twitter facebook instagram

Dāvanas Pikola nenovēršamībā

29.Okt.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
343
Dāvanas Pikola nenovēršamībā

Aivaram Krūzem izdodas pārsteigt. 1972. gadā viņš kopā ar airēšanas slalomu gatavojās debitēt Minhenes olimpiskajās spēlēs, pirms 30 gadiem Krūze bija starp tiem 25 drosminiekiem, kas publiski parakstījās zem aicinājuma atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju. Tagad viņš skrien jau vairāk nekā 1690 dienas pēc kārtas un apņēmies savu 90. dzimšanas dienu nosvinēt, veicot Ņujorkas maratonu.

Plašāka publika Aivaru Krūzi atkal ievēroja nesenajā Eiropas sporta nedēļā, kurā viņš darbojās kā #BeActivekustības vēstnesis. Sarunu sākot, mēs atgriežamies senākā pagātnē — tieši pirms 30 gadiem, kad par Latvijas Republikas atjaunošanu vēl runāja tikai čukstus, bet publiskais aicinājums atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju jau bija rezultējies ar konkrētu dienu, kurā tas notiks.

1988. gada septembrī zem Sportā un žurnālā Liesmapublicētā aicinājuma atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas darbību tu tiki pieteikts kā kooperatīvu kustības pionieris. Paskaidro mūsu jaunajiem lasītājiem, ko tas nozīmē.

— Mums laikam bija kāds ceturtais kooperatīvs Latvijā. Pirms tam strādāju Ropažu kolhozā, kas nodarbojās ar iepriekš neatļauto palīgražošanu, jo boļševiki bija stingri noteikuši, ka kolhoznieki drīkst tikai art zemi, slaukt govis un audzēt cūkas. Bet mēs no stikla šķiedras līmējām mersedesiem spārnus. Mums visiem kājas auga no sporta laivu rūpnīcas Dzintars Jaundubultos. Kad Gorbačovs atļāva dibināt kooperatīvus, sākām domāt, kāda velna pēc mums jāstrādā citiem, ja varam paši sev. Tad mums radās fantastiska doma ražot špakteli, ar ko līdzināt automašīnu virsbūvju buktes. Šī manta, ko varēja dabūt vienīgi dienvidslāvu izpildījumā, bija mežonīgs deficīts. Izkodām, ka tā špaktele tie paši sveķi vien ir, tikai sajaukti kopā ar talku. Kur dabūt talku? Padomju laikos izejvielas oficiāli varēja dabūt tikai pēc centralizētas sadales. Kāds pačukstēja, ka lieks talks vagonos stāvot Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā. Kā pie tā tikt? Uzaicinājām rūpnīcas direktora vietnieku Eiduku nākt pie mums par kooperatīva priekšnieku. Viņš atnāca arī kopā ar visu vagonu, un izrādījās, ka ir ļoti sakarīgs vadītājs. Sveķus dabūjām no Laku un krāsu fabrikas, un mūsu kooperatīvs ar savdabīgu nosaukumu Saturns sāka ražot špakteli. Nākamais pie mums no Orgtehstrojasavas bobsleja kamanas būvēt pārnāca Rolands Upatnieks.

Starp citu, kooperatīvam bija vēl viena unikāla priekšrocība — savs zīmogs! Tolaik to kuram katram vis nedeva. Tas mums palīdzēja tikt pie PSRS zilajām jeb dienesta pasēm, ko izsniedza tāda dīvaina organizācija kā Latvijas PSR Ārlietu ministrija. Lai šo dokumentu dabūtu, bija jāizpilda īpaša anketa, kura jāapstiprina ar iestādes zīmogu. Zīmogs mums bija, un bija arī savs cilvēks — kādas airētājas mamma — ārlietu ministrijā. Bet šīm zilajām pasēm uz otrā vāka bija nodrukāts fantastisks aicinājums visām PSRS sadraudzības valstu un okupācijas zonu iestādēm sadarboties ar šīs pases īpašnieku. Tas nozīmēja, ka mēs varējām iekļūt Rietumberlīnē! Pirmajā reizē paši tam īsti neticējām, bet austrumvācurobežsargi mūs bez sevišķas minstināšanās palaida cauri, angļi, caur kuru zonu gājām, ilgi brīnījās un arī pacēla barjeru. Bez kādām vīzām 1989. gadā mēs bijām nokļuvuši Rietumos! Šāda iespēja ļāva mūsu kooperatīva biznesu, kā tagad teiktu, mazliet diversificēt.

Tādējādi mums arī bija nauda, par ko braukt uz airēšanas slaloma sacensībām Čehoslovākijā un Vācijā, kas nebūt nebija tik pašsaprotami kā tagad. Mēs pirmie Latvijas komandu dabūjām uz ārzemēm bez valsts iestādēm. Čehu olimpiskā čempiona Lukasa Polerta tēvs Emils bija mans lielākais draugs, viņš, labi izprotot latviešu situāciju, mūs jau gadiem vilka uz turieni un, beidzot aizvilcis, palīdzēja integrēties Eiropas slalomistu vidē. Ar viņu iepazinos 1971. gadā, kad startēju sacensībās Austrumvācijā. Sākām sarakstīties, mana kaimiņiene prata čehiski, un viņš, laikam pārsteigts par vēstuli čehu valodā, atbildēja. Mūs vienoja kopēja doma — antikomunisms, tāpēc Emils palīdzēja mums izlauzties no tās vides.

Pēc LOK atjaunošanas tu no sporta pazudi. Mēs jau domājām, ka esi cietis kooperatoru un reketieru kaujās.

— Nē, tepat vien biju. Vairāk pievērsos biznesam, tā var teikt. Man bija uzņēmums, kurā līmējām laivas.

Airēšanas slalomam?

— Gada laikā var pārdot ne vairāk par 100 sacīkšu laivām. Daudz lielāks pieprasījums ir pēc tūristu un makšķernieku laivām. Tām tad arī pievērsāmies. Sākumā pat prātojām par laivu rūpnīcas Dzintarsprivatizēšanu. Bet, kad uzzinājām, cik gadā būs jāmaksā par apkuri, uzreiz sapratām, ka šādus milzīgus cehus mums nevajag. Rūpnīcā kopā strādāja ap 300 darbiniekiem. Papētījām, ka Čehijā un Vācijā laivas galvenokārt līmē ģimenes uzņēmumi gandrīz vai garāžās. Pat Prijon, kas šajā jomā ir lielākā firma pasaulē, Amerikas un Vācijas cehos strādā vien daži cilvēki. Tiesa, tagad, tās taisot no polietilēna, izmanto preses.

Joprojām līmē laivas?

— Nē, sākoties krīzei, to vairs nebija jēgas darīt. Ilgstoši strādājam pie projekta, lai no kompozītmateriāliem izgatavotu dažāda izmēra balonus dabasgāzes jeb metāna transportēšanai, kā arī ierīces to uzpildīšanai. Dabasgāze ir ekoloģiski daudz tīrāka, drošāka un arī lētāka par sašķidrināto naftas gāzi jeb propānu un butānu. Bet Latvijā pagaidām navmobilas sistēmas tās lietošanai. Mūsu mērķis gan ir eksports, visas pasaules tirgi.

airēšanas slaloms tevi noveda pie šī biznesa...

— Jā, pirmo laivu — stiklašķiedras kanoe divnieku — mēs ar Antonu Kuzminu paši savām rokām 1969. gadā uzbūvējām Saulkalnē Budeskalnu kolhozā, jo citādi pie tādas tikt nevarēja. PSRS neviens šādu inventāru neražoja, bet pārējā pasaule atradās aiz dzelzs priekškara. Stiklašķiedras audumu mēs dabūjām no kādas ķieģeļu fabrikas. Tajos laikos neko nevarēja nopirkt, bet gandrīz visu varēja dabūt. Viens no svarīgākajiem amatiem jebkurā iestādē bija — sagādnieks. Mums caur sagādniekiem izdevās dabūt tikai dekoratīvo audumu, un mūsu pirmā laiva iznāca mazliet puķaina. Bet amata ābeci bijām apguvuši un pamazām no zeļļiem kļuvām par meistariem.

Tas palīdzēja tikt uz augšu arī sportā?

— Jā, protams. Arī slaloma trasēs mēs kļuvām konkurētspējīgāki. Mūs ar Antonu Kuzminu iekļāva PSRS olimpiskajā komandā, kas gatavojās Minhenes spēlēm. Tajā bija vēl vairāki latvieši... Beigu beigās Maskava nolēma, ka airēšanas slalomā, kas olimpiskajā programmā bija iekļauts pirmo reizi, PSRS startēs tikai kajaku vieniniekos. Uz Minheni aizbrauca Biruta Hercberga, kas izcīnīja 19. vietu, un gruzīns Naskidašvili, kam veicās daudz sliktāk.

1971. gadā par PSRS čempionu kanoe divniekā gan kļuvu kopā ar brāli Gunti, ar kuru kopā airēju biežāk. Vēlāk viņš darbojās Rīgas kaskadieru grupā, Zāles ekipāžā startēja skijoringā.

Pēc tam, kad netikām uz olimpiādi, nebija vairs motivācijas no sirds plēsties. Pārgājām uz tūristu klasēm, kurās dalībnieku skaits bija nesalīdzināmi lielāks, bet konkurence vājāka. Ūdenstūristu mači tad Latvijā bija ārkārtīgi populāri — nepārtrauktas Amatas!

Tad arī tu dzīvoji Amatas ielā Jūrmalā?

— Jau 66 gadus es te dzīvoju. Sakritība, bet mana airēšanas slalomista karjera tiešām sākās Amatas upē.

Un kur sākās tava gargabalnieka karjera?

— Jāatzīstas, ka kādu laiku biju ļāvies kādam visai izplatītam kaitīgam ieradumam. Pirms 20 gadiem no tā atteicos pilnībā, bet sākās nākošā problēma. Apetīte bija milzīga, bet dzīvesveids mazkustīgs. Kļuvu resns, līdz 100 kilo uzbarojos...

Cik garš tu esi?

— 172 centimetri. Stādies priekšā, cik apaļš es tad izskatījos. Pirms 11 gadiem kundze man pateica, ja turpināšu kļūt platāks un platāks, viņa mani nevāks!

Vai tad biji jau vācams?

— Runa bija par tuvo nākotni, kurā palikšu slims un nekustīgs. Es jau uz otro stāvu vairs nevarēju īsti uzkāpt. Biju aizelsies kā suns. Tad es pusgada laikā nometu 33 kilogramus.

Kā tu to izdarīji?!

— Pārstāju rīt. 

Tik vienkārši?

— Tā bija sakritība. Pirmkārt, sieva pateica, ka mani vairs nevāks..

Tu viņai noticēji?

— Tie vairs nebija joki. Viņa bija nikna. Otrkārt, viņa piedāvāja seleriju zupu. Sāku to ēst un pēc nedēļas kilograms bija nost. Katru dienu kāpu uz svariem, un sākās sacensības pašam ar sevi.

Tu tikai neēdi vai arī lietas labā vēl ko darīji?

— Sākumā tikai neēdu un gāju peldēt — jūrā vai baseinā gandrīz katru dienu un kārtīgi pa stundai. Tas labi taukus dedzināja nost. Kad biju ticis līdz 86 kilogramiem, sāku skriet. Paskrēju 300 metrus, atelpojos, paskrēju 300 metrus un atkal atpūtos. Bet pēc četriem mēnešiem augusta vidū Kuldīgā jau noskrēju savu pirmo pusmaratonu, pat nemaz ne tik lēni, pats nobrīnījos — 1.56. Oktobrī — pirmo maratonu, arī ātrāk, nekā biju gaidījis — 4.03.

Iepriekš ar klasiskajiem izturības sporta veidiem taču nebiji nodarbojies?

— Mums ar brāli bērnība bija citādāka nekā šodienas jauniešiem. Brīvajā laikā mēs dzīvojām uz ielas. Velosipēds bija mūsu galvenais pārvietošanās rīks, ziemā — slēpes. Mēs ļoti daudz kustējāmies. Tas droši vien man palīdzēja ātri atgūt formu.

Tiesa, kad noskrēju pirmo maratonu, pusstundu gulēju zemē un kājas turēju gaisā. Nevarēju ne tās nolaist zemē, ne pats piecelties — nežēlīgi sāpēja. Viss bija noticis pārāk ātri. Tā nedrīkst darīt! Bet es jau neticēju, ka maratonam jāgatavojas divus gadus. Ar 11 gadu pieredzi varu teikt, ka arī netrenēts cilvēks var noskriet pašu velnu, bet kājas tad ir beigtas, un tu pats arī vari nokļūt uz kapa malas. Tagad mana attieksme ir citāda. Pavasarī pieveicu 136 kilometrus, un visu nākamo dienu mierīgi ar velosipēdu pavadīju tos, kas vēl atradās distancē.

 — 136 kilometri.. Kas tas bija par supermaratonu?

— Skrējiensoļojums pa jūras malu no Kolkas līdz Dubultiem. 40 procentus distances skrēju, 60 — gāju, iekļāvos diennaktī un no visa tā bara — 1050 cilvēkiem savos 66 gados finišēju trešais. Bet.. Pirmajā sešniekā bija četras dāmas! Tas labākais — dāmas ir stiprākas par večiem.

Es tik labi jutos tāpēc, ka trīs mēnešus tam speciāli gatavojos, noskrienot 2000 kilometrus. Šoreiz ļoti pareizi ēdu, man bija visi pareizie dzērieni, ļoti zinātniski piegāju. Tāpēc arī nebija ne noguruma, ne sāpju, tikai tulznas uz pēdām dabūju. Nebija pieredzes. Tagad jau mani samācīja, ka pēdas jānolīmē ar teipiem nevis plāksteriem, jo teips pie miesas turas nedēļu. Vēl pieļāvu kļūdu, iekāpjot ūdenī un pēc tam nenomainot zeķes. Gribēju ietaupīt minūti, dabūju garantētas tulznas. Ar tulznām jau arī var paskriet, tikai sajūta vairs nav komfortabla.

Kāpēc gargabalnieki tevi sauc par Pikolu?

— Ne tikai gargabalnieki. Savu pirmo 1969. gadā kopā ar Antonu uzlīmēto kanoe laivu, kas mums sanāca ar puķainu korpusu, lai citiem tomēr būtu kāda bijāšana, nosaucām par Pikolu. Tas ir tāds ļoti bargs baltu Dievs, ar kuru labāk netikties. Pamazām tas kļuva par manu segvārdu jeb kā tagad saka — niku.

Kāds tad ir bargā Pikola tagadējais dienas režīms?

— Pēc astoņiem vakarā eju gulēt. Televizoru neskatos piecus gadus, radio arī vairs neklausos. Man nepatīk, ka kāds ziņas stāsta, lēnā balsī it kā uzspiež savu viedokli. Turklāt 80 procentos raidījumu visi tikai raud — slikti, slikti, slikti.. Neko labu tur nestāsta. Ko tad, es iešu kopā ar viņiem raudāt?! Klausos tikai spotifymūziku, tur nerunā neviens..

Tad jau tu nemaz nezini, ka mums te Saeimas vēlēšanas notikušas un ka drīz varbūt būs jauna valdība!

— To es esmu dzirdējis.

Kā tu to zini?!

— Es ceļos četros, uzvāru sev puslitru kafijas un stundu to dzeru, sēdēdams pie datora, kur lasu ziņas, rakstu vēstules. Pēc pieciem, kad paliek gaišāks, eju skriet.

Un kur tu skrien?

— Gar jūras krastu. Kad sākas galīgi tumšais laiks, tad pa Kāpu un citām ielām, kas mums ideāli apgaismotas. Vidēji 10—12 kilometrus dienā. Šodien skrienu 1683.* dienu pēc kārtas. Kāpēc es to daru? Bija tāds slavens maratonists Gunārs Akerbergs, kura devīze bija: “Es katru dienu sev pasniedzu dāvanu — skrējienu!” Tai sekoja otrā daļa: “Vai tiešām jums nav 15 minūtes laika, ko sev uzdāvināt?” Esmu šo viņa moto piesavinājies un katru dienu sev pasniedzu dāvanu.

Bet 15 minūtēs jau tu nevari noskriet 10 kilometrus!

— 15 minūtes skrienu tikai tad, kad ir ļoti liels slinkums, lai būtu vismaz divarpus kilometri pieveikti. Vidēji mēnesī tomēr 300—500 kilometrus noskrienu. Šogad kopā būs apmēram 4200 km.

— Skrienot tu trenē tikai izturību vai arī velti īpašus treniņus ātruma, ātruma izturības izkopšanai?

— 80—85 procentus parasti skrienu aerobajā zonā, 15—20 — ar paātrinājumiem, anaerobajā. Tagad gan kādu laiku bez tiem jāiztiek, jo kājai esmu atrāvis vienu muskuli vaļā un skrienu klibodams. Kad kāja sadzīs, būs atkal pilns komplekts — arī paātrinājumi, spēka treniņi kapilāru masas palielināšanai un mitohondriju vairošanai. Esmu virtuālā skrējēju kluba Noskriendalībnieks, un tur ir ļoti labi padomdevēji, kas man šādas gudrības samācījuši. Kļūstu arvien prātīgāks. Vienmēr skrienu ar pulsometru, kontrolējot sirdsdarbību, reizi gadā eju uz sporta laboratoriju notestēties. Rādītāji ļoti labi, atbilstoši vecumam, stingri virs vidējiem.

Pirms 11 gadiem es biju resns, vecs cilvēks, kam no liekā svara pat papēži sāpēja, sirdī dūrās, paiet nevarēju, gulēt arī — ne vella, krācu, tikai uz labajiem sāniem varēju gulēt, uz kreisajiem nevarēju.. Tagad man vairs nav nevienas vainas, izņemot traumas, un mans fizioloģiskais stāvoklis ir par 20 gadiem jaunāks. Spogulī cenšos neskatīties, tas mazliet melo.

ta skrējiens ir tavs vienīgais treniņš dienā?

— Karstajā vasarā otro reizi iet skriet negribējās. Tagad, kad palicis vēsāks un kāja būs sadzijusi, atsākšu otros treniņus. Tajos neskrienu vairāk par septiņiem kilometriem, bet darbojos ar paātrinājumiem un citiem specifiskiem vingrinājumiem.

Garos gabalus 20, 30 kilometrus tu treniņos vispār neskrien?

— Skrienu pirms sezonas un gatavojoties sacensībām. Treniņos esmu skrējis pat 80, 60 un 50 kilometrus. Aizbraucu ar autobusu līdz Upesgrīvai un skrienu mājās uz Pumpuriem. Pie reizes piešāvu distanci. Bet starp tik gariem treniņiem jābūt samērīgai pauzei, jo atjaunošanās notiek lēni. Bet citādi tas ir vērtīgi, jo supergaros treniņskrējienos iemācās arī to, kas un cik daudz jādzer. No Kolkas līdz Dubultiem es izdzēru astoņus litrus elektrolīta — īpašo Isostardzērienu un vēl kolu — tā jau tagad visos maratonos populārākais enerģētiķis. Kolā ir cukurs un kofeīns. Vienīgi, ja to sāk dzert jau distances sākumā, tad jādzer līdz finišam, citādi var iekrist enerģētiskā bedrē. Kaut kas jāēd arī, kaut gan tā ēšana ir nosacīta — želejas, augļi, enerģētiskie ķīseļi — visādus brīnumus taisa. Jāmācās.. Nākamgad taisos piedalīties pasaules čempionātā diennakts skrējienā.

Cik tu varētu 24 stundās noskriet?

— 160 kilometrus vajadzētu, vismaz. Ja jau tagad 23 stundās galvenokārt pa pludmales smiltīm gandrīz 140 pieveicu, turklāt man plecos bija mugursoma ar visiem dzeramajiem, tad pa asfaltu vajadzētu spēt vairāk. Ja kurpēm laba zole, pa asfaltu skriet ir viegli,un diennakts mačos nekas nav jāstiepj līdzi. Vico pa nelielu aplīti visu laiku gar klātiem galdiem.

Par spartatlonu vai utramaratonu apkārt Monblānam nedomā?

— Ja diennaktnieks nākamgad nojuks, tad varētu izmantot Ronimoisa ieteikumu. Viņš teica, ka Itālijā iesācējiem esot viena superlaba 140 kilometru distance pa platām kalnu takām. Vispirms jāsakrāj pieredze.

Cik maratonu esi noskrējis?

— Maz, tikai četrus. Kā trāpās trauma, tā gads pazaudēts.

Kā tu varēji pazaudēt gadu, ja tagad skrien jau 1683 dienas pēc kārtas?!

— Nē, nu paskriet jau es varu. Bet, ja muskulis pārrauts, tu taču neskrien ātri, vienkārši velcies klibodams.

Tas ir prāta darbs? Nebūtu labāk peldēt?

— Bet es nedrīkstu pārtraukt! Jo virtuālajā skrējēju klubā Noskrienir nominācija “Nepārtraukto dienu skaits”, un es pašreiz jau tuvojos piektajai vietai. Nevaru izbeigt. Viena jauna dāma Latvijā jau skrien vairāk nekā 2480 dienas pēc kārtas. Kamēr vien viņa neizstāsies, es garām netikšu. Pasaules līderis skrien jau 55 gadus.

Kāds ir minimums, kas dienā jānoskrien?

— Mēs ar kolēģiem esam pieņēmuši divus kilometrus. Ja tie noskrieti, tas ir ieskaitīts. Ko katrs uzskata par skriešanu? Citiem pietiek ar kilometru. Ja vien tu esi uzvilcis treniņtērpu, krosenes un izvilcies ārā... Es sevi cenšos piespiest uz diviem kilometriem vismaz. Bija dažas dienas, kad es skrēju sāniski, nevis taisni, jo atrautais muskulis, tā kustoties, nesāpēja. Taisni es nevarēju paiet.

Citi sporta veidi tevi vairs neinteresē?

— Iet uz sporta spēlēm? Bet — viens neveiksmīgs kritiens, kaut kas izmežģīts, un pāris mēnešus atkal neko prātīgu tu nevari darīt. Ar riteni es braukāju. Vienu brīdi domāju par triatlonu, bet nevaru savu peldēšanu pievilkt pienācīgā līmenī. Distanču slēpes man ir, ja uzkrīt sniegs, pa pludmali špūre tiek iedzīta… Slinkums jau kaut ko citu darīt. Skriešana vien man nedēļā 10—12 stundas aizņem.

Biji nesenās Eiropas sporta nedēļas vēstnesis. Kā tu pildīji šīs funkcijas?

— Mani uz skriešanu no mājas ārā izstūma sieva, tagad es mēģinu citus izstumt. Pa pludmali skrienot, visādus cilvēkus satieku. Kad man negribas sevišķi ātri skriet, sāku pļāpāt. Ir vīri, kas paģiraini no rīta atnāk jūras gaisu paelpot un padomāt, kā sākt jaunu un skaistu dzīvi. Mums ir par ko parunāt. Kādus piecus esmu pat pierunājis piedalīties Kolkas—Dubultu pārgājienā. Es arī tagad tev to stāstu nevis tāpēc, lai palielītos, kāds es gudrs un varens, bet gan tāpēc, lai parādītu, ka jebkurā vecumā iespējams saņemties un izmainīt savu dzīvi. Es attapos 55 gados.

Kāpēc tu savu deviņdesmito jubileju esi nolēmis nosvinēt, noskrienot tieši Ņujorkas maratonu?

— Parasti man vispirms prasa, kāpēc tieši deviņdesmito jubileju? Derētu jau simto, bet tik nekaunīgi nevajadzētu fantazēt. Deviņdesmit vēl saistās ar realitāti.

Politiķis Visvaldis Lācis savu pirmo maratonu noskrēja 92 gadu vecumā Valmierā, un pērnruden Berlīnē to izdarīja vēlreiz jau 93 gados!

— Viņš man visus plānus sagrāva. (Smejas.) Tagad man būs jāvelk ilgāk par viņu. Cepuri nost Lāča kunga priekšā!

Un jautājuma otra daļa kāpēc tieši Ņujorkas maratonu?

— Ņujorkas maratons visiem maratonistiem ir pats galvenais, pats leģendārākais. Tas ir viens. Otrs, es jau tajā vienreiz biju, piedalījos. Kā ūdens padevējs. Šķiet 1995. gadā stāvēju pie Kvīnsboro tilta pagrieziena un dalīju ūdeni. Ņujorkā bāros alkoholu sāk pārdot tikai divpadsmitos dienā. Man bija pamatīgas paģiras un, lai nosistu laiku, stāvēju trases malā un dalīju ūdeni. Pirmie nāca ratiņbraucēji. Kas tas par varenu skatu! Ar kādu niknumu, ar kādu sparu viņi nāca! Pēc tam sekoja skrējēji — tāda varena masa..Man iekšās viss sagriezās, bet tad es sev vēl neteicu, ka sākšu skriet. Šo epizodi atcerējos, kad jau biju sācis skriet, un nosolījos, ka tur atgriezīšos.

Kā skrējējs.

*Saruna notiek 17. oktobrī

 

Aivars KRŪZE

Uzņēmējs, GasLiner Latviavaldes loceklis

Dzimis: 1952. gada 12. maijā Jūrmalā

Izglītība: Pumpuru vidusskola

Augums, svars: 172 cm, 72 kg

Sportā: 8 gadu vecumā sācis trenēties tenisā, aizrāvies ar tūrismu un ūdenstūrismu, 1969. gadā pievērsies airēšanas slalomam, tagad gargabalnieks

Pirmie treneri: Ģirts Dzelde (tenisā), Jānis Olders (airēšanas slalomā)

Lielākie sasniegumi: airēšanas slalomā 1971. gada PSRS čempions kanoe divniekā kopā ar brāli Gunti, PSRS olimpiskās izlases kandidāts (C-2) kopā ar Antonu Kuzminu

Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas, seši mazbērni

Vaļasprieks: skriešana

Autori: 
Dainis Caune