twitter facebook instagram

Drauga kundzes šķēpa izjūta

09.Okt.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
145

Kāpēc mums nav
diska vai vesera metēju plejādes - vai Latvijā raženu ļaužu trūkst? Nav
sprinteru un lēcēju pulka, kuriem izcīnīt 18 medaļas 14 gadu laikā pasaules,
Eiropas čempionātos vai olimpiskajās spēlēs būtu goda lieta. Valija Drauga,
eleganta sieviete un dāma, ir tieša - nav mums otra tāda kluba, kāds ir
Latvijas Šķēpmetēju klubs.
Par šā veidojuma lomu mūsu šķēpmešanas jaunāko laiku vēsturē, kluba
dibinātāju un ilglaicīgo prezidenti Valiju Draugu mūsu saruna.

 

- Kurā brīdī tev
ienāca prātā, ka Latvijai vajadzīgs sķēpmetēju klubs?
- Tas bija pirms četrpadsmit gadiem. Nolēmu aizbraukt uz Ventspili, uz
valsts meistarsacīkstēm vieglatlētikā. Nebija tā, ka tam biju gatavojusies vai
ieplānojusi, bet jutos, kā neredzamas varas dzīta - jābrauc. Nevaru teikt,
ka tobrīd kaut kā īpaši biju saistīta ar šķēpu, strādāju visādos valstiskos sporta
amatos, par savu disciplīnu protams interesējos, bet neko vairāk sevī nejutu.Sēdēju Ventspils stadiona tribīnē, skatījos, un sirsniņa burtiski
sarāvās - kas notiek ar šķēpa mešanu Latvijā? Vai tiešām šī disciplīna,
kur mums ir četri olimpiskie čempioni, tūlīt beigsies? Biju ļoti drūma, jo
neredzēju ne meistarību, ne pienācīgu dalībnieku skaitu - varbūt
pārspīlēju, bet man likās, ka tā ir agonija. Vēl jau kāds meta - tobrīd
bija tāds Mārcis Štrobinders (meta nedaudz pāri astoņdesmit) un viss.Mājupceļā uz Rīgu visu laiku domāju - ko darīt? Jāņa Lūša treneris
(arī mans) Valentīns Mazzālītis tobrīd saimniekoja pa saviem lauku īpašumiem,
pats Jānis, liekas, ņēmās ap savu veikaliņu. Divas dienas lauzīju galvu, tad
apzvanīju savus vecos cīņu biedrus un sanācām kopā. Izmantoju sava amata
priekšrocības (tobrīd biju Sporta pārvaldes vadītāja vietniece), un
sapulcējamies mana darba telpās. Tobrīd bija tikai ideja - vajadzīgs
veidojums, kas rūpētos par šķēpa mešanu Latvijā, domātu par to, kas notiks rīt.
Izrunājamies un nolēmām, ka dibināsim Latvijas Šķēpmetēju klubu. Bijām naivi,
mums nebija ne santīma, ne telpu, ne kādu domu, kur visu to dabūt. Tas bija
tieši pirms četrpadsmit gadiem.

- Tad viss radās kā
uz burvja mājienu?

- Nē, vēl tagad mūsu klubs ir tikai sabiedrisks veidojums, kam ar
finansēm nav īpaša sakara. Pirmo gadu mums nebija pat vietas, kur pulcēties,
tikai vēlāk dabūjām mazu noliktaviņu Daugavas stadionā, kur pēc remonta varējām
nolikt galdu un krēslus. Arī tagad esam turpat, tikai drusku lielākā būcenītī.

Bet mums bija lieli plāni un milzīga apņēmība. Valentīns Mazzālītis
tūlīt sāka rakstīt šķēpa mešanas ābeci - rokasgrāmatu jaunajiem
sportistiem. Viss notika sabiedriskā kārtā, vācām vienīgi naudiņu grāmatas izdošanai
un bijām priecīgi par katru latiņu - kad lielā firma Itera iedeva simt latu, aiz prieka lēcām vai gaisā. Tikai pēc
gadiem trim četriem atsaucās toreizējais izglītības ministrs Jānis Gaigals un
Sporta pārvaldes priekšnieks Einārs Fogelis un lietas pamazām sakārtojās.

Uz pirmajām praktiskajām nodarbībām Murjāņos, ko organizēja mūsu klubs,
aicinājām visu skolu pārstāvjus, arī tos, kas šķēpu nekad nebija metuši. Biju
pārsteigta, ka atsaucās tik daudzi. Pirmajās nodarbībās Murjāņos divas trīs
dienas darbojās Lūsis, Mazzālītis - rādīja, kā jātur šķēps, kā jāieskrienas, kā
jāmet. Tādus kursus rīkojām neskaitāmas reizes, kamēr bijām aptvēruši praktiski
visu Latviju.

Vēlāk sākām braukāt pa pilsētām - nopirkām mazu televizoriņu,
Valentīns visu nofilmēja, un varējām uzskatāmi parādīt, kas ir šķēpa mešana.

Interese bija milzīga - mūs kā tādus ministrus sagaidīja uz rajona
robežas, visur bija pilnas zāles. Paralēli skatījāmies un mēģinājām atrast kaut
mazākos talantiņus. Atceros, ka pirmajās sacensībās, kas notika Ozolniekos, jau
parādījās mazie puišeļi, kas vēlāk kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem, -
Vadims un Ainārs. Tā soli pa solītim mēs augām. Varējām atrast līdzekļus
diplomiem, mazām balviņām. Galvenais jau bija prieks, ka puikas un meitenes var
sacensties, pabraukāt pa mačiem. Vēlāk sākām braukt uz ārzemēm, kas mazajiem
bija vēl lielāks stimuls.

- Kur tu redzi
kluba nozīmi?

- Tā vienkārši ir grūti atbildēt. Kluba darbību nedrīkst atdalīt no Šķēpa
mešanas metodiskā centra, kas ir valstisks veidojums un saņem minimālu valsts
finansējumu. Kopš šā gada 1. janvāra tas pārtapis (ar kādām grūtībām) par valsts
aģentūru Latvijas šķēpa mešanas metodiskais
centrs
. Klubs būtībā ir stratēģisku lēmumu pieņemšanas centrs, kuri tiek
īstenoti ar aģentūru palīdzību. Klubā ir valde, kas regulāri tiekas, tajā ir
treneri, kāds no bērnu vecākiem, sporta darbinieki. Mēs ne tikai lemjam, bet
arī piesaistām aģentūrai sponsorus, daudz strādājam ar pašvaldībām. Protams,
summas, ko pašvaldības ziedo saviem sportistiem, bieži vien ir simboliskas, bet
tā pirmām kārtām ir attieksme - ja olimpiskais vicečempions Ainārs Kovals
savam treniņprocesam saņem latus divsimt, tad uzskatām, ka Bauskas rajons domā
par saviem sportistiem un Aināra uzvarās arī viņi ir pielikuši savu roku. Ir
pašvaldības, kas var savējos atbalstīt ar piecdesmit latiem, bet tik un tā tā
ir pretimnākšana un uzticība sava rajona sportistiem. Praktiski nekad neesam
saņēmuši atteikumu.

Visgrūtāk gan klājas rīdziniekiem, piemēram, Vadims Vasiļevskis no savas
Rīgas Domes nesaņem neko, un mūsu vienīgais deviņdesmitmetrinieks, iespējams,
mainīs savu pavalstniecību, jo galvaspilsētā viņš būtībā ir lieks. Man trūkst
vārdu, lai to komentētu. Es zinu, ka tā ir tukša runāšana, bet tik un tā
pateikšu, ka Rīga ir saslimusi ar sporta spēļu slimību, turklāt neārstējamu.
Protams, man tūlīt teiks, ka neko nedrīkst salīdzināt, bet kā var izzināt, ja
nesalīdzina? Ko vērtas ir mūsu 18 medaļas visaugstākās raudzes sacensībās, ja aģentūras
gada vajadzībām piešķir tikai 19 000 latu, kas būtībā ir sporta spēļnieku
pāris mēnešu alga? Man nav nekādu pretenziju pret sporta spēlēm, tās ir
emocionālas un aizraujošas, bet kur ir, piemēram, mūsu Rīgas futbola komandas
rezultāti, spēles kvalitāte? Kad Daugavas stadionā notiks spēle pārdesmit
skatītāju klātbūtnē, tad divu olimpisko medaļnieku trenerei Valentīnai Eidukai
ar saviem audzēkņiem jāpārceļas uz pussabrukušo rezerves laukumu. Kas spēlē
futbolu Rīgas komandā - daudz tur mūsu audzēkņu? Vairāk ir pa visādām
komandām ceļojoši futbolisti, kas ir gaismas gadu attālumā no starptautiskas
klases. Ja uz olimpiādi aizbrauc četri mūsu šķēpmetēji, tad tāda attieksme ir
noziegums - tā ir naudas mētāšana. Par ko tāda nauda fiziski panīkušam,
zemas klases futbolistam? Būtu vistas audzējuši, vismaz olas būtu...

Pateicu, bet vai kādam no tā silts vai auksts?...

- Vai tāpēc tu
šogad atteicies no prezidentes pienākumiem?

- Nedomāju, es pārāk labi pazīstu šo sistēmu, lai tāpēc atteiktos. Nav man
vairs agras jaunības, un brīžiem liekas, ka nav vērts bojāt veselību ar apnicīgu
sienā skriešanu - lai darbojas kāds jaunāks. Prezidente vairs neesmu, bet valdē
darbojos, tāpat risinu visādus jautājumus, telefons zvana nepārtraukti.
Prezidents tagad ir Anrijs Lūsis - caurcaurēm sportisks cilvēks -, un
ceru, ka viņam klāsies labi, jo pamati ir ielikti, manuprāt, pamatīgi.

- Kādus tu redzi kluba
tuvākos uzdevumus?

- No malas jau labi izskatās - atkal olimpiskais sudrabs, valsts
rekords sievietēm, pasaules junioru bronza, ko jūs, šķēpa metēji, vēl gribat?
Apstāties mēs nedrīkstam. Jau tagad gatavojamies Singapūras jaunatnes
olimpiskajām spēlēm, kandidātiem notikušas pirmās nometnītes. Ir skaidrs skats
uz olimpiskajām spēlēm Londonā, visu vecumu pasaules un Eiropas čempionātiem.
Tagad ir svarīgi nevienu posmu neizlaist. Šobrīd mums ir spēka pilni, vēl gados
jauni sportisti - Vadimam, Aināram priekšā vēl ne viena vien olimpiāde.
Sinta Ozoliņa, pirmā sešdemitmetriniece, ir vēl pavisam jauniņa. Bet jādomā par
tālāku nākotni, ja mēs negribam zaudēt šķēpa mešanas lielvalsts statusu.

Tāpēc mēs ar bažām klausāmies par Murjāņu sporta ģimnāzijas turpmāko likteni.
Mums tas ir viens no jauno šķēpa metēju panākumu pamatakmeņiem. Ja rajonos
parādās kāds talants, tad dabisks ir viņa ceļš uz Murjāņiem, jo kā gan citādi
viņš var progresēt? Esam pateicīgi pirmajam trenerim, bieži vien arī
fizkultūras skolotājam par pirmajiem soļiem, bet tālākai izaugsmei ir vajadzīgs
augstas klases specālists. No murjāņiešiem, kurus trenē Andrejs Vaivads, nācis
arī Ainārs Kovals, Ilze Gribule, Jānis Liepa, Andis Anškins un daudzi citi.
Mums pat gribas panākt, lai ģimnāzijā būtu atsevišķs meiteņu treneris, jo vienam
slodze ir pa lielu.

- Runājot par lauku
treneriem, nespeciālists var viegli pamanīt iespējamo rekordistu?

- Tas jau ir viens no mūsu uzdevumiem. Tāpēc notiek semināri, apmācības.
Interesanti, ka uz tiem ierodas daudzi skolotāji, kas praktiski šķēpu nav
metuši. Mums ir laba sadarbība ar Smiltenes treneri Guntaru Marksu, jūrmalnieku
Andi Austrupu, mazzalvieti (netālu no Neretas) Zigurdu Karolu, kas ir
nodarbojušies ar pavisam citiem sporta veidiem. Tā pati Izvalta (aiz
Krāslavas), no kurienes nākusi olimpiete, pasaules junioru vicečempione Ilze
Gribule. Viņas māte Juzefa, fizkultūras skolotāja no mazās astoņgadīgās
skoliņas ved un ved talantus - ceļas trijos naktī un uz sacensībām ir klāt
kā likts. Vairāki no viņiem jau tagad startē valsts jaunatnes izlasēs.

Ar šķēpu ir interesanti - trenēta acs uzreiz var noteikt - ir
puikam vai meitenei rāviens vai nav. Pārējais sākumā var nebūt - ieskrējiens,
pareizi krustsoļi. To visu var uztrenēt, bet to šķēpa izjūtu nepanāksi ne ar
kādu uzcītību.

Nezinu, vai esam kāda īpaša tauta, bet tādu bērnu ir daudz. Arī gribētāju
netrūkst. Šogad pat, pēc Pekinas, man tik daudzi zvana no visas Latvijas malām -
kur var trenēt bērnus šķēpa mešanā? Zvana arī paši puikas. Tik liela interese
nekad nav bijusi. Kāda kandavniece pat savu bērnu izmitinājusi Rīgā pie radiem,
lai tikai meita varētu Rīgā trenēties pie treneres Valentīnas Eidukas.

- Treneru mums nav
daudz. Visaugstākās klases trenere Valentīna Eiduka pamazām bīdās uz Ginesa
rekordatzīmi - viņai pāri septiņdesmit. Ko darīsim tālāk?

- Tā tiešām ir Latvijas šķēpa mešanas problēma - tāda kā Eiduka var
neparādīties katrā desmitgadē vai pat ilgākā laika posmā. Tikai ar šķēpa
metējiem strādā vienīgi Valentīna, Ināra Aperāne, Mārīte Alaine, pārējiem ir
palielas treniņgrupas ar visu veidu sportistiem. Es redzu, ka savas treneru
iespējas varētu izmēģināt arī citi, bet sistēma mums neļauj uzaicināt vairākus
trenerus tikai vienā disciplīnā - nav štata vietu. Mūsu materiālisma
laikmetā nevaram arī solīt, kā tagad saka, konkurētspējīgas algas. Es jūtu, ka
labs treneris varētu būt Jurijs Smirnovs (Eidukas audzēknis), kas pirms gadiem
divdesmit meta tuvu astoņdesmit, tāpat par treneri, iespējams, varētu kļūt
Leolita Bļodniece, vēl kāds, bet mēs neko nevaram piedāvāt. Kā īsti mēs
atradīsim to dieva doto treneri kā Vaļa, kas turpinās medaļu ceļu? Jāsaprot
arī, ka treneru saimē, tāpat kā baletā ir solisti un kordebalets, bet viens bez
otra iztikt nevar - vajadzīgi ir visi.

Vēl kāda lieta, par ko es stipri domāju - vajadzīgs šķēpa mešanas
centrs arī Rīgā. Stadionu nav (Daugavas stadionam, manuprāt, sen jau vajadzēja
kļūt par īstu olimpisko centru) - tas ir skaidrs, bet atradām alternatīvu -
Rīgā pie Oškalnu tilta ir profesionāli tehniskā skola, kur ir labs stadioniņš,
ko varētu pārveidot par šķēpa mešanas centru. Tikām tik tālu, ka sākušies jau
projektēšanas darbi, bet - kas būs nākotnē - to šobrīd neviens nevar
pateikt. Lai visu to īstenotu, vajag naudiņu. Kas dos? Rīga, kurai šķēpu
nevajag?

Tā būtu laba lieta - metēji varētu trenēties, netraucējot
futbolistiem, iespējams, lauku jaunieši ar saviem treneriem varētu atbraukt uz
nometnēm, jo viņus turpat iespējams arī izmitināt, pabarot. Tur varētu rīkot
arī sacensības, jo laukums atļauj mest deviņdesmit un arī tālāk. Ceru, ka 150 000
latu par projektēšanas darbiem nebūs veltīgi iztērēti.

- Mēle tā vien niez
pajautāt par goda prezidentes vērtējumu esošajiem sportistiem...

- Es uz viņiem skatos ļoti cerīgi. Par Aināru mums visiem bija liels
prieks - par rezultātu neesmu izbrīnīta, bet par vietu biju pārsteigta -
viņš taču apspēlēja visus somus! Aināram ir visai noslēgts raksturs, ceru, ka
olimpiskais panākums viņu atraisīs, jo viņš var mest deviņdesmit un tālāk. Es
novēlētu viņam lielāku psiholoģisko noturību, lielāku niknumu. Tā ir dzelžaina
griba un neticamas darba spējas treniņos, ko Aināram nevar atņemt. Pekinā ar
pēdējo metienu tikt finālā, izcīnīt sudraba medaļu - tas vien ir ko vērts.
Tik smaidīgu es viņu nekad nebiju redzējusi.

Pekinā man visvairāk žēl bija Vadima un Ērika Raga. Ēriks gan vienīgais
nav mūsu klubā, bet esam ļoti draudzīgi, un puisis tiešām bija pelnījis vismaz
finālu, jo visu sezonu startēja ļoti stabili.

Par Vadimu. Atceros ko Mērfija likumam līdzīgu - ja esi lieliski
nostartējis kvalifikācijā, tas nozīmē nepatikšanas pamatsacensībās. Tā arī
bija. Man likās, ka Vadims par ātru kāra kaklā medaļu. Jā, viņam bija temperatūra,
bet Vadims arī ar 38 grādiem var mest 83-84 metrus. Vakarā viņš satraucās, un
visi metieni bija tehniski slikti. Žēl, jo viņš ir tāds kā mūsu pašu dēls. Ļoti
atvērts, draudzīgs, emocionāls. Tās emocijas gan viņš agrāk pārāk daudz
bārstīja ārpus sporta laukuma. Tagad, kad apprecējies, kļuvis prātīgāks, un tas
viņam nāk par labu. Atšķirībā no Aināra, kurš nav piedabūjams ne uz kādu masu
pasākumu, Vadims vienmēr ir atvērts visādām izdarībām.

Abi viņi trenējas pie vienas treneres un savstarpējā konkurencē augs
rezultāti, kaut gan viņi nekādi draugi nav.

Prieks par jauniņo Sintu Ozoliņu. Kad viņa sasniedza Latvijas rekordu,
nemaz nebrīnījos. Sinta jau tagad varētu mest 65 metrus, bet vēl ļoti klibo
tehnika. Arī rekordmetiens bija tālu no ideāla, cerēju, ka meitene finālā
atraisīsies (zaudēt jau nebija ko), bet nekas tālāks nesanāca. Bet viņai vēl
tik daudz priekšā, ka rekordmetieni vēl būs. Sintai no dieva ir dots viss,
tikai jāizkopj.

Dažkārt es domāju, kā vingrotāji līdz milimetram izkopj savas kustības,
te mūsu metējiem ir, ko pamācīties.

Līdzīga ir Madara Palameika, kas nomocījās ar traumām. Šogad es viņu
vairs nepazinu. Ticu, ka viņa tiks uz strīpas un vēl pacīnīsies par pirmā
numura vietu Latvijā.

Ja reiz sākām par sieviešu šķēpa mešanu, tad žēl, ka savu veselību
nekādi neizdodas sakārtot valsts eksrekordistei Ingai Kožarenokai, kurai arī ir
lieliska šķēpa izjūta un īsts sportisks raksturs. Ceru, ka viņa vēl
atgriezīsies, jo to gadiņu viņai nemaz nav daudz. Tāpat Ilze Gribule, Madara
Dzalbe, arī Linda Brīvule. Visas viņas dzīvojas pa ASV, bet gan jau
atgriezīsies, jo Amerikā šajā disciplīnā progresēt nevar.

Pirms gadiem mums pārmeta: ko nu lielāties ar savām medaļām jauniešu un
junioru konkurenecē, kur ir pieaugušie? Tagad mums ir medaļas visos vecumos -
pagājšgad un šogad mazais Edgars Rūtiņš vien izcīnīja divas, arī Kārlis
Alainis, Madara Palameika un Sinta Ozoliņa tika trijniekā. Ansis Brūns atveda
bronzu no pasaules meistarsacīkstēm. Kā progresē Kārlis Alainis - šogad
trīs reizes pāri astoņdesmit. Mēs jau esam izlutināti - cik valstīs viņš
ar tādu rezultātu kļūtu par čempionu!

Un cik daudz jauno talantu - Svažs, Strenga, Mūze, Ikauniece un
citi. Mana mazmetiņa Inga (12 gadi) trenējas ar vienu domu - gribu tikt uz
pjedestāla.

Ejam kā pa ciņiem, bet ticu, ka mūsu klubiņš vēl augs un medaļas būs. Ir
latviešiem tā šķēpa izjūta, ir!

Valija Drauga

Latvijas šķēpmešanas kluba prezidente (1994.-2008. g.)

Dzimusi          1945. gada 20
decembrī

Labākie sasniegumi Latvijas
čempione 1968. gadā, pieckārtēja vicečempione (1965.-1971. g.), bronza
1967. g., labākais rezultāts 54,22 m (1970. gadā tas bija 25. rezultāts
pasaulē), Latvijas rekordiste granātas mešanā 1963. gadā, 7. vieta PSRS
čempionātā 1969. gadā

Strādājusi       Sporta pārvaldē, sporta
biedrībās Darba rezerves, Dinamo

Ģimene          ir meita, divi
mazbērni

(Andra Staģa statistika)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS