twitter facebook instagram

Degsmes formula

02.Apr.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
167
14-Kanepaaja-PERSONIIBA-4.jpg

„To, ka nemācīšos Sporta
akadēmijā, sapratu savas sportiskās karjeras visaugstākajā punktā, kad trenējos
trīs reizes dienā, jutos fiziski un garīgi vislabākajā formā. Torīt it kā pats no
sevis ieslēdzās televizors un gleznotājs Miervaldis Polis filozofēja par dzīvi.
Ar vienu frāzi viņš, manā uztverē, iekoda visai sporta kastai - kuru ķermeņa
daļu tu trenē, tā arī attīstās. Sapratu, ka vairot tikai savu spēku un muskuļus
ilgi vairs nevarēšu, jo mūžs sportā tomēr ir ļoti īss. Vienā mirklī izlēmu, ka
pietiek visu veltīt lielajam sportam, un sāku nopietni mācīties Latvijas Valsts
Universitātē."
Ar Intu Kaņepāju, kādreizējo volejbolisti, tagad Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva ilggadējo
vadītāju, tikos viņas darbavietā Šmerlī.- Vai nekad neesi
nožēlojusi, ka samērā agri pameti lielo sportu un neaizsniedzies līdz augstākām
virsotnēm?
- Es neko nenožēloju, kas noticis, tā tam acīmredzot bija jābūt.
Varbūt savas darba specifikas dēļ (strādāju arhīvā - tātad ar visu to, kas jau noticis)
es dzīvē domāju tikai par rītdienu.Strādāt par treneri vai sporta skolotāju es nevēlējos, jo ātri
sapratu, ka tā ir ļoti nopietna un smaga profesija. Ja tu gribi būt perfekts
savā darbā, tad ar pedagoga izglītību vien nepietiek. Skolotājs - tas ir daudz
vairāk, jo tu ne tikai māci, bet arī audzini, veido personību. Skolotāja vārds
ļoti trāpīgi skan Austrumu dzīves filozofijā, kur viņš ir galvenais bērna
personības veidotājs. Tieši no skolotāja prasmes ir atkarīgs, vai viņš bērnu
veido vai kropļo.- Kā tu vispār
pievērsies sportam?
- Kaut arī esmu dzimusi Daugavpilī, savu bērnību aizvadīju
Koknesē. Mans tēvs ir lietuvietis, māte - poliete, bet pati esmu latviete, jo ģimenē
vienmēr esam runājuši un domājuši tikai latviski. Dzīvojām Kokneses baznīcā, kas
tolaik bija pārveidota par muzeju, jo mana māte bija muzeja darbiniece. Kaut
arī neuzskatu sevi par īpaši ticīgu, baznīcas aura man ļoti iespiedusies
atmiņā.Sportā nokļuvu, pateicoties savam slaidajam augumam, jo
vecākiem likās, ka sports man būs vispiemērotākā nodarbe. Jau Koknesē, kur
tolaik bija ļoti spēcīgas sporta tradīcijas, nodarbojos ar vieglatlētiku,
skrēju barjeras, lēcu augstumā. Nezinu, kāpēc - varbūt nebiju pietiekami lokana -,
bet nekādus lielos panākumus es neguvu, tāpēc vieglatlētiku pametu un pievērsos
volejbolamInteresanti, ka nekad neesmu vecākiem prasījusi - kāpēc, bet
astotajā klasē viņi mani aizveda uz Murjāņu Sporta internātskolu, un man ar to
bija jāsamierinās.Nebija viegli no dzīves ģimenē pārslēgties uz internāta
apstākļiem, kur jāsadzīvo kopā ar citiem bērniem, neviens tevi vairs
nelutināja, par visu bija jādomā pašai. Esmu ļoti pateicīga trenerim Vladimiram
Maizelam, kas bija ļoti cilvēcīgs un gaišs cilvēks, viņš lielā mērā man
aizstāja vecākus. Tieši viņa vadībā mēs kļuvām par lielās PSRS jaunatnes
čempionēm.- Kas tevi saistīja
volejbolā?
- Vispirms jau tas, ka šajā spēlē ļoti daudz jādomā.
Fiziskais spēks un atlētisms vēl neko nenozīmē. Protams, komandu spēles stils
ļoti atšķīrās. Manā laikā ļoti spēcīga bija Sverdlovskas komanda Uraločka, kas spēlēja ļoti atlētisku
volejbolu, viņu meitenes burtiski trieca bumbu zemē. Man vairāk patika gudras
kombinācijas, sportiska viltība, kad tu negaidīti vari bumbu iemānīt pretinieka
laukumā. Auroras laikā mēs fiziski nebijām
tik spēcīgas un trenerim Andrim Kļaviņam, vēlāk - Jānim Labuckim bija ļoti
daudz jādomā, jāmācās, lai mēs varētu pārspēt it kā objektīvi spēcīgākas
pretinieces. Kad tas izdevās (reiz bijām pat piektajā vietā Padomju Savienībā),
bijām ļoti lepnas.Kad lielā sporta gaitas jau biju beigusi, sapratu, ka nevaru
tā uzreiz pārtraukt fizisko slodzi, un vairākus gadus vēl spēlēju Rīgas ASK
komandā, kur bija tāds brīnišķīgs treneris Mihails Rosovs. Kaut arī cīnījamies
tikai Latvijas mērogā un trenējamies vien trīs reizes nedēļā, viņš trenēja mūs
ļoti gudri un mērķtiecīgi, labi izprata meitenes un prata īstajā brīdī pateikt
pareizos vārdus. Vairākkārt kļuvām par valsts čempionēm, jo komandā spēlēja
tādas volejbola zvaigznes kā Astra Bīltauere-Rubene, Ilonda Strazda-Mežiņa, Daina
Krepša. Mums kopā bija viegli un patīkami. Varbūt arī tāpēc, ka mēs spēlējām sava
prieka pēc, nebija arī konkurences, kas visu laiku liek domāt - tikšu sastāvā
vai ne?- Aurorā bija citādi?- Protams, jo komandai bija citi mērķi. Lai nu kā, mēs tomēr
bijām profesionāles un par vietu sastāvā bija jācīnās sūri un grūti.Tas viss bija tik nopietni... Atceros, kad pirmo reizi mūsu
spēles laikā ienāca Auroras treneris
Andris Kļaviņš. Ienāca, apsēdās, sakrustoja rokas uz krūtīm (kopš tā laika man
liekas, ka ļoti svarīgas personas lēmumus pieņem tikai šādā pozā), un mēs
sapratām - kādu no mums uzaicinās uz meistarkomandu. Visas bijām satraukušās
un - domāju - nenospēlējām nemaz tik labi.Pēc spēles ar mani, protams, uzreiz neviens nerunāja. Tikai
vēlāk mūsu treneris Maizels pienāca klāt un pateica, ka man jāierodas uz Auroras treniņu, tātad esmu pamanīta.- Viegli iejuties
komandā?
- Mani uzņēma kā jau jauniņo. Biju satraukusies, jo dažām
meitenēm uz krekliņa dižojās uzraksts PSRS,
visas tādas pašapzinīgas. Varbūt jaunajām tomēr ir svarīgi laikus saprast, ka
tevi neviens ar atplestām rokām neuzņems, jo tā tomēr ir konkurence un vieta
sastāvā jāizcīna ar sakostiem zobiem. Kas izturēs, tam izveidosies raksturs.Es ļoti gribēju spēlēt, tāpēc centos. Man liekas, ka labi
pārredzēju laukumu, gremdējot pamanīju pretinieku izvietojumu. Iespējams, ka tieši
sports manī izveidoja tādas īpašības kā pietiekami prasīgi (bet taisnīgi)
strādāt ar kolektīvu, ātri tikt pāri neveiksmēm, atrast jaunas idejas.Andra Kļaviņa laikā es pamatsastāvā vēl īsti netiku, tomēr
viņš bija ļoti domājošs treneris. Lielā mērā pateicoties viņam, Aurora kļuva par augstas klases komandu.
Treneris ļoti daudz mācījās, vēroja pasaules spēcīgākās komandas, pārņēma
labāko, kas tā laika volejbolā bija. Vēlāk nāca Jānis Labuckis, kas pats bija
izcils volebolists, un viņa metodes, protams, atšķīrās. Reizēm viņš pārāk tieši
no mums prasīja to, ko mēs nemaz nevarējām izdarīt.Vienmēr esmu uzskatījusi, ka no katra var kaut ko labu
pārņemt, kaut gan uz daudzām lietām es skatījos citādi. Tomēr treneris ir
noteicējs, un komandu sporta veidā viņam jāpakļaujas bez ierunām. Nav viegli
sešām dažādu raksturu, vecumu, dzīves pieredzes meitenēm būt vienotām, kā es
smejos - nav vienkārši uz visām sadalīt tos pīrādziņus, kuru parasti ir
par maz.Dažas lietas mani kaitināja. Kaut vai tā mūžīgā svēršanās -
vai tikai nav kādi lieki kilogrami. Ja pārsniedzi kaut kādas iedomātas normas,
sekoja sods. Kā šodien atceros - kaut kur izbraukumā, staigājot pat veikalu,
ļoti gribējās apēst kādu saldējumu (tas mums bija aizliegts). Noturējos, bet,
kad draudzene piedāvāja man izmaksāt septiņu kapeiku vērto saldējumu (turklāt
kakao, kas man nemaz negaršoja) - padevos. Protams, kad laizījām saldo
našķi, pa eskalatora trepēm mums pretim brauca komandas dakterīte, dabūjām
atvadīties no piecdesmit rubļiem, kas tolaik bija ļoti liela nauda. Starp citu,
jau pēc sporta gaitu beigšanas man vajadzēja operēt kuņģi, kas lielā mērā bija
sabeigts ar mūžīgo badošanos.Tāpat man likās, ka pārāk daudz aizrāvāmies ar dažādu
smagumu cilāšanu. Iespējams, ka tādas toreiz bija valdošās metodes, kad likās,
ka visu var izšķirt ar fizisku spēku.Bet ne man apspriest treneru darba metodes - viņi vadīja
komandu, no viņiem prasīja rezultātus. Tagad varbūt savā ziņā ir vieglāk, jo
man liekas, ka tagad ir medicīnas sports, bieži vien uzvar medikamenti, nevis
sportists. Kas prot atrast (un kam ir finanšu resursi) labākos medicīniskos
līdzekļus (nepavisam ne aizliegtos), tas var vairāk no sportista izdabūt. Man
tas liekas nepieņemami, jo tā daļēji zūd sporta jēga.- Tāpēc savas meitas
neesi virzījusi lielajā sportā?
- Nebūtu godīgi tikai tāpēc, ka es biju volejboliste, vīrs -
starptautiskās klases pieccīņnieks, uzspiest bērniem savu gribu. Mana vecākā
meita, tāpat kā es, ir slaida auguma un, iespējams, viņa būtu varējusi kaut ko
sasniegt sportā. Mana komandas biedrene Ludmila Ļuļa, kas tagad ir trenere, mani
vairākkārt aicināja meitu sūtīt volejbolā, bet viņai patīk zīmēšana. Beidza rozentāļus, tagad grib iestāties Mākslas
akadēmijā.Jaunākā jau trešo gadu peld, un viņai patīk. Lai viņai
veicas!Manā laikā sportā bija citas motivācijas. Kaut vai iespējas
izbraukt uz ārzemēm, uz plašo PSRS. Vai tagad viegli ir par brīvu nokļūt Sočos,
Taškentā, Ašhabadā? Tolaik labam sportistam (arī jauniešu gados) tas bija
normāli. Tāpat kā vēlāk, jau meistaros spēlējot, saņemt tik deficīto dzīvokli
vai automašīnu. Tagad tādas lietas nedala un nopirkt to var tika paši labākie
profesionāļi. Tur jābūt gan lielam talantam, gan jāiegulda liels darbs. Kad ir
tik daudz citu iespēju, tad sports nebūs tas pirmais, ko jaunietis izvēlēsies.
Daudz vieglāk ir sēdēt krēslā un spaidīt pulti.- Varbūt tāpēc mums
nav spēcīgas sieviešu volejbola komandas ?
- Nav? Atklāti sakot, es īpaši nesekoju līdzi mūsdienu volejbolam.
Ja reiz nav, tad laikam trūkst cilvēku, kuriem būtu motivācija šo sporta veidu
pacelt. Nedomāju, ka visu izšķir tikai nauda. Jābūt īstajiem cilvēkiem īstajā
brīdī, tad tā lietiņa aiziet. Nāks
laiks, un viss var atkal mainīties. Volejbols tomēr ir visai demokrātisks
sporta veids, un tur vajag tikai īstos cilvēkus un pareizo apstākļu sakritību.- Ko tu domā par pludmales
volejbolu?
- Skaisti un ekoloģiski, labāk tomēr spēlēt tīrās smiltiņās,
nevis piesmakušās telpās. Šī spēle man liekas tāds volejbola paveids, jo spēlēt
divatā ir pavisam citādi, tāpat atsperties smiltīs noteikti ir grūtāk. Tā ir
cita dimensija.Varbūt mazajai Latvijai arī ekonomiski izdevīgāk ir sagatavot
pāris spēcīgus pārus, nevis veselu komandu?...Bija aizraujoši skatīties, kā mūsējie spēlē. Tur bija
degsme, kurai jābūt jebkurā cilvēka darbības jomā. Bez tās nenotiek nedz labi,
nedz arī slikti darbi. Jo cilvēks ilgāk spēj saglabāt šo degsmi, jo lielākas
iespējas saturīgi un interesanti nodzīvot savu dzīvi - vecumam tur nav nekādas
nozīmes. Saglabājiet degsmi! Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

 

 

Inta Kaņepāja (dzimusi Paukšte)

volejboliste

Dzimusi            1961.
gada 16. janvārī Daugavpilī

Sasniegumi sportā         1978-1984.
spēlējusi meistarkomandā Aurora, PSRS
jaunatnes čempione Latvijas jaunatnes izlasē, daudzkārtēja Latvijas čempione
Rīgas ASK sastāvā

Izglītība Kokneses
vidusskola, Murjāņu Sporta ģimnāzija (1978.), Latvijas Universitātes Vēstures
un filozofijas fakultāte (1989.), Krievijas valsts humanitārās universitātes
doktorantūra (2006. g.)

Darba pieredze Revolūcijas
muzeja (tagad Kara muzejs) speciāliste (1985.-1988. g.), kopš 1991. gada -
LV Kinofotofonodokumentu arhīva direktore

Ģimene vīrs xxx, meitas - Anita
Gundega (20) un Patrīcija (9)

Apbalvojumi     Triju
Zvaigžņu Ordeņa Zelta Goda zīme (1998)