veselības un sporta dzīves organizēšanā, īpaši ņemot vērā to, ka liela daļa abu novadu iedzīvotāju faktiski izmanto šo sporta bāzi. Tīri aritmētiski esam nonākuši pie iespējami mazākā kopsaucēja — viss smagums un uzvaras lauri tālāk būs jānes Cēsu pašvaldības nodokļu maksātājiem.

Iepazīstoties ar Cēsu novada pašvaldības sēdē izskatīto un apstiprināto Cēsu novada sporta bāzu apsaimniekošanas modeli, pirmais novēlējums būtu tiešām pārvaldīt un attīstīt Cēsu Olimpisko centru tā, lai Cēsis kļūtu par izcilu vietu sporta pasākumu organizēšanai. Tajā pašā laikā būtu jāsniedz skaidra atbilde, vai Olimpiskā centra misija ir tikai apsaimniekot sporta bāzes vai arī sporta bāzes ir līdzeklis fiziski veselas sabiedrības veidošanai un konkrētu sporta veidu attīstīšanai. Ja jau Olimpiskais centrs, tad loģiski būtu, ka ar sporta veidu attīstību mēs domātu virzību uz augstākām sportiskām virsotnēm. Tieši distanču slēpošana un biatlons Cēsu vārdu daudzinājis Latvijā un pasaulē ar četrpadsmit Ziemas olimpisko spēļu dalībniekiem. Arī Latvijas pirmās brīvvalsts arhīva materiālos varam atrast šādu saukli — sis — slēpotāju paradīze.

Neskatoties uz vēsturiskām tradīcijām un unikāliem sportiskiem sasniegumiem, pēdējos gados abi minētie sporta veidi Cēsīs tikuši atstāti pabērna lomā. Un šeit es nerunāju par atgriešanos desmit gadu senā pagātnē, kad Priekuļu trase tika uzskatīta par labāko Latvijā. Laiks un sporta veida attīstība ir gājusi uz priekšu Latvijā, un ārpus tās. Slēpošanas un biatlona starptautiskā sacensību sezona sākas novembra vidū un ilgst līdz marta beigām. Lai nodrošinātu treniņu procesu, sportisti dodas uz augstkalnu nometnēm jau vasaras periodā.

Šodien Eiropā tā ir kļuvusi par normu, ka oktobra vidū atver atklātās slēpošanas trases, kas tiek veidotas uz pērnās ziemas noglabātā sniega vai arī saražojot sniegu sniega fermāspie plus grādu gaisa temperatūras. Slēpošana un biatlons ir sporta veidi, kuros sportistu treniņu apjoms sasniedz 800 līdz 1200 stundām gadā. Augsta līmeņa sportisti līdz šīm slodzēm nonāk pakāpeniski, jau jauniešu vecumā, gadu no gada krājot simtiem treniņu stundas gadā (no 300 stundām gadā 12—14 gadu vecumā un līdz 450—600 stundām gadā 16—18 gadu vecumā). Šī atkāpe ir tikai tāpēc, lai ilustrētu, ka pat minimāliem treniņa apstākļiem nepietiek ar 800 metru garu, apšaubāmas kvalitātes slēpošanas sniega apli, kurš izmantojams divus mēnešus gadā. Tas ir par maz, lai sagatavotu nākamos olimpiešus. Ar šādos treniņa apstākļos audzinātiem sportistiem nevaram uzvarēt kaimiņvalstu jauniešu čempionātos.

Atgriežoties pie Cēsu novada pašvaldības 13. septembra sēdē apstiprinātā Cēsu Olimpiskā centra apsaimniekošanas modeļa un tam atvēlētajiem finanšu un cilvēkresursiem, rodas bažas vai izvirzītais mērķis ir sasniedzams. Ja novada piecu lielāko sporta bāzu tehnisko apsaimniekošanu un uzturēšanu kopumā ir paredzēts nodrošināt ar mobilo brigādi (1 + 3 cilvēku sastāvā), tad man ir aizdomas, ka ar to ir nepietiekami pat Cēsu pilsētas stadiona un sporta zāļu apsaimniekošanai, kur nu vēl slēpošanas–biatlona trases uzturēšanai. Es aicinātu iepazīties un pavērtēt labāko apsaimniekošanas pieredzi līdzīgās sporta bāzēs — gan stadionos, gan sporta spēļu zāļu kompleksos.

Attiecībā uz slēpošanas trases uzturēšanu — man nav zināms līdzīgs piemērs Eiropā vai tepat kaimiņos, Igaunijā, kur sekmīgi darbojošās biatlona un slēpošanas trases uzturēšanu nodrošinātu sētnieki vai ārpakalpojuma remontstrādnieki. Sniega ražošana, kvalitatīva slēpošanas trašu izveidošana un ikdienas uzturēšana prasa ne tikai specifiskas prasmes, bet arī tādu triviālu faktoru kā pastāvīgu darbinieka atrašanos objektā arī ārpus normāla (8.00 —17.00) darba laika. Labākās slēpošanas trases top tad, kad cilvēki parasti guļ.

Atceros, ka diskusijā par Cēsu Olimpiskā centra likteni pērnajā rudenī tika lietota latviešu tautas paruna — kopus cūka nebarojas! Vai apsaimniekošanas modelis, apvienojot piecas sporta bāzes ar potenciāliem 7—10 sporta veidiem, nenoved pie tās pašas kopus cūkas dilemmas?

Pagaidām piedāvātajā Centra modeļa izvērsumā es neredzu vispār tādu sadaļu kā atbalsts sporta veidu attīstībai, ar to domājot jaunu treneru piesaisti, atbalstu inventāra iegādei, atbalstu treniņu nometnēm u. tml.

Jebkurā gadījumā, veidojot Cēsis par izcilu vietu sporta pasākumu organizēšanai, agrāk vai vēlāk būs atklāti jāatbild sev un sabiedrībai, vai sporta bāzu uzturēšana ir mērķis vai līdzeklis? Kādas ir mūsu sporta veidu prioritātes? Vai mums ir pietiekami finanšu līdzekļi un kompetenti cilvēkresursi izvirzīto mērķu sasniegšanai? Iespējams, ka dažas godīgas atbildes būtu skaudra atklāsme — arī man. Jo agrāk mēs nonāksim līdz patiesām un godīgām atbildēm, jo lielāka varbūtība, ka ejamais ceļš uz mērķi būs skaidrāks un rezultatīvāks.

Ļoti ceru, ka atbildes uz šiem jautājumiem rezultēsies arī praktiskā rīcībā — jau šoziem. Ar laikus un kvalitatīvi sagatavotu un uzturētu slēpošanas–biatlona trasi Vaives upes ielejā un nogāzēs! Lai izdodas!

Autori: Mārtiņš Niklass