Divu pasauļu sadursme

Sporta kompleksā 333 ar latviešu uzvarām beidzies IKE Racing rallijkrosa kauss. D-1 klasē nepārspēts palika Jānis Dūcis, 2000 Super klasē - Kaspars Dambis, bet šokējošu uzvaru Open kategorijā pēdējā aplī izrāva sacensību rīkotājs Ilgonis Krūmiņš. Lai arī iztirzājums par to, kā tapa šīs uzvaras, būtu visa žurnāla vērts, svarīgākas liekas speciālistu pārdomas par rallijkrosa atdzimšanu valstī.

Un tomēr par uzvarām
D-1 klasē rezultātus nedēļas nogalē diktēja Alda Zēberga automašīnas tehnisko defektu sērija - ventspilnieks elektrības un citu problēmu dēļ pat nekvalificējās finālam. Tā kā izstājās arī lietuvietis Vitaljus Plastinins, A fināla sešniekā iekļuva visi rallija braucēji. Visai saprotams, ka labākais no viņiem bija ar Mitsubishi Lancer Evo VIII startējošais Jānis Dūcis, kurš ir minirallija stiprākās klases (pilnpiedziņas turbo) pēdējo trīs gadu čempions. Otrā vieta tika rallija braucējam Klāvam Grimzem, trešais - bijušais krosa braucējs, pēdējā laikā minirallija speciālists Ervīns Ērglis.

2000 Super klasē nedēļas nogales labākais braucējs bija Kaspars Dambis - perfekta riepu izvēle un nekļūdīga braukšana (liekas, vienīgais, kurš sacīksti aizvadīja bez acīmredzamām kļūdām) atnesa jaunajam Latvijas čempionam pelnītu uzvaru. Vēl viens, kurš maksimāli izvairījās no problēmām, bija Jānis Nagla, ar 1600 klases ne visspēcīgāko mašīnu sasniedzot neticamu otro vietu 25 dalībnieku konkurencē. Uz pjedestāla kāpa arī Ulvis Bujāns, kurš pretendēja uz uzvaru, taču piedzīvoja kārtējo pusass defektu, paliekot trases malā. Arī pārējie finālisti izstājās. Lieliski startējušais Mārtiņš Porietis kapitulēja jau pirmā apļa sākumā, bet Oļģerts Vērmanis juniors un Jānis Aleksejevs sacīksti beidza pēc kreiso priekšējo riteņu lūzuma.

Krūms pret Dambi senioru

Open klasē finālā tika divi norvēģi - galvenais favorīts Rūne Engesvols un Tovs Kāsins, kā arī lietuvietis Žilvins Reiss un mūsējie -Juris Kuļikovskis, Andris Dambis un Ilgonis Krūmiņš. Taču arī šajā sešniekā liels atbirums. Motora defekta dēļ uz starta neizbrauca Kāsins, pirmā apļa sākumā ātrumkārbu salauza Engesvols, bet gabaliņu tālāk ar baltiem dūmiem beidzās Kuļikovska brauciens. Reiss stabili sagrāba trešo vietu, tikpat droši, cik leģendārākais no Dambjiem - līderpozīciju. Krūmiņš, noskrējies un balsi pazaudējis, starp braucieniem veicot sacīkstes rīkotāja pienākumus, brīžiem brauca vairāk blakus trasei nekā pa to. Taču Ilgoņa visas kļūdas dzēsās priekšpēdējā apļa pēdējos metros, kad nedaudz saslīdēja Dambja automobilis: Krūms situāciju garām nelaida un pēdējā apļa pirmajā līkumā jau bija blakus Andrim, izejā - priekšā Dambim. Ilgonis noturēja uzvaru līdz finišam un saņēma apsveikumus no katra. Pēc lieliskās sacensības nevienam nebija šīs uzvaras žēl!

Pierādīt visiem

Pēc finiša Krūmiņš pateicās savai komandai, kas pielika visas pūles, lai sacīkste notiktu, tāpat galvenajiem atbalstītājiem Scania, Cramo, CAT un citiem. Daudzi prognozē, ka šīs sacensības ir jauns rallijkrosa sākums Latvijā. „Es gribēju parādīt latviešiem, kāds ir tas rallijkross, kurā startēju, dodoties uz Somiju, Dāniju un Zviedriju. Tāpat gribēju parādīt skandināviem: lai arī mums nav sava čempionāta, šajā pusē ir spēcīgs braucēju sastāvs, un mēs neesam atpalikuši nīkuļi," sacīja Krūmiņš. „Man jāpateicas visiem, kas nedēļas nogalē radīja abu šo pušu savienību. Milzīgs prieks, ka atbrauca norvēģi un dāņi, milzīgs prieks, ka Latvijas sportisti noticēja šim pasākumam. Paldies viņiem! Šodien notika svarīga divu pasauļu sadursme!" Līdz asarām aizkustinātais sportists un nu arī organizētājs atzīmēja, ka sacīkste kļuvusi iespējama, pateicoties sporta kompleksa 333 līdzīpašnieka Vladislava Šlēgelmilha atsaucībai. „Turklāt esmu pārliecināts, ka šo rallijkrosa svētku nebūtu, ja nenāktu palīgā mani KSK-Serviss ļaudis," piebilst Krūms.

Nu un?

Sacensību rīkotājs atzīmēja, ka viņa komandai un sporta kompleksam 333 sacīkstes izdošanās ir zīme, ka pasākums varētu kļūt par ikgadēju rallijkrosa festivālu. Un kas no tā mainās?

Krosa sabiedrībā allaž domas dalījušās: būt rallijkrosam valstī vai - ne, būt rallijkrosam vai autokrosam, patīk braucējiem viens vai otrs. Krūmiņš, kā iepriekš rakstījām, atzīmēja: nav loģikas situācijā, ka Latvijas sportisti Ziemeļeiropas rallijkrosa čempionātā gadu no gada savāc gandrīz visus panākumus sporta veidā, kura valstī nemaz nav. Arī citi uz rallijkrosu pārgājušie saka, - jābūt ja ne Latvijas, tad noteikti Baltijas čempionātam, kas pildītu vietējā seriāla funkcijas. Stingro vēlmi atdalīties no spēcīgā Latvijas autokrosa šie sportisti pamato ar faktu, ka rallijkross ir saudzīgāks pret mašīnām, jo daļu apļa sedz asfalts. Līdz ar to ir mazāk iespēju veidoties bedrēm, kurās tiek lauztas mašīnas. Ja tā, šādam sporta veidam ir jābūt. Tikmēr interesantu viedokli piedāvā Brenguļu autokrosa trases saimnieks Oļģerts Vērmanis, kura dēls Oļģerts juniors šogad izcīnīja uzvaras visos septiņos posmos un visā čempionātā: „Mēs šogad veicām deviņas sacīkstes: septiņus krosa čempionāta posmus un abus rallijkrosus - NEZ posmu Bauskā un IKE Racing sacensību. Šobrīd varu apgalvot, ka rallijkrosā mūs vairs neredzēsiet, jo tā nav mūsu stihija. Nevienā krosā mašīna nav bijusi tik salauzta kā pēc abiem rallijkrosiem. Ja sportisti saka, - klasiskais kross lauž mašīnas, bet rallijkrosā tā nenotiek, varu ieteikt vienu padomu: ja rallijkross ir tīri trajektoriju sports, tad krosa viltība ir nevis automātiski zīmēt trajektorijas, lai kas arī nebūtu to ceļā, bet gan uztvert trasi, pētīt bedres, mācēt ar katru apli tās arvien meistarīgāk apbraukt. Es šogad čempionāta septiņu posmu laikā neredzēju trasi, kura būtu par bedrainu vai neatbilstu sporta prasībām. To pierāda mūsu rezultāts. Nez kāpēc daudzi sportisti krosa trasē izmanto tikai pusotru metru tās platuma, lai arī tā ir gandrīz desmitreiz platāka."

Problēmas jau starptautiskā līmenī

Tikmēr rallijkrosa piekritēji atzīmē, ka šis paveids piedāvā labākas izaugsmes iespējas starptautiskajā arēnā. Tik tiešām - Eiropas rallijkrosa čempionātā ir gan nosacīta standartauto klase (tajā par bronzas medaļnieku šogad kļuva lietuvietis Martins Padgurskis), gan 1600 kub. cm klase (šogad debitēja Jānis Aleksejevs, un nākamgad gatavojas startēt citi latvieši) un tikai tad neaizsniedzamā D-1. Turklāt, pat atmetot Eiropas plānus, rallijkrosu pazīst tuvākajās saprātīgajās ārzemēs - Skandināvijā. Tikmēr Eiropas autokrosa čempionātā ir tikai trīs klases, visas augstākajā līmenī, junioru statusa nav nevienai no tām. Iedomātā Latvijas vai Baltijas čempionāta medaļnieks var veikt pakāpienus vairāku gadu garumā, kamēr tādam pašam Vērmanim junioram nākamais saprātīgais solis faktiski būtu Eiropas autokrosa čempionāta D-1 klase. Virsotne, bez pieredzes krāšanas iespējām. Vērmanis seniors piekrīt: „Rallijkrosa karjeras trepītes ir pārdomātas un pareizas, autokrosam tādu nav vispār. Taču, ja pareizi saprotu, Latvijas Automobiļu federācijas spēkos un pienākumos būtu izteikt priekšlikumus FIA, lai šī situācija tiek labota."

Kad satiekas divi tik līdzīgi sporta veidi, diskusijas par to, kurš labāks, ir neizbēgamas. Acīm redzot, arī mūsu autosportā šīs sarunas kļūs arvien skaļākas, jo rallijkross sev asfaltē atdzimšanas ceļu.

Viesturs SAUKĀNS