twitter facebook instagram

Dzimis neatkarībā

29.Sep.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
342
Dzimis neatkarībā

Latvijas sporta lepnumstā nosaukta 480 lappušu bieza grāmata, kuru 27 autoru simts stāstos Gunta Keiseļa redakcijā un sastādījumā izdod Latvijas Sporta muzejs. Tajā lasītāji iepazīs Latvijas simtgades sporta personības, būtiskākos notikumus un procesus. Grāmatas prezentācija 29. oktobrī Latvijas Sporta muzejā. Izdevumā iekļauta arī Daiņa Caunes apkopotās BMX trīsdesmitgades saīsinātā versija. Sportā to publicējam pilnā apjomā.

"Es nedomāju par seksu, bet tikai par bē-em-iksu tas ir mans brīdinājums meitenēm uz mana krekla muguras, un mana himna ir I want to ride my bicycle, un manam sencim BMW ir tikai tāpēc, lai mani aizvestu uz BMX."

Šādiem vārdiem 1994. gada vasarā žurnālā Liesma Andris Stavro sāka savu reportāžu no Eiropas meistarsacīkstēm Vīnē. Latvijā BMX sports tad bija vien sešgadīgs puika, tomēr tas jau prata sist ar dūri ne tikai sev pie krūts, bet arī uz galda.

Savā sirdī pionieri

"Sākums ir fantastisks," turpināja Liesmas žurnālists. "Jaunāko grupu priekšsacīkstēs no 36 latviešiem tālāk izsitas 31! "Tas ir intriģējoši!" skaļrunī sēc 42 grādu Āfrikas, pardon, Eiropas svelmē aizsmakušais komentētājs. "Es kļūstu Latvijas fans!" Priekšbraucienos BMX pareizais stils liek uzvarētājiem izturēties flegmatiski, turpretī caurkritušie drīkst kliegt: Scheise! Shit!, spārdīt kājām riteni, raudāt un arī ar dūrēm uzbrukt pāridarītājiem. Turpretī, ja trasē gadījies novelties, atliek tikai liet asaras, kamēr sanitāri nestuvēs aiznes uz Sarkanā krusta telti, kur tad arī parasti atklājas, ka sāpju iemesls nav lauztas ribas, bet gan satriektie sapņi par Eiropas čempiona godu. Teltī ir īsta sapņu kapsēta. (..)

BMX nav rotaļa. Krīt deviņgadīgais Kalvis Eisaks, kuram, pēc Jāņa Siliņa pārliecības, uzvaru spēj atņemt tikai ceļam pārskrējuši 12 melni kaķi. Par varoņiem kļūst divi: septiņgadīgais Andis Cīrulis (Jūrmalas Favorīts) un astoņgadīgais Artūrs Matisons (Valmieras Tālava). Pirmie Eiropas čempioni Latvijas BMX vēsturē!"

Šajos asprātīgajos reportāžas fragmentos fiksēts BMX dzīvības kods. Bet, lai noskaidrotu, kā tam tikt klāt, Valmieras sporta skolas riteņbraucēju treneris Jānis Siliņš 1987. gada ziemā no Maskavas rakstīja vēstuli uz Holandi Geritam Dūsam. Siliņam kvalifikācijas celšanas kursos PSRS galvaspilsētā bija iespēja pētīt Rietumu literatūru par riteņbraukšanu. Tā viņš uzdūrās brošūrai par vēl nedzirdētu sporta veidu BMX, kas viņu ieinteresēja, jo piedāvāja iespēju vienā trasē sportot gan bērniem, gan pieaugušiem atlētiem. Grāmatiņā bija atrodamas arī kontaktpersonu adreses. Eiropā par šī sporta veidu attīstību atbildīgais bija Gerits Dūss — viens no Starptautiskās BMX federācijas dibinātājiem (1981. gadā) un tās pirmais ģenerālsekretārs, kas par sevi saka: “Savā sirdī esmu pionieris.” Te pieteicās vēl viens pionieris un starp abiem sākās intensīva informācijas apmaiņa.

Aukstā kara lielgabali lēnām nolaida stobrus, un dzelzs priekškars sāka kust Gorbačova perestroikas liesmās. Ceļu būves inženieris Valdis Vanags, ar BMX iepazinies Anglijā, pie kalnu slēpošanas trases Baiļos, izmantojot Valmieras teātra ēkas būvgružus, uzbūvēja trasi, kurā jau 1988. gada 4. septembrī notika pirmās sacensības, kas guva plašu ievērību. Starp citu, tajās deviņgadīgo zēnu grupā (B 9) trešais finišēja Ivo Lakučs. Vēl pēc gadiem četriem uzņēmējs Guntars Štrombergs uz šo trasi pie trenera Raimonda Ciesnieka atveda savu dēlu Māri. Astoņdesmito beigās par BMX eksistenci bija uzzinājuši arī Saldus puikas, kas tāpat ķērās pie divriteņu pārbūves, lāpstām un savu maču rīkošanas, pirmos Ķesterātu mežā noorganizējot jau 1987. gada 22. augustā.

Jānis Siliņš, beidzot nokļuvis BMX Eiropas dzimtenē Holandē, pārsteigts secināja, ka šajā sporta veidā klubs balstās uz ģimenēm. Turklāt ne tik daudz uz vecāku makiem, vairāk uz viņu līdzdarbošanos gan trases iekārtošanā, gan sacensību rīkošanā, tādējādi arī savus bērnus radinot būt atbildīgiem par BMX. Siliņam šķita svarīgi šādu klubu sistēmu iedibināt arī Latvijā, kur augšup cēlās plašais Atmodas vilnis. Ļaudīm, kas bija izslāpuši pēc patstāvības un neatkarības, šī bija vēl viena iespēja apliecināt savu no lielās impērijas atšķirīgu varēšanu. Saldū, Valmierā, Jelgavā, Cēsīs, Smiltenē, Limbažos, Valkā, Mārcienā, Aizkrauklē, Ainažos, Aucē, Jūrmalā, Liepājā un Jēkabpilī tika dibināti klubi, būvētas trases un BMX velosipēdi, kādus vēl pastāvošajā PSRS iegādāties nebija iespējams.

Jau 1988. gada nogalē tika nodibināta Latvijas BMX federācija, par kuras pirmo (un vienīgo) prezidentu ievēlēja nule atjaunotās, bet starptautiski vēl neatzītās Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretāru bijušo riteņbraucēju, juristu Aldonu Vrubļevski, par viceprezidentu — Jāni Siliņu. Pateicoties abu uzņēmībai, drosmei un diplomātiskajām pūlēm, nākamajā vasarā šī organizācija kļuva par Latvijā pirmo starptautiski atzīto federāciju. Līdz valstiskās neatkarības atgūšanai bija jāgaida vēl vairāk nekā divi gadi, bet mūsu puikas ar Latvijas krāsām jau cīnījās Eiropas čempionātos.

“Viņi ieradās ar velosipēdiem, kas bija pašu rokām būvēti, izmantojot šosejas vai parastus ceļa divriteņus. Izskatījās, ka stūres var nolūzt pēc pirmā lēciena,” latviešu uzņemšanu sacensībās Holandē atceras Gerits Dūss. “Nodomāju — vai man dieniņ, vai man dieniņ… Bet visu cieņu! Es labi sapratu, kāda situācija Latvijā valda astoņdesmito gadu beigās, un varēju tikai apbrīnot latviešu entuziasmu. Turklāt notika ļoti strauja attīstība no šī visai interesantā stāvokļa līdz pavisam profesionālam līmenim.”

Jau 1996. gadā deviņgadīgais Māris Štrombergs Latvijai atklāja pasaules čempionu sarakstu. Nākamajā vasarā pirmo pasaules junioru zeltu izcīnīja Ivo Lakučs. Šī medaļa bija vēl īpašāka, jo pirmo reizi BMX pasaules čempionātu rīkoja Starptautiskā Riteņbraukšanas federācija (UCI), kura savā paspārnē bija pārņēmusi arī mazo divriteņu žokejus. 2006. gadā arī Latvijā BMX pievienojās Riteņbraukšanas federācijai, kurā to turpināja kūrēt par viceprezidentu ievēlētais Jānis Siliņš.

Zelta dzīsla stiprākajiem

Uzzinājuši par Ivo Lakuča izcilajām spēka ātruma īpašībām, viņu savā nometnē pārvilināja Latvijas treka riteņbraucēji, kam, gatavojoties 2000. gada olimpiskajām spēlēm, tieši viena aša vīra komandā pietrūka. Bet liktenis rādīja, ka šāda izvēle nav pareiza. Sidnejā pēc sekmīgas pirmās kārtas olimpiskajā sprintā, nobraucot no treka, Ivo sadūrās ar kādu konkurentu un kritienā lauza plaukstu. Tomēr pat šādā stāvoklī Lakučs stājās uz starta ceturtdaļfinālā un kopā ar komandas biedriem Sidnejas olimpiskajās spēlēs ieguva astoto vietu.

Sadziedējis traumu, valmierietis nekavējoties atgriezās BMX un jau nākamajā gadā izcīnīja pasaules vicečempiona titulu, kļūstot par pirmo latvieti, kas šādu panākumu guvis elites vīru konkurencē. Savukārt viņa Tālavas kluba biedrs Artūrs Matisons pirmais kļuva par dubultčempionu, 2003. gadā uzvarot gan Eiropas, gan pasaules junioru čempionātos. 2006. gadā Latvija kļuva par pirmo valsti BMX vēsturē, kuras pārstāvji elites konkurencē aizņēma visu Eiropas meistarsacīkšu goda pjedestālu: zelta medaļu izcīnīja Artūrs Matisons, sudraba — Ivo Lakučs, kas vienlaikus jau bija sācis pildīt Latvijas izlases galvenā trenera pienākumus, bet bronzu — Artis Žentiņš. Šo panākumu vēl izteiksmīgāku padarīja tas, ka BMX bija iekļauts 2008. gada olimpisko spēļu programmā.

BMX papildināja jēdziens — superkross, kurā starta kalns bija paaugstināts līdz 8 metriem, ļaujot sasniegt ātrumu, kas pārsniedz pat 65 km/h, bet trases konfigurācija lika doties ļoti garos un augstos lēcienos. Superkrosā izcīna Pasaules kausu (PK), pasaules čempionāta un olimpisko spēļu medaļas.

Pirmsolimpiskā sezona risinājās mazliet minorīgi. Jūnija sākumā, kad Tālavasklubs savā 2001. gadā uzbūvētajā trasē Valmieras Avotos BMX labāko tradīciju garā uzņēma Eiropas čempionāta 7. un 8. kārtas sacensības, Latvija olimpiskajā nāciju vērtējumā atradās tikai 11. vietā. Bet mērķis bija labāko piecnieks, kas Pekinā ļautu startēt trim atlētiem. Individuāli spīdēts tika vienīgi kontinenta meistarsacīkstēs, kurās nesenais juniors Māris Štrombergs izcīnīja sudraba medaļu, bet Artūrs Matisons — bronzu. PK pirmajā kārtā potīti lauza Artis Žentiņš, pasaules čempionāta finālā neviens latvietis netika, PK izcīņas posmā jaunuzceltajā olimpiskajā Laošanas trasē Pekinā finālā iekļuva tikai Matisons, kurš finišēja astotais, jaunais Edžus Treimanis aizcīnījās līdz pusfinālam, Lakučs salauza divriteni, Štrombergs guva savainojumu, bet sezonu Latvija tomēr noslēdza piektajā vietā.

Olimpiskajā gadā Eiropas čempionāts, kas risinājās 16 kārtās, sākās netipiski agri — jau janvārī, toties līdz februāra beigām latvieši 11 sacensībās bija guvuši astoņas uzvaras! “Eiropā esam stiprākie, bet ar to nav jālielās,” smaidīja izlases galvenais treneris Ivo Lakučs, kurš pats kopvērtējumā atradās otrajā pozīcijā aiz sava audzēkņa Māra Štromberga. Izskatījās, ka viņš treniņu metodikā uzgājis zelta dzīslu, pa kuru visiem kopā nonākt jaunā kvalitātē.

Pirmo uzvaru superkrosā guva Artūrs Matisons, februārī paliekot nepārspējams PK izcīņas pirmajā kārtā Madridē. PK otrajā posmā Adelaidē otrais finišēja Štrombergs, bet trešajā kārtā Kopenhāgenā no astoņiem finālistiem trīs bija latvieši! Uzvarēja gan amerikānis Donijs Robinsons, toties trešais finišēja Štrombergs, piektais — Lakučs, septītais — Treimanis. Par Eiropas čempionu Štrombergs kļuva ar tādu pārsvaru, ka pēdējās divās kārtās varēja gandrīz vai nepiedalīties, savukārt Lakučs izcīnīja bronzas medaļu. Maija pēdējā dienā pilnīgam triumfam Taijuaņas trasē Ķīnā Māris Štrombergs kļuva par pasaules čempionu, iegūstot tiesības uz sava divriteņa likt numurzīmi ar ciparu viens.

Tagad viņš bija Number One, bet līdz olimpiskajām spēlēm bija jāgaida divarpus mēneši. Kā tik ilgā periodā bez lielām sacensībām saglabāt izcilo kondīciju, bija Ivo Lakuča galvenais uzdevums, ar kuru, izmantojot treniņtūri ASV dienvidos un nometni UCI treniņu centrā Šveicē, kur atradās Eiropā vienīgā stacionārā superkrosa trase, viņš tika galā spīdoši.

20 gadi 36 zelta sekundēs

Pekinā latvieši ieradās ar uzvaras alkām sirdīs, spēku muskuļos un vēsu prātu — trīs dienas pirms sava starta, kad spēles jau ritēja pilnā sparā. Pēc trim ceturtdaļfināla braucieniem, saskaitot punktus, pusfinālam Māris Štrombergs kvalificējās kā pirmais, bet... bez celiņa izvēles tiesībām. Pēc uzvarām divos braucienos trešajā, kļūdoties nelielā lēcienā, viņš finišēja tikai piektais, bet nākamajā kārtā celiņa izvēles tiesības tika piešķirtas atbilstoši pēdējā braucienā sasniegtajiem rezultātiem, un Mārim tas bija tikai astotais. Savukārt Artūrs Matisons pēdējā braucienā tāpat kā pirmajā finišēja otrais, savam pusfinālam iegūstot labāku pozīciju. Pirmā sacensību diena palika pēdējā vienīgi Ivo Lakučam, kurš pirmajā ceturtdaļfināla braucienā piedzīvoja kritienu, trešajā viņa divritenim sprāga riepa. “Bet tu esi pasaulē labākais treneris,” viņu mierināja Aldons Vrubļevskis, kam Pekinas spēles bija pirmās LOK prezidenta statusā. “Divi latvieši rīt cīnīsies par medaļu,” ar sāju smaidu piekrita Ivo, kurš viņus šai cīņai bija sagatavojis.

Bet nākamajā dienā nenotika nekas. Lietus mākoņi virs Pekinas atvēra savas milzu slūžas, māla trasi padarot nelietojamu. Sacensību turpinājums tika atlikts par 24 stundām, gluži tropiskā mitrumā ļaujot zelt bažām. Vai mūsējie bezdarbībā nepārdegs? Vai šī liekā diena neizgāzīs aprēķinu sekmīgi startēt bez aklimatizācijas?

Jau pirmais pusfināla brauciens aizslaucīja visas bažas. Lai arī Štrombergam nācās startēt no neērtā sestā celiņa, kas sāncenšiem ļauj traucēt no abām pusēm, latvietis demonstrēja savu izcilo starta spurtu, lielo virāžu sasniedzot pirmais. Pārējie konkurenti attiecības varēja kārtot tikai savā starpā. “Kļūda pēdējā ceturtdaļfinālā man ļoti palīdzēja mobilizēties,” vēlāk atzina Māris Štrombergs. “Es zināju, ka man būs neērtais celiņš, ka man divreiz labāk jāsagatavojas.”

Tauta, mosties! Skaties, kā latvietis kļūst par olimpisko čempionu! Tā gribējās saukt 2008. gada 22. augustā piecos un četrdesmit minūtēs no rīta, kad Pekinā jau ritēja svelmainas dienas vienpadsmitā stunda un Māris Štrombergs Laošanas BMX trasē pirmais tika izsaukts uz startu finālbraucienam. Viņam blakus nostājās vēl septiņi tobrīd pasaulē stiprākie vīri, no kuriem katrs cerēja kļūt par vēsturē pirmo olimpisko čempionu BMX. Bet to ļoti sīvā cīņā, pēc mazliet nokavēta starta tikai otrās taisnes beigās nostiprinot savu pārsvaru, spēja izdarīt vienīgi Māris Štrombergs no Valmieras. Šķiet, viņa 36,190 zelta sekundēs, kurās tika veikts finālbrauciens, fokusējās visu to entuziastu spēks, kas pirms 20 gadiem Latvijas pilsētās un pagastos sāka velt augšup šī sporta veida popularitātes vilni. Abas pārējās medaļas izcīnīja amerikāņi Maiks Dejs un Pasaules kausa izcīņas līderis Donijs Robinsons, kas šajā trasē uzvarēja pirms gada.

Artūram Matisonam savos pusfinālos bija jācīnās ar visiem trim amerikāņiem, kas latvieti veiksmīgi neitralizēja. Otrajā braucienā Artūrs pat tika iesaistīts kritienā un kopumā labāko četriniekā neiekļuva, spēles noslēdzot dalītā 9./16. vietā.

Latviešu Mašīna Amerikā

Pašā nākamā gada sākumā olimpiskais čempions, noslēdzis līgumu ar Free AgentBicycleskomandu, no Valmieras pārcēlās uz Kaliforniju, ASV, iekarot jaunus apvāršņus sīvākā konkurencē, kurā sacensības notiek no janvāra līdz pat decembrim. Tiesa, pasaules čempiona titulu Austrālijā viņš atdeva Donijam Robinsonam, pats finišējot ceturtais. Toties Amerikā Štrombergs dominēja, gūstot 17 uzvaras. Viņš kļuva par ASV Nacionālās riteņbraukšanas līgas (NBL) čempionu, savukārt Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas (ABA) seriālā finišēja trešais, izcīnīja uzvaru PK posmā, kas risinājās amerikāņu bāzes trasē Čulavistā un saņēma prestižo Nora Cupkā Amerikas gada labākais BMX braucējs. “Tam jaunajam, tai Mašīnai es vairs nevaru turēt līdzi,” atzina Štromberga Free Agent komandas biedrs un trīskārtējais pasaules čempions Keils Benets, pielipinot viņam iesauku Machine.

Nonācis ASV, Māris Štrombergs reģistrēja savu personālo sacīkšu braucēja numuru — 81, kura zemteksts liecināja — visu vai neko! Finālā startē astoņi labākie, tātad — viņš ir gatavs savu reizi palikt arī pēdējais astotais, darot visu, lai būtu pirmais.

Arī Ivo Lakučs, uz trim sezonām izlases vadības grožus nodevis brāļa Olafa rīcībā, devās savam izaudzinātajam čempionam līdzi. Ne tikai, lai Štrombergam palīdzētu iekarot Amerikas pjedestālus, bet arī lai LSPA maģistra grāda zināšanas papildinātu olimpiskās Solidaritātes rīkotajos ICECP treneru kursos ASV. Savukārt Latvijā augstu sasniegumu sportistu sagatavošanai Ivo Lakuča vadībā tiek nodibināta Māra Štromberga aģentūra (MŠA).

Nākamā 2010. gada sezona pagāja vēl grandiozākā Štromberga zīmē — viņš kļuva par divkārtēju pasaules čempionu, pirmo reizi izcīnīja Pasaules kausu, otro gadu pēc kārtas kļuva par Amerikas NBL čempionu, 34 sacensībās 31 reizi Māris bija iekļuvis finālā, kur izcīnījis 19 uzvaras, 23 reizes kāpis uz goda pjedestāla. Atlika vēl pēdējās sacensības, kurās bija jāiegūst ABA tituls, un Štrombergs būtu iekarojis itin visas BMX virsotnes, bet... Tulsas trasē Oklahamā astotdaļfināla braucienā, atrodoties vadībā otrajā taisnē, augstā lēcienā pār divām pumpām latvietis pieļāva muļķīgu kļūdu, no iespaidīga augstuma nogāžoties zemē ar galvu pa priekšu. Visnopietnāk gan cieta labās rokas plecs un plauksta, kurai bija nepieciešamas vairākas operācijas. Dakteri iespēju atgriezties trasē solīja ne agrāk kā pēc sešiem mēnešiem. “Nu ko, tagad trenēsim vīrišķību,” secināja olimpiskais čempions.

Diemžēl šādiem treniņiem nācās veltīt vēl par diviem mēnešiem vairāk. Tomēr jau savās pirmajās sacensībās superkrosā 2011. gada jūlija beigās Kopenhāgenā Māris Štrombergs savām divām pasaules čempiona zelta medaļām pievienoja sudrabu. Savukārt pārējie apliecināja, ka Latvija nav palikusi par viena līdera komandu. Par Eiropas vicečempionu kļuva Edžus Treimanis, vairākkārt uz kontinenta meistarsacīkšu goda pjedestāliem kāpa Rihards Veide, un olimpiskās ieskaites nāciju vērtējumā Latvija gadu noslēdza ceturtajā pozīcijā.

Pārbūves, jaunbūves...

Pēc Pekinas spēlēm bija skaidrs, ka pozīciju noturēšanai būs nepieciešama sava superkrosa trase, jo mums tuvākā atradās UCI treniņu centrā Šveicē. Tika apspriestas vairākas idejas, arī par kombinēto trasi Rīgā, kas joprojām vilcinājās ar šīs būves celtniecību Mežaparkā. Lai gan jau 2009. gadā Tālavas trase Avotos bija rekonstruēta, kluba prezidents Jānis Matisons loloja klusu sapni to pārbūvēt vēlreiz un pamatīgi, radot pavisam oriģinālu konfigurāciju — esošo trasi kreisajā pusē papildināt ar astoņmetrīgu superkrosa starta kalnu un attiecīgu pro sekciju, pirmo virāžu laist pa labi, finiša vietu abām trasēm izveidojot kopēju. Šāds izkārtojums bāzi ļautu izmantot gan bērniem no labās puses, gan elites profesionāļiem no kreisās. 2011. gada jūlijā pēc olimpieša Artūra Matisona metiem projektētā trase tika atklāta. Savukārt Ivo Lakučs kopā ar Māra Štromberga aģentūru, pašam olimpiskajam čempionam arī ar lāpstu konfigurācijas veidošanā piedaloties, uzbūvējis BMX trasi Madonā, steidza blietēt grandiozas dolomīta izsiju bangu kaskādes superkrosa trasē Rubenē, kas tika veidota kā gaidāmo Londonas spēļu arēnas kopija ar visu īpašo S veida otro virāžu un kurā ar divriteni nācās doties gandrīz 14 metrus garā lidojumā.

Latviešu maijs — par olimpiskās sezonas pavasari varēja teikt gluži tāpat kā pirms Pekinas spēlēm. Edžus Treimanis kļuva par Eiropas čempionu, bet divdesmitgadīgais Rihards Veide izcīnīja vicečempiona titulu, PK trešajā posmā Papendālē superkrosā spožu uzvaru guva Māris Štrombergs. Tiesa, pasaules čempionātā Birmingemā šaurā, tikai šīm sacensībām slēgtā arēnā būvētā trasē viņš finālbrauciena pēdējā taisnēpiedzīvoja kritienu. Tomēr savā numura zīmē iekodēto principu Štrombergs attaisnoja. Pēc Pekinas spēlēm viņš vienīgais bija spējis iekļūt finālos visos pasaules čempionātos un PK izcīņas posmos, kuros piedalījies.

Latvija atkal uz olimpiskajām spēlēm varēja deleģēt trīs vīrus. Šīs tiesības no sešiem pretendentiem ieguva tie, kas divos kvalifikācijas gados nāciju vērtējumā bija izcīnījuši visvairāk punktu — kopā ar Štrombergu vēl divi Ivo Lakuča MŠA audzēkņi Edžus Treimanis un Rihards Veide. Sandras Aleksejevas personā pirmo reizi Latvija tika pārstāvēta arī dāmu konkurencē.

Šaubu stundas un triumfa sekundes

Olimpiskais turnīrs latviešiem sākās ar šoku. Pirmo reizi tā programmā bija iekļauts individuālais brauciens jeb taimtriāls, pēc kura rezultātiem tika noteikts grupu sastāvs ceturtdaļfinālam. Edžus Treimanis, kas pamatoti tiek uzskatīts par ļoti tehnisku braucēju, pēdējā taisnē negaidīti kļūdījās šķietami vienkāršā lēcienā un ar galvu ietriecās pretnogāzē. Tikai pēc laba laiciņa latvietis sāka slieties kājās, lai ceļu uz finišu turpinātu lēnā solī divu medmāsu pavadībā, no sejas slaukot asinis.

Štrombergs, kurš startēja dažas minūtes vēlāk un no kura tika gaidīta vieta labāko trijniekā, finišēja tikai ar vienpadsmito rezultātu. “Domāju līdzi, ko daru, pārāk neriskēju. Un neriskējot pieļāvu daudz mazu, muļķīgu kļūdu — sīkus uzsitienus, kuros zaudē ātrumu. Varēju nobraukt ātrāk. Kopumā jau ir okei, jāsaņemas rītdienai,” izskatījās, ka olimpiskais čempions mazliet mierina pats sevi. “Jūtos labi,” viņš apgalvoja vēlreiz.

Savukārt Rihards Veide, kas startēja pirms Treimaņa demonstrētajām šausmām, sasniedza trīspadsmito rezultātu 32 olimpiešu konkurencē.

“Sliktāk vairs nevar būt!” pavisam satriecošs bija Štromberga atzinums pēc sacīkšu nākamās dienas. Ārēji šādu spriedumu varēja attiecināt tikai uz otro ceturtdaļfināla braucienu, kurā Māris finišēja piektais, pirmajā viņš bija otrais, trešajā — uzvarēja, pārliecinoši kvalificējoties pusfinālam. Vai tiešām zemapziņā atkal bija uzplēnējusi Oklahomas kritiena ēna? Bija skaidrs, ka nākamajā kārtā Štrombergam būs tikai trešās izvēles tiesības. “Tā nebūs braukšana pa iemītu taciņu,” atzina Ivo Lakučs.

Protokolā Latvijas situācija izskatījās spīdoša — mēs bijām vienīgā nācija, kas pusfinālos būs pārstāvēta ar visiem trim braucējiem! Lai arī ar lauztu degunu, sāpošu ceļgalu un plāksteru strēmelēm nolīmētu seju, atgādinot Betmenu, arī Edžus Treimanis kā otrs labākais savā grupā pusfinālā iekļuva jau pēc trim braucieniem. Rihardam Veidem šī mērķa sasniegšanai nācās veikt visus piecus.

Pusfināla nervozitāte sarežģītajā trasē izraisīja vairākus dramatiskus kritienus. Pirmajā braucienā, lai izvairītos no sadursmes, Štrombergs pat bija spiests izmest līkumu ārpus trases pa zālāju, tomēr viņš spēja atgriezties cīņā un finišēt ceturtais. Bet arī nākamajā braucienā latvietis bija tikai ceturtais, toties otro uzvaru pēc kārtas guva pasaules čempions Sems Vilobijs no Austrālijas. Mazākā kļūdiņa izšķirošajā braucienā, un Māris varēja palikt ārpus labāko četrinieka, nokļūstot skatītājos. Tomēr pēdējā brīdī Štrombergā uzplaiksnīja olimpiskā čempiona spožums — neapsteigts palika tikai viens vīrs, un tad arī tas bija nosakāms tikai ar fotofinišu. Šī mērierīce bija jāizmanto, nosakot arī otra pusfināla pēdējā brauciena uzvarētāju, un arī Edžum Treimanim tā piešķīra otro vietu. Viņam diemžēl ar to bija par maz. Treimanis palika pirmais aiz finālistu svītras, olimpiskajās spēlēs izcīnot devīto vietu. Nepiekāpīgi līdz pēdējai iespējai cīnījās Rihards Veide, kopumā iegūstot 13. vietu. Sandrai Aleksejevai 16 dalībnieču konkurencē — 14. vieta.

Finālbraucienā no gluži vai Londonas debesīs ieslietā starta kalna lejup gāzās BMX zvaigžņu lavīna ar divām virsotnēm. Pa trešo celiņu vienas vadībā joņoja Māris Štrombergs, no piektā celiņa latvietim sānos spiedās pasaules čempions Sems Vilobijs, no pirmā — Pasaules kausa izcīņas līderis amerikānis Konors Fīldss. Labās puses uzbrukuma ķīli veidoja brits Laiems Filips. Pa astoto celiņu viņu centās apsteigt nīderlandietis Raimons van der Bīzens, kas bija ātrākais individuālajā braucienā. Priekšā zaudētu cerību un sāpju pilnā pirmā virāža, pēc kuras otrajā taisnē Štrombergs jau devās kā vienīgais līderis. Lai arī kā līdz pašam pēdējam metram cīnījās Vilobijs, mastā visaugstāk atkal uzvijās Latvijas karogs.

Kā treneris audzēkni sagatavoja šādam sprādzienam īstajā brīdī? “No rīta viņam teicu — esi taču beidzot trasē dzīvotājs, nevis domātājs!” Ivo Lakučs pavēra tikai spraudziņu psiholoģiskās sagatavotības virtuvē. “Iepriekš prātoju — tā taču nenotiek, ka divas reizes pēc kārtas uzvar olimpiskajās spēlēs! Šodien par to aizmirsu,” piebilda pasaulē vienīgais divkārtējais olimpiskais čempions BMX, atzīstot, ka pirms “aizmiršanas” no trenera dzirdējis arī dažus skarbākus vārdus.

Uzvaras lauri un neveiksmes izkapts

“Mārim jāstrādā tā, lai braucienā viņš diktētu savus noteikumus citiem. Lai pārējie ķer viņu, nevis viņš kādam dzenas pakaļ,” uzskata Ivo Lakučs. Ja tas līdz pirmajai virāžai neizdodas, ievērojami palielinās risks iekļūt konkurentu izraisītā sadursmē vai kļūdīties pašam. Savukārt, tiklīdz sāc braukt apdomīgāk, garām tiek laistas iespējas. “Veiksmīgākie mači ir tie, kuros braucot par manevriem vispār nedomāju,” atzīst Edžus Treimanis. “Protams, iepriekš galvā izveidoju brauciena plānu, bet trasē to īstenot ļauju instinktiem. Ir dienas, kad varu ieiet šajā zonā un viss notiek it kā pats no sevis. Bet, ja trase ir šaura un bīstama, širmi ne vienmēr izdodas aizvērt ciet.”

Eiropas 2013. gada BMX meistarsacīkšu noslēguma ceremonija Beļģijas pilsētiņā Deselē izskatījās mazliet dīvaina. Sākoties elites vīru apbalvošanas ceremonijai, mastā visaugstāk tika celti divi mūsu valsts karogi, arēnā svinīgi viļņoja “Dievs, svētī Latviju!”, bet uz goda pjedestāla samulsis stāvēja tikai viens vīrs — francūzis Kentēns Kaleirons, kas bija izcīnījis trešo vietu. Māris Štrombergs, kas čempiona titulu 160 atlētu konkurencē sev jau bija nodrošinājis iepriekšējā Rīgas posmā, turpināja savas cīņas Amerikā, bet Edžus Treimanis, kam vajadzēja saņemt sudraba medaļu, gulēja kaimiņpilsētas slimnīcas reanimācijas nodaļā.

Sudraba medaļu sev garantējis jau iepriekšējā dienā, pēdējā kārtā Treimanis startēja vēl pārliecinošāk, uzvarot visos braucienos. Līdz finālā neveiksme palaida vaļā savu izkapti. Nekorekts konkurenta manevrs pirmajā virāžā latvieti uztrieca betona apmalei. Lauzti pirksti šķita sīkums, salīdzinot ar liesas plīsumu, kura dēļ mājās viņš varēja atgriezties tikai pēc trim nedēļām.

Bet jau nākamā gada 31. maijā, kad sākās punktu krāšana Riodežaneiro spēļu olimpiskajai kvalifikācijai, Edžus Treimanis uzvarēja jaunizveidotā Eiropas kausa izcīņas kārtā, jūlija beigās pasaules čempionātā Roterdamā viņš finišēja blakus pjedestālam — ceturtajā pozīcijā, savukārt Māris Štrombergs piedzīvoja BMX retu negadījumu — pusfinālā viņa divritenim sprāga riepa. Citādi sezona Štrombergam bija spīdoša. Roskildē viņš atkal uzvarēja Eiropas čempionātā, kuru ar 2014. gadu sāka rīkot kā vienas sacīkstes, Berlīnē bija nepārspējams PK izcīņas posmā, bet pa Ameriku sarkanbaltsarkanā Mašīna brauca tā, ka beidzot tika gūta uzvara arī ASV čempionāta garajā seriālā. Tādējādi Māris Štrombergs bija kļuvis par vienīgo BMX braucēju pasaulē, kas ieguvis itin visus prestižākos titulus. Ar otro vietu kontinenta junioru kausa izcīņā un Eiropas junioru vicečempiona titulu mūsu līderu sarakstu papildināja jauns vārds — Kristens Krīgers, kurš nāciju vērtējumā olimpiskajā kvalifikācijā bija kļuvis par trešo čaklāko punktu vācēju.

Bet nākamo gadu neveiksmes krāsoja ar pelēcības otu. Pašā sezonas sākumā Štrombergs savainoja muguru un Eiropas čempionātā nolika savas zelta pilnvaras, finišējot ceturtais. Arī Amerikas čempiona tituls netika izstāvēts. Vienīgi PK izcīņas pēdējā posmā ASV Štrombergs uzvarēja, izdarot vēl vienu ierakstu vēsturē. Savos 28 gados viņš bija kļuvis par vecāko BMX braucēju, kas to spēj izdarīt. No elites sportistiem vēl uzplaiksnīja vienīgi Treimanis, kas finišēja ceturtais PK pirmajā kārtā Mančestrā. Pasaules čempionātā Zolderas trasē Beļģijā neviens latvietis neiekļuva pat pusfinālā. Tiesa, daļēji vainojamas bija spēcīgās lietusgāzes, kas sacīkšu organizācijā izraisīja haosu. Latvija nāciju vērtējumā noslīdēja līdz septītajai vietai, skeptiķos raisot bažas, vai spēsim spēlēm kvalificēties pat ar diviem braucējiem. “Neveiksmju gads, ar kuru, ceru, nopelnīsim veiksmi nākamajā sezonā,” atzina Ivo Lakučs.

Nākamās sākums neliecināja, ka izlases galvenā trenera teikto kāds būtu sadzirdējis. Martā olimpiskā gada PK pirmajā posmā Argentīnā Štrombergs tika apturēts ceturtdaļfinālā, Treimanis un Krīgers vēl kārtu iepriekš. Maijā Mančestrā jau klājās labāk — pie pašas fināla svītras palika Veide. Štrombergs atsāka regulāri uzvarēt Amerikas čempionāta posmos, bet pa Eiropas kausa izcīņas posmu pjedestāliem latvieši atkal dzīvojās kā sendienās — te dubultuzvara Veidem un Treimanim, te triumfē jaunais Krīgers, te atkal nepārspējams ir Veide.

Maija sākumā PK trešajā posmā Papendālē latvieši jau piecēlās pilnā augumā, finālā izcīnot divas vietas. Saspringtā mačā skaistu uzvaru guva Štrombergs, piektais finišēja Treimanis. Vareno noskaņu pabojāja olimpiskās kvalifikācijas pēdējais mačs — pasaules čempionāts Medelinā, kurā Treimanis finišēja piektais, bet Štrombergs nepārvarēja pusfināla barjeru. Turklāt nācās atteikties no cerībām, ka Rio būsim pārstāvēti dāmu konkurencē. Lai kļūtu par divkārtēju olimpieti, Sandrai Aleksejevai vajadzēja finišēt divas vietas augstāk. Jau iepriekš kļuva skaidrs, ka arī vīriešu sacensībās būsim samazinātā sastāvā, jo nāciju vērtējumā Latvijai vairs nebija cerību pacelties augstāk par sesto vietu.

Nežēlīgā ātrspēle Rio

Latvijas olimpiskās komandas karognesējs Māris Štrombergs savos 29 gados Rio spēlēs bija pats vecākais BMX braucējs, Edžus Treimanis (28) — trešais vecākais. Bet, lai gūtu panākumus, BMX jāapvieno gandrīz vai neapvienojamais — pieredze ar jaunības dullumu jeb spēju aizvērt širmi, izslēgt pašsaglabāšanās instinktus, kas ar gadiem un šajā sportā neizbēgamajiem kritieniem no zemapziņas spiežas ārā uz muskuļiem kā bremžu kluči pie riteņa aploces.

Tas bija neticami un satriecoši, bet Rio priekšpilsētas Deodoro X-parkā Edžus Treimanis olimpiskās sacensības taimtriālā jeb individuālajā izsēšanas braucienā sāka gluži tāpat kā Londonā — ar kūleni, tikai šoreiz jau pēc pirmā lēciena, parējos brīdinot, ka šajā trasē nedrīkst atslābināties ne mirkli. Māri Štrombergu šoreiz šī komandas biedra neveiksme šķietami neietekmēja. Viņš finišēja ar septīto rezultātu, četras vietas augstāk nekā iepriekšējās spēlēs. Bet aiz pieklājīgā pēcfiniša smaida slēpās ļoti lielas bažas. Pirmajā taisnē, kas vienmēr bijusi Štromberga trumpis, viņam bija tikai... 26. rezultāts. Toties trases pārējās trīs ceturtdaļas viņš bija veicis, izcili kāpinot ātrumu.

Šajā trasē bija ielikta mīkla, kurai pareizo atrisinājumu nespēja atrast ne Štrombergs viens, ne abi kopā ar treneri. Pārāk stāvais uzgājiens otrajā lēcienā latvieti meta bīstami tālu. Turklāt nākamajā dienā, sākoties ceturtdaļfināliem, pūta ļoti spēcīgs pavējš, vēl vairāk palielinot sportistu ātrumu. Pirmajā braucienā, iekļuvis šveicieša Dāvida Grafa izraisītā kritienā, kas no sacensībām izsita pasaules eksčempionu britu Laiemu Filipsu, Štrombergs finišēja sestais, pēc tam divas reizes ceturtais, un uz pusfināla sliekšņa nostājās trīs braucēji ar vienādu punktu skaitu. To pārkāpa tikai viens — Grafs, kam pēdējā startā bija augstāka vieta. Māra Štromberga cīņa par trešo olimpisko zeltu bija beigusies. Par Rio čempionu kļuva 23 gadu vecais amerikānis Konors Fīldss, kas iepriekš pasaules čempionātos tikai reizi bija spējis iekļūt finālā, finišējot septītais.

“Trase nebija parocīga manam braukšanas stilam,” atzina latvietis. “Lai tādā ātrumā tiktu galā ar otro pumpu, stājai jābūt mazliet citādai nekā manējā. Tāda pumpa reizi sezonā vienos mačos gadās. Šoreiz tieši olimpiādē. Vakar spriedām, domājām, analizējām, bet 30 minūšu iesildīšanās treniņā neko nevar paspēt izmanīt. Kas saistās ar starta kalnu, ar mininiem, — mēs visu izdarījām. Līdz pirmajai pumpai vispār nebija problēmu — nosēdiens, ātrums aug, un tad — šķērslis, ko mēs neparedzējām…” Notikušā analīzi Štrombergs nobeidza ar striktu teikumu: “Bet vaina jau ir manī. Žēl. Jā, ļoti žēl… Daudz darba ielikām.”

Ne mazāk dramatiski ceturtdaļfinālā tika apturēts Edžus Treimanis. Pirmajā braucienā, atgūstot trases izjūtu, viņš mērķi sasniedza septītais. Otrajā, kurā roku savainoja trīskārtējais pasaules čempions un Deodoro trases rekordists francūzis Žoriss Dodē, bet divriteņa dakšu lauza pasaules vicečempions Nīks Kimans (Nīderlande), Edžus finišēja trešais. Pēdējā braucienā Jelle van Gorkoms, kas ar divām uzvarām sev jau bija nodrošinājis vietu pusfinālā, varēja nesteigties un, sev priekšā palaižot tautieti Kimanu, viņam uzdāvināja vietu nākamajā kārtā, aiz svītras atstājot Treimani. Kā ātrspēle šahā — arī tāds ir BMX.

Pilns ceļš cinīšiem

Ko tālāk? Vismaz kādu brīdi vēl jāturpina, jāizmanto uzkrātais potenciāls. Punktu karjerai derētu pielikt uz kāda pjedestāla, stāvot augstāk par visiem. Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā Sarasotā Māris Štrombergs finišēja otrais, kopvērtējumā iegūstot trešo vietu. Edžus Treimanis līdz PK pjedestālam aizsniedzās tikai nākamā gada maijā. Savukārt Rihards Veide par neveiksmi olimpiskajā atlasē atriebās, izcīnot 2016. gada Eiropas kausu. Jo patīkamāk, ka šajā seriālā visu pjedestālu iekaroja latvieši, pārējās vietas iegūstot jaunajiem elites vīriem — Kristenam Krīgeram un Kristapam Vekšam.

Māris Štrombergs ļoti nopietni gatavojās 2017. gada pasaules čempionātam sev labi pazīstamajā trasē Rokhilā. Diemžēl tajā vienīgās godalgas tika gūtas junioru konkurencē, kurā bronzas medaļas izcīnīja jaunie BMX braucēji Vineta Pētersone un Mikus Strazdiņš. Bet par to nav jāskumst. Durvis vienmēr ir vaļā. Pa tām kāds iziet, citi ienāk. Eiropas čempionātā Bordo Vineta kļuva par kontinenta junioru vicečempioni, Vanesa Buldinska finišēja trešā. Jauniešiem sudraba medaļas izcīnīja Edvards Glāzers (B-16) un Niks Rožukalns (B-15), par divpadsmitgadnieku čempionu kļuva Mikus Freimanis. Bet vecuma grupās no 7 līdz 11 gadiem finālos spēja iekļūt 10 braucēji! B-10 konkurencē Kristers Apels par čempionu kļuva, finišējot pirmais itin visos braucienos, G-11 meitenēm dubultuzvaru Latvijai izcīnīja Paula Kibare un Paula Zavinska, uz goda pjedestāla pēc bronzas medaļām kāpa deviņgadīgā Adelīna Kārkliņa un astoņgadīgais Markuss Domorackis. Kāda uzvārdu daudzveidība! Štrombergs arī pirms 20 gadiem bija tikai viens no vairākiem mazajiem cinīšiem.

Lai arī 2018. gada Pasaules un Eiropas čempionātu elites un junioru finālos Latvijas vārds netika daudzināts, par pasaules čempioni atkal kļuva Paula Kibare, nu jau G-12 konkurencē. Savukārt sudraba medaļas izcīnīja Niks Rožukalns (B-16), Kristers Apels (B-12), Ramona Bāre (G-7) un Marks Švalkovskis (B-6). Eiropas kausu pēc astoņu posmu cīņām ieguva Niks Rožukalns un Mikus Freimanis (B-13). Pirms pēdējā PK izcīņas posma septembra beigās Argentīnā, ar kuru sāksies kvalifikācijas punktu krāšana Tokijas olimpiskajām spēlēm, latviešiem tikai pa reizei izdevies aizkļūt līdz finālam, kurā Vineta Pētersone finišēja piektā, bet Edžus Treimanis — sestais. Tas notika šī seriāla pašā sākumā aprīlī Francijā. Bet par Latvijas čempionu dramatiskā cīņā pirmo reizi kļuva deviņpadsmitgadīgais Mikus Strazdiņš.

Latvijā darbojas 14 BMX klubi, ir vairāk nekā 400 licencētu braucēju, 13 BMX trasēs strādā 15 UCI sertificēti treneri, Valmiera ieguvusi tiesības rīkot 2019. gada Eiropas čempionātu, būvējot tam atbilstošu trasi, un joprojām “manam sencim BMW ir tikai tāpēc, lai mani aizvestu uz BMX!” Latvijas Republikas septiņdesmitgadē iedibinātā tradīcija ir dzīva — vecāki kopā ar saviem puikām, puikas un tagad arī meitenes kopā ar saviem senčiem — visi vienā BMX!

 

BMX

1987. gada 22. augustāSaldū improvizētā trasē notiek pirmās BMX sacensības, kurās piedalās vietējie skolēni. Jānis Siliņš sāk masīvu informatīvo kampaņu, mudinot dibināt BMX klubus, būvēt trases un velosipēdus.

1988. gada 4. septembrī Valmieras Baiļos notiek Latvijā pirmās BMX starptautiskajiem noteikumiem atbilstošas sacensības, kurās startē vairāk nekā 200 dalībnieku no daudziem Latvijas rajoniem un pilsētām.

1988. gada 18. decembrīnodibināta Latvijas BMX federācija, par prezidentu ievēlē Aldonu Vrubļevski, viceprezidentu — Jāni Siliņu. Tā ir pirmā federācija, kas tiek atzīta starptautiski (1989. g.) vairāk nekā divus gadus pirms LR valstiskuma atgūšanas.

1990. gadāKalvis Eisaks kļūst par pirmo latvieti, kas iekaro Eiropas čempionāta pjedestālu, izcīnot otro vietu B 7 (septiņgadīgie zēni) grupā. Jelgavā Mītavas kumeļutrasē notiek Latvijā pirmās starptautiskās sacensības.

1994. gadā Andis Cīrulis (B 7) un Artūrs Matisons (B 8) kļūst par pirmajiem Eiropas čempioniem Latvijas BMX vēsturē.

1996. gadāMāris Štrombergs (B 9) kļūst par pirmo pasaules čempionu Latvijas BMX vēsturē.

1997. gadāIvo Lakučs kļūst par pirmo pasaules junioru čempionu Latvijas BMX vēsturē. BMX nonāk starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas (UCI) jurisdikcijā.

2001. gadāIvo Lakučs Latvijai izcīna pirmo medaļu (sudraba) pasaules čempionātā elites konkurencē.

2002. gadā pirmo reizi Latvijā Tālavas kluba trasē Valmieras Avotos notiek Eiropas čempionāta divu posmu sacensības.

2003. gadāArtūrs Matisons junioru konkurencē uzvar gan Eiropas, gan pasaules čempionātos. Ivo Lakučs kļūst par Latvijas izlases galveno treneri, pats turpinot startēt sacensībās. Tālavasklubs otro reizi rīko Eiropas čempionāta divu posmu sacensības.

2004. gadā BMX kluba Tālavatrasei Valmieras Avotos piešķir nacionālās sporta bāzes statusu.

2006. gadāLatvijas kļūst par pirmo valsti BMX vēsturē, kuras sportisti Eiropas čempionātā elitei izcīna visas trīs medaļas: zelta — Artūrs Matisons, sudraba — Ivo Lakučs, bronzas — Artis Žentiņš. BMX sporta veida attīstību pārņem Latvijas Riteņbraukšanas federācija.

2007. gadāTālavastrasē trešo reizi notiek Eiropas čempionāta divu posmu sacensības.

2008. gadāpirmo uzvaru PK posmā superkrosā gūst Artūrs Matisons. Māris Štrombergs kļūst par Eiropas un pasaules čempionu. BMX debitē olimpiskajās spēlēs Pekinā. Par BMX vēsturē pirmo olimpisko čempionu kļūst Māris Štrombergs, 9./16. vietā Artūrs Matisons, 17./32. vietā Ivo Lakučs. Augstu sasniegumu sportistu sagatavošanai Ivo Lakuča vadībā tiek izveidota Māra Štromberga aģentūra (MŠA).

2009. gadāMāris Štrombergs kļūst par ASV Nacionālās riteņbraukšanas līgas (NBL) čempionu, izcīna trešo vietu Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas (ABA) čempionātā, saņem Nora Cupkā Amerikas gada labākais BMX braucējs. Uz ASV dodas arī Ivo Lakučs, par Latvijas izlases galveno treneri tiek apstiprināts Olafs Lakučs.

2010. gadāMāris Štrombergs kļūst par divkārtēju pasaules čempionu, izcīna Pasaules kausu, uzvar ASV NBL čempionātā, ABA finālā gūst smagu traumu. Māra Štromberga aģentūra (MŠA) uzsāk Londonas olimpiskās trases prototipa būvniecību Rubenē.

2011. gadāMāris Štrombergs kļūst par pasaules vicečempionu, Edžus Treimanis izcīna sudraba medaļu Eiropas čempionātā. Tiek pabeigta Tālavas trases rekonstrukcija, papildinot to ar superkrosa starta kalnu.

2012. gadāEdžus Treimanis kļūst par Eiropas čempionu, Rihards Veide izcīna sudraba medaļu. Londonas olimpiskajās spēlēs Latvija ir vienīgā nācija, kuras visi trīs braucēji (MŠA) tiek līdz pusfināliem. Māris Štrombergs kļūst par divkārtēju olimpisko čempionu, Edžus Treimanis izcīna devīto vietu, Rihards Veide — trīspadsmito. Pirmo reizi Latvija pārstāvēta dāmu konkurencē — 14. vietā Sandra Aleksejeva.Ivo Lakučs atgriežas izlases galvenā trenerapostenī.

2013. gadāMāris Štrombergs kļūst par Eiropas čempionu, sudraba medaļu izcīna Edžus Treimanis, divi Eiropas čempionāta posmi notiek Rīgas Favorītatrasē Mežaparkā.

2014. gadāEiropas čempionātu sāk rīkot kā vienas sacīkstes, un tajās zeltu izcīna Māris Štrombergs, junioriem par vicečempionu kļūst Kristens Krīgers. Māris Štrombergs uzvar ASV čempionātā, kļūstot par vienīgo BMX braucēju pasaulē, kas izcīnījis visus prestižos titulus.

2016. gadāMāris Štrombergs Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs izcīna 17. vietu, Edžus Treimanis — 19. vietu. Štrombergs finišē trešais PK kopvērtējumā. Rihards Veide izcīna Eiropas kausu, otrajā vietā Kristens Krīgers, trešajā — Kristaps Vekša.

2017. gadāpasaules čempionātā junioriem bronzas medaļas izcīna Vineta Pētersone un Mikus Strazdiņš. Pētersone kļūst par Eiropas junioru vicečempioni, Vanesa Buldinska izcīna bronzas medaļu. Valmiera iegūst tiesības rīkot 2019. gada Eiropas čempionātu.

2018. gadāEiropas kausa kopvērtējumā uzvar Niks Rožukalns (B-16), Mikus Freimanis (B-13) un Viesturs Morozs (M25+), elites sportistu konkurencē 9. Mikus Strazdiņš, junioriem 10. Edvards Glāzers, komandu vērtējumā 3. Stay Strong Latvia. PK izcīņas 2. posmā piektā finišē Vineta Pētersone, sestais Edžus Treimanis.

Latvijā ir vairāk nekā 400 licencētu BMX braucēju, darbojas 14 BMX klubi (13 trases): Tālava Burtnieku novadā, Ozolēni Saldū, Mītavas kumeļi Jelgavā, Silvas ziķeriSmiltenē, Rīgas Favorīts, Alko Valka (nav savas trases), Ventspils Spars, MŠA/Valmieras puikas Valmierā, Madona, Mārupe, Vecpiebalga, Preiļi, Gulbene, Tukums.

Autori: 
Dainis Caune