twitter facebook instagram

Dubultais Ivars Žvīgurs

25.Mai.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
258/259
Dubultais Ivars Žvīgurs

Iespējams, kāds teiks, ka tie bija citi laiki (kaut arī ne tik seni) — bet piecpadsmit gadu vecumā klauvēt pie Latvijas pieaugušo basketbola durvīm un sešpadsmit gados kļūt par pilntiesīgu VEF meistarkomandas spēlētāju nevienos laikos nav tipiski. Tas notika tālajā 1967. gadā, kad 1,92 m garais rīdzinieks Ivars Žvīgurs burtiski ielauzās augstākajās basketbola aprindās, vēlāk aizkļūstot arī līdz PSRS izlasei.

Vefiņam tolaik neklājās viegli — pēc brauciena uz Vācijas Demokrātisko Republiku iedarbojās padomju īstenības sindroms un dažu lieku lupatu un apavu dēļ, kurus varēja pārdot Latvijā ar labu peļņu (mūsu veikalu plauktos valdīja tukšums un Daugavpils apavi), no komandas par kontrabandu tika atskaitīti vairāki labākie spēlētāji.

Tā Ivars, kurš arī bija bēdīgi slavenajā Vācijas braucienā, bet vēl neizprata tūres izdevīgo riskanto komercpusi un mājās brauca bez preces, kļuva par meistarkomandas pamatsastāva spēlētāju. Taču nebūtu taisnīgi visu norakstīt uz šādu apstākļu sagadīšanos — Ivars Žvīgurs mūsu basketbolā ir un paliek unikāls spēlētājs, kuram līdzinieku līdz pat mūsu dienām grūti atrast.

Tolaik meistarkomandā varēja spēlēt tikai no 18 gadu vecuma. Ivaram tikko palika sešpadsmit, un vajadzēja ārsta zīmi, kas ļautu spēlēt pie lielajiem. Turklāt obligāti bija jāspēlē arī dublieru sastāvā, bet kopumā ne vairāk kā 40 minūtes dienā (tolaik spēle risinājās 2x20 minūtes). Tā Ivars izskrēja uz minūti laukumā dublieru komandā, bet 39 minūtes varēja veltīt pamatsastāvam. Jau savā debijas spēlē pret Tallinas Kalev viņšatzīmējās ar 4 punktiem.

Ivara Žvīgura panākumu saraksts gan nav pārāk garš — Eiropas junioru čempions 1970. gadā PSRS izlases sastāvā, bronzas medaļa PSRS Tautu spartakiādē 1983. gadā, tomēr Ivara spēle tik slavenajā Latvijas basketbola vēsturē atstājusi spilgtas lappuses.

Ivara spēle atšķīrās no tolaik latviešiem raksturīgā akadēmiskā prāta basketbola. Viņa cīņas alkas, azarts, arī zināma nekaunība piezīmju normas robežās (pats viņš reti saņēma piecas piezīmes), kas izaicināja pretiniekus pārkāpt noteikumus, ātri ļāva kļūt par līderi. Reta bija spēle, kurā viņa punktu guvums nebija jāraksta ar diviem cipariem. Jāatceras, ka viņa pirmās sezonas meistarkomandā bija kopā ar tādām slavenībām kā olimpiskie izcilnieki Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, Cēzars Ozers, arī Bruno Drāke, Alvils Gulbis un citi tā laika spēlētāji.

Ivars ar saviem auguma 192 cm spēlēja uzbrukumā. Pateicoties atsperīgumam, cīņas sparam, apbrīnojamai pozīcijas izvēlei, zem groza viņš neticami sekmīgi cīnījās ar daudz garākiem spēlētājiem. Divmetrinieki mulsi kasīja pakausi, kad ūsainais vefiešu 13. numurs nocēla bumbas burtiski viņiem zem deguna.

Ivars Žvīgurs bija kategorisks gan laukumā, gan ārpus tā, taču viņš pats strikti nodala savas dzīves sporta pusi no pārējā.

 

Ivars ŽVĪGURS

Dzimis: 1951. gada 25. aprīlī Rīgā

STATUSS

Toreiz:  Skolnieks (absolvējis Rīgas 11. vidusskolu), students (absolvējis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti), basketbolists VEF un ASK meistarkomandās, arī PSRS izlasē.

Tagad: Pensionārs, strādājis Latvijas PSR Valsts Plāna komitejā, vadījis administratīvi saimniecisko pārvaldi Latvijas Valsts Ieņēmumu dienestā, joprojām spēlē vairākās basketbola veterānu komandās.

AUGUMS, SVARS

Toreiz:  192 cm, 92 kg.

Tagad: 191 cm, 105 kg.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Spēja no vietas uzlēkt 1,05 m, bumbu lika grozā no augšas.

Tagad:  No vietas lec kādus 50 cm, groza stīpu aizsniedz ar abām rokām.

MĒRĶI

Toreiz: Visaugstākie — sasniegt basketbolā visu, ko varu. Komandā kļuvu par līderi, diemžēl tolaik varenajā PSRS izlasē nenostiprinājos, kaut arī U-19 sastāvā kļuvām par Eiropas čempioniem. Tūlīt mani uzaicināja uz lielo izlasi, piedalījos vairākos turnīros (spēlē pret ASV guvu pat 20 punktus), treniņnometnēs, taču 1972. gada olimpiskajā sastāvā mani pēdējā brīdī tomēr neiekļāva. Iespējams, ka tā laika valsts izlases trenerim Vladimiram Kondrašinam likās, ka manas snaipera spējas nav stabilas un arī auguma centimetri varēja būt iespaidīgāki.

Vēlāk, kad izlasi vadīja slavenais Aleksandrs Gomeļskis, atteicu viņa uzaicinājumam spēlēt ACSK. Varbūt kādu lomu tas arī nospēlēja. Bet tie ir tikai minējumi, jo man neviens to neteica.

Tagad: Mierīgi baudu priekšlaicīga pensionāra dzīvi. Kad strādāju VID, manā pakļautībā bija vairāki darbinieki. Centos strādāt pēc labākās sirdsapziņas un likuma pantiem, kas bieži vien nesaskanēja ar vadības mērķiem. Nekādās nelikumībās neiesaistījos. Domāju, ka padotie mani cienīja, jo biju pietiekami prasīgs, bet reizē arī taisnīgs. Iespējams, ka savā darbā es ļoti atšķīros no tā vīra, kas bija basketbola laukumā.

Joprojām spēlēju basketbolu, sekoju sava dēla Ivara Riharda Žvīgura gaitām laukumā. Viņam 16 gadu vecumā augums ir jau 1,96 m, viņš spēlē U-16 un U-18 izlasēs, trenējas pie VEF trenera Nikolaja Mazura. Es viņu daudz nemācu, jo saprotu, ka basketbols ir mainījies, taču cīņas pamatprincipi ir tādi paši — uzvarēt, gūt punktus. Man prieks, ka viņš klausa treneri un pamazām atklāj savas labākās īpašības. Nesen Tallinā U-18 turnīrā viņu atzina par vērtīgāko spēlētāju. Daži teic, ka viņa spēlē saskata arī kaut ko no manis. Varbūt... Ceru, ka viņš spēlēs labāk par mani.

Vai nav žēl, ka dzīvoju tādos laikos? Tur neko nevar mainīt — katram savs laiks. Ja basketbolu spēlētu Tagad, iespējams, atrastos kādā augstas klases klubā, pelnītu citu naudu. Atceros, kad VEF spēlēja Puertoriko, kāds miljonārs menedžeris mani uzaicināja visu pamest un doties uz ASV spēlēt NBA. Nezinu, cik tas bija nopietni, bet solīja dolāru kalnus, taču šādu variantu pat neapsvēru, jo saprata, ka nododot Padomju Savienību, es sarežģītu savu piederīgo dzīvi Latvijā.

Tāpat bija uzaicinājumi spēlēt Krievijā, Ukrainā un citur, bet — varat to saukt par patriotismu — Latviju atstāt Toreiz es negrasījos.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Basketbola laukumā, ko uzskatīju tikai par spēli, mērķi bieži vien attaisnoja līdzekļus. Biju savā ziņā sportiski nekaunīgs, neapvainojos, ja manu spēli kāds nosauca par brutālu. Jebkurā gadījumā nekad neļāvu sevi apcelt, ja kāds mēģināja — dabūja to pašu pretim, dažkārt tiesnesim neredzot. Tas gan man reizēm sarežģīja personiskās attiecības, bet savu rīcību tāpēc nenožēloju.

Viena no manām vērtībām sportā bija izdarīt visu, ko spēju, nekad necentos stāvēt malā vai kādā veidā sevi pietaupīt.

Mūsdienu basketbolistus man reizēm ir grūti saprast, tāpat kā VEF komandu, kuras spēles allaž cenšos noskatīties. Tā it kā tiek dēvēta par mūsu komandu, bet algotņu tur ir papilnam, un gandrīz vai katru gadu tie mainās. Nekāda patriotisma, himnas laikā gremo košļājamo gumiju... un nav ko brīnīties, ja zāle patukša. Būtu pamācījušies kaut vai no mūsu handbolistiem, kuri apņem viens otra plecus un dzied himnu. Nedomāju, ka tā ir esošo treneru vaina, audzināšana sākas jau daudz agrāk — puikas gados. Bet ko var mācīties, ja mūsu zvaigznes tā spīdēja pirms pāris gadiem, ka arī jauniešu prātā palika doma, ka mēs — basketbolisti — esam vai būsim superzvaigznes. Dievs ar tiem, kas saņēma sodus un Latvijas izlasē vairs nespēlē (manuprāt, sodi bija par mīkstu), bet nākamajai paaudzei būs jātiek tam pāri.

Tādu īstu elku, kam līdzināties, arī nav. Biedriņš, kas sēž uz saviem miljoniem un iemet divus punktus?...

Tagad: Kad spēlēju basketbolu, tad neesmu daudz savādāks kā agrāk. Ārpus sporta esmu cits cilvēks.

Darbā vienmēr centos ierasties agrāk, lai sakārtotu ne tikai galdu, bet arī domas. Nesaprotu tos, kuri vienmēr ierodas pēdējā brīdī. Arī basketbolā bija tādi, kuri kavējās un tad bez iesildīšanās metās laukumā. Es nācu vismaz pusstundu agrāk un noskaņojos spēlei, nesteidzīgi iesildījos.

Arī tagad nekur neskrienu (izņemot basketbola laukumu).

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Basketbolā visas problēmas bija laukumā. Žēl, ka mani spēka gadi sakrita ar periodu, kad mūsu basketbolā bija iestājies zināms pagrimums, varēji kaut izstiepties, bet komanda neko daudz nesasniedza. Vienmēr cīnījos līdz pēdējam, spēkus un līdzekļus nežēlojot.

Tagad: Problēmu jau tagad ir mazāk. Vienmēr visu cenšos izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, neko nedarot pa roku galam.

Lielākās neveiksmes

Toreiz: Par savu lielāko neveiksmi sportā uzskatu tālo 1971./72. gada sezonu, kad biju PSRS pieaugušo izlases kandidāts. Toreiz spēlējām starptautiskā turnīrā Ļeņingradā. Pirmās spēles nospēlēju labi, guvu pietiekami daudz punktu pret spēcīgām komandām, taču pirms ceturtās spēles jutos galīgi stīvs, kājas bija, kā ar svinu pielietas. Neko nesapratu, spēlēs neko parādīt nevarēju. Turnīru beidzu vairāk uz rezervistu sola. Rīgā devos uz Traumatoloģijas institūtu, galvenais ārsts Henriks Runds man konstatēja smagu ceļgalu iekaisumu. Izrādījās, ka Ļeņingradā basketbola grīda bija uzlikta tieši uz ledus un, sēžot uz soliņa, es kājas biju saaukstējis. No šīs traumas tā arī netiku vaļā un sava 1,05 m augstā lēciena vietā varēju sasniegt vairs tikai 80 centimetrus. Arī tagad ceļi sāp, joprojām spēlēju ar ceļu sargiem.

Kad bija jāiet armijā (Toreiz:  tas bija obligāti), iegūlos kara hospitālī un ķirurgs, pētot manu ceļu rentgena uzņēmumus, izteica pieņēmumu, ka šis cilvēks vairs lāgā nestaigās, bet es visaugstākajā līmenī nospēlēju vēl desmit gadus. Vēl jau mani ņēma PSRS otrajā izlasē, bet būtu man palicis tas atspēriens (varbūt vēl progresējis), varētu runāt par pasaules klasi. Žēl...

Iespējams, ka būtu spēlējis ilgāk, nevis aizgājis no lielā sporta 31 gada vecumā, bet man radās konflikts ar toreizējo komandas galveno treneri Maigoni Valdmani. Nekad neesmu slēpis savas domas, un toreiz pateicu, ka komandu vada nevis viņš, bet Valdis Valters. Pēc tādām runām mūsu ceļi šķīrās. Ar Valdi mūsu attiecības bija neitrālas, viņš saprata, ka es komandai (viņam) esmu vajadzīgs, un tā mēs labu laiku sadzīvojām.

Tagad: Veiksmes un neveiksmes daudz nešķiroju. Ja neesi avantūrists, tad visam ir savs izskaidrojums. Cenšos par neveiksmēm daudz nedomāt un dzīvot tālāk.

LIELĀKĀ VEIKSME

Piecpadsmit (pavisam basketbolu spēlēju jau vairāk nekā 50 gadus) skaisti gadi basketbolā. Prieks, ka mans dēls spēlē basketbolu un viņam ir lieli mērķi. Man ir jauka sieva Sandra un meita Ivonna (viņa gan basketbolu nespēlē).

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Spēlējot viss bija pakļauts sportam — treniņi divas reizes dienā, miegs. Vēlāk, kad studēju Latvijas Universitātē, klāt nāca mācības. Tusiņiem (toreiz tādu vārdu vēl nepazina) laika nebija, un tas mani nekad arī nav interesējis.

Tagad: Guļu ilgi — pensionārs taču. Dzīvojam privātmājā, tā ka ikdienas darbiņu netrūkst. Pāris reizes nedēļās spēlēju basketbolu. Nedaudz iesaistos arī sievas privātajā biznesā.

Pagalmā mums ir basketbola laukums, un reizēm ar dēlu uzspēlējam. Pēdējā laikā tikai mīnusus (nākamais met no tās vietas, kur iemetis pirmais). Viens pret vienu pēdējos gados ar dēlu vairs nespēlējam. Negribu viņu sarūgtināt (smejas)...

Autori: 
Juris Bērziņš Soms