Daniela un 30 zvēriņi

Tiem, kas seko līdzi mūsu vieglatlētu startiem, šīs meitenes vārds nebūs svešs. Septiņpadsmit gadus vecā rīdziniece Daniela Fetcere, jau vairākus gadus sacenšoties ar gados vecākām sāncensēm, ik pa brīdim izcīna augstas vietas visdažādākajās sacensībās. Šīgada sezonu vainagoja divas zelta medaļas Eiropas jaunatnes olimpiādē. Tomēr sporta presē vairāk par Danielas bildi reti izdodas ieraudzīt. Pēc četru valstu jauno vieglatlētu sacensībām Valmierā beidzot izdevās Danielu un viņas treneri Leonīdu Strekalovski paaicināt uz nelielu sarunu.

- Tu maz runā ar žurnālistiem. Izvairies?
- Nē, kad man kaut ko prasa, tad atbildu.
- Bieži prasa?
- Nē, es jau tikko sāku skriet.

- Cik gadus tad tu nodarbojies ar skriešanu?

- Kādus astoņus.

- Tas nav maz - gandrīz pusmūžu. Vai vieglatlētika ir tavs pirmais sporta veids?

- Nē, kādreiz spēlēju šahu.

- Nepatika?

- Patika, bet skriet patīk vairāk.

- Tu skrien garās distances, sākot ar 800 metriem un beidzot ar 10 kilometriem. Tieši kuras tev patīk vislabāk?

- Laikam tās, kas ir pa vidu - 1500 metri, tad 800, arī 3000 metri.

- Nav grūti tā riņķot apli pēc apļa?

- Ir, bet kā tad citādi tādus garus gabalos var noskriet?!

- Tavs treneris lielajā sportā ieveda un joprojām turpina konsultēt mūsu izcilāko skrējēju Jeļenu Prokopčuku, kas tagad visveiksmīgāk skrien maratonu. Esi domājusi arī par šo distanci?

- Domāju, bet neskriešu.

- Ļena intervijās saka, ka viņai agrāk pat prātā nav nākusi maratonu skriešana. Varbūt tu arī pārdomāsi?

- Nezinu, varbūt pēc gadiem.

- Klāt pirmais septembris - vai mācības un sportu tev viegli savienot?

- Nav grūti. Varbūt šogad būs vairāk jāgatavojas eksāmeniem. Mācos Rīgas 96. vidusskolas 12. klasē.

- Sezona praktiski galā. Ir vēl kāds starts paredzēts?

- Jā, septembra beigās skriešu 10 kilometrus lielā krosā Zviedrijā. Pērn es biju trešā.

- Šogad gribi uzvarēt?

- Gribu. Es pagājušo reizi mežā aiz kokiem neredzēju tās divas, kas man bija priekšā. Tagad skatīšos uzmanīgāk.

- Tad šogad viss?

- Kā viss? Es trenēšos.

- Lai nākošgad skrietu ātrāk?

- Jā, 800 metros rezultātu es gribu uzlabot par 5 sekundēm, 3000 metros - par 20-25 sekundēm, bet 5000 metru distancē - par minūti. Jā, apmēram tā.

- Tad tu šajās disciplīnās būsi Latvijas junioru rekordiste. Vai tev ir kāds burvju talismans, kas palīdzēs to izdarīt?

- Nav. Nē, man pie somas piekabināti trīsdesmit mazi zvēriņi. Tie man patīk.

- Ar kādu īpašu nozīmi?

- Kuru katru es nelieku - viņi ir no sacensībām, tādi īpaši. Dažas meitenes grib ar mani mainīties, bet es neatdodu. Jā, kopā viņi sver 750 gramus. Neatdošu nevienu!

Mācu domāt

Leonīds Strekalovskis:

"Daniela man ir ļoti laba un talantīga audzēkne. Zinu, ka šogad viņa priecājas par medaļām, bet nav sevišķi apmierināta ar rezultātiem, jo personiskie rekordi laboti netika.

Es meitenes trenēju jau sen un zinu iemeslus. Daniela aug un no stūrainas meitenes pamazām pārvēršas sievietē. Tas organismam nav viegls laiks. Pieaug svars, izstiepjas ķermenis. Pie jaunajiem apstākļiem jāpierod.

Ir gadījumi, kad meitenes tam netiek pāri un rezultāti krītas. Arī manā grupā ir bijušas talantīgas meitenes, kas šajā periodā pat netiek tuvu saviem labākajiem rezultātiem. Dažas pat beidz sportot.

Ceru, ka ar Danielu tā nebūs. Viņa ļoti grib skriet un uzvarēt. Treniņos man viņa bieži jābremzē, jo organismu nedrīkst pārslogot. Tagad ir jāmaina treniņprocess, jo slodzes ziņā esam tuvu maksimumam. Jātrenējas kvalitatīvāk, ar dziļāku sapratni.

Tas nav viegli. Agrāk es audzēknēm skrēju līdzi, bet tagad to vairs nedaru. Daudz jādomā pašām un Danielai es to mācu.

Par to maratonu daudzi prasa. Es saku, ka dzīve rādīs. Pats arī savu laiku jutu, ka vairs neprogresēju un pārgāju uz garākām distancēm. Sākās cita dzīve.

Domāju, ka Danielai visi ceļi vaļā."

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports