twitter facebook instagram

Debijas. Tik dažādās un galvenās

29.Okt.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
343
Debijas. Tik dažādās un galvenās

Jau vairākas dienas pirms Lionas Olympiqueun Doņeckas Šahtarspēles radio un televīzija sāka skandināt, ka to vadīs Latvijas tiesnesis Andris Treimanis un tā būs viņa debija Čempionu līgā. Statistiķi un futbola vēsturnieki gan varēja iebilst, ka mūsu labākais arbitrs jau pirms pāris gadiem iemēģinājis svilpi spēlēs gan starp tāda līmeņa klubiem, gan nacionālajām izlasēm. Taču izrādās, ka tik konservatīvā sporta spēlē kā futbols tiesnešu debijas var būt un ir dažādas, pat būtiski atšķirīgas.

Jau pirms dažiem gadiem UEFA izstrādāja tiesnešu konvenciju, kas paredzēja visiem Eiropas tiesnešiem pakāpenisku pāreju no četriem tiesnešiem (trešais un ceturtais rezerves jeb maiņu tiesnesis) uz sešiem — t. i., vēl pa vienam papildasistentam pie katriem vārtiem aiz to līnijas. Tas bija un ir palicis kā UEFA bijušā prezidenta Mišela Platinī ierosinājums un izgudrojums. Tālaika FIFA prezidents Jozefs Blaters šo jauninājumu nosauca par pilnīgi lieku. Taču abi lielie pasaules un Eiropas futbola bosi no amatiem tika atstādināti, pat diskvalificēti par finanšu pārkāpumiem, bet teorija par papildasistentiem Eiropā sāka dīgt un pat plaukt. Vēl vairāk: mazajām valstīm eksperimentālā kārtā tika ieteikts savos turnīros un čempionātos pāriet uz tiesnešu lielo komandu — katrā spēlē seši vīri un visiem pie tērpa FIFA emblēma. 2018. gadā Krievijā spēles gan vadīja pa vecam — trīs laukumā, ceturtais — rezervē. Tādā veidā starptautiskā futbola pasaule ir apjukumā: vienā spēlē tiesnešu ir daudz — vairāk nekā puse no futbola komandas! Citā spēlē — tikai 3—4 (kā smej zobgaļi — pārējie laikam nokavējuši lidmašīnu vai nav tikuši vaļā no darba).

Par šo dīvainību vai nekonsekvenci varētu pasmaidīt un pacietīgi gaidīt, kad lielā futbola Noteikumu bosi vienosies vismaz par noteiktu tiesnešu skaitu un līdz pilnībai izstrādās metodiskus norādījumus un apmācības programmas. Pagaidām notiek tikai tāda kā lāpīšanās — gludāka ceļa meklēšana Noteikumu džungļos. Tiesa, elites un 1. kategorijas tiesneši tiek apmācīti semināros, bet katram ir sava metodikas izpratne. Taču tiesnešu darbības pilnveidošana nav nedz iespējama, nedz iedomājama bez vienāda tiesnešu skaita visās starptautiskās spēlēs un to funkciju vienotas noteikšanas.

Kaut kas personisks

Ja kāds jauns, nepazīstams sportists vai arī jau zināms sporta darbinieks kļūst īpaši populārs, tad gandrīz visos gadījumos gan kuluāros, gan plašākā sabiedrībā par populārā cilvēka pirmo treneri, atradēju vai skolotāju nez no kurienes piesakās vairāki cilvēki.

Neņem ļaunā, bet es nebūšu tas kautrīgākais izņēmums. Tev, Andri, ir 33 gadi. Sākas futbola tiesneša brieduma periods. Tieši pirms 20 gadiem, kad tev bija trīspadsmit, kādā jaukā pēcpusdienā Kuldīgas sporta skolas laukumā, kura saimnieks un treneris bija neviens cits kā tavs tēvs Gvido Treimanis, es vadīju tiesnešu semināru jauno futbolistu grupām. Viņu vidū biji arī tu. Es stāstīju par Noteikumiem, rādīju videofilmas un atbildēju uz jautājumiem. Tu kā talantīgs jaunais spēlētājs no 16 līdz 18 gadiem biji Latvijas izlasēs. Kā jau kārtīgs un atsaucīgs puika tu šad tad ņēmi rokā arī svilpi. Reiz, kad Latvijas izlase spēlēja turnīrā Holandē, treneris Vladimirs Beļajevs tevi ieteica vienas citvalstu komandu spēles tiesāšanai. Tu neatteicies. Tā tas gāja, līdz aizgāja. Pēc vidusskolas — mācības Policijas akadēmijā, pēc tam — Universitātes juristos. Un paralēli — futbols. Debija Latvijas virslīgā (2006. gadā). Debija FIFA sarakstos (2011. gadā).

Es pa to laiku vēl vadīju LFF tiesnešu komiteju, bet pēc tam — tiesnešu seminārus. Un pacietīgi gaidīju, lai nodzīvotu vismaz līdz brīdim, kad Latvijas tiesneši izies laukumā oficiālā Eiropas Čempionu līgas spēlē, jo cita līmeņa starptautiskajās spēlēs tu jau biji debitējis.

Paldies tev par neatlaidību augstā mērķa sasniegšanā un paraugu visiem, kas šodien tiesā kopā ar tevi un tiesās arī nākotnē!

Par nākamo jautājumu tu varētu arī pavīpsnāt. Taču pie tā esmu pieradis, jo, kad stāstu kādu notikumu vai ieradumu no tiesāšanas PSRS laikā, jūs, jaunie, allaž smīnat... Kad spēle notika patālāk no Maskavas, bija pilsētas, kurās tiesnešiem tūdaļ pēc ielidošanas tika noprasīts: „Nesakiet, ko jūs gribat mūsu pilsētā redzēt, sakiet, kas jums vajadzīgs?” Ja atbildēja, ka grāmatu veikals, vairāk jautājumu nebija. Taču bija arī iespēja redzēt, kas ir veikala noliktavā vai citā bāzē. Ko ārzemēs rāda jums?

— Ne bāzes, ne bodes. Mēs iepriekš sazināmies ar cilvēku, kas mūs sagaidīs, norādām, cikos vēlamies apskatīt spēles stadionu, cik ilgi patrenēties. Viss ir organizēts augstākajā līmenī un precizitātē. Mūsu jaunajiem tiesnešiem — papildasistentiem vai ceturtajam tiesnesim — ir, ko redzēt, un ir, par ko pabrīnīties par kultūras, infrastruktūras un etiķetes augsto standartu.

Būt starp īstiem futbola profesionāļiem, apbrīnot viņu sportisko gatavību, izturību, ātrumu ar un bez bumbas, taktisko daudzveidību — tas viss ir jauns ne tikai mūsu jaunajiem. Tā ir cita futbola pasaule.

Kā zināms, Vācijas vai Anglijas čempionātā papildasistentu nav, taču šīs valsts labākajiem FIFA tiesnešiem (gribi vai negribi!) Nāciju kausā un Čempionu līgas spēlēs jāprot sadarboties arī ar papildasistentiem.

Vēl viena jauna problēma, ko radījusi visjaunākās tehnoloģijas jeb VAR ieviešana. Pat labāko laukuma tiesnešu un asistentu kļūdu novēršanai un operatīvai labošanai pie VAR sistēmas aparātiem jāatrodas pilnīgi jaunas profesijas speciālistiem — videoarbitriem. Piemēram, Krievijas futbola dzīves vadītāji aplēsuši, ka šīs valsts virslīgas kontrolei nepieciešami vismaz 15 kvalificēti videoarbitri. Taču šobrīd tādu nav. Protams, ja ieviesīs VAR, varbūt arī tiesneši, kas sēdēs pie aparātiem, aicinās laukuma tiesnesi pārbaudīt savu lēmumu.

UEFA jau sākusi iet arī šajā virzienā. Oktobra vidū uz šādiem kursiem Amsterdamā tika aicināti FIFA tiesneši. Viņu vidū bija arī Andris Treimanis, kas oktobra beigās ar savu lielo brigādi vadīja jau savu kārtējo Vācijas kausa izcīņas spēli.

Lai veicas!

Pilno un tukšo tribīņu sindroms

Tiem futbola tiesnešiem, kam nācies spēles vadīt lielāko stadionu pārpilno tribīņu (no 50—100 tūkstošu skatītāju) priekšā, neizbēgt ne no žurnālistu, ne fanu jautājumiem. Atbildes ir visdažādākās, taču visretākās ir visgalējākās, piemēram, es tribīnēs neklausos vai es tās nedzirdu jeb — man no tām ne silts, ne auksts.

Dzīvs cilvēks, ja vien viņš nav beigts(pārdedzis) jau pirms spēles, tādās spēlēs ir gana karsts un gana auksts, īpaši brīžos, kad jāpieņem nepopulārs lēmums. Bet tukšas tribīnes ir kā milzu vanna, kurā sabirusi sauja zirņu...

Bet Andrim Treimanim pēc atgriešanās no Francijas pilsētas Lionas, kur viņš vadīja Čempionu līgas spēli starp vietējo klubu un Doņeckas Šahtar(2:2, no 2:0 viesu labā), mans pirmais jautājums bija:

Kā tu jūties, kad Čempionu līgas spēle notiek pie tukšām tribīnēm? (UEFA sodīja Lionas fanus par nekārtībām iepriekšējā spēlē.)

— Vispirms šī spēle bija mana debija tādā nozīmē, ka šo Čempionu līgas spēli pirmo reizi vadīju ar Latvijas tiesnešu lielo brigādi — komandu sešu cilvēku sastāvā. Tā bija liela atbildība, kas prasa rūpīgu un ilgstošu sagatavošanos, kur katram jāpilda savi pienākumi, jāzina tiesības un pienākumi, lai veicinātu vienotu tiesnešu komandas darbu. Kas attiecas uz tukšajām tribīnēm, protams, sajūta ir mazliet neparasta, trūkst sacensību svarīguma fona, pacilātības, kas liek maksimāli koncentrēties. Taču šī priekšsajūta ātri pāriet, ja iejūties spēlē, tās nozīmē, vārtu momentos, tempā un tā maiņā.

— Ja nav noslēpums, kā tava lielā komanda gatavojās šai spēlei?

— Nezinu, vai kādu interesēs mūsu gatavošanās, kaut gan visi grib zināt, cik bija dzelteno vai sarkano kartīšu, vai bija 11 m sitieni, kā vērtēja inspektorus utt. Inspektors bija Herberts Fandels no Vācijas.

Pieredzes un spēļu bagāts tiesnesis, profesionāls pianists!

Pirms spēles UEFA apgādā tiesnešus ar abu komandu video un teksta raksturojumiem un taktiku, uzzinām brutālākos spēlētājus u. tml. Ir, ko pētīt un ņemt galvā. Turklāt mēs paredzam iespējamās situācijas, pat konfrontācijas, pārbaudām komunikācijas sistēmu darbošanos. Tas viss aizņem krietnu laiku.

Savā komandā esam seši cilvēki: katram savs vecums, izglītība, darbs, specialitāte, raksturs, pasaules uzskats. Piemēram, mani asistenti: Haralds Gudermanis, tāpat kā es, ir LFF darbinieks, Aleksejs Spasjoņņikovs — Ventspils sporta skolas direktors, spēles ceturtais tiesnesis Raimonds Tatriks — jurists; papildasistenti: Edgars Maļcevs — Stradiņa slimnīcas ķirurgs, Aleksandrs Golubevs — autouzņēmuma darbinieks. Mans uzdevums — mobilizēt viņu domāšanu un darbību tikai vienā — spēles virzienā. Viņi ir nopietni cilvēki, izglītoti, visiem ir bērni, pa sešiem 11 — vesela futbola komanda!

— Tavā tiesnešu komandā ir vīri ar tik atšķirīgām profesijam, taču visiem ir viens, kopējs hobijs, pat vairāk nekā hobijs vien. Ja arī būtu tikai hobijs, tad arī tas būtu visīsākā dzīves laika hobijs. Jo futbola tiesneša mūžs ir nežēlīgi īss (ziedu laiki ne ilgāki par 10 gadiem).Kādas ir jūsu attiecības ar tiešajiem darba devējiem? Vai viņi lepojas ar jūsu blakusnodarbi — futbolu?

— Katrs veido savas attiecības pats, un ar iejaukšanos neviens nevar palīdzēt. Jāprot un jāsaprotas. Nezinu, kuri lepojas, bet skaidrs, ka ziņkāri izraisa katra mūsu spēle. Ir arī tādi kolēģi, kas zvana darba lietās tieši tad, kad labi zina, ka esmu komandējumā. Ar tiesnešiem visvairāk lepojas paši tiesneši un veterāni (ja mums spēlē klājies labi).

— Tu taču labi zini futbolam raksturīgu tendenci — zaudējuma gadījumā visu vainu novelt uz tiesnešiem. Daži mūsu klubi arī rakstiski sūdzas (neprotestējot, jo oficiāls protests maksā naudu) un uzsver, ka Latvijas tiesāšanas līmenis esot zemāks par komandu spēles līmeni. Bet objektīvāka līmeņrāža par valstsvienības rezultātiem nav. Kā šo ziņu komentēt?

— Nu nekādi! Varbūt pietiek ar to, ka Latvijas tiesneši aktīvi tiesā spēles vairākās Eiropas līgās, ieskaitot augstāko — Eiropas Čempionu līgu. Taču neviens no Latvijas klubiem Eirolīmeņa spēlēs netiek tālāk par pirmo kārtu! Žēl. Bet tiesnešiem ir ļoti grūti sagatavoties augstāka līmeņa spēlēm, vadot tikai LFF čempionāta spēles.

 

Zināšanai!Latvijas neatkarības laikā iepriekšējos 24 gados FIFA kategorija (uz vienu vai vairākus gadus pēc kārtas) piešķirta 26 (!) Latvijas tiesnešiem. Pašreiz mums ir trīs FIFA komandas — Andra Treimaņa, Aleksandra Anufrijeva un Aleksandra Golubeva.

Protams, futbola tiesnesi, tāpat kā jebkuru mirstīgo, var apdrošināt pret nelaimes gadījumiem. Taču nevar apdrošināt pret kļūdu, nepietiekami augstu sportisko formu vai neveiksmīgu dienu. Tieši tāpat kā vislabāko futbolistu.

Pie tā, ka šo triju tiesnešu komandas regulāri vada Latvijas virslīgas spēles, jau ir pierasts, tāpēc vēl jo vairāk varam lepoties, ka oktobra vidū Nāciju līgas spēlē starp Luksemburgas un Sanmarīno valstsvienībām debitēja arī Aleksandra Golubeva brigāde. Aleksandram viņa 37 gados jau ir liels tiesneša stāžs, kas galvenokārt krāts Latvijā. Bet pēdējos gados UEFA viņam uzticējusi vadīt vairākas starptautiskas U-21 komandu spēles, kurās viņa darbība novērtēta pozitīvi.

Vēl viens Latvijas FIFA tiesnesis — Aleksandrs Anufrijevs — nedēļu piedalījās Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā Sarajevā U-17 izlasēm, tiesājot arī galveno — finālspēli.

Bet Andra Treimaņa komandas nākamā Čempionu līgas spēle notika 23. oktobrī Šveicē — starp Bernes Young Boys un Valencia (Spānija). Spēles inspektors bija jau pieminētais vācu speciālists Herberts Fandels.

 

Andris TREIMANIS

FIFA I kategorijas tiesnesis, Latvijas Futbola federācijas jurists

Dzimis: 1985. gada 16. martā Kuldīgā

Augums, svars: 185 cm, 75 kg

Izglītība: Kuldīgas ģimnāzija, Latvijas Policijas akadēmija, Latvijas Universitāte — jurisprudences maģistrs

Sportā: no 7 gadu vecuma trenējies basketbolā, galda tenisā, šahā, no 9 gadu vecuma futbolā (pirmais treneris — Gvido Treimanis, tēvs)

Lielākie sasniegumi: Latvijas U-16 un U-18 izlases spēlētājs, Baltijas U-18 čempions

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir divi bērni

Vaļasprieki: makšķerēšana, mūzika

 

Autors: Miķelis Rubenis