twitter facebook instagram

Daudzu lomu saimnieks

05.Jūn.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
127
Austrups-PERSONIIBA 031.jpg

Viņu grūti ielikt rāmjos. Viņš skrien maratonu
un pussimts kilometrus soļo ātrāk par Daliņu, trenē šķēpa metējus un māca
bērniem rāpties pa virvi. Valsts meistarsacīkstēs tiesā sacensības un iemēra
distanci, runā ar olimpisko čempionu Jāni Lūsi, mājās ucina savu meitu. Andis
Austrups saka, - man patīk sportisks dzīvesveids.

- Esi pazīstams kā labs daudzcīņnieku, arī
šķēpa metēju treneris, bet labākie rezultāti tev ir garajās distancēs...- Man vienmēr
patikusi daudzpusība. Pamatskolā mums bija ļoti labs skolotājs Andris Jansons
(labs šķēpmetējs), un viņš tā prata ieinteresēt sportot, ka es darīju visu, ko
vien varēju. Sava loma bija arī tētim, kurš piecdesmitajos gados labi meta
disku un granātu. Viņš savulaik bija redzējis, kā soļo Jānis Daliņš, un to
stāstu es varēju klausīties vēl un vēl. Vēlāk Valdemārpilī aizrāvos ar smaiļošanu,
daudzām vieglatlētikas disciplīnām - metu disku un šķēpu. Mana kompleksija bija
tāda, ka pamazām nosliecos uz garajām distancēm. Kad atnācu mācīties uz Rīgu,
sāku trenēties pie Jura Beļinska. Skrēju maratonu, divas reizes nosoļoju 50 km.
Īsti neaizdomājos, bet tas bija par 12 minūtēm ātrāk nekā to spēja... Jānis
Daliņš.
- Tās ir diezgan ekstrēmas disciplīnas. Kāpēc
tev vajadzīgas šādas izturības pārbaudes?

- Gargabalniekiem tā
ir tāda pati distance kā sprinterim 100 metri. Man patīk cīnīties ar
sevi, varbūt sev kaut ko pierādīt. Ir gandarījums. Aktīvi sportot beidzu pirms
gadiem četriem, jo sacensībās dabūju sēdes nerva iekaisumu. Izārstēju un es nesaku,
ka vairs neskriešu. Tādu plānu kā Fadejevam man nav, bet gribētu maratonā
izskriet no divarpus stundām. Soļošanā piecdesmit kilometrus arī vēl soļošu.

- Kā tas viss iespējams sporta skolotājam,
trenerim, arī tiesnesim un ģimenes tēvam?

- Pussporta meistara
līmenī visu nevajag sarežģīt - vajag vēlēties, trenēties, un nepieciešams arī nedaudz
gribasspēka. Jāmāk racionāli izmantot laiku. Dzīvoju Zolitūdē, ceļos septiņos,
mugursomu plecos un pa veloceliņu 15 kilometru līdz Majoru
skolai. Rekords man ir ap 58 minūtēm. Vai tas nav treniņš? Savulaik nedēļā esmu
skrējis ap 230 kilometrus, tagad labi, ja savācu ap simts kilometriem. Skolā,
ja stundu sarakstā ir kāds brīvs brīdis, paskrienu pa kāpām. Brīnišķīgi.
Treniņos kopā ar bērniem veicu kādu fizisko vingrinājumu. Ja es gribētu tikt uz
olimpiādi, tas, protams, būtu par maz, bet pacīkstēties par kādu vietu Latvijā
- ar to pilnīgi pietiek. Ja kaut kas liekas neskaidrs, konsultējos ar treneri
Juri Beļinski, bet skriešana un soļošana jau nav sevišķi sarežģīta - ko tad
cilvēks ikdienā citu dara?... Bet brīvo laiku cenšos veltīt meitiņai, kurai vēl
nav pusotra gadiņa. Sieva, juriste, mani saprot, jo savulaik pati nodarbojusies
ar vieglatlētiku.

Pērle

- Skaļāk tavs vārds vieglatlētikas dzīvē tagad
izskan saistībā ar Lauru Ikaunieci, kura nesen septiņcīņā pieveica labākās Krievijas,
Ukrainas un Baltkrievijas sportistes. Kā jūs iepazināties?

- Lai arī viņa ir
mana skolniece Majoru pamatskolā, Lauru pirmo reizi ievēroju Slokas stadionā,
kur viņa skrēja 200 metrus. Viņa laikam mācījās kādā ceturtajā klasē. Uz
sacensībām Lauru bija atvedusi cita skolotāja. Par meiteni neko nezināju - ne
to, ka viņas mamma (Vineta Ikauniece-Ozoliņa) joprojām ir valsts rekordiste
vairākās sprinta disciplīnās, tēvs (Aivars Ikaunieks) - viens no visu laiku
labākajiem 110
metru barjeristiem. Iepazināmies, uzzināju, ka viņa nodarbojas
ar dejošanu, bet labprāt nāktu arī uz treniņiem. Vēlāk, kad Laura jau trenējās,
iepazinos ar mammu, un viņa pastāstīja, ka meitene dejas apavus somā vairs neliekot,
vienīgi naglenes. Tāda kā Laura laikam vienreiz var parādīties trenera mūžā.
Sākumā viņa bija vēl tievāka nekā tagad - kājas resnākā vieta bija celis, bet
tas solis, spēks, ātrums, asums! Zinu, ka Laura šo rakstu izlasīs, bet
nedomāju, ka viņa pacels degunu. Viņa
ir ļoti racionāla, prot visu izplānot līdz pēdējam sīkumam. Kaut ko tādu viņas
vecumā (Laurai nupat palika 16 gadi) neesmu redzējis. Viņa visu izdomā, saliek
pa plauktiņiem un, ja viņa to ir nolēmusi, tad arī izdarīs.

- Varbūt tas ir mammas raksturs, kura arī bija
ļoti mērķtiecīga?

- Iespējams. Ar
Vinetu maz esmu ticies, taču esam pamatīgi izrunājušies. Mēs vienojāmies. Viņa
ļoti seko savas meitas sporta gaitām, regulāri pārbauda veselību. Par to Vinetai
paldies. Vai viņa grib redzēt meitu kā augstas klases sportisti? Nezinu, man to
nav teikusi, bet domāju, ka grib. Es neko nevēlos sasteigt, pārforsēt, jo Laura
tik dabiski attīstās, kļūst arvien koordinētāka, daudzpusīgāka un kopā ar
mērķtiecību tas dod labu rezultātu. Šogad tie aug pa mēnešiem, ja ne pa dienām.

- Par treneri strādā gadus desmit. Vai par
tavu talantīgo audzēkni interesējas daudz pieredzējušākie treneri?

- Protams, aizbrauc
tik uz Rīgu. Katrs jau gribētu tādu talantu. Un visi domā, ka viņi zinātu, ko
labāk vajadzētu darīt. No Murjāņiem un vēl vienas otras vietas miera nav. Bet
es negribu Lauru atdot. Iespējams, neesmu speciālists visās daudzcīņas (kur es
redzu Lauras nākotni) disciplīnās, bet tāpēc ir kosultācijas, semināri, paša
vēlme vērot, mācīties. Nevar aizmirst, ka pazīstu Lauras rakstura katru niansi,
zinu, ko viņa var darīt, ko nevajag. Viņai jāattīstās harmoniski. Laura nekad
nebūs spēka daudzcīņniece (ir diva veida daudzcīņnieki - spēka un ātruma),
tāpēc maksimāli jāizmanto viņas lielākās  spējas. Protams, varu sacerēties, jo viss
atkarīgs no pašas meitenes, bet domāju, ka līdz Londonas olimpiādei nekas
nemainīsies.

Tagad galvenais ir
nākamā gada pasaules jaunatnes čempionāts U-18 grupā (domāju, ka uz turieni
tiks vēl viens mans talants - šķēpa metējs Ansis Siliņš), arī jaunatnes
olimpiāde. Ja salīdzinu ar pagājušā gada uzvarētāju, Laura dažās disciplīnās
jau ir čempiones līmeni, bet dažās vēl jāprogresē. Tas ir reāli, lai gan
lielākās problēmas mums ir ziemā, jo Jūrmalā nav kur pilnvērtīgi trenēties.
Sola mums treniņmanēžu, bet kad tas būs...

- Treniņgrupā Laura nav vienīgā. Uzmanība
atliek arī citiem?

- Protams,
man jābūt zināmam skaitam audzēkņu, jo to prasa noteikumi. Vienubrīd man bija
pat 40 bērnu. Bet nevar visiem veltīt vienādu laiku. Prom nevienu nedzenu,
izstrādāju treniņplānus, bet koncentrējos uz vadošajiem sportistiem, Tas var
būt stimuls arī pārējiem, labāk veiksies, arī treneris man vairāk pievērsīsies.

Labāk dambreti spēlēt

- Daudz laika aizņem darbs skolā. Vai nav
personības dubultošanās - treniņos domā par pasaules čempionātiem, skolā - par skolēnu
spēju vienreiz pievilkties pie stieņa?

- Grūti pēc skolas
stundām pārslēgties uz pavisam citu līmeni. Dažkārt domāju, ka darbs skolā būtu
jābeidz, bet tas nav tik vienkārši, jo esmu bērniem pieķēries un jūtos atbildīgs.
Nav jau tā, ka visi ar prieku raujas uz manām stundām, bet kopumā mūsu skola ir
sportiska. Ja runājam par sporta stundām, skolās ir novecojusi sistēma. Domāju,
ka atzīmes vajadzētu likt ieskaišu veidā. Šobrīd vairs nevar piespiest visus
darīt vienu un to pašu - dzīve, sports un citas aizraušanās ir tik
daudzpusīgas, ka visi nekad nebūs vienādi. Sportisti ieskaites dabūtu no saviem
treneriem, cits varbūt dejošanas pulciņos, jo tā taču arī ir kustība. Tagad tā
punktu vākšanas sistēma apliecina, ka labu atzīmi var dabūt tas, kurš apmēram
visur piedalās, bet sports nebūt nav sirdslieta.

Cenšos rīkoties
viltīgi - negribi darīt to un to, ej spēlēt tenisu, var arī dambreti.
Galvenais, lai darbojas, nevis vienkārši bēg no stundām. Citreiz panāku, ka
bērnam pamazām rodas interese un skolas beigās viņš jau nopietni nodarbojas ar
sportu. Diemžēl gadās arī otrādi - lēca ap četrarpus metriem, bet devītajā
klasē vairs nevar aizlēkt trīs, jo treniņus pameta. Brīnumzāļu nav - bērnu
interesi mūsdienās noturēt nav viegli. Brīžiem jūtos kā teātrī, kur jātēlo
vairākas lomas - pieļāvīgs, iecietīgs tips, kas ir pretimnākošs, baigi foršs un
saprotošs, tad jāpārslēdzas uz citu tipāžu - noteiktu, prasīgu, kas sagatavo
nopietnām sacensībām.

Andis Austrups

sporta skolotājs un treneris

Dzimis           1973. gada 23.
jūnijā Talsos

Izglītība         mācījies Spāres
pamatskolā, Valdemārpils vidusskolā, absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju

Strādā            sporta skolotājs
Majoru pamatskolā, Jūrmalas sporta skolas vieglatlētikas treneris

Labākie sasniegumi sportā         pusmaratonā
15. vieta visu laiku labāko Latvijas skrējēju vidū - 1.10:41, martonā 55. vieta
- 2.33:16, 50 km soļošanā 38. vieta - 4.25:37

Ģimene          precējies, sieva
Aina, meita Līva

 

Skriet nav sarežģīti