Drāmas uz slēpēm

Dainis Caune 

Šī ziema, no Latvijas kalniem atvadoties, paņēmusi līdzi vairākas dzīvības. Lai arī cik skumji, ne visas traģēdijas iespējams novērst, ne visos gadījumos atrast vainīgo, jo jārēķinās arī ar nāves neizbēgamību.

Melnā diena

J. piederēja pie tiem kaislīgajiem slēpotājiem, kas visu mūžu cenšas uzlabot savas prasmes. Lai arī jau nosvinējis sešdesmito jubileju, viņš bija iecienījis garo, stāvo un reljefā sarežģīto Kordes trasi Siguldā. Uz kalna J. parasti ieradās dienas pirmajā pusē, kad sniegs vēl ir svaigs un ciets, bet tā baudītāju maz. Arī tajā rītā trase priecēja ar naktī nolīdzinātu un uzsalušu gludumu.

Veicis enerģisku slalomu pa kalna augšdaļu, J. pēdējā stāvuma pieveikšanu sāka no labās puses ar griezienu pa kreisi. Pēc aculiecinieku stāstītā, tajā mirklī ar viņu noticis kaut kas dīvains. J. it kā pārkantējis slēpes, it kā taisījies krist, bet tomēr arvien lielākā ātrumā turpinājis kustību lejup šķērsām nogāzei. Kaut gan slēpotājam bija pietiekami daudz laika un vietas, lai veiktu pagriezienu atpakaļ pa labi, vai arī to nespējot, nobremzēt kustību, krītot sāniski, viņš to neizdarīja un apmēram 50 metrus tālāk ietriecās pacēlāja balstā, kas jau atrodas ārpus trases. Kaut gan J. galvā bija ķivere, tā viņa dzīvību neglāba.

Kāpēc J. nespēja izkļūt no visai ikdienišķas situācijas, kas būtu pa spēkam katram par viņu daudz vājākam slēpotājam? Krampis muskulī? Kādas pēkšņas sāpes? To mēs vairs neuzzināsim.

Liktenīga sakritība, ka pēc dažām stundām vēl viens slēpotājs vēl cienījamākā vecumā gāja bojā Reiņa trasē Krimuldā. Arī D. savos 67 gados bija izslēpojies pa kalnu kalniem, Alpu trases ieskaitot. Mazliet neizprotami tikai, ka tik pieredzējis vīrs slēpju stiprinājumus nebija noregulējis atbilstoši savam svaram. Tie viņu arī pievīla, atlecot vaļā, īsās un pastāvās Reiņa trases viducī, kur mainās reljefs. Sekoja  it kā pavisam parasts kritiens, pat brilles palika uz deguna, bet... spranda lauzta, un mediķi, kas ieradās dažu minūšu laikā, neko glābt vairs nevarēja.

80 000 negadījumu

Cilvēki mirst. Tā tas ir iekārtots. Bieži vien mājās, uz ielas, darbā pie rakstāmgalda... Tādos gadījumos neviens īpaši vainīgo nemeklē, jo uzskata, ka nelaimīgajam vienkārši tā stunda bija situsi. Bet mirt birojā pie datora ir krietni vien nedabiskāk nekā zaudēt dzīvību, veicot pārlieku lielas intensitātes slodzi maratonslēpojumā vai arī lielā ātrumā krītot uz ledaini cieta sniega.

Uz darbu cilvēku dzen pienākums, bet slēpošana ir katra brīva izvēle un arī atbildība. Vispirms par savu rīcību. Jo kalns ir riska zona, bīstama vieta, kur gadās ceļgala saišu pārrāvumi, sasitumi, smadzeņu satricinājumi, slēgti un vaļēji kaulu lūzumi, bojāgājušie...

"Šīs nelaimes sastopamas arī visos lielajos Alpu kūrortos," stāsta Dāvis Fogelis, kurš beidzis Austrijas kalnu slēpošanas instruktoru asociācijas mācību kursu, iegūstot pirmā līmeņa sertifikātu. Tas izmantots, šogad pusotru mēnesi strādājot par instruktoru Īšglas kūrortā netālu no Insbrukas.

"Cilvēki slēpojot, neaprēķina savas spējas un ātrumu, zaudē kontroli pār kustību..." turpina Dāvis. "Ļoti bieži smagas traumas tiek gūtas, savstarpējās sadursmēs. Mēneša laikā Īšglā tādējādi gāja bojā divi slēpotāji. Kalni īpaši brīvdienās ir pārpildīti. Pērn Austrijas ziemas kūrortos bijuši aptuveni 80 000 negadījumu, kuros sniegta medicīniskā palīdzība."

Cilvēki dodas atvaļinājumā un bremzes palaiž vaļīgāk. Bet viņi ir ieradušies paaugstinātas bīstamības zonā. Liela daļa atpūtnieku šo duālo situāciju neizprot, pie pusdienu galda nereti atļaujoties lieku vīna glāzi vai pat vēl kādu stiprāku mēriņu.

Dzērāji un urrādrosminieki

Kā tas tiek kontrolēts? "Apkalpojošais personāls cenšas klientus vērot un iereibušiem atpūtniekiem konfiscē pacēlāju kartes," pieredzē dalās Dāvis. Latvijā notiek tāpat. Žagarkalnā brīvdienās personāla rindas pat tiek pastiprinātas ar profesionāliem apsardzes vīriem uz slēpēm. Nelaime tikai tā, ka nevadāmā slēpotāja parādīšanos uz kalna iespējams konstatēt tikai pēc tam, kad viņš vismaz vienu reizi savu bīstamību ir demonstrējis un tātad radījis draudus apkārtējiem.

Nav iespējams katram slēpotājam pirms došanās lejup pa nogāzi likt pūst alkometrā.

Turklāt dažiem apreibinošas vielas nemaz nav vajadzīgas, kalna galā viņi tāpat kļūst dulli un metas lejup pēc vislielākā idiotisma principa - nobraukšu līdz lejai vai nenobraukšu, nokritīšu vai nenokritīšu?! Šādu urrādrosminieku prātiņos pat neienāk doma, ka jebkurā trases daļā pēkšņi var rasties vajadzība strauji mainīt kustības virzienu, izdarīt pagriezienu, ko viņi nemaz nespēj.

Kalns ir dzīvs, situācija uz tā nemitīgi mainās. Jebkurā mirklī iespējams kļūdīties - krist, negaidīti mainīt virzienu un ātrumu... Sadursmē vainīgs būs tas, kurš brauc no augstākās vietas. Katram jākontrolē situācija, kas atrodas no viņa zemākā trases daļā, respektīvi slēpotāja acu priekšā. Tas ir viens no slēpotāju uzvedības pamatbaušļiem, kas fiksēts arī trašu lietošanas noteikumos, kuri Latvijā izlikti vai pie katra pacēlāja.

Eksāmeni katram?

Likt ikvienam slēpotkārotājam iet kursos, kārtot teorētiskos un praktiskos eksāmenus un tāpat kā autovadītājam izsniegt attiecīgu apliecību, kuru par smagiem pārkāpumiem var arī atņemt? Derētu, bet neizdosies. Tomēr virziens ir pareizs un uz to arī tiek iets.

Runa ir par slēpotāju uzvedības kultūru, kas pēdējo desmit gadu laikā ievērojami mainījusies uz labo pusi. Pavasara teļu prieks par Latvijā pirmā mākslīgā sniega un pirmo labi apgaismoto trašu iespējām, kas piedāvāja slēpot visu nakti, nereti šo pasākumu pārvēršot uzdzīvē (dažiem ar skumjām beigām) uz slēpēm, ir pārgājis.

Arvien vairāk cilvēku jebkurā vecumā saprot, ka sākt mācīties slēpot daudz izdevīgāk un ērtāk ir instruktora vadībā.

"Instruktors māca arī, kā uz kalna uzvesties," norāda Fogelis. Latvijā cenšas ieviest tos pašus Starptautiskās Slēpošanas savienības (FIS) noteikumus, kādi jāievēro slēpotājiem Alpu valstīs vai, teiksim, Skandināvijā. Jau vairākus gadus Latvijā  tie lasāmi katrā solīdā trasē. Vai visi tos izlasa un ievēro? Tas jau atkal ir kultūras jautājums.

Katrā ziņā, pateicoties Latvijas kalnu slēpošanas trašu asociācijas darbībai, pēdējos gados kārtība un drošība mūsu kalnos ievērojami uzlabojusies, daudzviet atbilst Eiropas prasībām.

Sniegā iemīdīts laiks

Patlaban Latvijā strādā piecpadsmit licencēti instruktori, bet šo amatu piekopj daudz vairāk ļaužu. Gandrīz katrs kalns piedāvā instruktoru pakalpojumus. Lai daudzviet viņu funkcijas pilda bijušie sportisti, tas vēl nenozīmē, ka viņi prot iemācīt citiem to, ko māk paši.

Kalnu slēpošanas zemēs, ja vien cilvēks nav bijis sportists, slēpot viņu iemāca instruktors. Pašmācības ceļā praktiski to pareizi izdarīt nav iespējams. Visi sen sapratuši, ka instruktora pakalpojumi atmaksājas. Laiks, ko iesācējs nemākulīgu padomdevēju ielenkumā muļļājas pa kalnu, ir sniegā iemīdīts. Daudz izdevīgāk ir jau ar pirmo dienu slēpot, gūstot no šīs nodarbes prieku un gandarījumu, nevis vilšanos, bailes un traumas.

Šogad dibināta Latvijas Slēpošanas un snovborda instruktoru asociācija (LSSIA), lai slēpotgribētājam būtu garantija, ka viņš pērk kvalitatīvu pakalpojumu, ka instruktors ir apguvis apmācības metodiku, ka, teiksim, nonākot Alpos un gribot turpināt uzlabot savu prasmi, neizrādīsies, ka pamati ielikti pilnīgi greizi.

Asociācijā uzņem tikai profesionālus instruktorus. Līdz šim par tādiem varēja kļūt ārzemēs, bet šoziem pirmo reizi somu ekspertu vadīti kursi notika arī Žagarkalnā. Savukārt snovbordistus apmācīja Kanādā sertificēti latviešu meistari. "Ceram, ka nākamgad jau pirmie četri mūsējie iegūs tiesības vadīt instruktoru kursus," attīstības perspektīvu iezīmē LSSIA vadītājs Juris Žagars.

Matracis ceļmalā

"Mūsu kolēģi un skolotāji - somu eksperti - atzīst, ka katram kokam un katram klintsbluķim pielikt priekšā matraci nav iespējams. Publika tur ir civilizētāka, un mūsējai ar instruktoru, trašu apsaimniekotāju palīdzību tādai jākļūst," atzīst Juris Žagars. "Mēs taču katrā šosejas līkumā neliekam gumijas sienu. Lai to pareizi izbrauktu, ir stūre, bremzes un galva, kurā turas apmācībās un pieredzē gūtās zināšanas. Mēs saprotam, ka automobilis ir bīstams rīks, bet slēpes tā neuztveram.

Juridiski visur pasaulē slēpotājs ir atbildīgs par savu rīcību uz kalna. Viņam jānovērtē sniega seguma stāvoklis, kalna reljefs, situācija, kādu trasē veido citi slēpotāji un jāizvēlas drošs braukšanas ātrums. Viss gluži tāpat kā autovadītājam uz ceļa.

Trases īpašnieks neapšaubāmi ar atbildīgs par pacelšanu kalnā. To veic iekārta, kurai jāatbilst noteiktiem tehniskajiem un drošības standartiem. Bet no kalna gala laisties vai nelaisties lejā, tā jau ir paša slēpotāja brīva izvēle un atbildība.

Kalns nav akvaparks, kurā tu vari droši laisties melnajā trubā, zinot, ka saimniekam jāgarantē, lai tu sekmīgi no tās tiktu ārā. Kalns nav muļķudrošs. Diemžēl."

Slēpes pa kalnu lejup nedrīkst laist ātrāk par slēpotāju. Nedrīkst zaudēt kontroli pār situāciju. Bet liktenis dažkārt pārsteidz pat prātīgos.

Dainis CAUNE